Lamatas

61

Ieķeries kāpņu šķēršos, Klejs nokāpa dažas pēdas zemāk un tad apstājās, lai nomierinātos. No Akas dziļumiem skanēja skaļa rēkoņa - tur bruka alas un mutuļoja ūdens, kas neno- jaušamā dzelmē veidoja nežēlīgu haosu. Miklums veikli ieķē­rās Kleja krekla apkaklē.

Viņš pavērsa lukturi lejup. Ventilācijas sistēma pārstāja darboties brīdī, kad atslēdzās avārijas enerģijas avoti, tādēļ gaiss bija pasmags. Drebošās konstrukcijas klāja kondensāts, kas jaucās ar birstošajām dubļu pikām. Gaismas stars sprau­cās cauri miglai, līdz beidzot uzdūrās Naidelmanam, kurš atradās apmēram desmit pēdas zemāk.

Kapteinis ar grūtībām kāpa augšup pa kāpnēm - viņš vis­pirms iekārās pakāpienā ar elkoni un tad vilkās tālāk līdz nākamajam. Seja apliecināja pārcilvēcisku piepūli. Ikreiz, kad kāpnes nodrebēja, viņš apstājās un ar abām rokām ieķērās šķēršos. Aiz Naidelmana siksnas Klejs pamanīja dārgakme­ņiem rotātu zobena spalu.

- Tu tik padomā! - čērkstošā balsī iesaucās Naidelmans, skatīdamies luktura gaismā. - Et lux in tenebris lucet. Tumsā tiešām atspīd gaisma. Kādēļ gan nejūtos pārsteigts, ka šajā sazvērestībā iesaistījies arī godājamais garīdznieks? - Balss izšķīda mokoša klepus lēkmē. Naidelmans piespiedās kāp­nēm, kad sākas nākamais grūdiens.

- Met nost zobenu, - pavēlēja Klejs.

Naidelmans atbildes vietā izvilka pistoli. Kad atskanēja šāviens, Klejs metās uz kāpņu otru galu.

- Vācies prom no mana ceļa! - Naidelmans noķērca.

Klejs saprata, ka šajā stāvajā šaurībā cīnīties ar Naidel­manu nevar. Jāatrod piemērotāka vieta. Spidinādams luktu­rīti, viņš steigšus pārlūkoja apkārtni. Dažas pēdas zemāk, pie simt desmit pēdu atzīmes, atradās šaura tehniskās apkopes platforma. Ielicis lukturi kabatā, Klejs tumsas aizsegā nokā­pa zemāk. Kāpnes drebeja vēl briesmīgāk. Klejs zināja, ka Naidelmans nespēj rāpties augšup, ja tur rokā pistoli. Taču tikpat labi viņš zināja, ka šī drebēšana ir viļņveidīga - tik­līdz vibrācija mitēsies, Naidelmans nekavēsies ietriekt lodi pretiniekā.

Taustīdamies ar rokām un kājām, Klejs nolīda vēl pāris pakāpienus zemāk. Kāpnes vairs tik traki nedrebēja. Zibens uzplaiksnījuma gaismā Naidelmans parādījās dažas pēdas ze­māk, ar vienu roku vilkdamies tuvāk tehniskās apkopes plat­formai. Viņš jau bija zaudējis līdzsvaru; Klejs izmisigi veikli nokāpa vēl vienu šķērsi zemāk un no visa spēka iespēra Nai­delmanam pa roku. Skaļi nodimdēja sitiens, un pistole no­krita tumsā.

Klejs paslīdēja. Naidelmans neartikulēti ieaurojās. Pēkšņā enerģijas uzplūdā viņš uzrāpās uz šaurās platformas. Starp viņiem bija kāpņu konstrukcija. Klejs izņēma lukturi un iespi- dināja Naidelmanam sejā.

To klāja sviedri un netīrumi, āda bija biedējoši bāla, acis iekritušas. Viņš izskatījās izvārdzis, nomocījies - šķita, ka enerģiju dod tikai kāds iekšējs spēks. Kad kapteinis sniedzās pēc zobena, viņa roka viegli trīsēja.

Klejs skatījās uz ieroci ar šausmām un apbrīnu. Spals bija valdzinoši skaists, to rotāja neskaitāmi lieli dārgakmeņi. Taču asmens bija kroplīgs, violetiem plankumiem klāts, ar robiem un iedobēm.

- Vācies, mācītāj! - kapteinis ieķērcās. - Es netaisos ar tevi te ķēpāties! Man vajadzīgs I lečs.

- Hečs nav jūsu ienaidnieks.

- Vai viņš tevi atsūtīja, lai to pateiktu? - Naidelmans at­kal sāka klepot. - Es uzvarēju Makalanu. Taču neiedomājos, ka Hečs var būt nodevējs. Viņš un viņa lidzzinātāji. Nav brī­nums, ka viņš gribēja, lai Truits strādā racēju komandā. Un tava protesta akcija droši vien bija māņu triks, lai novērstu manu uzmanību. - Viņš zvērojošām acīm raudzījās mācītājā.

- Jums ir beigas, - Klejs rāmi noteica. - Mums abiem bei­gas. Jūs vairs nevarat glābt savu miesu, taču vēl ir laiks glābt dvēseli. Tas zobens ir sātana ierocis. Metiet to lejā, tur tam īstā vieta!

- Muļķis! - Naidelmans nošņāca. - Sātana ierocis, saki? Heča dēļ varbūt es ari paliku bez bagātības. Taču man vēl joprojām ir šis. Sava mūža labākos gadus esmu pavadījis, gatavojoties brīdim, kad paņemšu rokās šo zobenu.

- Tas ir jūsu nāves instruments, - Klejs rāmi atbildēja.

- Diez vai. Taču tavas nāves instruments tas varētu būt. Saku pēdējo reizi, mācītāj! Vācies!

- Nē, - atteica Klejs, piespiedies drebošajai platformai.

- Tad mirsti, - iesaucās Naidelmans un šķēla ar zobenu Kleja galvas virzienā.