Lamatas

49

Hečs apdullis ērti gulēja uz akmeņiem, viņa krūtis apskaloja viļņi. No vienas puses, viņš jutās vilies, ka izrauts no jūras skavām. No otras puses - sīkas, taču pieaugošas -, pārņēma šausmas par šādām domām.

Viņš bija dzīvs - skaidrs vismaz tas; dzīvs - līdz ar sāpēm un ciešanām, ko nesa šāda atjausma. Viņš varēja tikai minēt, cik ilgi tā gulējis.

Pamazām Hečs sāka just sāpes plecos, ceļos un stilbos. At­lika tikai par tām iedomāties, kā sāpes pārvērtās mocībās. Rokas un kājas bija aukstumā sastingušas, galva šķita kā pie­lieta ar ūdeni. Tā saprāta daļa, kas iegalvoja, ka viss notiek uz labu, tagad mudināja vilkt savu nelaimīgo pakaļu ārā no ūdens un augšup pa klinšaino piekrasti.

Viņš dziļi ievilka elpu - plaušās nonāca ari jūras ūdens, tādēļ sākās klepus. Spazmas piespieda pietrausties uz ceļiem, taču kājas neturēja svaru, un viņš atkal nogāzās uz akme­ņiem. Uzcīnījies atkal augšā, Hečs rāpus pavirzījās dažas pē­das tālāk - ārā no ūdens. Tad viņš uz milzīga granīta bluķa atpūtās - klints zem vaiga šķita vēsa un gluda.

Tiklīdz domas mazliet noskaidrojās, sāka atgriezties atmi­ņa. Hečs atcerejās Naidelmanu, zobenu un iemeslu, kādēļ atgriezies uz salas. Atcerējās braukšanu ar "Žēlabaino Džeinu", kuģīša apgāšanos, laivu, Striteru…

Strīters.

Viņš piecēlās sēdus.

Laivā bija ari Izabella.

Pietrausies kājās, Ilečs atkrita atpakaļ; atkal apņēmīgi piecēlās. Viņš bija izkritis no laivas pakaļgala, un untumai­nais vilnis izmetis viņu šajā klinšainajā piekrastē. Priekšā ne­gaisa pārņemtajās debesis melni vīdēja zemās klintis, kas aiz­sedza skatu uz pirātu apmetnes vietu. Bontjēra droši vien izmesta akmeņainajā pludmalē. Ja viņa vispār tikusi lidz krastam.

Un pēkšņi Ilečs atskārta, cik neizturama ir doma, ka Iza­bella varētu būt mirusi.

Hečs grīļīgi devās uz priekšu un aizsmacis sauca Bontjē­ru vārdā. Pēc brīža viņš apstājās, lai paraudzītos apkārt - izrādījās, ka apjucis viņš gājis prom no pludmales zemo klin­šu virzienā. Pakāpies augstāk, viņš atkal pagriezās uz jūras pusi. No Bontjēras nebija ne miņas, tāpat kā no laivas atlū­zām. Okeāna viļņi nesaudzīgi un nenogurdināmi sitās pret kesona sienām - katru reizi pa spraugām cauri izšļācās jūras ūdens.

Uz bridi tumšo piekrasti apmirdzēja gaisma. Hečs pacēla galvu, taču gaismiņas vairs nebija - droši vien zibens, kas atspīdējis no klintīm. Viņš sāka kāpt lejā no klints.

Negaidīti gaisma atgriezās - šoreiz jau tuvāk - un pašū­pojās pie likuma. Tad gaismas spēcīgais bālais halogēnlam- pas stars pasitās uz augšu un pāršķēla tumsu. Tas švīkstēja turpu šurpu gar krastu, tad pārmeklēja teritoriju iekšzemē. Instinktīvi Hečs sāka rāpties atpakaļ augšā.

Pēkšņi viņš tika apžilbināts. Hečs piespiedās klintij un pa­griezās. Gaismas stars taustija zemi apkārt viņam. Un tad Hečs acu priekšā ieraudzīja savu ēnu. Viņš bija pamanīts.

Atkal atskanēja savadais, saraustītais troksnis, ko Hečs bija dzirdējis uz "Cerbera" - rīboņu apslāpēja vētras rēkoņa un vēja gaudošana. Šķita, ka sitas milzieas adāmadatas. Pa labi no viņa gaisā izšāvās dubļu šaltis. Strīters bija aiz mu­guras un šāva viņam virsū.

Hečs nekavējoties pavēlās uz kreiso pusi - viņš izmisīgi centas uzrāpties klinti. Kārtējā velnišķīgā klaboņa - simts volframa naglu ietriecās akmenī vieta, kur pirms dažām se­kundēm bija gulējis viņš.

Pa pusei rāpodams, pa pusei veldamies, llečs tika pāri klintij un, slīdēdams uz slapjās zāles, ripoja lejā no uzbēru­ma. Apstājies, viņš neganti paraudzījās apkārt. Ne viena vie­nīga koka - tikai garš atklāts celiņš pāri pļavai, kas veda aug­šup uz. Ortanka pusi. Tieši priekšā vīdēja nelielais šķūnis, ko Bontjēra bija izmantojusi rakšanas rīku glabāšanai, un mel- nējošs zemes taisnstūris - pirātu masu kaps.

Viņa skatiens pakavējās pie šķūņa. Tajā varētu paslēpties. Taču ta būs pirmā vieta, kur Strīters viņu meklēs.

Hečs vel mirkli vilcinājās. Un jau nākamajā skriešus pie­veica pļavu un ielēca kapa.

Pēc lēciena triju pēdu dziļuma viņš sagrīļojās, taču tūdaļ atguva līdzsvaru. Bedri izgaismoja zibens šautra. Daži pirā­tu skeleti bija izņemti no masu kapa, taču lielākā daļa pali­kuši in situ, tikai pārklāti ar brezentu. Izrakumus bija plā­nots pabeigt nākamajā nedēļā.

Pamatīgs pērkona dārds mudināja rīkoties. Hečs veikli palīda zem brezenta gabala. Apakšā jautās kaut kas ass un nepatīkams - parakņājies zemē, viņš izvilka milzīgu iedau­zīta galvaskausa gabalu. Pametis to sānis, Hečs apgūlās un klusi gaidīja.

Augsne zem brezenta bija mikla, taču ne dubļaina. Ticis patvērumā, kur vairs nav aizsniedzams lietum un vējam, Hečs sajuta, kā siltums apņem sastingušos locekļus.

Atskanēja savāds troksnis - šķita, ka tur kāds velk kāju ārā no dubļiem.

Hečs aizturēja elpu. Iečīkstējās metāls - kāds bija atrāvis šķūņa durvis. Un tad iestājās klusums.

Atkal soļi - tuvāki, tālāki. Smaga, taču vienmērīga elpa - apmēram desmit pēdu attālumā. Mehānisks klikšķis - iero­cis tika sagatavots šaušanai. Hečs saprata, ka neizdosies pie­muļķot Strīteru.

Atskanēja šāviens, un pēkšņi šķita, ka kapa dibens atdzī­vojies - gaisā uzšķēlās augsnes, smilšu un kaulu šķembu mā­konīši. Ar acs kaktiņu Hečs manīja, kā cilājās brezents - to augšup vilka simtiem sīku nagliņu, bet kauli krita atpakaļ zemē. Nāvējošās nagliņas, kas nikni kapāja apkārtni, tuvo­jās viņam, un Hečs saprata, ka viņam ir tikai pāris sekunžu laika - ja vispār ir lai izlemtu, kā rīkoties tālāk.

Ierocis ieklepojās un apklusa. Nošķindēja metāls. Izmisu­ma pārņemts, Hečs izmantoja niecīgo iespēju - pietrausās kā­jās un, izstiepis savā priekšā brezenta gabalu, uz labu laimi leca trokšņa virzienā. Viņš ietriecās tieši Striterā un nogāza uzbrucēju uz muguras. Ierocis izkrita no rokas, tam līdzās - munīcijas karba. Lukturis piezemējās zālē dažu pēdu attālu­mā. Strīters zem brezenta mežonigi cīnījās - sita ar rokām un kājām. Hečs ar celi nomērķēja vieta, kur, viņaprat, vaja­dzēja būt Strītera kājstarpei, un kā balvu saņēma pretī sāpju pārņemtu kliedzienu.

- Nelietis! - Hečs iesaucās, žmiegdams pretinieku ar savu augumu un sizdams cauri brezentam. - Nožēlojamais pun­duris'.

Pēkšņi viņš saņēma cirtienu pa žokli. Ilečs sareibis pasi­tas sānis - iespējams, Strīters devis triecienu ar galvu. Ilečs smagi atkrita uz brezenta, taču Strīters izrādījās pietiekami muskuļots un spēcīgs - viņš jau sāka atbrīvoties. Hečs steig­šus pasniedzās pēc munīcijas kārbas un aizmeta to tālu tum­sā; pēc tam viņš stiepās pēc luktura, bet Strīters pietrausās kājās un pilnībā atbrīvojās no netīrā brezenta. Strīters pieli­ka roku siksnai, un jau nākamajā brīdī viņam rokā bija au­tomātiskais ierocis. Pieņēmis acumirklīgu lēmumu, Hečs uz­mina kāju lukturim.

Viss iegrima tumsā, un atskanēja šāviens. Hečs uz labu laimi metās prom - skriedams zigzagiem, viņš tuvojās cen­trālajai augstienei un taciņu labirintiem aiz. tās. Zibens šaut­ra izgaismoja Strīteru - apmēram simts jardus zemāk. Tas ieraudzīja savu pretinieku, pagriezās un tuvojās pa īsāko ce­ļu. Hečs skrēja uz galveno izrakumu vietu - vispirms pa vie­nu taciņu, tad pa otru. Viņš pilnībā paļāvās uz savām izjū­tām, lai noturētos teritorijā, ko ierobežoja dzeltenā lente. Aiz muguras atskanēja skaļi soļi un smaga elpa.

Uzkāpis virsotnē, Hečs ieraudzīja Ortanku, kura gaisma mirdzēja cauri miglai. Uz mirkli pakavējis skatienu šajā pusē,

Hečs pagriezās uz otru - bija skaidrs, ka pat blakus gaismai viņš Striteram būs viegls mērķis.

Heča smadzenes darbojās ātri. Varētu skriet lejā uz Gal­veno nometni un mēģināt paslēpties ēku puduri. Taču tur viņu itin viegli varēja iedzīt strupceļā. Turklāt tikt vaļā no Stritera vajadzēja pēc iespējas ātrāk.

Un tad Hečs atskārta, ka virszemē viņam tas neizdosies.

Netālu bija tunelis, Bostonas šahta, kas nelielā leņķī ve­da tieši pazemē. Ja atmiņa nevīla, ši šahta lielā dziļumā bija savienota ar Ūdens Aku. Naidelmans bija to rādījis torit - vai tiešām tas nolicis tikai pirms dažām nedēļām? kad viņi pirmo reizi noteica oriģinālās Akas atrašanās vietu.

Laika vairs nebija. Hečs pameta acis uz spīdošo Ortan- ku, noorientējās un tad nogriezās pa citu taciņu. Un, luk, jau šahta: melna, nezāļu kumšķiem skauta ieejas mute aiz dro­šības lentes.

I lečs paslīdēja zem lentes un nostājās pašā Bostonas šahtas mala. Tajā valdīja akla tumsa, un vējš dzina lietu hori­zontāli tieši acīs. Neliels leņķis? Tumsā šahta šķita teju vertikā­lā. I lečs vilcinādamies raudzījās lejup. Bet tad uz metāliskās laipas atskanēja soļi. Hečs ieķērās tievajos Virdžinijas ievas stumbros, pārlēca pari šahtas malai un sāka taustīties gar sli­denajam šahtas sienām, lai atrastu atbalstu kājām. Tāda ne­bija. Koku saknes ar troksni iztrūka 110 augsnes, un Hečs li­doja tukšumā.

Lidojums bija īss, un viņš ar plakšķi nokrita dubļos. Hečs pietrausās kājās - pasaule mazliet grīļojās, taču viņam nekas nesāpēja. Virs galvas bija redzams vājš debess kvadrātiņš - tikai mazliet gaišāks par melnu. Un jau nākamajā mirklī viņš ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja - ēnu, kas staigāja ap bedres malu…

Apdullinošs troksnis, spožs uzplaiksnījums. Otrais šāviens sekoja nekavējoties, un kaut kas atsitas dubļainajā sienā dažas collas virs Heča galvas.

Hečs apgriezās un metās dziļāk tunelī. Viņš saprata, ko iecerējis Strīters: pirmā šāviena uzplaiksnījumu izmantot, lai precīzi trāpītu ar otro.

Tunelis gandrīz slāvus gāja zemē, un Ilečs saprata, ka slīd. Skrienot viņš sāka zaudēt līdzsvaru un izmisīgi pūlējās noturēties kājās. Pēc dažām šausmu pilnām sekundēm krauja kļuva lēzenākā - pietiekami, lai I lečs rastu kājām atbalstu un varētu apstāties.

Stāvēdams miklajā tunelī, viņš ieklausījās un mēģināja at­gūt elpu. Skriešana uz labu laimi bija pašnāvība. Tunelis droši vien bija izrakņāts…

Aiz muguras atskanēja dobjš troksnis, kam sekoja stei­dzīgi žļerkstoši soļi.

Hečs uztaustīja tuneļa sienu. Roka cieši satvēra slidenās redeles, un viņš kāpa lejā, cik ātri vien uzdrošinājās, vien­laikus mēģinādams domāt racionāli. Strīters, bez šaubām, šaus vēlreiz. Varbūt pat vairākas reizes. Taču Strītera stra­tēģiju varēja izmantot arī Hečs - uzplaiksnījums no pirmā šāviena rādija, kas gaida tālāk.

Nāvi nesīs otrais šāviens.

Pirmais šāviens atskanēja gluži kā atbilde uz viņa pārdo­mām un apdullinoši atbalsojās šaurajā tunelī. Hečs metas sā­nis, otrā lode trāpīja redeles tieši viņam aiz muguras.

Neskaidrajā gaismā viņš saskatīja, ka tunelis lēzeni tie­cas lejup.

Pielēcis kājās, Hečs metās uz priekšu - ar izstieptām ro­kam. Klupdams, slīdēdams viņš skrēja uz priekšu - pat tā­lāk, nekā pietika drosmes. Beidzot viņš apstājās, uztaustīja sienu un ieklausījās. Strīters noteikti seko, tikai daudz uz­manīgāk. Ja izdotos atrauties no šī pretinieka, varbūt varē­tu tikt līdz vietai, kur Bostonas šahta krustojas ar Ūdens Aku. Un tur būs Naidelmans. Kapteinis noteikti nezināja, ko pasācis Strīters, kuru acīmredzot piemeklējusi psihiska sli­mība - citādi to nebija iespējams izskaidrot. Ja vien izdotos nonākt līdz galvenajai šahtai…

Atkal šāviens - daudz tuvāk, nekā Hečs bija gaidījis. Viņš izmisīgi parāvās malā un tik tikko izvairījās no otrās lodes. Tunelis tālāk sadalījas - kreisais atzars beidzās ar kaut ko līdzīgu rēgainam bezdibenim. Atskanēja trešais šāviens, tad - ceturtais, un kaut kas it kā ar asu adatu pārdūra 1 leča ausi.

Ievainots. Meties skriešus, I lečs taustīja seju, pār kuru no sadragatās auss tecēja asinis. Viņš ielīda šaurajā atzarā un piegāja tik tuvu bezdibenim, cik vien uzdrošinājās. Tad viņš piespiedās sienai un saspringts gaidīja. Kad uzplaiksnīs nā­kamais šāviens, viņš metīsies virsu Strīteram un nogāzīs gar zemi. Bet varbūt Strīters ieskriesies, nepagūs apstāties un pats iekritīs bedrē.

Saspringtajā tumsā un klusumā Hečs saklausīja dipoņu - tikai mazliet skaļāku par paša sirdspukstiem. Strīters taustī- jas uz priekšu. Hečs gaidīja. Tagad bija dzirdama ari ķērk­stoša elpošana. Strīters taupīja lodes - acimredzot krājumi bija ierobežoti. Varbūt viņš būs spiests…

Pēkšņs uzplaiksnījums un rībiens. Hečs lēca uz priekšu - viņš izmisīgi centās aizsteigties priekšā otrajam šāvienam. Brīdi, kad viņš jau bija līdzās Striteram, galvā atskanēja ne­aptverams sprādziens. Acis apžilbināja spoža gaisma, domas izdzisa, viss izdzisa…