Lamatas

60

- Ko tu ar to gribi teikt? - Hečs jautāja, atslīdzis pret tuneļa sienu un cīnīdamies pec elpas. - Kādas pēdējās lamatas?

- Rodžers stāstīja, ka Ūdens Aka ir uzbūvēta virs formē­juma, ko sauc par caurdurtu kupolu, - Bontjēra skaidroja.

- Virs dabiska tukšuma, kas stiepjas dziļi zemes dzīlēs. Ma- kalans bija plānojis izmantot šo tukšumu, lai izliktu lamatas Okemam.

- Un mēs domājām, ka Akas nostiprināšana visu atrisi­nās. - Hečs papurināja galvu. - Makalans. Viņš allaž bijis mums soli priekšā.

- Tie titāna stiprinājumi satur Aku kopa. Pagaidām. Citādi te viss jau būtu sabrucis.

- Bet Naidelmans?

- Sais pas.m Iespējams, iekritis tukšumā kopā ar visu to zeltu.

- Tadā gadījumā laižamies!

Viņš pagriezās uz tuneļa pusi brīdī, kad kāpņu konstruk­ciju satricināja vēl viens grūdiens. Iestājās klusums, un pēk­šņi zem Bontjēras džempera kaut kas iepīkstējās. Viņa izvil­ka dozimetru un pasniedza Hečam.

- Paņēmu to medpunktā, - arheoloģe teica. - Lai atras­tu, nācās šo to salauzt.

Blāvaja displeja - acīmredzot baterijas bija gandrīz tuk­šas - pašā augšā parādījās nepārprotams ziņojums:

244.13 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Iespējams vispārējs radioaktīvs piesārņojums Rekomendācija: tūlītēja evakuācija

- Varbūt tas fiksē atlikušo radiāciju? - Bontjēra minēja, vērdamās ekrāna.

- Nu, noteikti! Divsimt četrdesmit četri? Pag, varbūt va­rēšu lokalizēt.

Viņš paskatījās uz Kleju, kas paklausīgi pavērsa luktura gaismu pret aparātu. Hečs sāka klikšķināt nelielo klaviatū­ru. Brīdinājums pazuda. Tā vietā parādījās trīsdimensiju ko­ordinātu tikls. Izslējies Hečs ar aparātu rokā sāka staigāt šurpu turpu. Ekrana vidū uzplauka daudzkrāsains zaigojošs plankumiņš, un, pagriežot aparātu, krāsas mainījās.

- Ak, Dievs! - Viņš pacēla galvu. - Naidelmans nav miris. Viņš ir uz kāpnēm, tieši zem mums. Un zobens ir pie viņa.

- Ko? - Bontjēra izdvesa.

- Paskaties uz šiem rādījumiem. - Hečs pagrieza dozimet­ru pret arheoloģi. Displejā, šaudīdamies uz visām pusēm, parādījās balts plankums. - Jēziņ, viņš droši vien saņēmis pamatīgu radiācijas devu!

- Cik? - Klejs saspringtā balsī jautāja.

- Man vairak gribētos zināt, kādu devu saņemam mēs, - iebilda Bontjēra.

- Mums pagaidām briesmas vēl nedraud. Starp mums ir bieza zemes kārta. Taču radiācijas deva ir kumulatīva. Jo ilgāk mēs šeit uzturamies, jo lielāka ir deva.

Pēkšņi zeme nodrebēja kā velna apsēsta. Dažas pēdas dziļāk tuneli skaļi nokrakšķēja milzīga sija. Visapkart sāka birt putekļi un oļi.

- Ko mēs vēl gaidām? - Bontjēra nošņāca un pagriezās iešanai tunelī. - Ejam!

- Pagaidi! - uzsauca Hečs. Dozimetrs viņa rokās nopīk­stēja.

- Mēs nevaram gaidīt! - sieviete atbildēja. - Vai pa šo tuneli mēs nonāksim ārā?

- Nē. Akas pamatne aizvērās, kad mācītājs pagrieza lamatu sviru.

- Tad rāpsimies ārā no Akas! Te palikt mēs nevaram. - Un viņa soļoja uz kāpņu pusi.

Hečs spēcīgi parāva Bontjēru atpakaļ.

- Arā iet mēs nevaram, - viņš izdvesa.

- Kādēļ?

Klejs bija nostājies viņiem līdzās un uzmanīgi skatījās ek­rāna. I lečs palūkojās uz viņu - mācītāja sejā bija pārsteidzo­ša, apslāpēta satraukuma pilna, gandrīz triumfējoša izteik­sme.

- Ja ticam šim, - Hečs lēni iesāka, - zobens ir tik radio­aktīvs, ka pat sekundes laikā var saņemt nāvējošu devu. Nai­delmans kāpj augšā, pie mums. Tiklīdz izbāzīsim degunu gal­venajā šahtā, mums būs beigas.

- Bet kādēļ viņš vēl joprojām ir dzīvs?

- Viņš ir beigts. Taču pat pēc milzīgas devas cilvēks ne­nomirst uzreiz. Viņš bija miris brīdī, kad pirmo reizi paska­tījās uz zobenu. Un ari mēs būsim miruši, ja atrādīsimies tie­šā sasniedzamības zonā. Neitronu radiācija izplatās gaisā kā gaisma. Ir ļoti būtiski, ka starp mums un zobenu atrodas klintis un zemes slānis. - Viņš ieskatījās dozimetrā. - Tagad viņš ir apmēram piecdesmit pēdas zem mums. Ejiet atpakaļ pa šo tuneli, cik tālu vien nav bail. Ja paveiksies, viņš aizies mums garām.

Cauri mutuļojošajam troksnim Hečs saklausīja neskaidru kliedzienu.

Norādīdams pārējiem, lai tie paliek uz vietas, Hečs palī­da uz priekšu un apstājās pie pašas izejas šahtā. Titāna bal­stu mudžeklis drebēja un šūpojās. Dozimetrs signalizēja, ka baterijas tūdaļ būs tukšas, un viņš ieskatījās displejā:

3217.89 Rad/h Fiksēta ātro neitronu plūsma Tūlītēja evakuācija

ļēziņ, llečs nodomāja, maksimums. Viņi vēl bija drošā aiz­segā - aiz Ūdens Akas klintīm un dubļu kārtas. Taču Nai­delmans jau tuvojās, un drīz vien pat zemes slānis…

- Heč! - atskanēja aizsmakusi un nikna balss.

I lečs vilcinājās.

- Es atradu Laila līķi!

llečs vēl joprojām klusēja. Vai Naidelmans tiešām zina, kur viņš atrodas? Vai arī viņš tikai blefoja?

- Heč! Neāksties! Tev tas nepiestāv. Es redzēju tava luk­tura gaismu. Es nāku! Tu mani dzirdi?

- Naidelman! - Hečs atsaucās.

Atbildes nebija. Hečs ieskatījās dozimetrā. Baltais plan­kums ekrānā virzījās augšup pa koordinātu tīklu un brīžiem pazuda, jo baterijas bija teju tukšas.

- Kaptein! Apstājieties! Mums jāaprunājas!

- Katrā ziņā! Mēs tūdaļ mīļi aprunāsimies.

- Vai tad jūs nesaprotat? - Hečs uzkliedza, vēl tuvāk pie- trausies malai. - Zobens ir radioaktīvs. Tas nes nāvi, kap­tein! Nekavējoties metiet to prom!

Hečs ieklausījās, cenšoties nelikties ne zinis par rēcošo bezdibeņa troksni.

- Jūsu izdomai nav robežu, Heč, - atskanēja Naidelmana balss, kas šķita neparasti rāma. - Šī katastrofa jums tiešām ir izdevusies.

- Kaptein, Dieva dēļ, met prom zobenu!

- Mest prom? - skanēja atbilde. - Tu izliec šīs lamatas, sagrauj Ūdens Aku, nogalini manus vīrus, atņem man ma­nas bagātības un nu tu gribi, lai es metu prom zobenu? Ne­kā nebija!

- Par ko, pie velna, jūs runājat?

- Nu, netēlo, netēlo! Tu esi pelnījis uzslavu. Pietika ar da­žiem pareizās vietās izliktiem spridzekļiem, vai ne?

Hečs apvēlās uz muguras un, skatīdamies griestos, pra- toja, kā rīkoties tālāk.

- Jūs esat jucis, kaptein, - viņš uzsauca. - Ja neticat man, pajautājiet pats savam organismam! Zobens izstaro spēcīgu āt­ro neitronu radiāciju. Tās ietekmē jūsu šūnas jau tagad vairs nedalās, ari DNS sintēze apstājusies. Drīz jus sāks mocīt ce­rebrālais sindroms. Pati bīstamākā saindēšanās ar radioaktī­vajām vielām. - Hečs ieklausijās. Vienīgais, ko viņš dzirdēja bez ūdens virpuļa aurošanas, bija dozimetra vārgā pīkstēša­na. Viņš dziļi ievilka elpu. - Pirmās slimības pazīmes jau no­teikti paradījušās! - Hečs skaļi turpināja. - Pirmkārt, drīz sāk­siet just nelabumu. Varbūt jau tagad tā ir, ko? Nākamie būs apziņas traucējumi, kad smadzenēs sāksies iekaisuma procesi. Tad tremors, ataksija, konvulsijas un nāve.

Atbildes nebija.

- Dieva dēļ, Naidelman, uzklausiet! - Hečs kliedza. - Ar to zobenu jūs visus mūs nogalināsiet!

- Nē, - atskanēja no apakšas. - Nē! Drīzāk likšu lietā savu pistoli.

Hečs steigšus piecēlās sēdus. Balss jau bija tuvu, ļoti tu­vu - ne vairāk kā piecpadsmit pēdu attālumā. Hečs metās tuneli pie pārējiem.

- Kas notiek? - uzsauca Bontjēra.

- Viņš bus klāt dažu sekunžu laikā, - Hečs atbildēja. - Un negrasās apstāties. - To sakot, viņš drūmā nolemtībā atskārta, ka neko nevar iesākt. Aizbēgt nav iespējams. Vēl mirklis, un Naidelmans parādīsies tuneļa galā ar zobenu ro­kā. Un viņi visi būs beigti.

- Vai tiešām viņu nav iespējams apturēt? - Bontjēra ieklie­dzās.

Iekams Hečs paguva atbildēt, ierunājās Klejs.

- Ir, - viņš teica stingrā, skaidrā balsī. - Ir iespējams.

Hečs pagriezās. Līķa bālajā mācītāja sejā jautās ne tikai

triumfs; tas bija kaut kas ekstātisks, svētlaimīgs, kaut kas no citas pasaules.

- Ko… - Hečs iesāka, taču Klejs ar lukturi rokā jau bija pagājis viņam garām. Hečam viss tūdaļ tapa skaidrs. - Nē! - viņš iekliedzās, satvēris Kleju aiz piedurknes. - Tā ir pašnā­vība! Tas zobens tevi nogalinās!

- Bet vispirms es izdarīšu to, kā dēļ ierados šajā salā. - Klejs izrāva roku un aizskrēja prom pa tuneli. Apskrējis ap- kart Renkina nekustīgajam ķermenim, viņš pārlēca metāla til­tiņam un, steigšus kāpdams lejup pa kāpnēm, pazuda no redzesloka.