Lamatas

51

Tumšajā realitātē Heču atgrieza dubļi, kuros bija iespiesta viņa seja. Galva pēc šāviena pulsēja, un kaut kas sāpīgi dū­rās mugurā. Auksts metāls - Hečs saprata, ka tas ir pistoles stobrs, - griezās sadragātajā ausī. Es neesmu nošauts, aptvēra Hečs, man vienkārši iebelza pa galvu.

- Paklau, Heč, - atskanēja Strītera čuksts, - mēs te maz­liet paskraidījām, taču tagad spēlīte ir beigusies. - Stobrs ur­bās Heča ausī. - Viss. Saprati?

Hečs mēģināja pamāt ar galvu, taču Strīters nežēlīgi pa­rāva viņu aiz matiem.

- Jā vai nē?

- Jā, - aizsmakušā balsi noķērca Hečs, aizrijies ar dub­ļiem.

- Nerausties, nekusties, pat šķaudīt neuzdrošinies bez manas atļaujas, citādi sašķaidīšu lavas smadzenes rozā putek­ļos!

- Jā, - Hečs atkārtoja, pūlēdamies apkopot spēkus. Viņš jutās apstulbis, nosalis un tik tikko dzīvs.

- Bet tagad mēs celsimies, mierīgi un rāmi. Tik pamēģini paslīdēt un būsi beigts.

Spiediens mugurā atslāba. Hečs pietrausas uz ceļiem, tad - kājās. Lēni, uzmanīgi, cenzdamies nomākt pulsēšanu deni­ņos.

- Un tagad mēs darīsim, lūk, ko, - atskanēja Strītera balss. - Mēs atgriezīsimies vietā, kur tunelis sadalījās. Un tad dosimies taisna ceļā iekšā Bostonas šahtā. Nu, kusties! Tikai lēnām!

Hečs pēc iespējas piesardzigāk spēra pirmo soli, tad otru - lai nepakluptu tumsā. Viņi nonāca vietā, kur tunelis sazaro­jās, un, turēdamies pie sienas, turpināja iet pa galveno šah­tu.

Hečam šķita, ka viņš varētu aizbēgt. Apkārt valdīja piķa melna tumsa, tātad vajadzēja tikai atbrīvoties no Strītera tvēriena. Taču ausī ieurbtais pistoles stobrs un reibstošā gal­va apgrūtināja spēju loģiski domāt. Hečs sāka prātot, kādēļ Strīters nav vienkārši nogalinājis viņu.

Uzmanīgi taustoties arvien tālāk, Hečs atskārta, ka Strī­ters ārkārtīgi labi pazīst Bostonas šahtu. Salā bija tikai daži horizontāli tuneļi, un gandrīz visus caurauda vertikālas šah­tas.

- Vai te ir kādas akas? - Hečs beidzot iejautājās.

Atskanēja spalgi smiekli.

- Ja arī ir, tu par to uzzināsi pirmais.

Beidzot, pēc bezgalīgas, murgainas šļūkšanas tumsā, bai­doties, ka ik nākamais solis var būt kritiens bezdibenī, Hečs tālumā ieraudzīja vārgu spīdumu. Aiz tuneļa līkuma skatam atklājās gaismas ieskauta atvere. Bija saklausāma klusa me­hānismu dūkoņa. Strīters pagrūda viņu, mudinādams pie­likt soli.

Hečs apstājās vietā, kur tunelis krustojas ar Ūdens Aku. Pēc ilgās iešanas viņš uz. mirkli jutās kā apžilbis un tikai pēc tam saprata, ka deg vienīgi avārijas ugunis gar kāpnēm. Spē­jas sāpes ausī - Strīters spieda uzkāpt uz laipas, kas savie­noja Bostonas šahtu ar kāpnēm. Sekodams aiz muguras, Strī­ters nospieda pogas uz paneļa līdzās liftam. Atskanēja dūkoņa, un pēc dažām sekundēm parādījās lifts, kas apstā­jas līdzās laipai. Strīters uzgrūda Heču uz platformas un pats nostājās aiz muguras.

Kamēr viņi laidās lejā, Hečs atskārta, ka puvekļu un mik- luma smārdam, ko izgaroja Ūdens Aka, piejaucies vēl kas - dūmu un karsta metāla aroms.

Viņi bija nonākuši Akas dibenā. Sienas bija sašaurināju­šās, gaiss šķita kā sabiezējis - par spiti ventilācijas sistēmām. Centrā bija redzama svaigi rakta šaura šahta, kas veda uz bagātību kambari. Strīters norādīja, lai I lečs kāpj lejā. Ieķē­ries margās, Hečs rāpās garām sarežģītam titāna statņu un stiprinājumu mudžeklim. No apakšas skanēja acelilēna ba­lona šņākoņa.

Kad viņi bija nonākuši šahtas apakšā - pašā salas sirdi -, Hečs sašūpodamies nostājās uz kājām. Strīters nolēca viņam blakus. Hečs ievēroja, ka zeme jau aizvesta un priekšā vīd masīva sarūsējusi dzelzs plāksne. Nu bija zudusi pēdējā ce­rības atblāzma. Žerars Naidelmans nometies ceļos pie plāk­snes un ar acetilēna gāzes degli grieza tajā trīs pēdas lielu kvadrātu. Plāksnes augšdaļai bija piemetināta bulta, kam pie­siets kabelis, kurš beidzās milzīgajā spainī. Tālākajā stūrī, sa­krustojusi rokas uz krūtīm, stāvēja Magnusena. Viņa blenza Hečā - skatiens pauda naidu un nicinājumu.

Atskanēja nikna šņākoņa - Naidelmans aizgrieza gāzes degli. Nolicis to malā, kapteinis piecēlās kājās un, pacēlis me­tinātājā masku, neizteiksmīgi raudzījās Hečā.

- Izskaties nožēlojami, - viņš vienkārši noteica un tad pie­vērsās Strīteram. - Kur jūs viņu atradāt?

- Viņi ar Bontjēru mēģināja atgriezties salā, kaptein. No­ķēru šo Bostonas tunelī.

- Un Bontjēra?

- Viņu laiva uztriecās rifiem. Protams, ir iespējams, ka arī viņa izglābusies, taču maz ticams.

- Saprotu. Žēl, ka ari viņa tika iepīta šajā lietā. Taču tu vienalga esi malacis!

Strīters aiz lepnuma pietvīka.

- Vai varu uz mirklīti aizņemties jūsu pistoli, kaptein?

Jautājoši vērdamies savā palīgā, Naidelmans atkabināja

pistoli no siksnas un pasniedza viņam. Strīters ar ieroci no­mērķēja uz Heču, bet savējo pasniedza Naidelmanam.

- Vai jūs, ser, varētu to atkal pielādēt? Man beidzās mu­nīcija. - Viņš veltīja Hečam greizu smīnu. - Savu lielo iespē­ju esat palaidis garām, doktor. Un citas vairs nebūs.

Hečs pievērsās Naidelmanam.

- Žerar, lūdzu! Uzklausiet mani!

Kapteinis ar klikšķi pielādēja pistoli un piestiprināja to sa­vai siksnai.

- Uzklausīt? Es jau nedēļām esmu jūsos klausījies, un tas sāka apnikt. - Viņš noņēma ķiveri un pasniedza Magnuse- nai. - Sandra, paņemiet balonu! Avārijas ģeneratori darbo­sies tikai divas vai trīs stundas, tādēļ nedrīkstam kavēties.

- Jums vajadzētu mani uzklausīt, - Hečs neatlaidās. - Svētā Mihaēla zobens ir radioaktīvs. Atvērt šķirstu nozīmētu paš­nāvību!

Naidelmana sejā parādījās garlaikota izteiksme.

- Jūs tiešām negribat padoties, vai ne? Vai tad ar miljar­du nepietiek?

- Padomājiet, - turpināja Hečs. - Kaut uz. mirkli izmetiet no galvas bagātības un padomājiet par visu, kas noticis uz šīs salas! Viss top skaidrs. Problēmas ar datoriem, sistēmas niķošanās. Radioaktīvais starojums no kambara izraisīja ano­mālijas, par kuram stāstīja Vopners. Tāpat slimības, kas pie­meklēja strādniekus. Radiācija nomāc imūnsistēmu, samazi­na leikocītu skaitu, ļauj attīstīties jebkurai saslimšanai. Varu saderēt, ka cilvēkus, kas dienu no dienas pavadīja Akā, ra­ka un stiprināja balstus, piemeklēs visbriesmīgākās slimības.

Kapteinis vērās runātājā. Viņa skatiens nepauda neko.

- Radiācija izraisa matu un zobu izkrišanu. Tāpat bija ar tiem pirātu skeletiem. Kādēļ gan būtu rakts tas masu kaps? Vardarbības pazīmju nebija. Kādēļ gan pārējie pirāti aizbrau­ca tādā steigā? Viņi bēga no neredzama, neizprotama slep­kavas. Un kādēļ, pēc jūsu domām, Okema kuģis tika pa­mests, bet komandas locekļi bija miruši? Tādēļ, ka viņi bija saņēmuši nāvējošu radiācijas devu, ko izstaroja Svētā Miha­ēla zobena šķirsts.

Strīters nežēlīgi ieurba pistoles stobru Heča ausī, un dok­tors velti mēģināja no tā atbrīvoties.

- Vai tad jūs nesaprotat? Dievs vien zina, cik radioaktīvs ir tas zobens! Starojums var būt velnišķīgi spēcīgs! Ja paņem­siet to rokā, nogalināsiet ne tikai sevi, bet arī daudzus ci­tus. Jūs…

- Esmu pietiekami ilgi klausījies, - Naidelmans teica un paskatījās uz Heču. - Smieklīgi. Nekad nebiju domājis, ka tas būsiet tieši jūs. Kad pārdevu rakšanas ideju musu atbal­stītājiem, kad rēķināju risku, jūs šajā vienādojumā bijāt viens no stabilākajiem faktoriem. Jūs ienidāt šīs bagātības. Nekad nebijāt ļāvis nevienam te rakņāties. Sasodīts, jūs tā ari nebi­jāt atgriezies Stormheivenā! Es zināju, ka, nodrošinājies ar jūsu piekrišanu, varēšu neuztraukties par jūsu alkatību. - Kapteinis papurināja galvu. - Sāpīgi apzināties, cik neparei­zi esmu jūs novērtējis.

Beidza šņākt gāze, un Magnusena piecēlās kājās.

- Darīts, kaptein, - viņa teica, noņēmusi metinātāja mas­ku un sniegdamās pie elektriskās kārbas, kas vadīja vinču.

Kabelis ar troksni nostiepās. Metals pretodamies mazliet iečīkstējās, un izgrieztais kvadrāts atrāvās no savas vietas. Magnusena nobīdīja to tālākajā šahtas stūrī un tad atāķēja kabeli no milzīgā spaiņa.

Heča skatiens - gandrīz pret paša gribu - pievērsās ro­bainajam caurumam dzelzs plāksnē. No bagātību kambara uzvēdīja pelēkās ambras, vīraka un sandalkoka aromāts.

- lespidini iekšā! - pavēlēja kapteinis.

Satraukumā drebēdama, Magnusena paņēma lampu no kāpnēm un ielaida to atverē. Tad Naidelmans nometās četr­rāpus un lēni, uzmanīgi ieskatījās iekšā.

Iestājās ilgs klusums, ko pāršķēla tikai ūdens pilēšana, gaisa ventilēšanas iekārtu šņākšana un attālā pērkona duna. Beidzot kapteinis piecēlās kājās. Viņš mazliet sagrīļojās, ta­ču tūdaļ atguva līdzsvaru. Seja saspringa - atgādināja mas­ku un miklā āda nobālēja. Pūlēdamies apslāpēt emocijas, viņš noslaucīja seju kabatlakatā un pamāja Magnusenai.

Viņa tūdaļ noslīga ceļos un piespieda seju caurumam. Hečs saklausīja, cik savādi atbalsojas sievietes elpas vilcieni. Viņa dažas minūtes nekustīgi tupēja uz grīdas, līdz beidzot pie­cēlās un pakāpās sānis.

Naidelmans pievērsās Hečam.

- Tagad ir jūsu kārta.

- Mana kārta?

- Tieši tā! Es taču neesmu bezjūtīgs. Puse šo bagātību varēja kļūt jūsējā. Tikai pēc tam, kad bijām saņēmuši jūsu atļauju, varējām sākt rakšanu. Par to esmu pateicīgs, neat­karīgi no problēmām, ko mums sagādājāt. Jūs taču noteikti gribat redzēt, kā dēļ mēs tik ļoti nopūlējāmies.

Hečs dziļi ievilka elpu.

- Kaptein, medpunktā ir Geigera skaitītājs. Es negribu, lai jūs man noticat uz vārda…

Naidelmans iecirta viņam pliķi. Ne visai spēcīgu, taču sā­pes, kas pāršalca Heča'muti un ausi, bija tik nepanesamas, ka viņš noslīga ceļos. Kā caur miglu Hečs manīja, ka tagad kapteiņa seja satumst un to izkropļo spējas dusmas.

Neteicis ne vārda, Naidelmans ar roku pamāja uz dzelzs plāksnes pusi. Strīters sagrāba Heču aiz matiem un iestūma viņa galvu atverē.

Hečs vairākkārt samirkšķināja acis un centās aptvert, ko redz. Lampa šūpojās šurpu turpu, mezdama uz velvēm ēnas. Apmēram simts kvadrātmetrus liels metāla kambaris - dzelzs sienas jau aprūsējušas, taču vēl joprojām veselas. Ska­tīdamies Hečs aizmirsa par galvassāpēm; aizmirsa par Strī­tera rokām, kas sadistiski ieķērušās matos; aizmirsa par Nai­delmanu; aizmirsa par visu.

Bērnībā viņš reiz fotogrāfija bija redzējis faraona Tutan- hamona kapeņu priekškambari. Tā atausa atmiņā, ieraugot gar kambara sienām saliktās daudzās mucas, kastes, lādes, skalu grozus un šķirstus.

Dārgumus Okems ar komandu savulaik rūpīgi iesaiņojis un salicis. Taču gadsimti darījuši savu - ādas somas sapuvu­šas un saplīsušas, un no tam izbirušas zelta un sudraba mo­nētu straumes, kas, saplūdušas kopā, veidoja nelielas upītes. Pa tārpu saēsto mucu dēlīšu spraugām bija izkrituši neap­strādāti smaragdi, rubīni - tumši kā cūku asinis; mirguļojo­šajā gaismā spīdoši safīri; topāzi, ametisti, pērles un visās varavīksnes krasās dzirkstījoši dimanti - apstrādāti un ne- apstrNdati, lieli un mazi. Pie vienas sienas bija salikti saiņi ar ziloņkaulu, narvaļu ragi un mežakuiļu ilkņi - apdzeltēju- ši un sasprēgājuši. Pie citas sienas - milzīgi saiņi ar materi- alu, kas kādreiz acīmredzot bijis zīds, bet tagad sapelējis un sabirzis melnos putekļos, ko caurvij neskaitāmi zelta diegi.

Pie vienas sienas rindojās nelielas koka redeļu kastes. Augšējo kastu dēlīši bija izlūzuši, un Hečs saskatīja tajās raupju zelta stieņu sānus - simtiem, varbūt pat tūkstošiem stieņu. Pie ceturtās sienas atradās dīvainu formu un izmēru redeļu kasies un maisi; daži bija apgāzušies un atvērušies - tajos vidēja baznīcās salaupītie zelta krusti, kas inkrustēti ar pērlēm un dārgakmeņiem, bagātīgi rotāti zelta vīna kausi. Līdzās - vēl viens atvēries maiss, no kura ārā spraucās zel­ta epoletes, kas atņemtas jūras kapteiņiem, kam nelaimīgā kārtā nācies satikties ar pirātiem.

Pašā krātuves centrā atradās garš svina zārks, kura stū­rus rotāja zelta apdare un ko apvija dzelzs loksnes, ar ku­ram šķirsts bija piestiprināts grīdai. Vākam bija piestiprinā­ta masīva misiņa slēdzene, kas daļēji apslēpa zeltā iegravētu zobenu.

Kamēr Hečs tā, tikko elpodams, skatījās, atskanēja krak- šķis, tad - džinkstoņa. Izrādījās, pārplīsa sapuvusi soma, no kuras kā tercītes starp neapjaušamajām bagatibām izbira dubloni.

Bet jau nākamajā mirklī llečs tika pierauts kājās, un brī­numainais, neticamais skats bija zudis.

- Dabujiet visu augšā! - sacīja Naidelmans. - Sandra vilks dārglietas augšā ar vinču. Traktoram ir piekabināti divi trei­leri, vai ne? Domāju, lielāko daļu varēsim nogādāt uz "Gri­fu" apmēram sešos piegājienos. Tas arī būs viss, ko varēsim atļauties.

- Un ko lai daru ar viņu? - Strīters jautāja.

Naidelmans tikai palocīja galvu. Strītera sejā atplauka

smaids - viņš cēla pistoli pie Heča galvas.

- Tikai ne šeit, - Naidelmans norūca. Pēkšņās dusmas bija pārgājušas, kapteinis atkal nomierinājies un neatrāva acis no dārgumu kambara. - Tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma. Negribētos, lai viļņi iznes viņa satrūdējušo līķi krastā, bet galvaskausā izrādās lode. Ievediet viņu sānu tunelī vai… - Kapteinis uz mirkli apklusa. - Aizvediet viņu pie brāļa, -

Naidelmans uzmeta ašu skatienu Strīteram, bet jau nākamajā mirkli atkal raudzījās caurumā, kas mirgoja pie kājām. - Un, Stritera kungs…

Darbu vadītājs jau bija sācis griezt Heču uz kāpņu pusi. - jus teicāt, ka Izabella, iespējams, izdzīvojusi. Esiet tik laipns, likvidējiet šādu iespēju.