Lamatas

PROLOGS

Tūkstoš septiņsimt deviņdesmitā gada jūnija pēcpusdienā men­cu zvejnieks Saimons Raters no Menas iekļuva vētrā un spēcīgā straumē. Maza zvejas laiviņa bija pilna ar zivīm, viņš nomaldījās no kursa, un Saimonam nācās doties uz miglā tīto Skrandu salu, kas atrados sešas jūdzes no krasta. Gaidīdams, kamēr pāries negaiss, zvejnieks nolēmu izpētīt vientulīgo salu. Tās iekšienē tālu no klin­šainajām robotajām kraujām, kuru dēļ salu tikusi pie sava nosau­kuma, viņš atradu milzīgu vecu ozolu, kam vienā zarā karājas sen­laicīgs kuģa ķīlis un takelāžas paliekas. Tieši zem koka zeme bija iegrimusi. Lai arī bija zināms, ka sala nav apdzīvota, Raters atrada skaidrus pierādījumus, ka pirms daudziem gadiem te kads pabijis.

Viņa modās ziņkāre, tādēļ Raters savervēja palīgos brāli un da­žas nedēļas vēlāk svētdiena ieradās sala, bruņojies ar cērtēm un lāp- stām. Atraduši zemes ieplaku, vīri sāka rakt. Piecu pēdu dziļumā viņi uzdūrās ozolkoka baļķu platformai. Viņi izvilka baļķus un, sa­traukumam pieaugot, turpināja rakt. Dienas beigās viņi bija iera­kušies divdesmit pēdu dziļumā - tikuši cauri kokogļu un mala slā­nim un nonākuši pie vēl vienas platformas. Brāļi devās mājup, nolēmuši atsakt rakšanu pēc ikgadējās skumbriju sezonas. Bet jau pēc nedēļas Ratera brālis noslīka - viņa laiva nesaprotamu iemeslu dēļ pēkšņi apgāzās. Bedre uz kādu laiku tika pamesta.

Pēc diviem gadiem Raters kopā ar vietējiem tirgotājiem nolēma apvienot resursus un atgriezties noslēpumainajā vietā Skrandu sa- lā. Sākuši rakt, viņi drīz vien atklāja neskaitāmas smagas, vertikāli novietotas ozolkoka sijas un šķērssijas, kas atgādināja aizbērtas šah­tas stiprinājumus. Vēsture klusē, cik dziļi šie viri aizrakās - lielā-

koties tiek minētas simts pēdas. Te viņi uzdūrās akmens plāksnei ar iegravētu uzrakstu: Sākumā tu melosi, Nolādēts tu raudāsi, Taču ļaunākais ir tas, Ka tev jāmirst.

Plāksni izcēla virszemē. Vēlāk parādījās teorijas, ka plāksnes iz­celšana iedarbinājusi kadu mehānismu, jo pēc pāris sekundēm bedrē pēkšņi sāka plūst jūras ūdens. Visi vīri izglābās - izņemot Saimo- nu Rateru. Ūdens Aka, kā tika iesaukta applūdusi šahta, bija paņē­musi saini pirmo upuri.

Ūdens Aku apvija daudzas leģendas. Taču visticamākā vēstīja, ka apmēram tūkstoš sešsimt deviņdesmit piektajā gadā bēdīgi slave­nais angļu pirāts Edvards Oketns kaut kur Menas krastos apracis savas bagātības - tas noticis neilgi pirms viņa noslēpumainās nā­ves. Skrandu salas šahta šķita piemērota dārgumu krātuve. Drīz pēc Ratera nāves paklīda baumas, ka apslēptā manta ir nolādēta un ik­viens, kas centīsies to iegūt, piedzīvos likteni, ko solīja uzraksts uz akmens plāksnes.

Neskaitāmas reizes Ūdens Aku mēģināja nosusināt. Tūkstoš astoņsimtajā gada divi kādreizējie Ratera biedri dibināja jaunu kom­pāniju un savāca naudu, lai izraktu otru tuneli - divpadsmit pēdas uz dienvidiem no sākotnējās bedres. Līdz brīdim, kad viņi nonāca simts pēdu dziļumā, viss bija labi - tur viņi sāka rakt horizontālu eju tieši zem Ūdens Akas. Viņi bija plānojuši pierakties apslēptajai mantai no apakšas. Taču, tiklīdz tunelis pagriezās pret Aku, tas strauji applūda. Vīri tik tikko izglābās.

Trīsdesmit gadus Aka palika neskarta. Tad, tūkstoš astoņsimt trīs­desmit pirmajā gadā raktuvju inženieris Ričards Pārkhērsts dibinā­ja Bālas Kravas glābšanas ekspedīcijas kompāniju. Pārkhērsts bija draugs vienam no tiem tirgotājiem, kas pirmie pētīja Ūdens Aku, tādējādi spēja iegul vērtīgu informāciju par senāk veiktajiem dar­biem. Pārkhērsts virs ieejās Ūdens Akā uzstādīja milzīgu ar tvaiku darbināmu sūkni, taču jūras ūdeni izsūknēt neizdevās. Būdams ne­piekāpīgs, inženieris aizgādāja uz salu primitīvu urbjtorni, ko no­vietoja tieši virs Akas. Instruments ieurbās krietni tālāk nekā visi iepriekšējie racēji - tas nonāca simt septiņdesmit pēdu dzijumā, bet tad atdūrās pret kaut ko nesalaužamu. Kad urbi izcēla virszemē, uz tā nodilušajiem asmeņiem atrada dzelzs un rūsas paliekas. Tāpat lika konstatētas tepes, cementa un šķiedru daļiņas. Šķiedru izanali­zēja, un atklājās, ka tā ir Zoysia matrella jeb kokosa šķiedra. Šo augu, kas sastopams tikai tropos, plaši izmantoja uz kuģiem - kra­vas nostiprināšanai. Drīz pēc šī atklājuma Bātas Kravas glābšanas ekspedīcijas kompānija bankrotēja, un Pārkhērsts bija spiests pamest salu.

Tūkstoš astoņsimt četrdesmitajā gadā tika dibināta Bostonas Kra­vas glābšanas kompānija, un tā Ūdens Akas apkārtnē sāka rakt tre­šo šahtu, jau pēc sešdesmit sešām pēdām viņi negaidīti uzdūrās sen­laicīgam sānu tunelim, kas, izrādījās, ved uz Ūdens Aku. Arī trešo šahtu applūdināja ūdens, un tā aizgruva.

Nepiekāpīgie uzņēmēji trīsdesmit jardu attālumā izraka nākamo loti lielu šahtu, kas kļuva zināma kā Bostonas šahta. Atšķirībā no iepriekšējām, Bostonas šahta nebija vertikāla - tā urbās zeme maz­liet ieslipi. Septiņdesmit pēdu dziļumā uzdūrušies pamatiežu slānim, viņi mainīja virzienu - iedzīvojoties milzīgos tēriņos, jo izmantoja urbjus un šaujampulveri, ierakās vēl piecdesmit pēdas dziļāk. Tad tika izrakta horizontāla eja - zem vietas, kura tika uzskatīta par Ūdens Akas pamatni. Tur tika atrastas koka konstrukcijas un pir­mās aizbērtās šahtas turpinājums. Aizrautīgie racēji turpināja urb­ties zemē, attīrot veco šahtu. Simt trīsdesmit pēdu dziļumā viņi uzdūrās vēl vienai platformai, kuru atstāja savā vietā - līdz tiks izlēmis, vai to vajag izcelt virszemē. Un taja naktī apmetnes iemīt­niekus uzmodināja skaļa rīboņa. Vīri izskrēja ārā un ieraudzīja, ka Ūdens Akas pamatne iegāzusies jaunajā tunelī ar tādu spēku, ka trīsdesmit pēdu attālumā no Bostonas šahtas izšāvušas ūdens un dubļu šaltis. Tajās tika atrasta raupja metāla bultskrūve - līdzīga tām, kuras tika dzītas jūrnieku lādes.

Nākamajos divdesmit gados, lai piekļūtu dārgumu krātuvei, tika izrakts vēl ducis šahtu, taču visas applūda vai iegruva. Bankrotēja vēl četras bagātību meklēšanas kompānijas. Dažos gadījumos racēji apgalvoja, ka plūdi nav nejauši, ka Ūdens Akas radītāji uzbūvējuši velnišķīgu mehānismu, kus izraisu plūdus ikvienā šahtā vai tuneli, kas tiek izrakts salā.

Pilsoņu karš rakšanas darbus apturēja. Bet jau tūkstoš astoņ­simt sešdesmit devītajā gadā savas tiesības veikt izrakumus salā pie­teica jauna bagātību meklēšanas kompānija. Kalnrūpniecības meis­tars F. K. Vrenčs ievēroja, ka ūdens līmenis Akā ceļas un krīt atbilstoši plūdmaiņām, un izvirzīja teoriju, ka mākslīgi veidots tu­nelis savieno Aku un tās atzarus ar jūru. ļa šo tuneli varētu atrast un aizbērt, varētu nosusināt Aku un piekļūt dārgumu krātuvei. Vrenčs Ūdens Akas apkārtnē kopumā izraka vairāk neka duci izpē­tes šahtu. Daudzas no tām uzdūrās horizontāliem tuneļiem un klin­šu caurulēm, kuras uzspridzināja ar dinamītu, lai apturētu ūdens plūsmu. Taču tuneli, kas savieno Aku ar jūru, atrast neizdevās. Kompānijai beidzās nauda, un tā - gluži kā visas pārējās - atstāja savu aprīkojumu sarūsēšanai sāļajā jūras gaisā.

Deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākuma Kanādas un Anglijas rūpnieku konsorcijs dibināja Zeltraču kompāniju. Uz sa­las tika nogādāti jaudīgi sūkņi un moderni urbji, tāpat kā tvaika katli, kas tos darbināja. Kompānija mēģināja izurbt Ūdens Akā vai­rākus caurumus, līdz beidzot tūkstoš astoņsimt astoņdesmit trešā gada divdesmit trešajā augustā varēja svinēt uzvaru - viņi bija no­nākuši līdz dzelzs plāksnei, kas pirms piecdesmit gadiem apturēja Pārkhērsla racējus. Ar jauno dimanta urbi viņi tika cauri dzelzij - priekšā bija mīkstāka metāla plāksne. Kad urbis tika pacelts virsze­mē, uz tā tika atrasta gara, smaga zelta spirāle, kā ari bojāts perga­menta gabals, uz kura bija izlasāmas aprautas frāzes - "zīds, Kanā- riju salu vīns, ziloņkauls" un "Džons Haids pūst Deptfordas karātavās".

Pusstundu pēc šī atklājuma eksplodēja viens no milzīgajiem tvaika katliem, un bojā gāja īrs, kurš tos kurināja. Daudzas kom­pānijās būves tika nolīdzinātas līdz ar zemi, trīspadsmit cilvēki ti­ka ievainoti, bet viens no vadītājiem - F,cēkiēls llariss - kļuva akls. Zeltraču kompānija sekoja saviem priekšgājējiem - bankrotēja.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sāku­mā tika radītas vel trīs kompānijas, kas izmēģināja savu laimi Ūdens

Aka. Tas neveiksmīgi centās atkartot Zeltraču panākumus, izman­toja modernus sūkņus līdz ar dažādās vietās uzstādītiem zemūdens spridzekļiem, lai radītu aizslēgus un izsūknētu ūdeņiem pārpludi­nātās ejas. Strādājot ar pilnu jaudu, sūkņi bēguma laikā par apmē­ram divdesmit pēdām pazemināja ūdens līmeni dažās centrālajās šahtās. Racēji, kas tika sūtīti izpētīt Aku, sūdzējās par indīgām gā­zēm; daži noģība un tika nogādāti virszemē. Tūkstoš deviņsimt sep­tītā gada septembri salā darbojās pēdējā no Šīm trim kompānijām - un, priekšlaikus eksplodējot kādam spridzeklim, viens cilvēks zau­dēja roku un abas kajas. Pēc divām dienām mežonīgs ziemeļaustre- nis sabojāja galveno sūkni. Darbi tika apturēti.

luīi arī citas kompānijas vairs netika dibinātas, netrūka indivi­duālu racēju un entuziastu, kas laiku pa laikam izmēģināja laimi izpētes tuneļos. Tolaik oriģinālās Ūdens Akas vieta starp neskaitā­majām applūdušajām sānu šahtām, caurumiem un tuneļiem bija zudusi. Beidzot sala tika atstāta zivju ērgļu un Virdžinijas ievu ziņā - ta bija pārāk bīstama un nestabila, un iedzīvotāji no netālās pilsētiņas vairījās tur piestāt. Bet tūkstoš deviņsimt četrdesmitā gada vasarā Alfrēds Vestgeits Hečs Seniors - jauns, turīgs finansists no Ņujorkas - atveda uz Menu savu ģimeni. Viņš uzzinaja par salu un ieintriģēts sāka pētīt tās vēsturi. Dokumentu bija maz - nevie­na no iepriekšējām kompānijām netika parūpējusies par rūpīgiem pierakstiem. Sešus gadus vēlāk Hečs nopirka salu no zemes speku­lanta un ar ģimeni pārcēlās uz Stormheivenu.

Tapai kā daudzi pirms viņa, arī A. V. liečs Seniors kļuva kā apmāts ūdens Akas dēļ, un tā viņu arī pazudināja. Divu gadu laikā ģimenes finanses tika iztērētas, un Hečs bija spiests pasludināt per­sonīgo bankrotu. Viņš pievērsās dzeršanai un drīz vien nomira, at­stājot rūpes par ģimeni uz deviņpadsmit gadus vecā A. V. Heča ļaunākā pleciem.