Lamatas

40.

Pēc piecām minūtēm Hečs jau steidzās pa taciņu uz Ūdens Aku. Rietošās saules stari atmirdzēja ūdeni un vērta miglas vālus kvēlojošos mutuļos.

Ortankā neviena nebija - izņemot Magnusenu un trīša operatoru. Atskanēja šņirkstoņa, un no Ūdens Akas ārā pa­rādījās milzīgs spainis, kas bija iekārts resnā tērauda trosē. Hečs vēroja, kā vīri Akas malā satver spaini, pagāž uz sā­niem un izber saturu blakus esošā tuneli. Šķita, ka milzies sūknis ar troksni acumirkli uzņem neskaitāmus galonus dub­ļu un augsnes. Tad viri sasvēra spaini pareizi un tas atkal pazuda Akas mutē.

- Kur Zerārs? - Hečs jautāja.

Magnusena, kas uzmanīja kabeļu stāvokli Ūdens Akas di­benā, no monitora atrāvās tikai uz mirkli.

- Kopā ar racējiem, - viņa atbildēja.

Pie sienas līdzās vinčas operatoram atradās seši sarkani telefona aparāti, kas savienoja ar dažādām vietām uz. salas. Hečs pacēla klausuli aparātam, zem kura bija rakstits: ŪDENS AKA, PIRMĀ KOMANDA.

Pēc trim ātriem signāliem atskanēja Naidelmana balss.

-Ja?

Fonā Hečs saklausīja skaņu klaudzināšanu.

- Mums vajadzētu aprunāties, - viņš teica.

- Vai tas ir tik svarīgi? - saērcināts jautāja Naidelmans.

- Jā, ļoti svarīgi. Esmu šo to uzzinājis par Svētā Mihaēla zobenu.

Iestājās pauze, kuras laikā klaudzināšana lapa vēl ska­ļāka.

- Ja jau vajag, tad vajag, - Naidelmans beidzot noteica.

- Bet jums būs jākāpj lejā pie manis. Mes patlaban liekam stiprinājumus.

Hečs nolika klausuli, paķēra aizsargķiveri un drošības siksnu, izsteidzās ārā no torņa un devas uz lifta platformu. Krēsla Aka izskatījās vēl košāka un lēja miglas vālā baltu gaismu. Kāds strādnieks Akas malā palīdzēja viņam iekāpt elektriskajā liftā. Viņš nospieda pogu, un nelielā platforma sašūpojās un sāka ceļu lejup.

Braukdams garām mirdzošajiem titāna statņu un kabeļu tikliem, Hečs nespeja neapbrīnot sarežģīto konstrukciju. Lifts paslīdēja gar vīriem, kas četrdesmit pēdu dziļumā pārbau­dīja stiprinājumus. Pagāja deviņdesmit sekundes, un kļuva redzams Ūdens Akas dibens. Tur kūsāt kūsāja rosība. Dubļi un draza bija aizvākta, visapkārt izvietoti gaismas avoti. Akas dziļumā stiepās jauna, no visam pusēm nostiprināta šahta. Tievos vados karājās vairāki instrumenti un mērapa­rāti - tos droši vien pārzināja Magnusena vai varbūt Ren­kins. Viena pusē dziļumā sniedzās vinčas trose, bet pretējā jau bija uzstādītas titāna kāpnes. Izkāpis no lifta, Hečs de­vās pie kāpnēm - un tieši preti mežonīgajam troksnim, ko radīja lāpstas, āmuri un gaisa filtrēšanas iekārtas.

Rakšanas darbi tika veikti trīsdesmit pēdas dziļāk. Tur kameras uzraudzībā vīri raka miklo zemi un bēra to milzī­gajā spainī. Citi ar vakuumsūkņiem sūknēja šķidros dubļus un ūdeni. Naidelmans ar aizsargķiveri galvā stāvēja vienā stūrī un vadīja balstu izvietošanu. Līdzās stāvēja Strīters ar rasējumu kaudzi rokās.

Melins piegāja pie viņiem, un kapteinis palocīja galvu.

- Jūtos pārsteigts, ka jūs jau agrak neesat vēlējies nokāpt lejā, lai paskatītos, kas šeit izdarīts, - Naidelmans teica.

- Tagad Aka ir stabila, tādēļ varam pilnā sparā rakt.

Iestājās pauze, taču Hečs neko neteica. Naidelmans pie­vērsa viņam savu bālo acu skatienu.

- Jūs taču zināt, cik dārga mums katra minūte, - kaptei­nis turpināja. - Ceru, ka gribat runāt par kaut ko tiešām sva­rīgu.

Pagājusi nedēļa kopš Vopnera nāves, un šis cilvēks bija ļoti mainījies. Zudusi rāmā pārliecība un nosvērtība - kap­teiņa neiztrūkstošā pavadone kopš dienas, kad viņš iegāja Heča kabinetā un skatījās uz Čārlza upi. Tagad šī vīra ska­tienu bija grūti aprakstīt vārdos: izmocīts, teju mežonīgas ap­ņēmības pilns.

- Tas patiešām ir svarīgi, - Hečs apstiprināja. - Taču kon­fidenciāli.

Naidelmans kādu bridi raudzījās doktorā, tad paskatījās pulkstenī.

- Uzmanību visiem! - viņš uzsauca strādniekiem. - Mai­ņa beidzas pēc septiņām minūtēm. Liekam punktu! Kad bū­siet augšā, pasakiet nākamajai maiņai, lai pasteidzas.

Viri nolika darbarīkus un sāka kapt augšup uz liftu. Stn- lers klusēdams palika uz vietas. Lielie sūkņi beidza darbo­ties, un līdz pusei piepildītais spainis, šūpodamies tērauda trosē, sāka ceļu augšup. Striters arī tad palika līdzās kaptei­nim. Naidelmans pievērsās Hečam.

- Jums ir piecas, varbūt desmit minūtes.

- Pirms pāris dienām, - Hečs iesāka, - atradu vectēva at­stātus dokumentus, ko viņš bija vācis par Ūdens Aku un Okema bagātībām. Papīri bija paslēpti mūsu mājas bēniņos. Tikai tādēļ tēvs tos nav iznīcinājis. Dažos pieminēts Svēta Mihaēla zobens. Norādīts, ka zobens ir kaut kāds šausmīgs ierocis, ko Spānijas valdība plānojusi izmantot pret Sarkano Nedu Okemu. Atradu vēl dažas satraucošas piezīmes. Sazi­nājos ar savu paziņu Kadisā un palūdzu noskaidrot ko vai­rāk par šo zobenu.

Sakniebis lūpas, Naidelmans vērās dubļos pie kājām.

- Tas varētu būt komercnoslēpums. Jūtos pārsteigts, ka esat spēris šādu soli, neaprunājoties ar mani.

- Un viņa atrada, lūk, ko. - Hečs no jakas kabatas izņē­ma papīra gabalu un pasniedza Naidelmanam.

Kapteinis veikli pārskrēja lapai ar acīm.

- Senspāņu valoda, - viņš, saraucis pieri, noteica.

- Apakšā ir tulkojums.

- Pastāstiet pats! - Naidelmans atdeva lapu Hečam.

- Aina nav pilniga. Te tiek rakstīts, kā Svētā Mihaēla zo­bens atrasts un kas ar to noticis pēc tam.

Naidelmans izbrīnīts iepleta acis.

- Tiešām?

- Melnā mēra laikā kāda bagāta spāņu tirgotāja ģimene ar barku devās prom no Kadisas. Viņi šķērsoja Vidusjūru un piestāja neapdzīvotā berberu piekrastē"7 . Tur viņi atrada se­nas romiešu apmetnes paliekas. Tirgotāja ģimene nolēma pa­likt šai vietā, kamēr Eiropā beigs plosīties mēris. Draudzīgi noskaņotie berberi brīdināja, lai viņi netuvojas tempļa dru­pām, kas atradās netālā kalna virsotnē, jo templis esot nolā­dēts. Brīdinājumi tika atkārtoti vairākas reizes. Kad mēra epidēmija apsīka, tirgotājs nolēma izpētīt templi. Iespējams, domāja, ka berberi noslēpuši kaut ko vērtīgu, un negribēja aizbraukt, to neredzējis. Izskatās, ka drupās viņš aiz altāra atradis marmora plāksni, zem kuras bijis aizzīmogots metā­la šķirsts ar uzrakstu latīņu valodā. Tas vēstīja, ka šķirstā ir zobens - pats nāvējošākais ierocis pasaulē. Bojā iet pat tas, kurš tikai paskatījies uz zobenu. Tirgotājs to aiznesis uz ku­ģi, taču berberi atteicās palīdzēt šķirstu atvērt. Būtībā viņi padzina spāni, piespieda doties prom.

Naidelmans klausījās, vēl joprojām lūkodamies zemē.

- Pēc dažām nedēļām, Svētā Mihaēla dienā, tirgotāja ku­ģis tika atrasts dreifējam Vidusjūras ūdeņos. Rāju galos saim­niekoja maitasputni. Visi cilvēki uz klāja bija miruši. Kaste bija ciet, taču svina zīmogs uzlauzts. Šķirstu aizveda uz klos­teri Kadisā. Mūki izlasīja uzrakstu latīņu valoda, izpētīja ari tirgotāja ierakstus kuģa žurnālā. Viņi nosprieda, ka zobens - citēju savas paziņas tulkojumu - ir fragments, ko izvēmusi pati Elle. Mūki atkal aizzīmogoja šķirstu un ievietoja katakom- bās zem katedrāles. Dokumenta beigās teikts, ka mūki, kas aiztikuši šķirstu, drīz vien saslimuši un nomiruši.

Naidelmans pievērsās Hečam.

- Un jūs domājat, ka tas viss ir saistīts ar mūsu pašrei­zējo nodarbošanos?

- Jā, - Hečs mierīgi atbildēja, - turklāt visai cieši.

- Tad apgaismojiet mani!

- Lai kur arī neatrastos Svētā Mihaēla zobens, apkārt mirst cilvēki. Pirmā bija tirgotāja ģimene. Tad muki. Kad to iegūst Okems, astoņdesmit viņa komandas viri iet bojā šajā salā. Pēc sešiem mēnešiem pirāta kuģis atrasts dreifējam tāpat kā tirgotāja kuģis, un visi cilvēki uz klāja ir miruši.

- Interesants stāsts, - noteica Naidelmans. - Taču nedo­māju, ka tā deļ bija vērts atraut mani no darba un piespiest klausīties. Ir divdesmitais gadsimts. Laiks mest māņus pie malas!

- Te nu jūs kļūdāties. Vai neesat ievērojis, ka pēdējā laikā cilvēki šeit ļoti slimo?

Naidelmans paraustīja plecus.

- Ja komandā ir tik daudz cilvēku, kāds vienmēr saslimst, īpaši, ja māc nogurums, bet darbs ir bīstams.

- Es taču nerunāju par simulantiem! Esmu ņēmis asinis analīzēm. Gandrīz katram bijis ārkārtīgi mazs leikocītu skaits. Šodien manā kabinetā ienāca viens no racējiem, un tik neparastu ādas slimību es savā mūžā vēl nebiju redzējis. Uz rokam, gurniem un cirkšņos viņam bija briesmīgi izsi­tumi un augoņi.

- Un kas tas ir? - Naidelmans jautāja.

- Vēl nezinu. Ieskatījos rokasgrāmatās, taču diagnozi no­teikt vēl nevaru. Taču, pec simptomiem spriežot, tas ir bubo- ņu mēris.

Naidelmans pārsteigts skatījās uz Heču.

- Melnā nāve? 13uboņu mēris divdesmitajā gadsimtā Menā?

- Es taču teicu, ka diagnozi vēl neesmu noteicis.

Naidelmans sarauca pieri.

- Tad ko jūs te gvelžat?

Llečs ievilka elpu, lai nomierinātos.

- Žerar, es īsti nezinu, kas ir Svētā Mihaēla zobens. Taču tas ir ārkārtīgi bīstams. Tas sēj nāvi it visur, kur vien parā­dās. Es visu laiku prātoju, vai mēs nekļūdījāmies, pieņemot, ka Spānija gribējusi šo zobenu izmantot pret Okemu. Var­būt viņam tas piespēlēts speciāli?

- Ak tā, - Naidelmans palocīja galvu, un viņa balsi bija saklausāms sarkasms. - Varbūt zobens tiešām ir nolādēts?

Strīters, kas vēl joprojām stāvēja līdzās kapteinim, izsmē­jīgi pavīpsnāja.

- Jūs zināt, ka es lāstiem ticu tikpat ļoti kā jūs, - Hečs izgrūda. - Bet tas nenozīmē, ka šai leģendai nav kāda sle­pena fiziska cēloņa. Piemēram, epidēmija. Zobenam ir visas Vēdertifa Merijas"8 pazīmes.

- Un tas izskaidro, kādēļ dažiem no musu ļaudīm ir bak- teriāla infekcija, citi saslimuši ar vīrusu pneimoniju, bet vēl viens saķēris dīvainu zobu infekciju. Kas tā varētu būt par epidēmiju, doktor?

Hečs ieskatījās izdēdējušajā sejā.

- Es saprotu, - tas, ka slimības ir tik dažādas, mulsina. Taču zobens patiešām ir bīstams. Un mums jānoskaidro, kā un kāpēc, iekams atrodam to.

Naidelmans smaidīdams palocīja galvu.

- Saprotu. Jūs nespējat noteikt, kādēļ slimo mūsu viri. Jūs pat īsti nezināt, ar ko viņi saslimuši. Bet visā nez kādēļ vai­nojams zobens.

- Tās nav tikai slimības, - Hečs deva pretsparu, - jūs jau droši vien zināt, ka tuvojas spēcīgs ziemeļaustrenis. Ja tas nemainīs virzienu, pagājušās nedēļas negaiss jums liksies kā pavasara lietutiņš. Turpināt darbus būtu neprāts.

- Neprāts, - Naidelmans atkārtoja. - Un kā jūs piedāvā­jat apturēt darbus?

1 lečs bridi apdomāja atbildi.

- Apelējot pie jūsu veselā saprāta, - viņš noteica tik mie- rigi, cik vien iespējams.

Iestājās saspringts klusums.

- Ne, - atteica Naidelmans, un viņa balss liecināja par stin­gru apņemibu. - Rakšanu mēs turpināsim.

- Jūsu stūrgalvības dēļ man nav izvēles. Es tūdaļ pat ap­turēšu rakšanu uz. visu sezonu!

- Un kā tieši?

- Atbilstoši mūsu līguma deviņpadsmitajam punktam.

Atbildes nebija.

- Atceraties? - turpināja Hečs. - Es iekļāvu šo punktu līgumā, lai varētu apturēt darbus, ja uzskatītu, ka apstākļi ir pārāk bīstami.

Naidelmans lēni izņēma no kabatas pīpi un sāka tajā bāzt tabaku.

- Interesanti, - viņš klusi un nedzīvi iesāka un pievērsās Strīteram. - Ļoti interesanti, vai ne, Stritera kungs? Tagad, kad no bagātību kambara mūs šķir tikai trīsdesmit stundas, doktors 1 lečs vēlas šai operācijai pielikt punktu!

- Pēc trīsdesmit stundām, - Hečs turpināja, - vētra jau būs klāt…

- Ziniet, - viņu pārtrauca kapteinis, - es nebūt neesmu pārliecināts, ka jūsu uztraukuma pamats ir zobens vai vēt­ra. Un tie jūsu papīri, ja tie vispār ir īsti, ir tikai tukša vi­duslaiku māņticīgo buldurēšana. Nesaprotu, kādēļ jūs… - Naidelmans uz bridi apklusa, un tad viņa acis atausa gaisma. - Bet, protams! Protams, es saprotu! Jums ir vel kāds mo­tīvs, vai ne?

- Ko jūs ar to gribat teikt?

- Ja mēs pārtrauksim darbus tagad, "Talasa" zaudēs vi­sus ieguldījumus. Jūs lieliski zināt, ka musu investoriem jau nācies rēķināties ar papildu izdevumiem desmit procentu apmēra. Viņi nepiešķirs vēl divdesmit miljonus, lai rakšanu turpinātu nākamajā gadā. Bet tieši uz to jūs cerat, vai ne?

- Nemokiet mani ar savām paranoiskajam fantāzijām! - Hečs dusmīgi iesaucās.

- Bet tās nemaz nav fantāzijas, vai ne? - Naidelmans bija sācis runāt vēl klusāk. - Jūs esat ieguvis no "Talasas" visu nepieciešamo informāciju, mēs jums faktiski esam atvēruši durvis uz bagatību kambari, un jums atliek tikai panākt, lai tagad mēs ciešam krahu. Tad jūs nākamgad varēsiet atbraukt, pabeigt darbu un pievākt visas bagātības. Un, gal­venais, dabūsiet Svētā Mihaēla zobenu. - Kapteiņa skatiens bija ai/domu pilns. - Viss sakrīt. Tas, piemēram, izskaidro, kādēļ jūs tik ļoti uzstājāt, ka līgumā tiek iekļauts tas deviņ­padsmitais punkts. Tas izskaidro visas datoru problēmas, nebeidzamās kavēšanās. To, kādēļ uz "Cerbera" viss strā­dā, bet uz salas jūdzas nost. Jūs jau no paša sākuma bijāt visu smalki izplānojis! - Viņš drūmi papurināja galvu. - Un es jums uzticējos! Iedomājies tikai! Tieši jums es atklāju sa­vas aizdomas par sabotāžu!

- Es negribu jūs aplaupīt. Man nospļauties par tām jūsu bagātībām! Mani interesē tikai cilvēku drošība un dzīvība.

- Cilvēku drošība un dzīvība, - Naidelmans izsmējīgi atkārtoja. Izņēmis no kabatas sērkociņus, viņš vienu aizde­dzināja, taču tā vietā, lai aizkūpinātu pīpi, piegrūda to Heča sejai. Doktors atkāpās. - Gribu, lai jūs saprotat vienu, - Nai­delmans turpināja, nodzēsdams sērkociņu. - Pēc trīsdesmit stundām apslēptā manta būs manās rokās. Tagad, kad man ir zināmi jūsu spēles noteikumi, doktor Heč, es atsakos tajā piedalīties. Ikviens mēģinājums apturēt mani saņems pret­sparu. Vai es pietiekami skaidri izsakos?

Hečs uzmanīgi nopētīja Naidelmanu, pūlēdamies saprast, kas slēpjas aiz aukstasinīgās sejas izteiksmes.

- Pretsparu? - viņš atkārtoja. - Vai tie ir draudi?

Iestājās ilgs klusums.

- Visai saprātīga interpretācija, - teica Naidelmans gan­drīz čukstus.

Hečs izslējās.

- Ja jūs vēl rīt pēc saullēkta, - viņš teica, - nebūsiet pa­zuduši no šīs salas, es pats jūs padzīšu. Un garantēju: ja šeit kāds ies bojā vai savainosies, jūs tiksiet apsūdzēts nolaidībā.

Naidelmans pagriezās.

- Strītera kungs?

Uzrunātais pakāpās soli uz priekšu.

- Pavadiet doktoru Heču līdz piestātnei.

Strītera šaurā seja atplauka smaida.

- Jums nav tiesību tā rīkoties, - iebilda Hečs. - Šī ir mana sala.

Strīters spēcīgi satvēra Heča roku.

Spēris soli sānis, Hečs savilka labo roku dūrē un iesita darbu vadītājam pa saules pinumu. Sitiens nebija spēcīgs, taču anatomiski precīzs. Strīters saļima uz ceļiem, izmisīgi tvēra gaisu.

- Ja vēlreiz man pieskarsies, - Ilečs teica, - visu atlikušo dzīvi nēsāsi savus pautus glāzītē!

Strīters ar mokām pīetrausās kājās. Viņa acīs dzirkstīja niknums.

- Strītera kungs, nedomāju, ka būs jāpielieto spēks, - asi noteica Naidelmans, kad darbu vadītājs draudīgi tuvojās ārstam. - Doktors Hečs labprātīgi dosies atpakaļ uz savu kuģīti. Viņš saprot, ka tagad, kad esam uzminējuši viņa plānu, nav iespējams piespiest mūs apturēt darbus. Un es domāju, ka viņš apzinās, cik muļķīgi būtu mēģināt to darīt. - Viņš pie­vērsās Hečam. - Esmu goda vīrs, kas tur doto vārdu. Tu iz­mēģināji savu labāko ieroci un cieti neveiksmi. Tava klātbūt­ne Skrandu salā vairs nav nepieciešama. Ja dosies prom un ļausi man pabeigt to, par ko esam vienojušies, tu saņemsi savu daļu apslēptās mantas. Ja mēģināsi man traucēt…

To teikdams, kapteinis pavēra lietusmēteli un iespieda rokas sānos. Hečs ļoti skaidri saskatīja aiz siksnas aizbāzto pistoli.

- Ko neteiksiet, - Hečs teica, - kapteinis uzlicis siksnu!

- Kusties! - Strīters spēra soli uz priekšu.

- Es pats atradīšu ceļu. - Hečs atkāpās pie tālākas sienas un, neatraudams skatienu no kapteiņa, izgāja no šahtas un devās pie lifta, no kura tikko bija izkāpuši nākamās maiņas strādnieki.