Lamatas

17

Fortā bija tumšs, vēss un mitrs. Granīta torņa iekšpusē lai­delējās bezdelīgas - tās kā lodes šaudījās turpu šurpu sau­les staros, kas asā leņķī spīdēja iekšā senajās ambrazūrās.

Hečs izgāja cauri akmens arkai un, smagi elpodams un cenzdamies atgūt savaldību, apstajās. Par spīti visiem pūli­ņiem, viņš tomēr bija ļāvies mācītāja provokācijai. Puse pil­sētas to redzēja, un otra puse to pavisam drīz uzzinās.

Viņš apsēdās uz akmens pamatu paliekām. Klejs, protams, bija runājis ar pārējiem. 1 lečs šaubījās, vai pārējie ieklausījās - izņemot, varbūt, omāru ķērājus. Tie var būt visai māņticīgi ļautiņi, un runas par lāstiem var atstāt smagu iespaidu. Un tad tā piezīme par to, ka bagātību meklēšana izpostīs omāru zvejniecību… Atlika vien ceret, ka sezona bus veiksmīga.

Pamazām viņš nomierinājās - forta klusums aizsiaucīja dusmas - un ieklausījās attālajās klaigās, ko vējš atnesa no festivāla vietas pļaviņas otrā galā. Jāmācās sevi kontrolēt. Mācītājs patiešām ir riebīgs tips, taču viņa deļ nedrīkst zau­dēt pašsavaldīšanos.

Apkārt valdīja pilnīgs miers - ka mātes klēpī… Hečam šķita, ka gribētu fortā paliki stundām ilgi, lai baudītu šo vēsumu. Taču viņš zināja, ka jāatgriežas pie pārējiem, jauz-

liek bezrūpības maska un jānogludina neveiklā situācija. Lai vai ka, atpakaļ jabut pirms neizbēgamajām svinīgajām uzru­nām. Hečs piecēlās un pagriezās, lai ietu, bet tad, pats sev par pārsteigumu, ieraudzīja arkas ēnā kādu stāvu. Cilvēks pakāpās uz priekšu un nostājas staru gaismā.

- Profesors I lorns! - iesaucās Hečs.

Vecīga seja atplauka.

- Visu laiku gaidīju, kad tu mani pamanīsi, - iesaka sko­lotājs. Atbalstījies uz spieķa, viņš pagāja tuvāk un sirsnīgi pa­spieda Ileča roku. - Tas nu gan bija skandaliņš, vai ne?

(lečs papurinaja galvu.

- Zaudēju savaldīšanos kā tads idiots. Kādēļ gan šis cil­vēks tā spēj satracināt mani?

- Nekā pārdabiska. Klejs ir netaktisks, nepiemērots dzī­vei sabiedrība, morāli nelokāms. Taču aiz šis rūgtas ārienes sitas silta sirds - plaša kā okeāns. Un, varu derēt, tikpat me­žonīga un neizdibināma. Viņš ir sarežģīts cilvēks, Melin; ne­vajadzētu viņu novērtēt pārak zemu. - Profesors sagraba He- ča plecu. - Pietiks runāt par mācītāju. Dieva dēļ, Melin, tu labi izskaties! F.s ļoti lepojos ar tevi. I lārvardas Medicīnas skola, zinātniskā pētnieka amats Obērna kalna slimnīcā. Tu allaž esi bijis gudrs puisis. Žēl, ka tas ne vienmēr nozīmē ari labu studentu.

- Esmu jums lielu pateicību parādā, - Hečs teica.

Viņš atsauca atmiņā pēcpusdienas profesora plašajā Vik­torijas laika mājā tālajās pļavās - kā viņi pētīja akmeņu, va­boļu un tauriņu kolekcijas. Tas bija dažus gadus pirms aiz­braukšanas no Stormheivenas.

- Kadas muļķības! Es, starp citu, vēl joprojām glabāju tavu putnu ligzdu kolekciju. Nezināju, kurp lai to tev nosutu.

Hečs sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Viņam pat prātā nebija ienācis, ka dižais profesors gribēs zināt, kā klājas sko­lēnam.

- Brīnos, ka neesat izmetis tos mēslus.

- Patiesību sakot, tā bija lieliska kolekcija. - Horns ar kau­lainajiem pirkstiem pieskārās Heča rokai un saspieda to. - Pavadi mani āra no forta un pari pļavai, labi? Pēdējā laikā jūtos visai nedrošs uz savām kājām.

- Man vajadzēja sazināties ar jums… - Hečs iesāka, taču nepabeidza teikumu.

- Neatsutiji ne vārdiņu, ne adresi, - dzēlīgi iebilda pro­fesors. - Bet pagājušajā gadā izlasīju par tevi Globe.

Hečs novērsās - viņš juta, kā kaunā pietvīkst.

Profesors piesmacis iespurdzās.

- Labi jau labi. Ja ticam statistikai, man jau sen vajadzēja būt mirušam. Nākamajā ceturtdienā man būs astoņdesmit deviņi, un lai sasper tevi jods, ja neatnesīsi man dāvanu!

Abi vīrieši bija izgājuši saules pielietajā pļavā. Vēja brāz­ma atnesa līdz viņiem smieklu šaltis.

- jus noteikti zināt, kādēļ esmu atgriezies, - 1 lečs nedroši iesaka.

- Kurš tad to nezina! - skanēja dzēlīga atbilde. Vairāk profesors neko neteica, un kādu bridi viņi soļoja klusēdami.

- Tātad? - beidzot ierunājās Hečs.

Vecais virs jautājoši pavērās savā skolniekā.

- Ja reiz iesākāt, turpiniet! - Hečs mudināja. - Ko jūs do­mājat par to bagātību meklēšanu?

Profesors kādu minūti neatbildēja, tad apstājās un, piever- sies Melinam, noņēma savu roku no sarunu biedra elkoņa.

- Atceries, ka tu pats gribēji to zināt, - viņš noteica. 1 lečs palocīja galvu. - Domāju, ka tu esi Dieva nolādēts muļķis.

Uz bridi Hečs stāvēja pārsteigts un apstulbis. Viņš bija ga­tavojies sarunai ar Kleju, taču ne šādam pavērsienam.

- Kadeļ jus ta sakat?

- Tev tas būtu jāzina labak par visiem citiem pasaulē. Lai kas arī tur nebūtu paslēpts, jūs to nekad nedabūsiet.

- Bet mums, doktor Horn, ir tāda tehnika, par kādu iepriekšējie bagātību meklētāji pat sapņot nevarēja. Cietķer- meņu sonārs, protonu magnetometri, iespēja izmantot sate- lītus un aerofotografēšanu. Mums ir divdesmit miljonus dolāru liels budžets un žurnāls, ko rakstījis cilvēks, kas pro­jektējis Ūdens Aku. - Hečs nevilšus bija sācis runāt skaļāk, pēkšņi atskartis, ka ši cilvēka viedoklis viņam ir ļoti svarīgs.

Doktors Horns papurināja galvu.

- Melin, jau gandrīz gadsimtu esmu liecinieks tam, ka viņi nāk un iet. Un katram ir pats modernakais aprīkojums. Kat­ram ir apaļa summiņa. Katrs ir uzmeklējis kādu nozīmīgu informācijas drusciņu vai piedzīvojis pēkšņu atklāsmi. Un katrs teica, ka ar viņu viss būs citādi. Bet gals visiem bija vienāds. Bankrots, ciešanas, pat nāve. - Viņš paskatījās uz Heču. - Kaut ko jau esat atraduši?

- Vēl ne, - atbildēja Hečs. - Radās kāda neliela problē- miņa. Mes zinājām, ka Aka pa apakšzemes tuneli savienota ar okeānu, tādēļ ta allaž ir pilna ar ūdeni. Izmantojām krās­vielu, lai noteiktu, kur tunelis sākas. Taču izskatās, ka ir ne­vis viens, bet gan pieci tuneļi, un…

- Saprotu, - doktors Horns viņu pārtrauca. - Tikai viena neliela problēmiņa. Arī agrāk esmu to dzirdējis. Varbūt jums izdosies atrisināt savu problēmu. Bet tad radīsies nākamā, un tad nākamā, līdz jūs visi bankrotēsiet. Vai mirsiet. Var­būt notiks gan viens, gan otrs.

- Bet šoreiz viss būs citādi, - Hečs iesaucās. - Jus nevarat apgalvot, ka nav iespējams atrast apslēptu mantu! Ko cilvēks radījis, to cilvēks var arī iznicināt.

Pēkšņi profesors atkal sagrāba Heča roku. Viņam bija pār­steidzoši spēcīgas rokas - mezglainas, cīpslainas un sausas kā veca koka saknes.

- Es pazinu tavu vectēvu, Melin. Viņš lielā mērā bija tāds pats ka tu: jauns, gudrs kā velns, satriecoši dzīvespriecīgs, viņu gaidīja daudzsološa karjera. Tu tikko pateici to pašu - vārds vārdā -, ko viņš man bija teicis pirms piecdesmit ga­diem. - Skolotājs sāka runāt čukstus. - Atceries, kādu man­tojumu viņš atstāja savai ģimenei? Tu gribēji dzirdēt manu viedokli. Tad, lūk, kads tas ir: dodies atpakaļ uz Bostonu, iekams vēsturē nesāk atkārtoties.

Viņš strupi pagriezās un, ar spieķi šķirdams zāli, aizkli­boja prom, līdz nozuda aiz pakalna.