Bēniņi lielā mērā izskatījās lādi paši, kā Hečs bija ielāgojis: pārblīvēti ar grabažām, ko ģimene gadu desmitos iekrājusi. Pa mansarda logu iekšā plūda pēcpusdienas saules gaisma, kas starp tumšo mēbeļu kaudzēm, vecajiem skapjiem un gultas rāmjiem, pakaramajiem, cepuru kastēm un krēslu stalažām tūdaļ kļuva blāva. Kad I lečs spēra kaju uz pēdējā apdilušā pakāpiena, karstums, putekļi un naftalīna bumbiņu smārds spēji kā asa žilete atsauca atmiņā ainu no bērnības - kā viņi ar brāli spēlēja paslēpes, bet pa jumtu skaļi grabinājās lietus.
Hečs dziļi ievilka elpu un uzmanīgi, baidīdamies kaut ko apgāzt vai radīt pārāk lielu troksni, virzījās tālāk. Nez kādēļ šī atmiņu noliktava šķita kā svētvieta, un viņš jutās kā laupītājs, kas ielauzies svētnīcā.
Tagad, kad Akas kartēšana bija pabeigta, bet apdrošināšanas aģents gaidāms tikai pēcpusdienā, Naidelmanam ne- -fcas cits neatlika kā uz atlikušo dienu apturēt visus darbus. Melins izmantoja iespeju, lai atgrieztos mājās iekost un šo to izpētīt. Viņš atcerējās lielo ilustrēto grāmatu "Eiropas izcilākās katedrāles", kas reiz bija piederējusi viņa tantei. Ja paveiksies, tā atradīsies starp grāmatu kaudzēm, ko māte rūpīgi sakrāvusi bēniņos. Hečs vēlējās pats atrast dziļāku izskaidrojumu Sendžona atklājumam.
Virzīdamies dziļāk grabažu ņudzeklī, Hečs tik tikko nesaskrāpētās pret apdriskātu biljarda galdu un gandrīz apgāza mūžsenu gramofonu Victrola, kas nedroši balansēja uz kastēm ar septiņdesmit astotā gada ierakstiem. Viņš uzmanīgi pārvietoja gramofonu un tad nopētīja vecas, tik ļoti nolietotas plates, ka tikko bija izlasāmi uzraksti: Puttin' On the Ritz, The Varsiti/ Drag, Let's Misbehave, Bings Krosbijs un the An- dreios Sisters, kas visu laiku atkārto frāzi ls You ls Or Is You Ain't My Babym . Hečs atcerējās, kā tēvs uzstāja, lai vasaras vakaros tiktu spēlēta šī antīkā kaste, un aizsmakušās balsis pilnīgi neiederīgos dziesmu un deju ritmos plūda pagalmā un lejup pa oļiem klāto krastmalu.
Blāvajā bēniņu gaismā Hečs saskatīja lielo kļavas koka gultas galvgali, kas bija atbalstīts pret sienu tālākajā stūrī. To viņa vecvectēvs dāvinājis vecvecmāmiņai kāzu dienā. Interesanta dāvana, Hečs klusībā nodomāja.
Protams, līdzās gultas galvgalim atradās senlaicīgs skapis, bet aiz ta - kastes ar grāmatām - tikpat kārtīgās kaudzēs kā toreiz, kad viņi ar Džoniju, izpildot mātes pavēlēs, tās bija nesuši uz bēniņiem.
Hečs piegāja pie skapja un mēģināja to pastumt malā. Tas pabīdījās par kādu collu vai mazliet vairāk. Viņš atkāpās un novērtēja šo derdzīgo, smago, nestabilo Viktorijas laikmeta mēbeli, kas saglabājusies no vectēva laikiem. Tad Ilečs atspērās un ar plecu pagrūda skapi vairākas collas tālāk, un tas saka nedroši svārstīties. Ņemot vērā, ka daudzajos gados koks pamatīgi izžuvis, tas tomēr bija sasodīti smags. Varbūt skapi palikušas kādas mantas. Hečs nopūtās un notrauca sviedrus no pieres.
Skapja augšējās durvis bija pavērtas, atklājot tukšus, putekļiem klātus plauktus. Hečs atklāja, ka ari atvilktnes ir tukšas. Izņemot pašu apakšējo - tajā atradās vecs, saplīsis un izbalējis teniskrekls ar uzrakstu Led Zeppelin. To viņam bija nopirkusi Klēra, kad klase izbrauca zaļumos. Hečs bridi paturēja kreklu rokā - atcerējās dienu, kad Klēra to viņam uzdāvināja. Tagad tā bija parasta divdesmit gadus veca lupata. Hečs nolika to malā. Klēra bija atradusi - vai pazaudējusi - savas dzīves laimi; atbilde atkarīga no tā, kam jautāt.
Vēl viens mēģinājums. Hečs ieķērās skapī un uzsāka cīņu, šūpodams to uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi smagnējā mēbele padevās un bīstami sasvēras. Viņš palēca sānis, un skapis ar milzīgu troksni sabruka uz grīdas. Hečs pietrausās kājās - viņu apņēma biezs putekļu mākonis. Tad viņš, nepacietīgi vēcinādamies ar roku, lai izgaiņātu putekļus, ziņkāres dzīts, pieliecās.
Skapja aizmugurējā siena bija salūzusi divās vietās. Pa šauro spraugu Hečs varēja saskatīt izgriezumus no avīzēm un lappuses, ko klāja nelīdzenas sīkas rokraksta rindas. Lappušu malas salīdzinājumā ar veco sarkankoku šķita plānas un trauslas.