Lamatas

50

Cenzdamās turēties klinšu aizsegā, Bontjēra no Galvenās nometnes aizgāja līdz šaurajai taciņai, kas veda salas aug­stienē. Viņa zagās arvien augstāk, ik bridi apstājoties, lai ieklausītos. Ārpus apgaismotās nometnes bija tumšs - tik tumšs, ka dažkart nācās uztaustīt mežonīgā vēja sapluinīto dzelteno lenti. Dubļainā taciņa, atkārtojot salas kontūras, ve­da augšup un atkal laidās lejā. Bontjēra bija izmirkuši līdz kaulam, lietus straumītes tecēja pāri zodam, elkoņiem un ro­kām.

Taciņa jau bija aizvedusi Bontjēru līdz virsotnei. Dažu simtu jardu attālumā bija redzamas Ortanka aprises. Torņa virsotnē mirgoja trejādas gaismas, un logi atgādināja nak­snīgajā tumsā iegravētus spožus kvadrātus. Turpat bija trak­tors, kura lielos riteņus slacīja lietus šaltis. Piekabē bija divi milzīgi tukši konteineri. Ieeja Akā zem torņa bija tumša, taču no bezdibeņa ārā vīdēja spocīga gaisma. Cauri vētras rēko­ņai bija saklausāma mehānismu duna un gaisa sūkņu dār­doņa.

Cauri Ortanka stiklotajiem logiem vīdēja tumšs cilvēka stāvs.

Izmantodama augsto zāli par aizsegu, Bontjēra salikusi līda tuvāk. Simts pēdu attālumā viņa apstājās aiz mežrozīšu krūma. No šīs vietas redzamība bija krietni labāka. Cilvēks

stāvēja, pagriezis muguru, un viņa, slēpdama dozimetru no lielus, turpināja gaidīt. Tiklīdz stāvs iegāja gaismā, Bontjēra pazina platos plecus un garos, netīri blondos matus - tas bija Renkins, ģeologs. Šķita, ka viņš ir viens.

Bontjēra mirkli vilcinājās. Iespējams, Renkins zināja, kā lietot dozimetru; vismaz varētu labāk orientēties instrukci­jās. Bel tas nozīmēja, ka nāksies viņam uzticēties.

Strīters bija mēģinājis viņus nogalināt. Kādēļ? Tiesa, viņš jau no paša sākuma ienīda Heču. Taču Bontjēra nespēja no­ticēt, ka tas ir pietiekams iemesls. Strīters nebija no tiem, kas rīkojas bez apdoma.

Taču I lečs bija mēģinājis apturēt rakšanu.

Vai arī pārējie ir iesaistīti šajā akcijā?

Lai vai kā, Bontjēra nespēja iztēloties, ka atklātais, sirsnī­gais Renkins būtu aukstasinīgs slepkava. Bet Naidelmans… Nē, par to labāk nedomāt.

Virs galvas uzplaiksnīja zibens, un Bontjēra sarāvās, kad atskanēja pērkona dārdi. No Galvenās nometnes atlidoja spējš krakšķis - pārstāja darboties arī otrs ģenerators. Or- tankā gaismas nomirgoja pēdējo reizi, un tad torni ieskāva oranža gaisma, ko ražoja avārijas baterijas.

Bontjēra vēl ciešāk piespieda sev dozimetra futrāli. Ilgāk gaidīt vairs nedrīkstēja. Bija jāpieņem lēmums - pareizs vai nepareizs, bet jāpieņem.