Lamatas

57

Žerārs Naidelmans vēl joprojām nekustīgi tupēja līdzās šķir­stam - šķita, ka bezgalīgi ilgi. Dzelzs stīpas, kas ieskāva šķir­stu, viena pēc otras tika pārgrieztas. Tiklīdz spoži baltā ace- tilēna liesma pārkausēja stīpu, tā cauri gropēm izvijās un nokrita uz metāla grīdas. Tagad bija palikusi tikai viena - pie slēdzenes - un to pie šķirsta vāka stingri turēja bieza rū­sas kārta.

Tad viņš pārgrieza arī slēdzeni un uzlauza zīmogus. Nu Naidelmans varēja paziņot, ka zobens pieder viņam.

Un tomēr kapteinis palika, kur bijis - pirksti žņaudza šķirsta vāku. Šķita, ka maņas pastiprinājušās vairākkārt. Viņš jutās dzīvs un sasniedzis mērķi - viņš pat iedomāties neva­rēja, ka reiz tā jutīsies. Šķita, ka līdzšinējā dzīve bijusi tikai bezkrāsaina ainava; it kā viņš butu dzīvojis, lai sagatavotos šim mirklim.

Viņš lēni ieelpoja, tad vēlreiz. Vieglas trīsas - varbūt sirds apmeta kūleni. Un tad viņš lēni un godbijīgi vēra vaļā šķir­sta vāku.

Iekšpuse palika ēnā, taču Naidelmans saskatīja vārgu dārgakmeņu zibsnu. Uzvēdīja silts, patīkams mirres aromāts.

Zobens atradās iesmaržinātā samtā. Naidelmans uzlika plaukstu spalam, pirksti noglāstīja zelta gravējumus un sa-

tvēra rokturi. Asmens nebija redzams - to slēpa brīnišķīga ar zelta un dārgakmeņu inkrustācijām klāta maksts.

Naidelmans uzmanīgi izņēma dārgumu no šķirsta. Samts, uz kura tas bija atradies, tūdaļ sabirza purpurkrāsas putek­ļos.

Viņš pacēla zobenu - tas bija smags, burvības apdvests - un ienesa gaismā.

Maksts un spals bija bizantiešu meistaru roku darbs - da­rināts, netaupot zeltu, astotajā vai devītajā gadsimtā. Nepa­rasti rets dizains, atgādināja rapieri. Pārsteidzoši smalks ba­reljefs un filigrāns rotājums - Naidelmans nekad agrāk neko tādu nebija redzējis.

Viņš pacēla maksti un, juzdams, kā pamirst sirds, iecēla to gaisma. Maksts plakni biezi klāja neslīpēti safīri - gluži neticama dziļuma, krāsas un tīrības dārgakmeņi. Naidelmans brīnījās, ka pasaulē ir tādi spēki, kas spēj dot akmenim tik dzidru krāsu.

Viņš pievērsās spalam. Lociņš un šķērsis dižojās ar čet­riem elpu aizraujošiem rubīniem - katrs slavenā Delongas zvaigznes rubina vērts13 ', ko, cik Naidelmans zināja, uzska­tīja par perfektāko dārgakmeni pasaulē. Taču pie šī zobena roktura pogas bija iedziļināts milzīgs rubīns ar divām zvaig­znēm, un tas krietni pārsniedza Delongas rubinu gan izmē­ra, gan krāsas, gan simetrijas ziņā. Akmens, Naidelmans do­mas prātoja, pavirzīdams spalu, lai to apmirdzētu gaisma, kam nav līdzīgu šai saulē.

Apmali, šķērsi un gardi rotāja žilbinošu safīru rinda - melnu, oranžu, tumši zilu, baltu, zaļu, sārtu un dzeltenu. Tik dzidras krāsas! Pat vispārdrošākajos sapņos viņam nebija rādījušies tādi dārgakmeņi. Katrs bija neatkārtojams, par katru varētu prasīt jebkuru cenu. Bet te tie visi atradās vienuviet, uz viena bizantiešu zeltkaļu darinājuma - gluži neaptverami. Nekā tāda pasaulē līdz šim nav bijis un arī nebūs. Nebūs pat attālu līdzinieku.

Naidelmans pilnīgi skaidri apzinājās, ka viņa priekšstats par zobenu nav bijis mānīgs. Drīzāk viņš par zemu novērtē­jis tā spēku. Tas bija mākslas darbs, kas varētu mainīt pa­sauli.

Beidzot pienācis īstais brīdis. Spals un maksts bija izcili; asmens droši vien neatpaliks. Satvēris spalu labajā rokā, bet maksti - kreisajā, Naidelmans sāka ārkārtīgi lēni vilkt āra zobenu.

Spēcīga prieka dvesmas vietā vispirms nāca apjukums, tad - šoks, tad - pārsteigums. No maksts ārā parādījās dangains, plakans, deformēts metāla gabals. Tas bija nodilis un plan­kumains, oksidējies tiktāl, ka kļuvis dīvaini violeti melns ar kaut kādas baltas substances iekļāvumiem. Naidelmans pa­cēla zobenu un nopētīja kroplīgo asmeni - vārds asmens gan tik tikko atbilda šādam priekšmetam. Naidelmans sāka prā­tot, ko tas varētu nozīmēt. Gadu gaitā viņš simtiem, tūk­stošiem reižu bija iztēlojies šo bridi. Un ikreiz zobens bija izskatījies citādi.

Taču nekad - tāds.

Naidelmans noglāstīja raupjo metālu - tas izrādījās pār­steidzoši silts. Varbūt zobens trāpījies uguni un pakusis, bet vēlāk ticis pie jauna spala? Bet cik gan spēcīgai jābūt ugunij, lai pastrādātu šādu darbiņu? Un kas tas par metālu? Ne dzelzs - tad to klātu rūsa; arī ne sudrabs, kas oksidējoties kļuva melns. Platīns un zelts neoksidējās vispār. Un tas bija pārak smags, lai būtu darināts no alvas vai kāda cita paras­ta metāla.

Kurš metāls oksidējoties ieguva purpurkrāsu?

Naidelmans atkal pagrozīja zobenu, pāršķēla ar to gaisu. Tanī brīdī atmiņā atausa kristiešu leģenda par ercenģeli Svēto Mihaēlu.

Un prātā dzima neparasta ideja.

Nereti vēlās nakts stundās viņš bija sapņojis, ka zobens, kas aprakts Ūdens Akas dzelmē, tiešām ir zobens no leģen­das - Svētā Mihaēla, sātana uzvarētāja zobens. Sapnī, ska­loties uz zobenu, viņu apņēma žilbinoša gaisma - kā Svēto Pāvilu ceļa uz Damasku132 . Atskārstot, ka šajā vietā viņa bagātā iztēle sastomās, viņu allaž pārņēma dīvains miers. Nekas no tā, ko viņš jebkad apcerējis, pat nelīdzinājās god­bijībai un šausmām, kas vēdīja no senajiem dokumentiem, kuros pieminēts zobens.

Bet - ja Svētais Mihaēls, Zobena ercenģelis, tiešām uzva­rējis sātanu, viņa ierocim cīniņa laikā bija jāapsvilst un jākust. Un tādam zobenam bija jābūt citādam nekā parasti cērtamie.

Kā šis dārgums, ko viņš tagad turēja rokās.

Naidelmans raudzījās uz ieroci ar pavisam citām acīm - sirdī jaucās izbrīns, bailes un nedrošība. Ja šis bija tas pats zobens - un vai tad varēja būt kāds cits izskaidrojums? -, tad, lūk, ari pierādījums, apliecinājums, ka ir cita pasaule; ka aiz materialās pasaules ir vēl kāda. Šāda zobena augšām­celšanās izraisīs iespaidīgu vētru!

ja, jā, Naidelmans domās palocīja galvu. Ar tādu zobenu viņš varēs attīrīt pasauli; aizslaucīt garā nabagos; dot likte­nīgo triecienu pasaules pūstošajām reliģijām un izmirstoša­jiem priesteriem, nodibināt jaunu kārtību, sākt jaunu ēru. Tas, ka zobens nonācis viņa rokās, nav nejaušība - viņš to no­pelnījis ar sviedriem un asinīm, viņš pierādījis, ka ir tā cie­nīgs. Zobens ir pierādījums, pēc kā viņš ilgojies visu savu mūžu - viņa īstenais dārgums.

Drebošām rokām Naidelmans uzlika smago ieroci uz šķirsta vāka. Un atkal ļāvās apbrīnai, cik liels bija kontrasts starp pārdabisko spala krāšņumu un mulsinošo asmens krop­lumu. Taču tagad viņam sāka šķist, ka arī šajā atšķirībā ir dziļa jēga - ka tā ir teju svēta kroplības izpausme.

Un tagad zobens piederēja viņam. Un viņam bija bezga­līgi daudz laika, lai apcerētu - varbūt pat saprastu - šo sa­vādo un briesmīgo skaistumu.

Naidelmans uzmanīgi ieslidināja zobenu atpakaļ makstī un paskatījās pāri šķirsta vākam. Arī to viņš paņems līdzi - šķirstam bija sava jēga, tas nešķirami saistīts ar zobena vēs­turi. Paskatījies pār plecu, kapteinis apmierināts ieraudzīja, ka Magnusena beidzot nolaidusi lejā lielo spaini un sākusi tajā kraut maisus ar monētām - lēni, kā robots.

Naidelmans atkal pievērsās šķirstam un tai sarūsējušajai dzelzs stīpai, kas vēl joprojām atradās savā vietā. Interesanti, kādēļ šķirsts tā bijis piestiprināts grīdai? Būtu taču daudz vienkāršāk piesist stīpas dārgumu krātuves grīdai, nevis iedziļināt tās zem grīdas. Un pie kā tad tās bija piestiprinā­tas?

Naidelmans piegāja tuvāk un uzsita pa pēdējo dzelzs stīpu, atbrīvojot šķirstu pilnībā. Stīpa atsprāga prom un ar neparastu spēku aizvijās lejup - šķita, ka tai galā iekārts kāds milzīgs svars.

Pēkšņi telpa nodrebēja, un dārgumu krātuve sasvērās. Grīda pa labi no kapteiņa mežonīgā ātrumā gāzās lejup - kā lidmašīna, kas ienirst milzīgā turbulences mākonī. Pussapu­vušas redeļu kastes, audekla maisi un muciņas no kreisās puses vēlās uz pretējo - sprāgstot vaļa, tās atbrīvoja dārg­akmeņu, zelta smilšu un pērļu straumes. Zelta stieņi smagi sasvērās un tad ar apdullinošu troksni gāzās lejā. Naidel­mans atsitas pret šķirstu un stiepās pēc zobena spala. Pār­steigumā ieplestam acīm viņš raudzījās apkārt. Ausīs džink­stēja Magnusenas kliedzieni.