Lamatas

48

Izabella Bontjēra, piemiegusi acis, lai pasargātos no vēja un lietus, novērtēja klinšaino krastu. It visur smiltis iezīmējās ēnas - tumšas un nenoteiktas -, un katra atgādināja Melina Heča ķermeni. Taču, pieejot tuvāk, izrādījās, ka tie ir tikai klinšu bluķi.

Viņa pievērsās jūrai. Tur bija saskatāms Naidelmana kuģis "Grifs", ko divi enkuri, cīnoties ar rēcošo auku, noturēja rifu tuvumā. Vēl tālāk jūrā tikko jaušams vidēja prožektoru spo­ži izgaismotais elegantais baltais "Cerbers". Kuģis ar spēcī­go viļņu palīdzību bija ticis prom no rifiem, kam pirmīt tika uzdūries. Bija acīm redzams, ka kuģis zaudējis vadāmību, un spēcīgs bēgums to nesa arvien tālāk jUrā. Kuģis bija maz­liet sasveries - iespējams, sadragāts kāds pārītis starpsienu, varbūt radusies sūce. Pirms dažām minūtēm Bontjēra bija manījusi laivu, kas tika nolaista no kuģa un, cīnoties ar viļ­ņiem, mežonīgā ātrumā nozuda aiz salas tālākā gala. Tā de­vās Galvenās nometnes doka virzienā.

Vai Strīters vada laivu, Izabella nezināja. Taču vienu apzinājās ļoti skaidri: lai cik arī moderns būtu pētnieku kuģis, viens cilvēks nevar vienlaikus stūrēt un rīkoties ar harpūnu. Un tas nozīmēja, ka notiekošais - lai kas tas ari būtu - nebija vājprātīga vienpaša roku darbs. Strīteram bija palīgi.

Bontjēra nodrebēja un ciešāk ietinās piemirkušajā lietus­mēteli. No Heča nebija ne miņas. Ja Hečs pārdzīvojis laivas iznicināšanu, bija cerība, ka viņš izmests šajā piekrastē. Taču viņa šeit nav, - par to Bontjēra tagad bija pilnīgi pārliecinā­tā. Pārējo krasta līniju ieskāva klintis - pilnīgi neaizsargātas pret niknajiem viļņiem…

Viņa ar varu apslapēja sirdī briestošās šausmīgās sajūtas. Lai vai kā, viņa pabeigs iesākto.

Bontjēra sāka soļot uz Galvenas nometnes pusi - pa ap­kārtceļu, pa drošāko ceļu - vairīdamās no melnās piekras­tes līnijas. Vējš aizvien vairāk pieņēmās spēkā, un baltās viļ­ņu putu vērpetes tika iesviestas dziļi salas iekšienē. Jūra ap rifiem bangoja skaļi un nepārtraukti - Bontjēra tik tikko spēja saklausīt pērkona dārdus.

Viņa lēni tuvojās baraku pulciņam. Sakaru tornis bija tumšs, antenas brīvi šūpojās vējā. Viens no salas ģenerato­riem bija apklusis, turpretī otrs uz metāliskās platformas dre­bēja un trīcēja kā dzīva būtne, kas protestē pret pārmērīgu slodzi. Bontjēra ielīda spraugā starp apklusušo ģeneratoru un degvielas tvertnem un uzmanīgi nopētīja nomelni. Pašā centrā spīdēja nelieli taisnstūri - Pirmās salas logi.

Turēdamās baraku ēnās, viņa uzmanīgi līda uz priekšu. Sasniegusi Pirmo salu, Bontjēra ieskatījās pa logu. Vadības centrs bija tukšs.

Pāri izrakņātajam ceļam viņa pieskrēja medpunkta logam. Arī tas izskatījās pamests. Paraustījusi durvis, arheoloģe no- lamajās, - tās bija aizslēgtas. Uzmanīgi aizslīdējusi līdz ēkas otrajai pusei, viņa pacēla akmeni un izdauzīja loga stiklu - šādā negaisā sīko šķindoņu neviens tapat nesaklausīs. Izbā­zusi roku cauri lauskām, viņa atvēra logu no iekšpuses.

Telpa, kura izdevās ierāpties, bija Heča iekārtotā neatlie­kamās palīdzības sniegšanas zāle. Šauro kušeti neviens vēl nebija izmantojis - tā palikusi tikpat neskarta un glīta sakla- ta ka pirmajā dienā. Bontjēra steigšus sāka raut vaļā atvilkt­nes - viņa meklēja pistoli, nazi, jebko, kas noderētu par iero­ci.. Taču atrast izdevās tikai garu, smagu lukturi. Ieslēgusi to un spīdinadama uz grīdas, viņa iegāja nākamajā telpā. Vie­nā pusē bija Heča kabinets, bet otrajā - gaitenis, kas veda uz uzgaidāmo telpu. Tālākajā sienā bija durvis ar uzrakstu "Medikamentu noliktava". Kā jau sagaidāms - slēgtas, taču visai vieglas, taisitas no trausliem dēļiem. Divi precīzi mēr­ķēti sitieni, un durvis pārlūza uz pusēm.

Nelielo telpu no trim pusēm ieskava skapji ar stikla dur­vīm - augšējos plauktos bija medikamenti, apakšējos glabā­jas aprīkojums. Bontjērai nebija ne jausmas, kā varētu izska­tīties Geigera skaitītājs, taču atcerējās, ka Hečs to nosauca par dozimetru. Viņa ar lukturi izdauzīja viena skapja stiklu un, bārstīdama saturu uz grīdas, pārmeklēja apakšējās at­vilktnes. Nekā. Tad viņa izsita nākamā skapja durvis, rāva vaļa atvilktnes, bridi pa brīdim šo to ieslidināja kabatā. Pa­šā apakšējā atvilktnē sieviete atrada nelielu melna neilona futrāli ar milzīgu firmas Radmetrics logo. Futrālī bija dīvaina ierīce ar saliekamiem rokturiem un adas siksnu. Virsējā da­ļā bija spīdošs displejs un mazītiņa tastatūra. Priekšējā daļā izvirzījās neliels cilindrs, kas atgādināja mikrofonu.

Bontjēra sameklēja ieslēgšanas pogu un, lūgdamās, kaut baterija darbotos, nospieda to. Atskanēja kluss pīkstiens, un displejā parādījās ziņojums:

RADMETRIC SYSTEMS INC.

RADIĀCIJAS KONTROLES UN NOTEIKŠANAS SISTĒMA DARBĪBU NODROŠINA PROGRAMMATŪRA RADMETRIC 3.0.2 (A) LAIPNI LŪDZAM, JAUNS LIETOTĀJS VAI VAJADZĪGA PALĪDZĪBA? J/N

- Un kā vēl vajadzīga! - nočukstēja Bontjēra un nospieda taustiņu J.

Ekrānā viena pec otras parādījās rindiņas ar instrukcijām. Viņa ātri tas pārlasīja, tad izslēdza aparātu - jo saprata, ka, pūloties iemācīties ar to apieties, tikai velti izšķiedis laiku. Ar baterijām viss kārtībā, taču nebija zināms, cik ilgi tās iz­turēs.

Ielikusi aparātu atpakaļ futrālī, Bontjēra atgriezās neat­liekamās palīdzības telpā. Pēkšņi viņa sastinga. Vētras rē­koņu pāršķēla asa un svešāda skaņa - atgādināja šāvienus.

Uzlikusi futrāli plecā, viņa devās uz izsistā loga pusi.