Lamatas

28

Agri nākamās dienas rita Hečs iegāja Pirmajā sala. Nelielā vadības un kontroles centra telpā bija neparasti daudz cilvē­ku. Bontjēra, Kerijs Vopners un Sendžons runāja visi vien­laikus. Klusēja tikai Magnusena un kapteinis Naidelmans. Magnusena sava nodaba turpināja diagnostiku, bet Naidel­mans stāvēja pašā vidu un kūpināja pīpi - rams ka viesuļ­vētras epicentrs.

- Jūs jukuši esat, vai? - teica Vopners. - Man jābūt uz "Cerbera", mans uzdevums ir atšifrēt žurnālu, nevis ložņāt pa alām. Esmu programmētājs, nevis kanalizācijas sistēmu labotājs.

- Citas izejas nav, - Naidelmans atbildēja, izņemdams pī­pi no mutes un paskatīdamies uz Vopneru. - Tu taču redzēji ciparus.

- Jā, jā. Un ko tad jūs gaidījāt? Sitajā sasodītajā salā vis­pār nekas nedarbojas kā nākas!

- Vai esmu kaut ko palaidis garām? - tuvodamies jautāja

Hečs.

- A, labrīt, Melin! - Naidelmans smaidīdams teica. - Ne­ko īpašu. Radušās dažas problēmas ar elektroniku kāpnēs.

- Dažas, kā tad! - nosprauslājās Vopners.

- Rezultātā mums nekas cits neatliek kā ņemt šīsdienas ekspedīcijā uz Aku līdzi arī Keriju.

- Pie velna! - īgni novilka Vopners. - Cik reižu man jums jāatgādina, ka kods jau ir manējais? "Scilla" pēc pāris stun­dām bus atšifrējusi pilnīgi visu tekstu!

- Ja tā, Kristofers te var paliki un visam sekot, - jau asāk noteica Naidelmans.

- Tieši ta, - atsaucās Sendžons un izrieza krūti. - Atlikusi lāču tikai datu izvade un jāaizvieto daži simboli.

Vopners skatījās le uz vienu, te otru - lūpa bija uzmesta neiedomājami augstu.

- Mēs vienkārši spriežam, kur tu šobrīd esi vajadzīgāks, - Naidelmans paskaidroja. - Un šobrīd tu visvairāk esi vaja­dzīgs komandai. - Viņš pievērsās Hečam. - Ir absolūti ne­pieciešams izvietot Akā tos pjezoelektriskos sensorus. Tik­līdz tie būs saslēgti tikla ar datoriem, tie darbosies ka savlaicīgas brīdināšanas sistēma, ja kaut kur pazeme sāksies nogruvums. Taču Kerijam līdz šim nav izdevies kalibrēt sen­sorus ar talvadibas palīdzību no Pirmās salas. - Kapteinis paskatījās uz. Vopneru. - Ja tikls niķojas, viņam nāksies kāpt mums līdzi un kalibrēt tos ar roku, izmantojot plaukstdato­ru. Tad viņš varēs lejupielādēt informāciju lielaja datorā. Tas, protams, rada neērtības, bet citas izejas mums nav.

- Neērtības? - iesaucas Vopners. - Skabarga pakaļā butu daudz precīzāks apzīmējums!

- Lielākā daļa komandas vīru atdotu pusi no savas da­ļas, lai tikai piedalītos pirmajā nokāpšanā Akā, - Sendžons iebilda.

- Man tā jūsu nokāpšana… - Vopners norūca un aizgrie­zās. Bontjēra ieķiķinājās.

Naidelmans pievērsās vēsturniekam.

- Izstāstiet doktoram l lečam par teikumu, ko tikko at­šifrējat žurnāla otrajā daļā.

Sendžons svarīgi nokremšļojās.

- Tas patiesība nav teikums, - viņš teica. - Drizak teiku­ma daļa: Tie, kas alkst atrast atslēgu, lai iekļūtu - te ir kāds ne­saprotams vārds -, atradis…

Hečs pārsteigts raudzījās kapteini.

- Tad jau Ūdens Akai ir slepena atslēga.

Naidelmans pasmaidīja un nepacietīgi saberzēja rokas.

- Ir jau gandrīz astoņi, - viņš teica. - Vāciet mantiņas, laiks sakt!

Hečs atgriezās medpunktā, lai paņemtu ārsta koferīti, un satikās ar pārējiem, kas kapa augšup uz Ortanku.

- Merde, cik šodien auksts! - sirdījās Bontjēra un, cenz­damās sasildīties, pūta sev uz pirkstiem. - Un jūs to saucat par vasaras rītu?

- Tas ir vasaras rits Menā, - atbildēja Hečs. - Baudiet! Svaigais gaiss tevi uzmundrinās.

- Tas nu gan man nemaz nav vajadzīgs, monsieur le docteur. - Viņa laidās rikšos, ta cenzdamās sasildīties. Hečs sekoja un atskārta, ka ari pats mazliet trīs, tikai nebija pārliecināts - tas ir aukstuma dēļ vai tādēļ, ka gaidāma nokāpšana Ūdens Akā. Pāri salai parskrēja nelīdzena mākoņu ēna, un tai pa pēdām slīdēja lietusmākoņu rindas.

Nonācis salas augstākajā punktā, Hečs ieraudzīja milzeni Ortanku - no tā tumšas pavēderes iekšā Ūdens Akā stiepās daudzkrasainu kabeļu kuļi. Tikai ta vairs nebija Ūdens Aka - nosusināta un pieejama, tā gaidīja, kad liks izdibināti tas rū­pīgi glabatie noslēpumi.

Hečs atkal nodrebēja un devās uz priekšu. No šis virsot­nes bija redzams ari pelēkais kesona pusloks, kas apvija sa­las dienvidu galu. Tas bija dīvains skats. Kesona tālākajā mala sakas tumši zilais okeāna plašums, kas izzuda nebei- dzamajā miglā; savukārt tuvākajā malā akmeņainais okeāna dibens šķita gluži vai nepieklājīgi kails, un to klāja peļķītes ar sastāvējušos ūdeni. Šur un tur smiltis bija redzami starp akmeņiem iesprausti marķieri - tā bija iezīmētas ieejas pa­zemes tuneļos, kas gaidīja tālāku izpēti un analīzi. Krastma­la līdzās kesonam bija redzamas vairākas sarūsējušu dzelzs gabalu, ar ūdeni piesūkušos koku un citu atlūzu kaudzes - tas viss bija izvilkts no Ūdens Akas, lai attīrītu ceļu ekspe­dīcijas locekļiem.

Strīters ar komandu stāvēja uz laukumiņa līdzās Akai - vilka ara vienus kabeļus un laida iekšā citus. Piegājis tuvāk, I lečs ieraudzīja, ka pari Akas malai nolaists kaut kas līdzīgs masīvam kāpnēm. Tas bija gatavotas no resnām, mirdzošām inelala caurulēm, starp kuram iestiprināti ar gumiju klāti šķērskoki. Hečs zināja, ka viri nostrādājuši vai visu nakti, lai sastiprinātu kāpņu posmus un ielaistu tās Akā, lavierejot starp neredzamiem šķēršļiem un palikušajām atlūzām, kas iesprūdušas starp šahtas sijām.

- Es tās sauktu par kāpnēm, kas piebāztas ar steroidiem, - viņš iesvilpdamies noteica.

- Tās ir vairak neka kāpnes, - atbildēja Naidelmans. - Ta ir kāpņu rinda. Tas ir gatavotas no titāna sakausējuma un kalpos ka Akas nostiprinājumu pamats. Ar laiku mēs to iebū­vēsim titana statņu tiklā, kas stiepsies no kāpnēm gar visam sienām un baļķiem. Tad Aka būs nostiprināta un stabila visu rakšanas darbu laiku. Tāpat mēs kāpnēm pierikosim lifta platformu. - Viņš norādīja uz kāpņu stalnem. - Abās cauru­les iebūvēti optiskās šķiedras, koaksiālie un elektriskie ka­beļi, bet katrā šķērskokā ir lampiņa. Galu galā ikvienu šis konstrukcijas daļu, sākot no servodzinēja līdz novērošanas kamerām, kontrolēs dators. Taču pagaidām musu draugs Vopners nav spējis panākt, ka viss darbojas no attalas vadī­bas. Tādēļ ari aicinajam viņu šodien līdzi. - Kapteinis uzsita ar kāju pa virsējo šķērsi. - Uzbūvēts pēc "Talasas" specifi- kacijam un izmaksāja gandrīz, divsimt tūkstošus dolāru.

Plati smaidīdams, pienāca Vopners, kurš bija sadzirdējis pēdējos Naidelmana vārdus.

- Sveiki, kaptein, - viņš teica. - Es zinu, kur var dabūt ari lieliskus tualetes podus par sešsimt dolāriem.

Naidelmans pasmaidīja.

- Priecājos, ka jūsu garastāvoklis uzlabojas, Vopnera kungs. Ķersimies pie darba! - Viņš pievērsās pārējiem. - Musu galvenais uzdevums šodien ir piestiprināt Akas pak­šu kastēm un nostiprinājuma sijām šādus pjezoelektriskos sprieguma sensorus. - Kapteinis izņēma no iesaiņojuma vie­nu sensoru un iedeva to apskatīt ari citiem. Tā bija neliela, caurspīdīga cietā plastikatā iestrādāta metāla strēmelīte ar datora mikroshēmu vidū. Katrā galā taisnā leņķī no plāk­snītes ara vidēja puscollu gara nagla. - Tā vienkārši jāiedzen vai jāiespiež kokā. Vopnera kungs tos kalibres un reģistrēs savā plaukstdatora.

Kamēr Naidelmans runāja, pie Heča piegāja tehniķis un palīdzēja uzlikt drošības siksnas. Tad viņš pasniedza aizsarg­ķiveri un paradīja, kā lietot rāciju un halogēnlampu. Pēc tam 1 lečs saņēma mugursomu ar pjezoelektriskajiem sensoriem.

Paņēmis ārsta čemodāniņu, Hečs pamanīja, ka Naidel­mans aicina viņu tuvāk margām. Doktors pagāja tuvāk, un kapteinis sāka runāt mikrofoniņā, kas bija piestiprināts viņa aizsargķiverei.

- Magnusena, padod strāvu!

Heča acu priekšā visu kāpņu garuma iedegās dzeltenas lampiņas, kas izgaismoja spokaino Ūdens Akas dzelmi. Trīs­kārša spīdošu statņu rinda, kas vijās lejup, atgādināja ceļu uz elli.

Pirmo reizi Hečs ieraudzīja, kāda izskatās Aka. Kvadrāts ar nelīdzenām malām - apmēram desmit pēdas pa diagonā­li -, ko no visām četrām pusēm balstīja smagi baļķi, kas bija iestiprināti masivas vertikālas sijās katra Akas stūrī. Ik pec desmit pēdām šahtu šķērsoja četras mazākas sijas, kas sa­stapās Akas vidū, - tas neļāva Akai iebrukt. Hečs jutās pār­steigts, cik augstas tehnoloģijas, šķita, izmantotas Akas bū­ve - it ka Makalans to būtu projektējis tūkstoš gadiem, nevis paris gadiņiem, kas būtu nepieciešami Okemam, lai atgriez­tos un pievāktu apslēpto mantu.

Skatīdamies lejup uz gaismiņu rindu, Hečs tikai šajā bri­di visā nopietnībā apjauta, cik dziļa Aka ir patiesībā. Šķita, ka gaisma tālumā atduras pret tumsu, bet kāpnes drūmajā dziļumā saplūst vienā punktā. Aka šķita kā dzīva - bija dzir­dama tikšķēšana, pilēšana un krakšķēšana, neskaidri čuksti un vaidi.

Pāri salai noducināja pērkons, un pēkšņa vēja brāzma pie­spieda zemei grīšļus, kas auga netālu no Akas. lād sākās spēcīgs lietus, kas saslapināja gan papardes, gan mehānis­mus. Hečs nekustējās - viņu no lietavām daļēji pasargāja masivais Ortanka tornis. Pēc dažām minūtēm mēs vienkārši nostāsimies pie kāpnēm nn laidīsimies lejup, viņš domās sprie­da. Un atkal pārņēma sajūta, ka viss izdevies pārāk viegli. Taču tā izzuda, tiklīdz gaisā uzvēdīja dzestrais Akas dzel­mes smārds - spēcīga sālsūdens smarža, kas jaucās ar pele- juma, beigtu zivju trūdu un puvušu jūraszāļu smaku. Pēkšņi prātā iešāvās doma: Kuut kur šajā tuneļu labirintā dus Džonija mirstīgās atliekas. Viņš ļoti baidījās, taču vienlaikus ari vēlējās tās atrast.

Tehniķis pasniedza Naidelmanam nelielu gaisa sastāva analizatoru, un viņš to aplika ap kaklu.

- Atcerieties, ka mēs lejup nekāpjam, lai pastaigātos, - Naidelmans teica, pievērsies komandas locekļiem. - Vienī­gais bridis, kad drīkstat atkabināties no kāpnēm, ir tad, kad jāpiestiprina sensors. Mēs tos izvietosim, kalibrēsim un tad veikli rāpsimies arā. Bet, kamēr būsim tur iekša, aicinu ik­vienu pievērst uzmanību it visam: kads ir balstu stāvoklis, tuneļu skaits un izmērs. Visam, kas šķiet uzmanības vērts. Akas dibens vēl joprojām ir dubļiem klāts, tādēļ mēs kon- centrēsimies uz sienām un sānu tuneļu ieejām. - Kartodams ķiveri, viņš uz mirkli apklusa. - Labi. Ņemiet drošības sik­snas un laižamies lejā!

Noklikšķēja drošības aķi. Naidelmans piegaja pie visiem, vēlreiz pārbaudīja stiprinājumus un troses.

- Jutos kā idiotisks telefona līnijas remontstrādnieks, - žēlojās Vopners.

Hečs paskatījas pār plecu programmētajam, kuram bez mugursomas ar pjezoelektriskajiem sensoriem pie siksnas ka­rājās arī divi plaukstdatori.

- Nu, kādēļ tu tā, Kerij, - ķircinādamās iesaka Bontjēra, - beidzot tu izskaties pēc vīrieša.

Apkārt platformai bija sapulcējusies lielākā daļa to, kas paliks virs zemes. Atskanēja viens uzmundrinošs sauciens pēc otra. Hečs ielūkojās saviļņotajās sejās: šis bija bridis, ko gaidīja visi - ari viņš pats. Bontjēra plati smaidīja. Pat Vop­ners šķila vispārējās pacilātības pārņemts - viņš sakārtoja ap­rīkojumu un svarīgi parāva drošības trosi.

Naidelmans vēlreiz paskatījās uz apkārtējiem un pamāja ar roku. 1'ad viņš piegāja pie platformas malas, piestiprināja savu trosi kāpnēm un sāka laisties lejā.