Lamatas

53

Naidelmans nekustīgs stāvēja Ūdens Akas dziļumā. Virs galvas dūca lifts, kas cēla augšā Strīteru un Heču un statņu biezoknī beigu beigās izzuda skatienam.

Kapteinis nedzirdēja lifta dūkoņu. Viņš paskatījās uz Magnusenu, kas atkal bija piespiedusi seju caurumam dzelzs plāksnē un strauji elpoja. Ne vārda neteicis, viņš pastūma inženieri malā - viņa kustējās gausi, it kā būtu pārguruši vai iemigusi paķēra savu drošības trosi, piesēja to kāpnēm un ielaidās caurumā.

Viņš piezemējās līdzās šķirstam ar zobenu - trieciens iz­raisīja vairāku dārgmetāla strautiņu sakustēšanos. Naidel­mans stāvēja un skatījās uz šķirstu, nelikdamies ne zinis par kambarī sablīvētajām bagātībām. Tad viņš pietupās - teju godbijīgi un ar acīm noglāstīja katru šķirsta detaļu.

Tas bija apmēram piecas pēdas garš un divas pēdas plats, sāni darināti no svina ar sudraba rotājumiem, stūri un ma­las dekorētas ar zeltu. Šķirsts bija piestiprināts pie dārgu­mu glabātavas metāla grīdas - četras krustām saliktas dzelzs stīpas atgādināja dīvainu būri, kas šķita pārāk rupjš tik ievē­rojamam gūsteknim.

Naidelmans uzmanīgi nopētīja šķirstu. To balstīja milzī­gas ērgļa kājas no tīra zelta - katras kājas nagi bija saķēruši valsts ābolu. Acīmredzot baroka laika mākslas darbs, kas vē­lāk papildināts. Tiešām, šķita, ka šķirsts ir visdažādāko stilu

sajaukuma paraugs, ko var datēt, sākot no trīspadsmitā gad­simta un beidzot ar Spānijas baroka ēras sakumu. Acīmre­dzot svina šķirsts laika gaitā papildināts, un katrs rotājums bijis krāšņāks par iepriekšējo.

Naidelmans pastiepa roku un pieskārās metālam - viņš pārsteigts atskārta, ka tas ir silts. Iebāzis roku starp dzelzs slīpām, viņš ar slaido pirkstu noglauda rotājumus. Daudzu gadu garumā nebija nevienas dienas, kad viņš nebūtu sap­ņojis par šo brīdi. Viņš bieži vien bija iztēlojies, kā jutīsies, kad ieraudzīs šo šķirstu, pieskarsies tam, atvērs - un, gal­venais, izņems tā saturu.

Neskaitāmas stundas viņš pavadīja, apcerēdams zobena iz­skatu. Dažkārt viņš iztēlojās milzīgu romiešu zobenu no kal­ta elektrona124 - varbūt tas bija pats Dāmokla zobensl2S . Cit­reiz prātā nāca nežēlīgo saracēņu126 ierocis ar sudraba asmeni un iegravētiem zelta ornamentiem vai platais bizantiešu127 zo­bens, kas inkrustēts ar dārgakmeņiem un ko grūti pacelt. Viņš pat bija sapņojis, ka tas varētu būt paša Saladīna128 zobens, ko no krusta kara pārvedis kāds bruņinieks un kas darināts no labākā Damaskas tērauda12 -' ar zelta rotājumiem un diman­tiem no ķēniņa Zālamana1 "1 dārgumu krātuvēm.

Iespējamības, prātojumi - kapteini pārņēma spēcigas emo­cijas. Nekad agrāk viņš neko tādu nebija izjutis. Tā droši vien jūtas cilvēks, kad tiekas ar Dievu, viņš nodomāja.

Tad viņš attapās, ka laika nav daudz. Atrāvis rokas no zīdainā šķirsta metāla, viņš tās uzlika uz tērauda stīpām. Pa­rāva - vispirms uzmanīgi, tad no visa spēka. Būris, kas ap­ņēma šķirstu, bija stiprs un pat neizkustējās no vietas. Savādi, Naidelmans sprieda, stīpas iet cauri spraugām dzelzs grīdā un izskatās piestiprinātas kaut kam, kas atrodas zem tās. Šīs neparas­tās drošības metodes pārliecinoši apstiprināja, ka šķirsta sa­turs ir nenovērtējami dārgs.

Naidelmans no kabatas izņēma spalvu nazīti un pakasīja rūsu, kas klāja tuvāko dzelzs stīpu. Pašķīda rūsgani putekļi, un zem tiem parādījās spožs tērauds. Lai tiktu pie šķirsta, nāksies griezt ar gāzi.

Domas pārtrauca skaļa elpošana. Pacēlis galvu, Naidel­mans dzelzs plāksnes atverē ieraudzīja Magnusenu. Viņas acis šūpojošās lampas gaismā šķita tumšas un iekaisušas.

- Nolaid lejā degli, - kapteinis teica. - Jāsagriež šis stīpas.

Pēc minūtes Magnusena nolaidās līdzās Naidelmanam. Nokritusi uz ceļiem un aizmirsusi par gāzes balonu, viņa pie­vērsās bagātību jūrai. Pagrābusi sauju ar zelta dubloniem un luidoriem. viņa ļāva tiem slīdēt caur pirkstiem, lād viņa pa­grāba vēl vienu sauju - jau krietni straujāk; un vēl vienu, un vēl vienu. Sievietes elkonis atsitās pret nelielu koka kastīti, kas sabirza putekļos. No tās izbira dimanti un serdoliki. Pēkšņas panikas pārņemta, Magnusena tvēra mirdzošos dārgakmeņus un neskatoties bēra kabatās. Tad viņa metās uz priekšu un plēsa pušu arvien citus maisus. Beidzot viņa, kājas iepletusi, iekrita ar seju bagātību straumē, ieurba ro­kas zelta kaudzēs un klusi smējās - vai raudāja, vai smējās un raudāja vienlaikus.

Paņēmis acetilēna balonu, Naidelmans brīdi skatījās uz Magnusenu - viņai butu laiks laist lejā lielo spaini, lai celtu augšā visas šīs bagātības, lād viņa skatiens atkal pievērsās šķirstam, un Magnusena tūdaļ aizmirsās.

Kapteinis satvēra biezo misiņa slēdzeni, kas neļāva šķir­stam atvērties. Tā bija neglīta un smaga. Uz slēdzenes bija vairāki hercoga zīmogi; daži, kā Naidelmans varēja spriest, datējami ar četrpadsmito gadsimtu. Zīmogi nebija salauzti. Tātad Okems nekad mv atvēris sava lielākā dārguma šķirstu, Nai­delmans domās secināja. Savādi.

šis gods aiztaupīts viņam.

Par spīti milzīgajam izmēram slēdzene ne visai cieši tu­rēja šķirsta vāku. Naidelmans ar spalvu nazīti par dažiem milimetriem pacēla vāku. Izņēmis naziti, viņš atlaida vāku un atkal nopētīja dzelzs stīpas, kas bija cauraustas slēdze­nei. Viņš meklēja vietu, kur būtu vislietderīgāk griezt.

Tad viņš pagrieza balona noslēdzošo krānu un uzšķīla šķil­tavas. Kluss pakšķis, un sprauslas galā parādījās balts pun- ktinš. Šķita, ka viss notiek stindzinoši leni, bet Naidelmans par to bija pateicīgs. Katrs brīdis, katra kustība sniedza skaud­ru prieku. Būs vajadzīgs zināms laiks - varbūt piecpadsmit vai divdesmit minūtes -, iekams viņš atbrīvos šķirstu no stī­pām un beidzot turēs rokās zobenu. Taču Naidelmans juta, ka visu savu atlikušo mUžu atcerēsies ik sekundi no šī laika.

Un Naidelmans uzmanīgi tuvināja liesmu dzelzs stīpai.