Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA. aprēķinātāji un algotņi

NOGULĒJIS ČETRPADSMIT stundas, es jutos spirgts kā pavasara vējš. Mani biedri par to šķita ļoti izbrīnījušies, jo bija atraduši mani guļam bez samaņas, pilnīgi aukstu un asiņainu. Viņi bija novilkuši man slapjās drēbes, mazliet pamasējuši, ietinuši segā un aiznesuši mani uz vienīgo bandītu telti, kas bija palikusi neskarta. Pārējās piecas bija sadegušas, apraktas vai pazudušas bridi, kad varenajā ozolā pašā nometnes vidū bija ietriecies milzīgs, balts zibens stabs.

Nākamā diena bija apmākusies, taču laimīgā kārtā bez lietus. Vis­pirms mēs apkopām savus ievainojumus. Hespei negaidītajā sadursmē ar sargu kājā bija ietriekusies bulta. Dedanam pār plecu stiepās dziļa brūce, un to pat varēja saukt par veiksmi, jo viņš bija cīnījies ar sargu kailām rokām. Kad es viņu par to izjautāju, viņš atbildēja, ka vienkārši neesot paguvis izraut zobenu.

Martenam pierē virs uzacs rēgojās liels, sarkans puns, kas varēja ras­ties, kad iespēru viņam ar kāju vai centos viņu piecelt. Tas bija sāpīgs, taču Martens apgalvoja, ka krogu kautiņos esot gadījies ciest krietni vairāk.

Kad biju atguvies no drebuļiem, es jutos pavisam labi. Redzēju, ka biedri ir pārsteigti par manu straujo atgriešanos no nāves durvīm, un nolēmu ļaut viņiem brīnīties. Neliela deva mīklainības nevarēja kaitēt manai labajai slavai.

Pārsēju nelīdzeno brūci, ko man plecā bija ieplēsusi garāmskrienošā bulta, un apkopu vēl dažus zilumus un ievainojumus, kuru cēloņus neat­cerējos. Pār roku man stiepās gara, sekla brūce, ko biju sev iegriezis pats, taču tai nebija vajadzīgas pat šuves.

Tempi bija neskarts, nesatraukts un neizdibināms.

Mūsu nākamais uzdevums bija parūpēties par mirušajiem. Kamēr es gulēju bez samaņas, pārējie bija aizvilkuši lielāko daļu apdegušo, nedzīvo ķermeņu uz klajuma otru malu. Kritušo kopsavilkums bija šāds.

Viens Dedana nogalināts sargs.

Divi vīri, kas iepriekš pārsteidza Tempi mežā.

Trīs, kas bija palikuši dzīvi pēc zibens spēriena un mēģinājuši bēgt. Martens bija noguldījis vienu, Tempi pārējos divus.

Septiņpadsmit viru, ko bija sadedzinājis, satriecis vai citādi nonāvē­jis zibens. Astoņi no tiem bija miruši vai nāvīgi ievainoti jau iepriekš.

Mēs uzgājām pēdas, ko bija atstājis viens no sargiem. Notikumu laikā viņš bija stāvējis uz kalna kores ziemeļaustrumu pusē. Kad atradām viņa pēdas, tās bija jau dienu vecas, un mēs nejutām ne mazāko vēlēšanos bēglim sekot. Dedans sprieda, ka vairāk labuma būtu, ja viņš paliktu dzīvs un izstāstītu iespaidīgo notikumu citiem, kuri varbūt arī iecerē­juši kļūt par laupītājiem. Vismaz šoreiz mēs beidzot bijām vienisprātis.

Vadoņa līķi mēs pārējo vidū neredzējām. Lielā telts, kurā viņš bija iegājis, gulēja sadragāta zem varenā ozola stumbra daļas. Tā kā mums pietika citu rūpju, mēs pagaidām likām šo vietu mierā.

Nolēmām nerakt divdesmit trīs kapus vai pat vienu lielu kapa bedri, bet sakūrām lielu sārtu. Kaut gan mežs visapkārt joprojām bija slapjš, es izmantoju savas prasmes, lai uguns degtu spoža un karsta.

Bet vēl bija palicis viens mirušais: Martena nošautais sargs, kura liķi es pēc tam biju izmantojis cīņai. Kamēr pārējie meklēja malku, es uzkāpu kalnu grēdas dienvidu pusē un uzmeklēju vietu, kur tas gulēja, Tempi apsegts ar egļu zariem.

Ilgu laiku noraudzījies uz mirušo, aiznesu viņu dienvidu virzienā. Sameklēju mierīgu vietu zem vītola un uzbūvēju tur akmeņu krāvumu. Kad viss bija izdarīts, iestreipuļoju pamežā un pacietīgi pārlaidu neval­dāmu vemšanas lēkmi.

* * *

Zibens? Jā, zibeni ir grūti izskaidrot. Negaiss virs galvas. Galvaniska sasaiste ar divām līdzīgām bultām. Mēģinājums nogāzt koku ar lielāku spēku, nekā spēj parasts zibens spēriens. Godīgi sakot, es nezinu, vai man pienākas gods par to, ka zibens attiecīgajā brīdi un vietā uzliesmoja, un par to, ko tas izdarīja. Tomēr stāsti pauž, ka es esot izsaucis zibeni un zibens man paklausījis.

Citi stāsti vēsta, ka uzplaiksnījusi esot nevis viena zibens strēle, bet vairākas cita pēc citas. Dedans to aprakstīja kā “baltu uguns stabu” un teica, ka tas tik pamatīgi sadrebinājis zemi, ka viņš nav noturējies kājās.

Lai nu kā, milzīgais ozols bija kļuvis par melnu apdeguli apmēram pelēkakmens augstumā. Lieli stumbra gabali mētājās izsvaidīti dažādās vietās. Aizdegušies bija arī mazākie koki un krūmi, bet lietus tos bija apdzēsis. Lielākā daļa dēļu plātņu, ko bandīti bija izmantojuši aizsarg­sienām, bija sašķīdušas sīkos gabaliņos vai pārtapušas oglēs. Uz visām pusēm no apdegušā koka pamatnes stiepās uzvandītas zemes joslas, it kā klajumu būtu pārstaigājis plānprātīgs arājs vai izrakņājušas milzu zvēra ķepas.

Par spīti tam, mēs uzkavējāmies laupītāju nometnē vēl trīs dienas pēc uzvaras. Upe nodrošināja dzeramo ūdeni, un tas, kas bija palicis pāri no bandītu pārtikas, bija labāks par mūsu ēdamo. Vēl vairāk savākuši veselos audekla un koku gabalus, mēs tikām pie īstas greznības: katram iznāca sava telts vai nojume.

Tagad, kad darbs bija paveikts, agrākais sasprindzinājums mūs vairs nemocīja. Lietus mitējās, nebija vairs jāvairās sakurt kārtīgu uguns­kuru, un Martena klepus šķita pierimstam. Dedans un Hespe izturējās pieklājīgi viens pret otru, un Dedans par trim ceturtdaļām samazināja man raidītās dzēlības.

Tomēr atvieglojums par paveikto uzdevumu nenozīmēja, ka noska­ņojums mūsu vidū būtu teicams. Vakaros pie ugunskura stāsti vairs ne­skanēja, un Martens vairījās no manis kā vien spēdams. Nevarēju viņam pārmest, jo zināju, ko viņam nācies redzēt.

Domādams par to, es izmantoju pirmo izdevību, nevienam neredzot, tikt vaļā no saviem vaska darinājumiem. Tie man vairs nebija vajadzīgi, un mani biedēja doma, kas notiktu, ja kāds no maniem ceļabiedriem nejauši uzietu manā maisā savu atveidojumu.

Tempi neko neteica par to, ko biju darījis ar nošautā sarga līķi, un, cik varēju spriest, viņš man to neņēma ļaunā. Atskatīdamies pagātnē, es redzu, cik maz patiesībā esmu zinājis par ademiem. Taču tolaik es pamanīju tikai to, ka Tempi mazāk laika atvēl manis apmācīšanai ketana mākslā, bet vairāk vingrinās mūsu valodā un pārrunās par grūti sapro­tamo lethani jēdzienu.

Otrajā dienā atnesām šurp savas mantas no iepriekšējās nometnes. Atviegloti uzelpoju, atkal redzēdams savu lautu, un divtik nopriecājos, ka Dennas dāvātais futrālis, par spīti ilgajam lietum, joprojām ir sauss un blīvi noslēdzams.

Un, tā kā mums vairs nevajadzēja slapstīties, es spēlēju lautu. Veselu dienu darīju gandrīz to vien. Gandrīz mēnesi man bija vajadzējis iztikt bez mūzikas, un es to izjutu sāpīgāk, nekā jūs varat iedomāties.

Sākumā šķita, ka Tempi mana mūzika nepatīk. Atcerējos neseno gadījumu, kad neizprotamā kārtā biju viņu apvainojis, turklāt ikreiz, kad izņēmu lautu no futrāļa, viņš devās projām no nometnes. Tad pamazām sāku manīt, ka viņš mani vēro, kaut gan tikai no attāluma un parasti vismaz pa pusei paslēpies. Kad biju to sapratis un zināju, kurp skatīties, pārliecinājos, ka viņš spēles laikā vēro mani vienmēr. Platām acīm kā pūce. Nekustīgs kā akmens.

Trešajā dienā Hespe nolēma, ka viņas kāja ir tiktāl atlabusi, lai spētu paiet. Tā nu mums bija jāsāk domāt, ko ņemt līdzi un ko atstāt tepat.

Tas nebija tik grūti, kā pirmajā brīdī varētu likties. Lielāko daļu ban­dītu iedzīves bija iznīcinājis zibens, krītošais koks un negaiss. Tomēr izpostītajā nometnē joprojām bija vērtīgas lietas, kuras nebūtu gudri pamest.

Līdz šim nebijām pārmeklējuši vadoņa telti, jo to bija saplacinājis milzīgs nolauztā ozola zars. Tas bija pamatīgāks nekā daudzi apkārtējie koki, un tā diametrs pārsniedza divas pēdas. Tomēr trešajā dienā mums izdevās atskaldīt tam pietiekami prāvas daļas, lai varētu pavelt to nost no telts atliekām.

Man gribējās tuvāk apskatīt vadoņa līķi, jo kopš brīža, kad šis cilvēks iznāca no savas telts, mani urdīja neskaidras atmiņas par kaut ko pazīs­tamu. Un gluži pasaulīgas vēlmes man čukstēja, ka viņa bruņukrekls ir vismaz duci talantu vērts.

Taču mēs neatradām nekādu pēdu no laupītāju vadoņa. Tas mūs mulsināja. Martens bija atklājis tikai vienu taku, kas veda projām no nometnes, un to aiz sevis bija atstājis aizbēgušais sargs. Nevienam nebija ne jausmas, kur varēja pazust vadonis.

Man tā bija gan mīkla, gan kaitinoša vilšanās, jo es visu laiku biju gribējis ieskatīties šim vīram sejā. Dedans un Hespe bija pārliecināti, ka viņš vienkārši izmantojis zibens spēriena izraisīto jucekli un varbūt aizbēdzis pa upi, lai neatstātu pēdas.

Turpretī Martenam šis atklājums sagādāja acīmredzamas bažas. Viņš murmināja kaut ko par dēmoniem un atteicās tuvoties sabrukušajai teltij. Nodomāju, ka viņš ir māņticīgs nejēga, tomēr nenoliegšu, ka mīklaini izgaisušais līķis ari manī viesa nepatīkamu nemieru.

Sagrautajā teltī mēs atradām galdu, gultu, rakstāmgaldu un pāris krēslu, bet visas mēbeles bija salauztas un nelietojamas. Rakstāmgalda atliekās es atradu dažus papīrus, kurus ļoti būtu gribējis izlasīt, taču tie bija pārāk ilgi gulējuši slapjumā un tinte bija izplūdusi. Atradām arī cietkoka lādīti, nedaudz mazāku par maizes klaipu. Tās vāku rotāja Alverona dzimtas zīme, un tā bija cieši aizslēgta.

Gan Hespe, gan Martens atzinās, ka mūķēšanas māka viņiem neesot gluži sveša, un, tā kā mani interesēja lādītes saturs, es ļāvu viņiem mēģināt, tomēr piekodināju, ka nedrīkst sabojāt slēdzeni. Abi pēc kārtas krietnu laiku darbojās ap lādīti, taču panākumu nebija nevienam.

Pēc divdesmit minūšu neauglīgiem pūliņiem Martens pacēla rokas.

- Nevaru saprast, kas tur par viltību! viņš norūca un izslējās taisni.

- Es varētu mēģināt pats, es sacīju. Biju cerējis, ka to izdarīs kāds no viņiem. Ar mūķētāja prasmi krietnam arkanistam neklājas lepoties. Tas neiederējās reputācijā, kādu es gribēju sev veidot.

- Mēģini gan! Hespe atsaucās, savilkusi uzacis. Tu taču esi īsts jaunais Taborlins!

Atcerējos pirms daudzām dienām dzirdēto Martena stāstu. Protams! es iesmējos, tad iesaucos: Edro! prasmīgi atdarinādams Taborlina Lielā balsi, un ar plaukstu iesitu pa lādes vāku.

Vāks atsprāga vaļā.

Jutos tikpat pārsteigts kā visi pārējie, tomēr man labāk izdevās to noslēpt. Īstenība, visticamāk, bija pavisam vienkārša: Martens vai Hespe patiesībā jau bija atdarījuši slēdzeni, taču vāks bija iestrēdzis. Droši vien koks bija sabriedis, ilgāku laiku gulēdams slapjumā. Kad uzsitu tam ar plaukstu, tas vienkārši atlēca vaļā.

Taču viņi to nezināja. Pēc viņu izskata varēja domāt, ka es viņu acu priekšā esmu pārvērtis akmeni zeltā. Pat Tempi izbrīnījies savilka uz­acis.

- Teicams numurs, Taborlin! Hespe izmeta, un viņas balss pauda neizpratni, vai esmu izspēlējis ar draugiem kādu joku.

Nolēmu ciest klusu un neuzkrītoši ieslidināju savus pašdarinātos mūķīzerus atpakaļ apmetņa kabatā. Ja jau esmu nolēmis būt arkanists, tad labāk būšu īsteni slavens arkanists.

Starodams svinīgi nopietnā varas apziņā, atvēru lādīti un ieskatījos tajā. Pašu pirmo ieraudzīju biezu, salocītu papīra gabalu. Izņēmu to ārā.

- Kas tas ir? Dedans jautāja.

Pacēlu to tā, lai visi varētu apskatīt. Tā bija rūpīgi zīmēta apkārtnes karte, kurā bija precīzi atveidots ne vien līkumotais lielceļš, bet arī tuvā­kās lauku mājas un upes. Rietumu pusē bija atzīmēta Krosona, Fenhila un “Penija” viesnīca.

- Un kas tas tāds? noprasīja Dedans, ar masīvo pirkstu iebakstīdams vietā, kur ceļa dienvidu pusē dziļi mežā bija ievilkts X.

- Manuprāt, tā ir šī nometne, sacīja Martens. Tieši blakus upei.

Es piekrītoši pamāju. Ja tā, tad mēs atrodamies tuvāk Krosonai,

nekā biju domājis. No šejienes mēs varam doties uz dienvidaustrumiem un aiztaupīt sev veselas dienas gājienu. Paskatījos uz Martenu. Vai tu arī tā domā?

- Pagaidi. Ļauj paskatīties! Iedevu viņam karti, un viņš ielūkojās tajā. Izskatās, ka tev taisnība! viņš teica. Nebiju domājis, ka esam aizgājuši tik tālu uz dienvidiem. Tādā ceļā mēs ietaupītu vismaz divus dučus jūdžu.

Nemaz nebūtu slikti, sacīja Hespe, berzēdama pārsieto kāju.

Citādi kādam no jums, kungi, nāksies nest mani uz rokām.

Es atkal pievērsos lādītei. Tajā gulēja daudzas audeklā ievīstītas paci­ņas. Paņemdams vienu no tām, redzēju iemirdzamies zeltu.

Ap mani atskanēja satrauktu balsu murdoņa. Pārbaudījis pārējās ma/.is paciņas, atradu vēl citas monētas, un visas tās bija no zelta. Aptuveni vērtējot, lādītē glabājās vairāk nekā divi simti rojālu. Kaut gan nekad nebiju turējis rokā tādu naudas gabalu, es zināju, ka viens zelta rojāls atbilst astoņdesmit bitiem, un tas bija gandrīz tikpat daudz, cik maers man bija iedevis visam ceļojumam. Nav jābrīnās, ka maers dedzīgi vēlējās apturēt uzbrukumus saviem nodevu vācējiem.

Pārcilāju galvā skaitļus, pārvērsdams lādītes saturu pazīstamākās naudas vienībās, un iznākums pārsniedza piecsimt sudraba talantu. Piet iekami liela summa, lai nopirktu labu ceļmalas viesnīcu vai veselu lauku saimniecību ar visiem lopiem un pārējo. Par tādu naudu varēja nopirkt sev pat zemākas pakāpes titulu, vietu galmā vai virsnieka amatu armijā.

Redzēju, ka līdzīgi aprēķini nodarbina arī visus pārējos. Kā būtu, ja mēs kādu daļu no šitā sadalītu savā starpā? Dedans ierosināja.

Brīdi vilcinājies, iebāzu roku lādītē. Vai katram viens rojāls būtu visiem pa prātam?

Visi klusēdami vēroja, kā es attinu vienu no paciņām. Dedans neticīgi paskatījās uz mani. Vai tu runā nopietni?

Iedevu viņam smagu naudas gabalu. Es pieļauju, ka vaļīgāku prin­cipu cilvēki vispār aizmirstu Alveronam pastāstīt par šo atradumu. Vai arī nemaz vairs neatgrieztos pie Alverona. Manuprāt, katram viens rojāls ir dāsna atlīdzība par to, ka mēs esam tik godīgi ļaudis! Pasviedu Martenam un Hespei pa zelta monētai.

- Un vēl kas! es teicu, pamezdams Tempi viņa rojālu. Mani no­līga, lai atrastu pulciņu bandītu, nevis lai iznīcinātu mērenu militāru nocietinājumu. Pacēlu rokā pats savu rojālu. Šī ir mūsu piemaksa par pakalpojumu, kas pārsniedzis pienākuma robežas. Iemetu naudas gabalu kabatā. Alveronam tas nav jāzina.

Dedans iesmējās un uzsita man pa plecu. Tu galu galā nemaz neesi daudz citādāks par mums pārējiem! viņš noteica.

Pasmaidīju pretī un aizspiedu lādītes vāku. Dzirdēju, kā slēdzene ar klikstu aizcērtas ciet.

Neesmu pateicis vēl divus iemeslus, kas mani mudināja uz šādu rī­cību. Pirmkārt, ar to es veiksmīgi nopirku pārējo biedru uzticēšanos. Skaidrs, ka viņi saprata, cik viegli būtu paķert lādīti un vienkārši pazust. Ari man tāda doma bija mirkli uzzibējusi prātā. Ar pieciem simtiem talantu es varētu samaksāt Universitātes mācību maksu nākamajiem desmit gadiem, un pat tad vēl diezgan paliktu pāri.

Taču tagad viņi visi bija kļuvuši bagātāki un varēja priecāties par to ar tīru sirdsapziņu. Smags zelta gabals tuvākajā laikā novērsis viņu domas no naudas, ko nesīšu līdzi. Tiesa, es tik un tā biju nolēmis naktī glabāt aizslēgto lādīti zem sava spilvena.

Otrkārt, šī nauda man bija ļoti noderīga. Gan rojāls, kuru atklāti biju ielicis kabatā, gan pārējie trīs, kurus biju nemanot savācis, dalīdams monē­tas pārējiem. Kā jau teicu, Alverons šo starpību nejutīs, un ar četriem rojāliem es varēšu samaksāt Universitātē vesela dimestra mācību maksu.

* * *

Kad biju ielicis maera lādīti sava ceļamaisa pašā dibenā, katrs sākām prātot, ko ņemt līdzi no laupītāju nometnes atlikušajām lietām.

Teltis nolēmām neņemt tā paša iemesla dēļ, kālab nebija nesuši līdzi savējās. Tās bija pārāk lielas un smagas. Savācām tik daudz pārtikas, cik spējām ielikt ceļamaisos un panest, labi saprazdami: jo vairāk ēdamā nesīsim līdzi, jo retāk mums tas būs jāpērk.

Es nolēmu paņemt vienu no laupītāju zobeniem. Naudu zobena pirk­šanai es nebūtu tērējis, jo nepratu tādu ieroci lietot, bet ja tas pieejams par velti…

Kamēr pētīju dažādos zobenus, pie manis pienāca Tempi un deva da­žus noderīgus padomus. Kad izvēle bija sašaurināta līdz diviem zobe­niem, Tempi beidzot atklāti sacīja: Tu neproti lietot zobenu. Jautā­jums. Neizpratne.

Man radās iespaids, ka viņa acīs cilvēks, kurš neprot lietot zobenu, ir diezgan apkaunojoša parādība. Kaut kas līdzīgs cilvēkam, kurš neprot ēst ar nazi un dakšiņu. Nē, es lēni sacīju. Bet es cerēju, ka tu varēsi mani pamācīt.

Tempi stāvēja kluss un nekustīgs. Ja es nebūtu paguvis viņu labi iepazīt, iespējams, būtu uzskatījis to par atteikumu. Tāds klusums un nekustīgums nozīmēja, ka viņš domā.

Pauzes ir ademu runas veida būtiska daļa, tāpēc es pacietīgi gaidīju. Abi stāvējām klusēdami, līdz aizritēja minūte, pēc tam divas. Tad pie­cas. Tad desmit. Piespiedu sevi klusēt un gaidīt. Varbūt šis tomēr bija pieklājīgs atteikums.

Redziet, es biju iedomājies sevi par varen gudru. Biju pazinis Tempi gandrīz veselu mēnesi, biju iemācījies tūkstoš vārdu un piecdesmit kus­tību ademu valodā. Zināju, ka ademi nekautrējas no kailuma vai pieskā­rieniem, un biju sācis apjaust lielo mīklu, ko sauca par lethani.

Jā gan, es biju iedomājies sevi par varen attapīgu. Ja es patiešām Initu kaut ko zinājis par ademiem, nekad nebūtu uzdrošinājies izteikt lumpi tādu ierosinājumu.

- Vai tu man iemācīsi to tur? Tempi norādīja pāri nometnei uz vietu, kur pie koka bija atsliets mans lautas futrālis.

Jautājums mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Nekad nebiju nevie­nam mācījis spēlēt lautu. Varbūt Tempi to zināja un lika nojaust, ka viņš ir līdzīgā stāvoklī? Biju jau sapratis, ka viņš mēdz runāt netiešos, izsmalcinātos zemtekstos.

Godīgs piedāvājums. Mēģināšu, es atbildēju.

Tempi pamāja ar galvu un norādīja uz vienu no mūsu izvēlētajiem zobeniem. Nēsā to. Bet necīnies. To teicis, viņš pagriezās un aizgāja projām. Tajā brīdi nodomāju, ka tas ir viņa raksturīgās mazrunlbas dēļ.

Nometnes pārmeklēšana turpinājās visu dienu. Martens savāca visas bultas un loku stiegras, ko izdevās atrast. Pēc tam, noskaidrojis, ka nevienam citam nav tādas vēlēšanās, viņš nolēma paņemt visus četrus garos lokus, kas pēc zibens uzliesmojuma bija palikuši veseli. Sainis sanāca prāvs un neērts, bet Martens apgalvoja, ka Krosonā tos varēšot pārdot par labu naudu.

Dedans savāca pāri zābaku un bruņuvesti, kas bija glītāka par viņējo. Viņš vēlējās sev ari kāršu komplektu un ziloņkaula spēļu kauliņus.

Hespe izvēlējās dūdas ar slaidām stabulēm un ielika savā nastā gan­drīz duci nažu, cerēdama tos vēlāk pārdot.

Pat Tempi atrada dažas lietas, kas viņu ieinteresēja: galodu, misiņa sālnīcu un lina bikses, ko viņš aiznesa pie upes un nokrāsoja savā koši sarkanajā krāsā.

Es paņēmu mazāk mantu nekā pārējie. Nelielu nazi, jo manējais bija salauzts, un mazu skuvekli ar raga rokturi. Bieži skūties man nebija vajadzības, bet tāds paradums man bija izveidojies maera galmā. Es būtu varējis paņemt vēl vairākus nažus tāpat kā Hespe, taču mans ceļamaiss jau tāpat bija nepatīkami smags maera naudas lādes dēļ.

Visas šīs norises var izklausīties diezgan nepiedienīgas, taču tāda ir pasaule. Laupītāji tiek aplaupīti, un laika gaitā dzīve mūs visus padara par aprēķinātājiem un algotņiem.