Lamatas

62

Hečs aizmeta dozimetru - tas tāpat vairs nekam nebija de­rīgs - un vērās tumsā uz tuneļa ieejas, Ūdens Akas vertikā­lās šahtas pusi. Bija dzirdamas neskaidras balsis; mirgoja Kleja lukturis, izgaismojot kāpņu konstrukcijas metālisko skeletu; atskanēja šāviens, kas griezīgi pāršķēla mežonīgo rēkoņu Akas dzelmē. Hečs gaidīja, mocidamies neziņā un cīnīdamies ar vēlēšanos pielīst tuvāk, lai paskatītos pāri tune­ļa malai. Taču viņš zināja, ka pat mirklīga satikšanās ar Svētā Mihaēla zobenu nozīmē ilgu un mokošu nāvi.

Paskatījies uz Bontjēru, viņš juta, cik sievietes augums saspringts, saklausīja viņas saraustīto elpu.

Pēkšņi niknās cīņas atbalsis pārtrūka. Metāls nošķindēja pret metālu; mežonīgs kliedziens - kurš kliedza? - un aiz­žņaugta vervelēšana; atkal sitiens un metāla šķinda. Pēc tam atskanēja šausmīgs sāpju un izmisuma pilns kliedziens, kas pamazām izplēnēja Akas rēkoņā.

Hečs pieplaka pie zemes - šķita, viņu spiež sirdi ploso­šās skaņas. Tad bija dzirdama elsojoša elpa, rokas sitiens pa metālu, piepūles apslāpēti vaidi. Luktura gaismas stars pa­vērsās uz augšu, pārmeklēja sienas, tad apstājās pie ieejas tunelī.

Kāds rāpās augšā.

Hečs saspringa, prātā auļoja visdažādākās iespējas, taču reāla bija tikai viena. Ja Kleja plāns nav izdevies, Naidelmans jāaptur kādam citam. Un Hečs apņēmās, ka tas būs viņš.

Līdzās bija jūtama rosība - Bontjēra gatavojās cīņai. Hečs saprata, ka ari viņa izlēmusi to pašu.

- Pat nedomā, - viņš teica.

- Ferme-la!m - sieviete iesaucās. - F,s neļaušu tev…

Iekams Bontjēra pietrausās kājās, Hečs metās uz priekšu,

uz ieeju tuneli - skriedams un klupdams. Pie pašas malas viņš nobremzēja - aiz muguras bija dzirdami Bontjēras soļi. Hečs lēcienā sasniedza metāla tiltiņu - gatavs saķerties ar Naidelmanu un iegrūst viņu rēcošajā bezdibenī.

Trīs pēdas zemāk uz kāpnēm viņš ieraudzīja Kleju, kas rāpās augšup - viņa elpa bija smaga, bet deniņos vidēja pla­ša brūce.

Mācītājs uzmanīgi nolika roku uz nākamā kāpņu šķērša. I lečs pieliecās un uzvilka Kleju uz platformas. Tanī brīdī pie­nāca ari Bontjēra. Kopā viņi palīdzēja mācītājam nokļūt līdz tunelim.

Klejs stāvēja klusēdams, saliecies uz priekšu, galvu nokā­ris, rokas iespiedis sānos.

- Kas notika? - Hečs jautāja.

Klejs pacēla galvu.

- Satvēru zobenu, - viņš svešādā balsī atbildēja, - un iemetu Akā.

- Un Naidelmans?

- Viņš… nolēma doties tam līdzi.

lēstajās klusums.

- Jūs izglābāt mūsu dzīvību, - Hečs teica. - Dievs, jūs… - Viņš dziļi ievilka elpu. - Mēs nogādāsim jus slimnīcā…

Klejs saguris atgaiņājās.

- Nevajag, doktor. Lūdzu, pagodiniet mani pirms nāves un nemelojiet!

Hečs bridi raudzījās mācītājā.

- Medicīna šādā gadījumā ir bezspēcīga, tā var tikai ma­zināt sāpes.

- Kaut būtu kāda iespēja atlīdzināt jums par šo upuri, - Bontjēra aizsmakusi noteica.

Klejs pasmaidīja - savādais smaids šķita nožēlas pilns, taču vienlaikus ari eiforijas svētīts.

- Es to darīju apzināti. Tas nebija upuris. Tā bija dāvana. - Viņš paskatījās uz lleču. - Man ir tikai viens lūgums. Vai varēsiet nogādāt mani krastā, kamēr vēl esmu dzīvs? Gri­bētu atvadīties no Klēras.

Hečs novērsās.

- Darīšu visu, kas manos spēkos, - viņš nočukstēja.

Bija laiks doties prom. Viņi izgāja no tuneļa un pāri me­tāla tiltam nonāca pie kāpnēm. Hečs palīdzēja Bontjērai un nogaidīja, kamēr viņa uzrāpsies pēc iespējas augstāk. Debe­sis pāršķēla zibens, kas izgaismoja Ortanku - blāvu, balstu un siju mudžeklī tikko jaušamu vīziju. Skatam traucēja lie­tus, krītošu metāla gabalu un zemes aizkars. Smagākās at­lūzas spēcīgi sitās pret kāpņu konstrukcijas detaļām.

- Tagad jūs! - Hečs uzsauca Klejam.

Mācītājs pasniedza viņam lukturi, gurdi piegāja pie kāpnēm un sāka rāpties augšup. Hečs bridi noskatījās, tad uzmanīgi pārliecās pāri platformai un iespīdinaja lukturi Akas dziļumos. Viņš pats baidījās no tā, ko ieraudzīs. Taču nebija ne zobena, ne Naidelmana. Bija redzams tikai miglas mākonis, kas cēlās augšup no rēcošā virpuļa bezdibenī.

Kad platforma sasvērās, Hečs sāka rāpties augšup pa kāpnēm. Drīz vien viņš noķēra Kleju - mācītājs bija ieķēries titāna šķērsi un tvēra gaisu. Kāpnes pēc kārtējā grūdiena no­drebēja, sašūpojot arī atlikušos balstus. Bedrē atbalsojās me­tāla šķindoņa.

- Es vairs nevaru, - Klejs izdvesa. - Jūs ejiet!

- Turiet lukturi! - uzsauca Hečs. - Un tad apķerieties man ap kaklu!

Klejs protestējot jau sāka purināt galvu.

- Klausiet!

Hečs turpināja ceļu augšup - un vilka līdzi arī mācītāju. Luktura gaismā virs galvas bija redzama Bontjēra, kuras sejā, kad tā paliecās uz leju, vidēja bažas.

- Kusties, kusties! - Hečs mudināja pats sevi, soli pa so­lim virzīdamies augšup.

Viņi jau bija sasnieguši platformu piecdesmit pēdu dziļu­mā, taču turpināja ceļu, neuzdrošinoties apstāties, lai atpūs­tos. Virs galvas jau skaidri bija saskatāma Ūdens Akas ma­la, kas melnēja pelēkajās negaisa debesis. Muskuļi smeldz.a ik uz soļa, taču viņš neatslābdams vilkās uz priekšu un cēla ari Kleju.

Tad kāpņu konstrukcija atkal sasvērās, un no apakšas uz augšu izsprāga mitra gaisa un ūdens šalts. Griezīgi šķindē­dama, kāpņu apakšējā daļa nolūza. Piespiedies metāla mar­gām, Hečs vēroja, kā šahtas pretējā pusē sāk šķelties un ārdī­ties balstu sistēma. Klejs blakus elsoja, cenzdamies noturēties kājās.

Hečs atsāka ceļu augšup - spēku deva bailes un adrena­līns. Virs galvas, smagi elpodama, rāpās Bontjēra. Viņš se­koja, vilkdams līdzi Kleju, un vilka plaušās gaisu, cik ātri vien iespējams.

Kāpņu šķērši kļuva arvien slidenāki. Tuvojoties virszemei, brūkošās Akas rēkoņa sajaucās ar negaisa auriem. Seju sāka šaustīt lielus - tas pēc dzestrā tuneļa gaisa šķita silts. Akas dziļumos kaut kas spēcīgi nodrebēja, un kāpņu konstrukci­ja, kad neskaitamie balsti padevās pārspēkam, izgrūda teju cilvēcīgu kliedzienu. Kāpnes sāka mežonīgi šūpoties no vie­nas puses uz otru, atsizdamās pret salauzītajiem metala stie­ņiem.

- Kusties! - ieaurojās Hečs, stumdams Bontjēru uz priekšu.

Nākamajā mirklī viņš šausmās atskārta, kā uz visām pu->

sēm šķīst skrūves, kas bija turējušas kāpņu centrālo daļu. Tā vērās vaļā kā jaka. Vēl viens spēcīgs grūdiens, un uz viņu galvam sāka birt Ortanka balstu stiprinājumi. Atskanēja skaļš troksnis, un viens no lielajiem novērošanas logu stikliem sa- birza sīkās lauskās, kas krita Akas dziļumos.

- Uzmanies! - Hečs uzsauca, aizvēris acis, lai pasargātos no stikla un koka gabaliņiem.

Sāka likties, ka pasaule krīt, tādēļ viņš atvēra acis - izrā­dījās, ka kāpnes sasvērušās un saliekušās. Konstrukcija at­krita dažas pēdas zemāk - tā šūpojās un krakšķēja. Klejs gan- drīz izrāvās no I leča tvēriena - viņa kājas brīvi kūļājās virs bezdibeņa.

- Uz pakšu kasti! - Hečs iekliedzās.

Cieši turēdams Kleju, viņš pārlīda pāri vairākiem stat­ņiem. Bontjēra sekoja. Sagrabis Kleju ap vidukli, Hečs uzsē­dināja to uz titāna enkurskrūves, tad - uz vecas koka sijas, kas no visām pusēm ieskāva Akas sienas.

- Vai varēsiet? - Hečs jautāja.

Klejs palocīja galvu.

Taustīdamies pēc atbalsta slidenajā, puvekļiem klātajā sie­nas virsmā, Hečs lēni rāpās pakaļ mācītājam. Zem kājām sa­bruka viena pakšu kaste, pēc tam - otra, un Hečs izmisīgi centās atrast citu atbalsta punktu. Viņš pastiepās un satvēra sastatņu platformas apakšmalu. Ar Bontjēras palīdzību viņš uzdabūja uz tās mācītāju. Pēc brīža viņi jau spēra kāju uz zā­les.

Hečs pietrausās kājās. Dienvidu malā cauri kesona sprau­gām jautās paisuma viļņi. Debesis apkārt miglā tītajam mē­nesim drūzmējās biezi lietus mākoņi. Pie rifiem jūra putoja balta - paisuma viļņi nesa burzguļus pretim horizontam.

Virs galvas atskanēja pērkondimdoša šķinda, un Hečs sa­lēcās. Pamatiem brūkot, Ortanks sāka griezties un locīties.

- Uz doku! - uzsauca Hečs.

Viņš paķēra Bontjēru aiz rokas, un viņi, katrs savā pusē balstīdami Kleju, skrēja lejup pa dubļaino taku uz Pirmo salu. Paskatījies par plecu, Hečs redzēja, kā novērošanas tornis sa­brūk uz sastatņu platformas un iegrimst Akā. Tad no apak­šas atskanēja troksnis, kas līdzinājās preču vilciena sprādzie­nam katastrofas laikā. Pēc tam ieaurojās ūdens un kaut kas savādi nokrakšķēja - lūza neskaitāmie koka baļķi, kas tika atrauti no Akas sienām. No dzelmes naksnīgajas debesīs iz­šāvās miklas miglas mākonis, kurā jaucās dzeltenīgi garaiņi un sīkas dubļu drumstaliņas.

Viņi, cik ātri vien spēdami, traucās pa taku labirintu uz pamesto Galveno nometni un doku aiz tās. Piestātne salas aizvēja pusē bija stipri papluinīta, taču izturējusi vētru. Doka gala mežonīgajos viļņos svaidījās "Cerbera" kuteris.

jau nākamajā mirklī viņi atradās kuģītī. Hečs pagrieza at­slēgu un brīdī, kad ierēcās motors, izdzirdēja pats savu kliedzienu. Viņš nekavējoties iedarbināja tilpnes sūkņus - un tie paklausīgi sāka burbuļot.

Kuteris atrāvās no krasta un peldēja mutuļojošajā jūrā.

- Brauksim ar "Grifu"! - Hečs noteica, stūrēdams uz Nai- delmana komandkuģi, kas vēl joprojām noenkurots šūpojās netālu no rifiem. - Sācies paisums. Peldēsim pa vējam.

Bontjēra palocīja galvu un ciešāk ietinās džemperī.

- Pārmaiņas pēc mums sāk veikties.

Viņi pietuvojās "Grifam", un Hečs pietauvoja kuteri. Bontjēra palīdzēja Klejam tikt uz klāja. Ticis augšā, Hečs aiz­steidzās uz stūres māju - tanī brīdī pāri salai debesis pār­šķēla zibens šautra. Tās gaismā bija redzams, kā sabrūk ke- sons. Pāri gruvešiem pāršalca milzīga ūdens siena - bāla uz tumšo debesu fona. Tā ieskāva salas dienvidu galu baltu putu mantijā.

Bontjēra ievilka enkurus, bet Hečs iedarbināja dzinējus. Pametis acis uz stūres mājas aizmuguri, viņš ieraudzīja sa­režģītus vadības paneļus, taču nolēma tos neizmantot - gan atradīs atpakaļceļu arī bez aparatūras. Viņš pievērsās milzī­gam kļavas koka galdam - atmiņā atausa pēdējā reize, kad bija pie tā sēdējis. Kerijs Vopners, Renkins, Magnusena, Strī­ters, Naidelmans… Nu neviena no viņiem vairs nebija starp dzīvajiem.

Hečs atkal paskatījās uz Vudiju Kleju. Mācītājs sēdēja krēslā - sagumis un izdēdējis. Tas lūkojās uz Heču un klu­sēja.

- Viss kārtibā! - iesteigusies stūres mājā un aizvērusi aiz sevis durvis, paziņoja Bontjēra.

Kad I lečs izstūrēja kuģi no aizvēja, aiz muguras atskanē­ja grandiozs sprādziens. Logu stiklos iesitās viļņu šļakatas. Bangojošā jūra pēkšņi kļuva tumšsārta. Hečs palielināja āt­rumu, un kuģis strauji attālinājās no salas.

- Mori dieu, - Bontjēra izdvesa.

Hečs paskatījās pār plecu brīdī, kad uzsprāga otra deg­vielas tvertne - cauri zemajai miglai debesīs uzšāvās uguns sēne; liesmas un dūmi apņēma Calvenas nometnes ēkas.

Bontjēra klusēdama ielika savu roku Heča plaukstā.

Trešais sprādziens, šķita, sākās salas dzelmē. Viņi aiz­grābti vēroja, kā salas virsma nodrebēja un pārvērtās šķid­rumā, šaudama naksnīgajās debesis milzīgus tvaika māko­ņus un ūdensstabus. Degošais benzīns meta pāri ūdens virsmai negantas liesmu mēles, līdz šķita, ka deg paši viļņi, kas sitās pret klintīm un aizkūpināja ari rifus.

Un tad, cik ātri sācies, viss tikpat ātri arī beidzās. Tiklīdz sabruka pēdējais kesona posms, sala spējā rāvienā sagruva un pazuda zem ūdens. Atvērtajā brūcē saplūda viļņi, kas vidū satikās, radot milzīgu geizeru, kura virsotne pazuda miglā, kas atgādināja brūnu aizkaru. Jau pēc brīža no salas pāri bija palicis tikai burbuļojošs jūras ielāps, kas nemierīgi sitās pret atlikušo klinšu skupsnu. Vētrainajās debesīs cēlās netīri garaiņu mākoņi.

- Jūs, kas alkstat iegūt Dārgumu Akas atslēgu, patiesībā iegū­siet atslēgu uz citu pasauli, un jusu skeleta kauli balos netālu no Elles, uz kurieni būs devusies jūsu dvēsele. - Bontjēra apklusa.

- Jā, - vārgā balsi noteica Klejs.

- Bet tas, ziniet, bija meteorīts, - piebilda Bontjēra.

- Un tas piektais eņģelis bazūnēja, - Klejs čukstēja, - un es redzēju zvaigzni, kritušu no debess uz zemi, un tam tapa dota tā bezdibeņa akas atslēga.

Hečs, bīdamies jebko teikt, paskatījās uz mirstošo mācī­tāju un pārsteigts ieraudzīja, ka Klejs smaida, bet viņa iekri­tušās acis mirdz. Hečs novērsās.

- Es jums piedodu, - Klejs teica. - Un, domāju, man jālūdz arī jūsu piedošana.

Hečs spēja tikai palocīt galvu.

Mācītājs aizvēra tumšās acis.

- Domāju, tagad es mazliet atpūtīšos, - viņš nočukstēja.

Hečs atskatījās uz Skrandu salas paliekām. Miglas vāli

atkal strauji sabiezēja, maigi ieskaujot posta vietu. Viņš ilgi, ilgi skatījās šajā ainā.

Un tad viņš novērsās, lai stūrētu kuģi uz Stormheivenas ostas pusi.