Lamatas

59

Naidelmans, šausmu pārņemts, vēroja, kā dārgumu krātuvi drebina neskaitāmi spēcīgi grūdieni. Grīda vēl vairāk sasve­ras pa labi. Magnusena, ko jau pirmais trieciens bija aizsvie­dis līdz tālākajai sienai, tagad gulēja monētu kaudzē - viņa kārpījās, svaidījās un kliedza nedabiskā balsī. Kambaris at­kal sasvērās, un sagāzās mucu rinda - uz visām pusēm pa­šķīda puvuša koka druskas, zelts un dargakmeņi.

Kad sakustējās ari šķirsts, Naidelmans attapās no šoka. Iebāzis zobenu aiz siksnas, viņš sāka meklēt drošības trosi. Tā karājās tieši virs galvas, caurumā dārgumu krātuves gries­tos. Vēl augstāk vīdēja avārijas ugunis kāpņu konstrukcijas pakājē. Tanī mirklī lampas nomirgoja, taču turpināja blāvi degt. Naidelmans satvēra drošības trosi brīdī, kad telpa at­kal spēcīgi novibrēja.

Pēkšņi atskanēja lūstoša metāla sprakšķi - telpas tālākajā stūrī grīdā parādījās caurums. Naidelmans šausmās nolūko­jās, kā zelta straumes ripoja uz atveres pusi - kā ūdens vir­pulis vannā tās saplūda spraugā un pazuda melnajā dzelmē.

- Nē, nē\ - ieaurojās Magnusena, kārpīdamās plašajā zel­ta straumē un pat šajā brīdi izmisīgi cenzdamās raust sev klāt ripojošās monētas. Viņā cīnījās divas vajadzības - glābt zeltu vai glābt sevi. Telpu satricināja grūdiens, kas šķita

nakam no paša Zemes centra, un pār Magnusenas galvu sāka krist zelta stieņu masas. Spiediens palielinājās, zelta strau­mes virpulis griezās arvien ātrāk; Magnusena tika ierauta ša­jā plūsmā un vilkta arvien tuvāk spraugai, kas strauji pieau­ga apmēros. Viņas nē, nē, nē metāla šķindoņā bija tik tikko saklausāmi. Zem zelta smaguma viņas acis bija briesmīgi iz­valbījušās. Inženiere klusēdama pastiepa rokas uz Naidel- mana pusi. Velvēs atbalsojās dzelzs konstrukciju brakšķi un skrūvju krakšķi.

Un nākamajā mirkli Magnusena pazuda - mirguļojošā straume aiznesa viņu dzelmē.

Pametis drošības trosi, Naidelmans pa zelta kaudzi uz­rāpās līdz lielajam metāla spainim, kas bīstami šūpojās. Viņš nospieda spaiņa tālvadības pults pogu. Vinča iečīkstējās, un spainis sāka celties augšup. Naidelmans bija ieķēries spaini, kas skaļi noskrāpējās gar sašķobītajām dzelzs velvēm un pēc tam ieslīdēja sašaurinātajā caurumā.

Ceļoties augšup, Naidelmans ielēca spaini un paskatījās pāri tā malai. Skatienam pavērās pēdējās bagātību dzirkstis - ziloņu ilkņi, sabirzuša zīda baķi, muciņas, somas, zelts, dārg­akmeņi - viss mežonīgā ātrumā grabēdams pazuda sprau­gā dārgumu krātuves grīdā. Tad lampa, kas spēji šūpojās va­dā, atsitas pret dzelzs sienu un saplīsa. Šahtā iestājās tumsa - dega tikai avārijas ugunis pie kāpnēm virs galvas. Pustumsā Naidelmans ieraudzīja - vai domāja, ka ieraudzīja -, kā sakropļotā dārgumu krātuve, pēdējoreiz smagi nokrakšķot, atraujas no Akas sienām un gāžas lejup virpuļojošajā ūdens haosā.

Šahta spēcīgi nodrebēja. Lejup bira putekļi un smiltis, gaudodamas brakšķēja titāna konstrukcijas. Avārijas ugunis vēlreiz nomirgoja un apdzisa pavisam. Spainis spēji apstājās tieši zem kāpnēm un atsitās pret šauras šahtas sienām.

Pārliecinājies, ka zobenam nekas nenotiks, Naidelmans pastiepās pēc vinčas troses. Pēc tam pirksti tumsā uztaustīja kāpņu apakšējo malu. Aku satricināja kārtējais grūdiens, un viņš, izmisumā sakopojis visus spēkus, līda uz augšu - ieķē­rās zemākajā spraislī, tad nākamajā. Kājas karājās virs pos­tošā bezdibeņa. Visa Akas balstu struktūra drebēja - trīcēja kā dziva būtne. Tumsā atskanēja krakšķis - atlūza viens no apakšējiem statņiem. Zibens šautras gaismā Naidelmans ieraudzīja sakropļotu cilvēka ķermeni, kas apakšā peldēja negantajos viļņos.

Tverdams gaisu un turēdamies kāpņu spraišļos, Naidel­mans pamazām sāka aptvert postošās nelaimes apjomus. Tā karādamies, viņš centās rast atbildes uz neskaitāmajiem jau­tājumiem.

Tad viņu pārņēma trakas dusmas, mute atvērās un sāka aurot - vēl skaļāk par mutuļojošo bezdibeni:

- Heeeeeč!