Vieda vīra bailes

VIENPADSMITĀ NODAĻA . “patvērums”

ATGRIEZOS UNIVERSITĀTĒ labā noskaņojumā par spīti jaunā parāda nastai. Nopirku dažas vajadzīgas lietas, paņēmu lautu un devos ierastajā gājienā pa jumtiem.

Iekšpusē “Centra” ēka varēja apdullināt katru, kam tajā jāatrod ceļš: tas bija juceklīgs gaiteņu un kāpņu labirints, kas biežāk maldināja nekā veda uz mērķi. Turpretī šķērsot ēkas izkaisītos jumtus bija pavisam viegli. Aizgāju līdz mazajam iekšpagalmam, kas kādā celtniecības posmā bija padarīts pilnīgi nepieejams kā dzintara gabalā ieslēgta muša.

Auri pašlaik mani negaidīja, bet šī bija vieta, kurā es viņu pirmoreiz biju sastapis, un skaidros vakaros viņa reizēm iznāca ārā pavērot zvaig­znes. Es pārliecinājos, ka logi, kas pavēra skatu uz slēgto pagalmu, ir tumši un telpas aiz tiem tukšas, tad izvilku lautu un sāku to uzskaņot.

Kad biju spēlējis gandrīz stundu, izdzirdēju lejā, aizaugušajā pagalmā, čaboņu un piesardzīgu kustību. Tad parādījās Auri un pa zaroto ābeli uzrāpās līdz jumtam.

Viņa metās man pretī. Basās kājas viegli dipēja pār darvoto jumtu, un kuplais matu mākonis plīvoja viņai ap galvu. Es tevi dzirdēju! Auri teica, pieskrējusi tuvāk. Dzirdēju tevi pa lielu gabalu, jau no “Lēcieniem”!

- Es tā kā atceros, lēnām sacīju, ka gribēju kādam spēlēt.

- Man! Viņa smaidīdama piespieda abas plaukstas pie krūtīm. Ne­pacietībā gluži vai dejodama, viņa pamīņājās no vienas kājas uz otru.

- Spēlē man! Es esmu bijusi tik pacietīga kā divi akmeņi kopā! viņa piebilda. Tu atnāci īstajā brīdī. Es droši vien nespētu būt tik pacietīga kā trīs akmeņi.

- Labi, es nesteidzīgi atbildēju. Bet tas droši vien atkarīgs no tā, ko tu man atnesi.

Auri iesmējās un izslējās uz papēžiem, joprojām spiezdama abas plaukstas pie krūtīm. Un ko tu atnesi man?

Es pietupos un sāku raisīt vaļā savu saini. Atnesu tev trīs lietas, es teicu.

- Cik tradicionāli! viņa smīnēdama atsaucās. Tu šovakar esi īsts, pareizi audzināts džentlmenis.

- Esmu gan! es pacēlu rokā tumšu, smagu pudeli.

Auri to satvēra abās rokās. Kas to gatavojis?

- Bites, es atbildēju. Un Bredonas aldari.

Auri pasmaidīja. Tātad trīs bites, viņa teica un nolika pudeli sev pie kājām. Es izvilku apaļu svaigas miežu maizes klaipu. Viņa pastiepās un pabakstīja to ar pirkstu, tad atzinīgi pamāja ar galvu.

Visbeidzot izņēmu no saiņa veselu kūpinātu lasi. Tas bija maksājis četrus drabus, bet es bažījos, ka Auri ēdienā, ko viņa manas prombūt­nes laikā nez kā pamanījās sadabūt, ir pārāk maz gaļas. Zivs viņai būtu noderīga.

Auri to ziņkārīgi nopētīja un, piešķiebusi galvu, ieskatījās vienīgajā zivs acī, kas bija redzama. Sveika, zivs! viņa teica. Pēc tam viņa palūkojās augšup uz mani. Vai tai ir kāds noslēpums?

Es apstiprinoši pamāju. Tai sirds vietā ir arfa.

Auri atkal paskatījās uz zivi. Nav brīnums, ka tā izskatās tik izbrī­nījusies.

Viņa izņēma zivi man no rokām un uzmanīgi nolika uz jumta. Tagad celies kājās! Arī man ir trīs lietas, tātad viss notiek taisnīgi.

Es piecēlos, un viņa man pastiepa audeklā ievīstītu priekšmetu. Tā bija resna svece, kas smaržoja pēc lavandas. Kas tajā ir iekšā? es jautāju.

- Laimīgi sapņi, viņa atbildēja. Es tos ieliku tieši tev.

Pagrozīju sveci rokās, un manī iezibējās aizdomas. Vai tu to paga­tavoji pati?

Auri apstiprinoši pamāja ar galvu un līksmi pasmaidīja. Jā! Es esmu briesmīgi gudra!

Rūpīgi ievietoju sveci vienā no apmetņa kabatām. Paldies, Auri!

Viņa kļuva nopietna. Tagad aizver acis un noliecies, lai varu pasniegt tev otru dāvanu!

Es izbrīnījies aizvēru acis un mazliet saliecos, prātodams, vai viņa varētu būt pagatavojusi man cepuri.

Auri plaukstas pieskārās abās pusēs manai sejai, un es sajutu īsu, maigu skūpstu pašā pieres vidū.

Pārsteigts atvēru acis. Taču viņa jau stāvēja vairāku soļu attālumā, saspringti sažņaugusi rokas aiz muguras. Es nesapratu, ko sacīt.

Auri paspēra soli uz priekšu. Tu man esi īpašs cilvēks! viņa no­pietni teica, un sīkā sejiņa izskatījās gluži svinīga. Es gribu, lai tu zini, ka es vienmēr rūpēšos par tevi. Uzmanīgi pastiepusi roku, viņa kaut ko notrausa man no abiem vaigiem. Nē! Šovakar tā nevajag. Un te būs tava trešā dāvana. Ja tev klājas slikti, tu vienmēr vari nākt pie manis un palikt Apakšzemē. Tur ir jauki, un tu būsi drošībā.

- Paldies, Auri! es teicu, līdzko spēju parunāt. Ari tu man esi īpašs cilvēks.

- Protams! viņa nešaubīdamās atbildēja. Es esmu jauka kā mē­ness.

Stāvēju, cenzdamies sakopot domas, kamēr Auri aizsteidzās pie me­tāla izciļņa, kas rēgojās no skursteņa malas, un ar tā palīdzību atvēra pudeli. Tad viņa atgriezās, cieši spiezdama pudeli pie krūtīm.

- Auri, es sacīju, vai tev nesalst kājas?

Viņa paskatījās lejup. Tāds darvots jumts ir patīkams, viņa teica un pakustināja kāju pirkstus. Joprojām silts no saules.

- Vai tu gribētu kurpes?

- Kas tajās būtu iekšā? viņa jautāja.

- Tavas kājas, es atbildēju. Drīz būs ziema.

Auri paraustīja plecus.

- Tev sals kājas.

- Ziemā es nekāpju te augšā, viņa teica. Tas nav patīkami.

Pirms es paguvu atbildēt, no liela ķieģeļu skursteņa aizmugures iznira

Elodins, kustēdamies tik nepiespiesti, it kā būtu iznācis pēcpusdienas pastaigā.

īsu brīdi visi trīs raudzījāmies cits citā, un, kaut gan pārsteigti jutā­mies visi, katram tas izpaudās citādi. Mēs ar Elodinu bijām tikai izbrī­nījušies, bet ar acs kaktiņu es redzēju, ka Auri ir sastingusi kā izbiedēta stirna, kas jebkurā mirklī gatava mesties projām uz drošu patvē­rumu.

- Maģistr Elodin, es teicu, cik mierīgi un draudzīgi vien spēju, izmisīgi cerēdams, ka viņš nedarīs neko tādu, kas aizbiedētu Auri pro­jām. Pēdējā reizē, kad viņa bija iztrūkusies un aizbēgusi pazemē, viņa veselu dienkopu nebija uzdrošinājusies iznākt ārā. Prieks jūs redzēt!

- Sveiki! Elodins atsaucās tikpat nevainojami nevērīgā tonī, it kā šāda satikšanās nakts vidū uz jumta nebūtu nekas īpašs. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka viņš tur neko īpašu nesaskatīja.

- Maģistr Elodin! Auri aizlika vienu pēdu aiz otras un, satvērusi skrandainās kleitas malas, viegli pakniksēja.

Elodins palika stāvam ēnā, ko mēness meta no augstā ķieģeļu skur­steņa. Atbildot sveicienam, viņš ar dīvainu svinīgumu paklanījās. Pus­tumsā nevarēju saskatīt viņa vaibstus, bet viegli varēju iedomāties, kā viņa vērīgās acis pēta baskājaino bezpajumtnieci ar kuplo matu vilni ap galvu. Un kas tad atvedis tevi šurp šajā jaukajā vakarā? Elodins jautāja.

Es saspringu. Auri bija vārīga pret jautājumiem.

Par laimi, Elodina jautājums viņu nesamulsināja. Kvouts man atnesa jaukas mantas, Auri teica. Viņš man atnesa bišu alu un miežu maizi, un vēl kūpinātu zivi, kurai sirds vietā ir arfa.

- Ā! Elodins atsaucās, atkāpdamies no skursteņa. Paplikšķinājis pa apmetni, viņš sataustīja kabatu un, kaut ko no tās izvilcis, sniedza viņai.

- Diemžēl es esmu atnesis tev tikai sinnas augli.

Auri pakāpās mazu, vieglu dejotājas soli atpakaļ un neizrādīja tieksmi to paņemt. Vai tu atnesi kaut ko Kvoutam?

Tas šķita Elodinu samulsinām. Brīdi viņš neveikli stāvēja, izstiepis roku. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Bet es domāju, ka arī Kvouts man neko nav atnesis.

Auri piemiedza acis un mazliet sarauca pieri, pauzdama aizkaitinā­jumu. Kvouts ir atnesis mūziku, viņa bargi sacīja. Un mūzika ir visiem.

Elodins atkal brīdi klusēja, un atzīšos, ka man gluži labi patika redzēt viņa neveiklību: pārmaiņas pēc kāda cita cilvēka uzvedība bija spējusi samulsināt viņu. Elodins pagriezās un viegli paklanījās uz manu pusi.

- Lūdzu piedošanu! viņš teica.

Es galanti palocījos pretī. Viss ir kārtībā!

Elodins atkal pagriezās pret Auri un vēlreiz izstiepa roku.

Viņa paspēra divus sīkus solīšus, bridi apstājās, tad paspēra vēl divus soļus uz priekšu. Lēnām izstiepusi roku, viņa saņēma mazo augli, mirkli stāvēja nekustēdamās un tad žigli atkāpās vairākus soļus atpakaļ, pie­spiedusi abas rokas pie krūtīm. Laipni pateicos! viņa teica un vēlreiz īsi pakniksēja. Tagad tu vari mums pievienoties, ja gribi. Un, ja labi uzvedīsies, vēlāk tu drīkstēsi palikt un klausīties, kā Kvouts spēlē. Viņa mazliet piešķieba galvu, it kā būtu uzdevusi jautājumu.

Bridi vilcinājies, Elodins piekrītoši pamāja.

Auri aiztecēja līdz jumta malai un caur ābeles kailajiem zariem no­šļūca lejā pagalmā.

Elodins noskatījās viņai pakaļ. Kad viņš pacēla galvu, es mēnesgaismā redzēju viņa sejā ļoti domīgu izteiksmi. Piepeši man pakrūti sažņau­dza skaudras, mokošas bažas. Maģistr Elodin?

Viņš paskatījās uz mani. Mmm?

No agrākās pieredzes zināju, ka Auri būs atpakaļ jau pēc trim vai četrām minūtēm, nesdama līdzi kaut ko no Apakšzemes. Jārunā bija ātri.

- Zinu, ka tas izskatās dīvaini, es teicu, bet ar viņu ir jābūt uzma­nīgam. Viņa ir ļoti nervoza. Nepieskarieties viņai. Neizdariet straujas kustības. Tas viņu aizbaidītu.

Elodina seju atkal slēpa ēna. Ak tā? viņš atjautāja.

- Jāvairās arī no skaļiem trokšņiem. Pat no skaļiem smiekliem. Un viņai nedrīkst uzdot nekādus personiskus jautājumus. Tad viņa vien­kārši aizbēgs projām. Es dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas, kas satraukti riņķoja galvā. Parasti es protu labi izteikties un, ja vien pietiek laika, esmu diezgan drošs par savām spējām pārliecināt gandrīz jebkuru par jebko. Taču Elodins bija pārlieku neaprēķināms, lai viņu tik vienkārši varētu apvārdot.

- Jūs nevienam nedrīkstat stāstīt, ka viņa ir šeit! Tas izskanēja uzstājīgāk, nekā es biju vēlējies, un es tūlīt nožēloju savu vārdu izvēli. Man nebija nekādu tiesību dot rīkojumus maģistram, kaut arī viņš būtu pa pusei jucis. Tas ir, es gribēju teikt, aši mēģināju izlabot teikto,

- es to uzskatītu par lielu personīgu pakalpojumu, ja jūs viņu nevienam nepieminētu.

Elodins veltīja man ilgu, pētošu skatienu. Un kāpēc gan tā, Re’lar Kvout?

Jutu, ka nosvīstu, dzirdot bezkaislīgo uzjautrinājumu viņa balsī.

- Viņu ieslodzīs “Patvērumā”, es teicu. Jūs taču labāk par visiem… Apklusu, juzdams sausumu rīklē.

Elodins cieši raudzījās manī, un, kaut gan viņa seju slēpa ēna, es redzēju dusmīgi savilktos vaibstus. Ko es labāk par visiem, Re’lar Kvout? Vai tu iedomājies, ka zini manas jūtas attiecībā uz “Patvērumu”?

Jutu, ka visas manas teicamās pārliecināšanas spējas un ieceres sa­brūk un nokrīt man pie kājām. Un piepeši man šķita, ka esmu atgriezies Tarbeanas ielās, kur pakrūti žņaudz bads un krūtīs milzt bezcerība; kur es raustu aiz piedurknes jūrniekus un tirgotājus, lūgdamies penijus, puspenijus, šimus. Lūgdamies jebko, kas dotu iespēju paēst.

- Lūdzu, es sacīju Elodinam, es jūs ļoti lūdzu, maģistr Elodin! Ja viņu sāks meklēt, viņa paslēpsies, un es viņu vairs neatradīšu. Viņas prāts nav gluži vesels, bet viņa šeit jūtas laimīga. Un es varu par viņu rūpēties. Ne jau daudz, bet kaut vai drusciņ. Ja viņu notvers, būs vēl ļaunāk. “Patvērums” viņu nogalinātu. Lūdzu, maģistr Elodin, es darīšu visu, ko vēlaties! Tikai nestāstiet nevienam!

- Kuš! Elodins mani apklusināja. Viņa nāk atpakaļ! Pastiepis roku, viņš satvēra mani aiz pleca, un viņa seju apspīdēja mēnesgaisma. Viņa seja nepavisam nebija dusmīga. Tajā bija jaušams tikai mulsums un bažas. Augstie kungi un dāmas, tu taču drebi! Ievelc elpu un uzliec savu skatuves masku! Ja viņa ieraudzīs tevi ar tādu ģīmi, tu pats viņu aizbiedēsi!

Ievilku dziļu elpu un centos nomierināties. Elodina raižpilnā izteiksme pazuda, un viņš atkāpdamies atlaida manu plecu.

Es laikus pagriezos un ieraudzīju Auri pilnām rokām steidzamies šurp pāri jumtam. Viņa apstājās netālu no mums, nopētīja mūs abus, tad vieglā, uzmanīgā solī tecēja tuvāk, līdz atgriezās agrākajā vietā. Brīdi stāvējusi, viņa graciozi apsēdās uz jumta, savilkdama zem sevis sakrustotās kājas. Arī mēs ar Elodinu apsēdāmies, kaut gan mums tas neizdevās tik eleganti.

Auri izklāja auduma gabalu, rūpīgi novietoja to starp mums visiem trim un nolika vidū lielu, gludu koka šķīvi. Viņa izvilka sinnas augli un paostīja to, skatīdamās tam pāri. Kas tajā ir iekšā? viņa jautāja Elodinam.

- Saulesgaisma, viņš nepiespiesti atbildēja, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Turklāt agra rīta saulesgaisma.

Viņi pazina viens otru. Protams! Tāpēc Auri jau no sākuma nebija aizbēgusi projām. Jutu, ka dzelžainais sasprindzinājums man mugurā starp lāpstiņām mazliet atslābst.

Auri vēlreiz paoda augli un brīdi domīgi nogaidīja. Tas ir jauks! viņa paziņoja. Bet Kvouta atnestās lietas ir vēl jaukākas.

- Tā tas varētu būt, sacīja Elodins. Laikam jau Kvouts ir jaukāks nekā es.

- Pats par sevi saprotams! Auri nešaubīdamās piekrita.

Auri sagatavoja maltīti, sadalot maizi un zivi trīs līdzīgās daļās. Viņa turklāt nolika mums priekšā zemu māla trauku ar sālītām olīvām. Es nopriecājos, redzēdams, ka viņa spēj pati gādāt par sevi, kad manis nav tuvumā.

Auri ielēja alu manā pazīstamajā porcelāna tasītē. Elodins dabūja mazu stikla burciņu, kādās mēdz glabāt ievārījumu. Auri viņam to pie­pildīja pirmajā reizē, bet otrajā reizē atstāja tukšu. Paliku neziņā, vai tas noticis tāpēc, ka viņš sēdēja pārāk tālu, vai arī tā bija slēpta Auri nepatikas izpausme.

Mēs ēdām klusēdami. Auri koda mazus, izsmalcinātus kumosus, sēdē­dama taisni izslietu muguru. Elodins ēda piesardzīgi un palaikam uzmeta man īsu skatienu, it kā nejustos pārliecināts, kā jāizturas. Pēc tā es spriedu, ka viņš nekad nav ēdis maltīti kopā ar Auri.

Kad pārējais bija apēsts, Auri izvilka mazu, spožu nazi un sadalīja sinnas augli trijās daļās. Līdzko viņa pārgrieza augļa mizu, es sajutu nāsīs ieplūstam saldu, spēcīgu smaržu. Man mutē saskrēja siekalas. Sinnas augļi tika ievesti no tālām zemēm, un tādiem kā es tie bija pārāk dārgi.

Auri pasniedza man gabalu, un es saudzīgi saņēmu to pirkstos.

- Liels paldies, Auri!

- Laipni lūdzu, Kvout!

Elodins vairākkārt paskatījās no manis uz viņu un atpakaļ. Auri?

Es gaidīju, ko viņš sacīs tālāk, taču tas bija viss.

Auri saprata ātrāk nekā es. Tas ir mans vārds, viņa teica, lepni smaidīdama.

- Patiešām? Elodins pārjautāja.

Auri pamāja ar galvu. To man deva Kvouts. Viņa starodama paskatījās uz mani. Vai tas nav lielisks vārds?

Elodins piekrītoši pamāja. Ļoti jauks vārds, viņš laipni sacīja.

- Un tev tas piestāv.

- Jā, Auri apstiprināja. Tas man ir kā puķe sirdī. Viņa nopietni paskatījās uz Elodinu. Ja tavs vārds kļūst tev par smagu, tad jāsaka, lai Kvouts dod tev jaunu vārdu!

Elodins vēlreiz pamāja ar galvu un nokoda gabaliņu no sinnas augļa. Košļādams to, viņš pagriezās un palūkojās uz mani. Mēnesgaismā es redzēju viņa acis. Tās bija vēsas, domīgas un neapšaubāmi, neapstrīdami saprātīgas.

* * *

Pēc maltītes es nodziedāju dažas dziesmas, un tad mēs atvadījāmies.

Es devos projām kopā ar Elodinu. Es zināju vismaz pusduci ceļu, pa kuriem nokāpt no “Centra” jumtiem, tomēr ļāvu, lai viņš iet pirmais.

Pagājām garām apaļai akmens observatorijai, kas pacēlās virs jumta, un devāmies tālāk pa garu, samērā lēzenu metāla klājumu.

- Cik sen tu nāc pie viņas? Elodins jautāja.

Es brīdi domāju. Pusgadu? Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par sākumu. Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, biju šeit spēlējis jau divas dienkopas. Vēl ilgāks laiks pagāja, līdz viņa uzdrošinājās runāt ar mani.

- Tev ir veicies labāk nekā man, Elodins teica. Es viņu redzu jau gadiem. Šī bija pirmā reize, kad viņa pielaida mani tuvāk par desmit soļiem. Mēs ar viņu paretam pārmijam dažus vārdus un arī tikai labā­kajās dienās.

Mēs pārkāpām pāri platam, zemam skurstenim un turpinājām ceļu pa lēzenu darvota koka laukumu. Man palēnām uzmācās bažas. Kāpēc Elodins cenšas viņai tuvoties?

Atcerējos dienu, kad kopā ar Elodinu biju aizgājis uz “Patvērumu” un redzējis viņa gilleru Alderu Vinnu. Iedomājos, ka līdzīgā stāvoklī varētu nonākt Auri. Sīkā Auri, piesaitēta pie gultas ar biezām ādas siksnām, lai nevarētu sevi ievainot vai mētāties, kamēr kopēji viņu baro…

Es apstājos. Elodins paspēra vēl dažus soļus, tad pagriezās un paska­tījās uz mani.

- Viņa ir mans draugs, es lēni teicu.

Viņš pamāja ar galvu. Tas ir redzams.

- Un man nav tik daudz draugu, lai es varētu atļauties tos zaudēt, es turpināju. Viņu noteikti ne! Apsoliet, ka nevienam nestāstīsiet par viņu un nemēģināsiet iesprostot viņu “Patvērumā”! Tā vieta viņai neder. Es krampjaini noriju siekalas sausajā rīklē. Man vajag, lai jūs apsolāt!

Elodins piešķieba galvu uz vienu pusi. Es dzirdu “jo citādi…”, viņš teica ar uzjautrinājumu balsī. Kaut gan tu vārdos to nepateici, man ir jāapsola, jo citādi… Viens viņa mutes kaktiņš savilkās greizā smaidā.

Elodina smaids manī uzvilnīja dusmas, kas jaucās ar bažām un bai­lēm. Piepeši es sajutu mutē karstu plūmju un muskatrieksta garšu un spēji apzinājos, ka man pie augšstilba zem biksēm ir piesaitēts nazis. Jutu, ka mana roka lēni ieslīd kabatā.

Tad dažus soļus aiz Elodina es ieraudzīju jumta malu un jutu, ka manas kājas sakustas gatavībā lēcienam un tvērienam, pēc kura mēs abi nokristu no jumta uz cietajiem bruģakmeņiem.

Manu augumu spēji ieskāva auksti sviedri, un es aizvēru acis. Lēni, dziļi ievilku elpu, un garša mutē izgaisa.

Es atkal atvēru acis. Man vajag, lai jūs apsolāt! es teicu. Citādi es droši vien izdarīšu kādu neaptveramu aplamību. Es vēlreiz noriju siekalas. Un tas nāks par ļaunu mums abiem.

Elodins nenovērsa skatienu no manis. Cik izteiksmīgi un godīgi draudi! viņš teica. Parasti tie mēdz būt krietni skarbāki un skrimšļaināki.

- Skrimšļaināki? es neizpratnē pārjautāju.

- Šaušalīgāki un skrimšļaināki, viņš atbildēja. Biežāk gadās dzir­dēt: “Es tev pārlauzīšu kājas! Es tev pārlauzīšu sprandu!” Tas man liek domāt par skrimšļaino skaņu, kad pavārs atkaulo cāli.

- Ā! es novilku. Saprotu.

Krietnu bridi mēs raudzījāmies viens otrā.

- Es nevienu nesūtīšu šurp viņu savākt, Elodins beidzot teica.

- Dažiem cilvēkiem “Patvērums” ir piemērota vieta. Daudziem tā ir vienīgā vieta. Bet es neieslodzītu tur pat traku suni, ja vien būtu kāda labāka iespēja.

Viņš pagriezās un devās tālāk. Kad es paliku uz vietas, viņš apstājās un atskatījās atpakaļ.

- Ar to ir par maz, es teicu. Man vajag, lai jūs apsolāt!

- Es zvēru pie savas mātes piena! Elodins teica. Es zvēru pie sava vārda un sava spēka! Es zvēru pie mūžam mainīgā mēness!

Mēs devāmies tālāk.

- Viņai vajadzīgas siltākas drēbes, es teicu. Un zeķes un kurpes. Un sega. Un visām lietām ir jābūt jaunām. Auri nevelk neko, kas ir piederējis kādam citam. Esmu jau mēģinājis.

- No manis viņa neko nepieņem, Elodins sacīja. Esmu viņai šo to atnesis un atstājis. Viņa tam nepieskaras. Viņš pagriezās un paskatījās uz mani. Ja es tās lietas iedotu tev, vai tu varētu nodot tās tālāk?

Es piekrītoši pamāju. Tādā gadījumā viņai vēl vajag divdesmit talantu, rubīnu olas lielumā un jaunu gravēšanas rīku komplektu.

Elodins atklāti, sirsnīgi pasmējās. Vai viņai vajag ari lautas stīgas?

Es atbildēju apstiprinoši. Ja iespējams, divus komplektus.

- Kāpēc tu izvēlējies Auri? Elodins jautāja.

- Tāpēc, ka viņai nav neviena cita, es atbildēju. Tāpat kā man. Ja mēs nerūpēsimies viens par otru, kurš cits to darīs?

Elodins papurināja galvu. Nē. Kāpēc tu izvēlējies viņai tādu vārdu?

- Ā! es samulsis novilku. Tāpēc, ka viņa ir gaiša un jauka. Viņai nav iemesla tādai būt, bet viņa tāda ir. Auri nozīmē “saulains”.

- Kādā valodā? Elodins jautāja.

Es bridi vilcinājos. Laikam siaru.

Viņš papurināja galvu. Siaru valodā “saulains” ir Ieviliet.

Pūlējos atcerēties, no kurienes esmu uzzinājis šo vārdu. Vai biju tam uzdūries Arhīvos…?

Pirms man tas izdevās, Elodins ierunājās atkal. Es gatavojos apmā­cīt studentu grupu, viņš nevērīgi teica. Tā būs domāta tiem, kurus interesē smalkā un komplicētā vārdnieku māksla. Viņš uzmeta man iesāņus skatienu. Sāku domāt, ka tev tā varbūt nebūtu gluži neliet­derīga laika šķiešana.

- Mani tā varētu interesēt, es piesardzīgi teicu.

Viņš pamāja ar galvu. Tev būtu jāizlasa Tekama “Pamatprincipi”, lai sagatavotos šim kursam. Grāmata nav gara, bet pamatīga, ja tu mani saproti.

- Ja jūs man aizdotu eksemplāru, es to ļoti vēlētos izlasīt, es teicu.

- Ja ne, man būs kaut kā jāizkuļas bez tās. Elodins neizpratnē paska­tījās uz mani. Es esmu izraidīts no Arhīviem.

- Ko, joprojām? viņš izbrīnījies jautāja.

- Joprojām.

Elodins izskatījās sašutis. Cik ilgi tas jau velkas? Pusgadu?

- Pēc trim dienām būs trīs gada ceturtdaļas, es atbildēju. Maģistrs Lorrens man ir skaidri licis saprast savu attieksmi šajā jautājumā.

- Tas ir beidzamais stulbums! Elodins paziņoja neparastā aizstāvja tonī. Tu tagad esi mans Re’lars!

Viņš negaidot mainīja virzienu un devās pāri jumta laukumam, no kura es parasti vairījos, jo tam bija māla dakstiņu segums. No turienes mēs nolēcām šaurā šķērsielā, tad pārgājām pāri kādas viesnīcas lēzena­jam jumtam un uzkāpām uz plaša akmens jumta.

Pēc kāda laika mēs nonācām pie liela loga, aiz kura mirdzēja silta sveces gaisma. Elodins pieklauvēja pie stikla tik sparīgi, it kā tās būtu durvis. Paskatījies apkārt, es sapratu, ka mēs stāvam virs Maģistru zāles.

Pēc brīža es loga iekšpusē ieraudzīju garo, kalsno maģistra Lorrena stāvu, kas aizsedza sveces gaismu. Viņš atbīdīja bultu, un viss lielais logs atvērās vaļā.

- Elodin, kā varu tev palīdzēt? Lorrens jautāja. Ja šāds stāvoklis viņam šķita neparasts, viņa sejā tas nebija izlasāms.

Elodins pastiepa īkšķi pāri plecam uz manu pusi. Šis zēns stāsta, ka viņš joprojām esot izraidīts no Arhīviem. Vai tā ir taisnība?

Lorrena bezkaislīgais skatiens pārslīdēja uz mani, tad atgriezās pie Elodina. Taisnība.

- Nu tad laid viņu tur atpakaļ! Elodins teica. Viņam ir jālasa grāmatas. Tu savu sakāmo esi jau pateicis.

- Viņš ir pārgalvīgs, Lorrens noteikti sacīja. Biju paredzējis atturēt viņu no Arhīviem vismaz gadu.

Elodins nopūtās. Jā, jā, ļoti tradicionāla pieeja. Bet vai tu nevarētu dot viņam vēl vienu iespēju? Esmu gatavs galvot par viņu.

Lorrens ilgi lūkojās manī ar pētošu skatienu. Es pūlējos izskatīties pēc iespējas atbildīgs un apzinīgs, kaut gan diez vai vēlā vakara laikā uz jumta tas bija iespējams.

- Nu labi! Lorrens beidzot teica. Bet tikai “Sējumos”.

- “Sējumi” ir zupiņa tiem, kuri nespēj sakošļāt ēdienu! Elodins izaicinoši iesaucās. Mans zēns ir Re’lars! Viņam iekšā ir vairāk pul­vera nekā divdesmit vīriem! Viņam ir svarīgi izpētīt “Krātuvi” un atklāt neskaitāmas nelietderīgas gudrības!

- Tavs zēns man nerūp, Lorrens nesatricināmā mierā atbildēja.

- Man visupirmām kārtām rūp paši Arhīvi.

Elodins pastiepa roku un, sagrābis mani aiz pleca, pagrūda uz priekšu.

- Un ko tu teiksi par šito priekšlikumu? Ja tu pieķersi viņu vēl kādā pār­galvībā, es ļaušu tev nocirst viņam īkšķus! Kā tev šķiet, vai tas nebūtu vislabākais piemērs'citiem?

Lorrens lēni un ilgi raudzījās uz mums abiem. Tad viņš pamāja ar galvu. Labi, es esmu ar mieru! viņš atbildēja un aizvēra logu.

- Nu, re! Elodins izteiksmīgi noteica.

- Pie velna, ko tas nozīmē? es noprasīju, lauzīdams rokas. Es… Ko tas viss nozīmē?

Elodins izbrīnījies paskatījās uz mani. Ko tas nozīmē? To, ka tu esi ielaists Arhīvos! Problēma ir atrisināta!

- Jūs taču nedrīkstat piedāvāt viņam iespēju nocirst man īkšķus! es iesaucos.

Elodins izbrīnā savilka uzacis. Vai tad tu grasies vēlreiz pārkāpt noteikumus? viņš uzsvērti noprasīja.

- Es… nē. Bet…

- Tātad tev ne par ko nav jāuztraucas, Elodins atmeta. Viņš pagrie­zās un devās pa lēzeno jumtu tālāk. H man šķiet. Tomēr es tavā vietā būtu ļoti uzmanīgs. Ar Lorrenu neviens nekad neko nevar zināt.

* * *

Nākamajā rītā tūlīt pēc pamošanās es devos uz Universitātes kasi un nokārtoju rēķinus ar Rīemu, saskābušo vīreli, kura pārziņā bija visas Universitātes finanses. Samaksāju savus grūti iegūtos deviņus talantus un piecus džotus, nodrošinādams sev vietu Universitātē uz vēl vienu dimestri.

Pēc tam aizgāju uz “Reģistriem un sarakstiem”, kur pierakstījos uz “Medikas” novērošanas nodarbībām, kā arī uz fiziognomijas un zāļu gatavošanas kursu. Pēc tam izvēlējos dzelzs un vara metalurģijas zinības “Frakcijā” pie Kammara. Un visbeidzot pieteicos padziļinātas simpātijas kursā pie Elksas Dala.

Tikai pēc tam es aptvēru, ka nezinu Elodina paredzēto nodarbību nosaukumu. Šķirstīju reģistrācijas žurnālu, līdz ieraudzīju Elodina vārdu, un pēc tam vilku pirkstu lejup līdz vietai, kur ar melnu tinti trekniem burtiem bija ierakstīts kursa nosaukums: “Kas darāms, lai nekļūtu par muļķa ēzeli”.

Es nopūtos un tukšajā rindā zem nosaukuma ierakstīju savu vārdu.