Lamatas

33

Bēniņi lielā mērā izskatījās lādi paši, kā Hečs bija ielāgojis: pārblīvēti ar grabažām, ko ģimene gadu desmitos iekrājusi. Pa mansarda logu iekšā plūda pēcpusdienas saules gaisma, kas starp tumšo mēbeļu kaudzēm, vecajiem skapjiem un gul­tas rāmjiem, pakaramajiem, cepuru kastēm un krēslu stala­žām tūdaļ kļuva blāva. Kad I lečs spēra kaju uz pēdējā apdi­lušā pakāpiena, karstums, putekļi un naftalīna bumbiņu smārds spēji kā asa žilete atsauca atmiņā ainu no bērnības - kā viņi ar brāli spēlēja paslēpes, bet pa jumtu skaļi grabi­nājās lietus.

Hečs dziļi ievilka elpu un uzmanīgi, baidīdamies kaut ko apgāzt vai radīt pārāk lielu troksni, virzījās tālāk. Nez kā­dēļ šī atmiņu noliktava šķita kā svētvieta, un viņš jutās kā laupītājs, kas ielauzies svētnīcā.

Tagad, kad Akas kartēšana bija pabeigta, bet apdrošinā­šanas aģents gaidāms tikai pēcpusdienā, Naidelmanam ne- -fcas cits neatlika kā uz atlikušo dienu apturēt visus darbus. Melins izmantoja iespeju, lai atgrieztos mājās iekost un šo to izpētīt. Viņš atcerējās lielo ilustrēto grāmatu "Eiropas iz­cilākās katedrāles", kas reiz bija piederējusi viņa tantei. Ja paveiksies, tā atradīsies starp grāmatu kaudzēm, ko māte rūpīgi sakrāvusi bēniņos. Hečs vēlējās pats atrast dziļāku izskaidrojumu Sendžona atklājumam.

Virzīdamies dziļāk grabažu ņudzeklī, Hečs tik tikko ne­saskrāpētās pret apdriskātu biljarda galdu un gandrīz apgāza mūžsenu gramofonu Victrola, kas nedroši balansēja uz kas­tēm ar septiņdesmit astotā gada ierakstiem. Viņš uzmanīgi pārvietoja gramofonu un tad nopētīja vecas, tik ļoti nolieto­tas plates, ka tikko bija izlasāmi uzraksti: Puttin' On the Ritz, The Varsiti/ Drag, Let's Misbehave, Bings Krosbijs un the An- dreios Sisters, kas visu laiku atkārto frāzi ls You ls Or Is You Ain't My Babym . Hečs atcerējās, kā tēvs uzstāja, lai vasaras vakaros tiktu spēlēta šī antīkā kaste, un aizsmakušās balsis pilnīgi neiederīgos dziesmu un deju ritmos plūda pagalmā un lejup pa oļiem klāto krastmalu.

Blāvajā bēniņu gaismā Hečs saskatīja lielo kļavas koka gultas galvgali, kas bija atbalstīts pret sienu tālākajā stūrī. To viņa vecvectēvs dāvinājis vecvecmāmiņai kāzu dienā. Inte­resanta dāvana, Hečs klusībā nodomāja.

Protams, līdzās gultas galvgalim atradās senlaicīgs ska­pis, bet aiz ta - kastes ar grāmatām - tikpat kārtīgās kau­dzēs kā toreiz, kad viņi ar Džoniju, izpildot mātes pavēlēs, tās bija nesuši uz bēniņiem.

Hečs piegāja pie skapja un mēģināja to pastumt malā. Tas pabīdījās par kādu collu vai mazliet vairāk. Viņš atkāpās un novērtēja šo derdzīgo, smago, nestabilo Viktorijas laikmeta mēbeli, kas saglabājusies no vectēva laikiem. Tad Ilečs atspē­rās un ar plecu pagrūda skapi vairākas collas tālāk, un tas saka nedroši svārstīties. Ņemot vērā, ka daudzajos gados koks pamatīgi izžuvis, tas tomēr bija sasodīti smags. Varbūt skapi palikušas kādas mantas. Hečs nopūtās un notrauca sviedrus no pieres.

Skapja augšējās durvis bija pavērtas, atklājot tukšus, pu­tekļiem klātus plauktus. Hečs atklāja, ka ari atvilktnes ir tuk­šas. Izņemot pašu apakšējo - tajā atradās vecs, saplīsis un izbalējis teniskrekls ar uzrakstu Led Zeppelin. To viņam bija nopirkusi Klēra, kad klase izbrauca zaļumos. Hečs bridi pa­turēja kreklu rokā - atcerējās dienu, kad Klēra to viņam uz­dāvināja. Tagad tā bija parasta divdesmit gadus veca lupata. Hečs nolika to malā. Klēra bija atradusi - vai pazaudējusi - savas dzīves laimi; atbilde atkarīga no tā, kam jautāt.

Vēl viens mēģinājums. Hečs ieķērās skapī un uzsāka cīņu, šūpodams to uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi smagnējā mēbe­le padevās un bīstami sasvēras. Viņš palēca sānis, un skapis ar milzīgu troksni sabruka uz grīdas. Hečs pietrausās kājās - viņu apņēma biezs putekļu mākonis. Tad viņš, nepacietīgi vēcinādamies ar roku, lai izgaiņātu putekļus, ziņkāres dzīts, pieliecās.

Skapja aizmugurējā siena bija salūzusi divās vietās. Pa šau­ro spraugu Hečs varēja saskatīt izgriezumus no avīzēm un lappuses, ko klāja nelīdzenas sīkas rokraksta rindas. Lappušu malas salīdzinājumā ar veco sarkankoku šķita plānas un trauslas.