Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA . asinis un tinte

“TEOFĀNIJĀ” TEKAMS raksta par noslēpumiem, dēvēdams tos par sāpī­giem gara dārgumiem. Pēc viņa skaidrojuma, lielākā daļa no tā, ko cilvēki mēdz saukt par noslēpumiem, tādi nemaz nav. Piemēram, nenoskaidrotas miklas nav noslēpumi. Ari mazzināmi fakti vai aizmirstas patiesības nav noslēpumi. Noslēpums, apgalvo Tekams, ir patiesas, aktīvi slēptas zināšanas.

Filozofi gadsimtiem ilgi ir skrubinājuši šo definīciju. Viņi norāda uz loģikas problēmām, uz iespējamiem pārpratumiem, uz izņēmumiem. Tomēr visā šajā laikā neviens nav spējis piedāvāt veiksmīgāku definīciju. Varbūt tas izsaka vairāk nekā visa cītīgā skrubināšanās kopā.

Tālāk kādā nodaļā, kas ir mazāk pazīstama un nav izraisījusi tik daudz domstarpību, Tekams apgalvo, ka pastāvot divu veidu noslēpumi. Tie esot mutes noslēpumi un sirds noslēpumi.

Lielākā daļa ir mutes noslēpumi. Apkārtklīstošas baumas un sīki, čukstus pārstāstīti skandāli. Šie noslēpumi vēlas atklāti iziet pasaulē. Mutes noslēpums ir līdzīgs akmenim zābakā. Sākumā tas gandrīz paliek nepamanīts. Pamazām tas sāk kaitināt, līdz kļūst neciešams. Mutes noslē­pumi, kas paturēti pie sevis, aug arvien lielāki un briest, lauzdamies pret lūpām. Tie cīnās, lai izkļūtu brīvībā.

Sirds noslēpumi ir citādi. Tie ir privāti un sāpīgi, un mēs vēlamies visiem spēkiem noslēpt tos no pasaules. Tie nebriest un nelaužas pret lūpām. Tie dzīvo sirdī un, jo ilgāk tur mājo, jo smagāki kļūst.

Tekams apgalvo, ka indes malks mutē esot labāks nekā noslēpums sirdī. Jebkurš muļķis pratīs izspļaut indi, viņš raksta, bet šos sāpīgos dārgumus mēs krājam sevi. Ik dienas mēs sparīgi rijam siekalas, lai atspiestu tos dziļāk atpakaļ. Tie mīt mūsos un aug arvien lielāki, smagāki un mokošāki. Laika gaitā tie nemazinās, bet saārda sirdi, kurā mājo.

Mūsdienu filozofi nicīgi izturas pret Tekama mācību, bet viņi ir maitasputni, kas knābā milža kaulus. Lai kā viņi tos skrubinātu, Tekams izprata pasaules būtību.

* * *

Nākamajā dienā pēc tam, kad biju sekojis Dennai, viņa man atsūtīja zīmīti un mēs satikāmies ārpusē pie “Četrām Svecēm”. Dažu pēdējo dienkopu laikā bijām tur tikušies desmitiem reižu, taču šodien kaut kas bija citādi. Šodien Dennai mugurā bija gara kleita, nevis ar kārtainu svārku daļu un augstu apkakli, kā prasīja pašreizējā mode, bet pieguloša, ar kakla izgriezumu. Tā bija sulīgi zila, un, kad viņa spēra soli, es zem tās redzēju krietnu daļu no viņas slaidās kājas.

Dennas arfas futrālis bija atbalstīts pret sienu viņai aiz muguras, un viņas acīs jautās pacilātas gaidas. Viņas tumšie mati mirdzēja saulē, un to vienīgais rotājums bija trīs tievas bizītes, sasietas ar zilu lenti. Viņas kājas bija basas un pēdas klāja zāles traipi. Viņa smaidīja.

- Tas ir izdarīts! Denna teica, un satraukums lauzās cauri viņas balsij kā tālīns pērkons. Vismaz tiktāl izdarīts, lai es varētu tev kaut ko nospēlēt. Vai gribi dzirdēt? Es saklausīju viņas balsī cītīgi slēptu biklību.

Tā kā mēs abi strādājām patroniem, kuriem bija svarīgs privātums, mēs ar Dennu parasti nepārrunājām savu darbu. Reizēm salīdzinājām savus nostrādinātos pirkstus un pasūrojāmies par grūtībām, bet darījām to nekonkrēti un attālināti.

- Es ārkārtīgi gribētu to dzirdēt, es teicu. Denna paņēma arfu un sāka iet projām pa ielu. Pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Bet vai tavam patronam neradīsies iebildumi?

Denna ar uzsvērtu nevērību paraustīja plecus. Viņš teica, ka gri­bot, lai mana pirmā dziesma būtu tāda, ko cilvēki dziedās simt gadu, tāpēc diez vai viņš vēlas, lai es to vienmēr turētu ieslēgtu lādē. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Aiziesim kādā savrupā vietā, un es tev to nospēlēšu. Kamēr tu nestaigāsi pajumtiem, dziedādams to pilnā balsī, man vajadzētu būt drošībā.

Pēc vārdos neizteiktas vienošanās mēs devāmies rietumu vārtu vir­zienā. Es būtu paņēmis līdzi lautu, es teicu, bet beidzot man izdevās atrast uzticamu lautas meistaru. Viņš apņēmās salabot vaļīgo tapiņu.

- Šodien tu man visvairāk esi vajadzīgs klausītāja lomā, Denna teica. Sēdi un sajūsmā klausies, kā es spēlēju! Rīt es aizplīvurotām acīm skatīšos un klausīšos tevī. Apbrīnošu tavu prasmi, atjautību un pievilcību. Viņa pārlika arfu uz otra pleca un šķelmīgi man uzsmaidīja.

- Tas ir, ja tu nebūsi arī tos nodevis kaut kur labošanā.

- Es vienmēr esmu gatavs duetam, es ierosināju. Arfa un lauta ir reta kombinācija, taču pilnīgi iespējama.

- Tas ir skaisti sacīts. Viņa uzmeta man iesāņus skatienu. Es par to padomāšu.

Tāpat kā neskaitāmas reizes iepriekš es apspiedu vēlēšanos pateikt viņai, ka esmu atguvis viņas gredzenu no Ambroza. Gribēju izstāstīt viņai visu, neslēpdams arī savas kļūdas. Tomēr man nepārprotami šķita, ka šīs rīcības romantiskā daba ievērojami saruktu stāsta beigās, kad atklātos, ka pirms aizceļošanas no Imres esmu veiksmīgi ieķīlājis viņas gredzenu lombardā. Lai tas pagaidām labāk paliek noslēpums, es nodomāju, un ^an pienāks brīdis, kad pārsteigšu viņu ar pašu gredzenu.

- Un ko tu teiktu, es jautāju, ja maers Alverons kļūtu par tavu patronu?

Denna apstājās un paskatījās uz mani. Ko?

- Šobrīd es esmu iemantojis viņa labvēlību, es teicu, un viņš man ir dažus pakalpojumus parādā. Es zinu, ka tu jau sen meklē sev patronu.

- Man ir pašai savs patrons! Denna noteikti atbildēja. Tāds, ko es esmu ieguvusi pati ar savām pūlēm.

- Patrons tev ir tikai pa pusei, es iebildu. Kur ir tavs patronāžas ligums? Varbūt tavs Oša kungs spēj dot tev kaut kādu finansiālu atbalstu, taču svarīgākā daļa šajās saistībās ir patrona vārds. Tas ir kā bruņas. Kā atslēga, kas atdara…

- Es zinu, ko nozīmē patronāža, Denna mani pārtrauca.

- Tādā gadījumā tu zini arī savas patronāžas mīnusus, es teicu. -Ja tavs patrons būtu maers, tad pēc toreizējiem drūmajiem kāzu noti­kumiem neviens tajā noplukušajā pilsētelē nebūtu uzdrošinājies pacelt balsi pret tevi un pacelt roku nepavisam ne. Maera vārds būtu aizsargājis tevi kaut no tūkstoš jūdžu attāluma. Viņš būtu gādājis par tavu dro­šību.

- Patrons var dot vairāk nekā vārdu un naudu, Denna sacīja, un viņas balsī skanēja spīvums. Man klājas labi arī bez iespaidīga vārda aizvēja, un, godīgi sakot, es justos diezgan aizkaitināta, ja kāds gribētu ietērpt mani savās krāsās. Mans patrons gādā par citām vajadzībām. Viņš zina, kas man nepieciešams. Viņa pikti paskatījās uz mani un atmeta matus pāri plecam. To visu es tev esmu jau stāstījusi. Šobrīd es esmu ar viņu apmierināta.

- Vai nebūtu labāk, ja tev būtu abi? es ierosināju. Maers publikas vidē un Oša kungs slepenībā? Pret to viņam noteikti nebūtu iebildumu. Alverons pat varētu papētīt tavu noslēpumaino tipu, pārliecināties, ka viņš necenšas iegūt tevi ar melīgiem…

Denna satriekta paskatījās uz mani. Nē, ak Dievs, nē! Viņas sejas izteiksme bija ļoti nopietna. Apsoli, ka tu nemēģināsi neko par viņu izdibināt! Tas var visu iznīcināt. Tu esi vienīgais pasaulē, kam es par viņu esmu stāstījusi, bet viņš pārskaistos, ja uzzinātu, ka esmu kādam viņu pieminējusi.

To dzirdot, mani pārņēma dīvains lepnums. Ja tu tiešām tā domā, tad es…

Denna apstājās un nolika arfas futrāli uz bruģakmeņiem, kur tas atsitās ar dobju troksni. Viņas sejas izteiksme bija ārkārtīgi nopietna.

- Apsoli!

Droši vien es nebūtu piekritis, ja pusi no iepriekšējā vakara nebūtu pavadījis, sekodams viņai pa pilsētu un cerēdams, ka noskaidrošu šo jautājumu. Bet es biju to darījis. Un pēc tam biju slepeni noklausījies viņas sarunu ar svešinieci. Tāpēc šodien es nemitīgi svīdu no vainas ap­ziņas.

- Apsolu! es teicu. Kad raižpilnā izteiksme nenozuda no viņas sejas, es piebildu: Vai tu man neuzticies? Esmu gatavs zvērēt, ja tas tevi nomierinātu.

- Pie kā tu zvērētu? Denna jautāja, un viņas seja atkal atplauka smaidā. Kas tev ir tik svarīgs, lai neļautu tev to pārkāpt?

- Varbūt mans vārds un ietekme? es teicu.

- Tu esi ietekmīgs daudzējādā nozīmē, viņa atmeta. Bet tu neesi Taborlins Lielais.

- Vai lai zvēru pie savas labās rokas? es ierosināju.

- Tikai pie vienas rokas? viņa atjautāja, un viņas balss atkal ska­nēja rotaļīgi. Viņa pasniedzās un saņēma manas rokas savējās, pagrieza katru plaukstu augšup un izlikās tās nopietni pētām. Kreisā man patīk labāk, viņa nolēma. Zvēri pie tās!

- Pie savas kreisās rokas? es šaubīdamies pārjautāju.

- Nu labi! Denna atteica. Pie labās! Tu esi tradicionālists.

- Zvēru, ka necentīšos atklāt tavu patronu! es rūgti sacīju. Zvēru pie sava vārda un savas varas! Zvēru pie savas kreisās rokas un pie mūžam mainīgā mēness!

Denna uzmanīgi paskatījās uz mani, it kā nejustos pārliecināta, vai es nezobojos. Nu labi! viņa teica, paraustīja plecus un paņēma savu arfu. Uzskati, ka esi mani nomierinājis!

Mēs devāmies tālāk un cauri rietumu vārtiem izgājām lauku apkaimē. Klusums starp mums ieilga un draudēja kļūt neveikls.

Raizēdamies, ka noskaņa kļūst pārlieku neomulīga, es sacīju pirmo, kas ienāca prātā: Vai tavā dzīvē pēdējā laikā ir ienākuši vēl citi vīrieši?

Denna klusi iesmējās. Tagad tu runā gluži kā Oša kungs! Viņš man vienmēr to jautā. Viņam šķiet, ka neviens no maniem pielūdzējiem nav man pietiekami labs.

Tam es varēju tikai piekrist, tomēr man šķita, ka prātīgāk būs paturēt to pie sevis. Un ko viņš domā par mani?

- Ko? Denna samulsusi atjautāja. Ak tā! Viņš par tevi neko nezina. Kāpēc lai viņš zinātu?

Es mēģināju nevērīgi paraustīt plecus, bet acīmredzot tas neizdevās necik pārliecinoši, jo Denna jautri iesmējās. Nabaga Kvout, es tevi tikai paķircināju! Viņam es stāstu tikai par tiem, kuri ložņā apkārt, elsodami un ošņādami kā suņi. Tu tāds neesi. Tu vienmēr esi bijis citāds.

- Es vienmēr esmu lepojies ar to, ka neprotu elsot un ošņāt.

Denna pagriezās, ļaudama arfai uz pleca sašūpoties, un rotaļīgi man

iebelza. Tu zini, ko es domāju! Viņi nāk un iet bez guvumiem un bez zaudējumiem. Tu esi zelts, kas slēpjas aiz sanesu kaudzēm. Oša kungs varbūt domā, ka viņam ir tiesības zināt visu par manām personīgajām gaitām, par to, kurp es eju un kad nāku. Viņas skatiens satumsa.

Bet viņam nav tādu tiesību. Pagaidām es esmu gatava ar to daļēji samierināties…

Denna pasniedzās un cieši saņēma manu elkoni. Tu neesi daļa no līguma, viņa teica gandrīz ar niknumu balsī. Tu esi mans. Tikai mans. Es negrasos dalīt tevi ne ar vienu citu.

Neilgais sasprindzinājums izgaisa, un mēs gājām pa plato rietumu ceļu projām no Severenas, smiedamies un čalodami par maznozīmīgām lietām. Pusjūdzi aiz pilsētas pēdējās viesnīcas pletās neliela koku audze, kuras vidū slējās viens atsevišķs augsts pelēkakmens. Mēs bijām to uzgā­juši, meklēdami meža zemenes, un šī bija kļuvusi par vienu no mūsu iecienītākajām paslēptuvēm no pilsētas trokšņa un smakām.

Denna apsēdās pelēkakmens pakājē un atspieda pret to muguru. Tad viņa izņēma no futrāļa arfu un pievilka to sev cieši klāt, neviļus likdama kleitai sarauties augšup un atsegt nepiedienīgu daudzumu kājas. Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz mani un pasmīnēja, it kā nemaldīgi zinātu, ko es domāju.

- Glīta arfa, es nevērīgi teicu.

Denna neizsmalcināti nošņaukājās.

Es paliku sēžam turpat, ērti iekārtojies garajā, vēsajā zālē. Izrāvu no zemes dažus zāles stiebrus un sāku tos izklaidīgi pīt bizē.

Patiesību sakot, es jutos nervozs. Kaut gan pēdējā mēneša laikā mēs daudz stundu bijām pavadījuši kopā, es nekad nebiju dzirdējis Dennu spēlējam pašas sacerētu dziesmu. Mēs bijām kopā dziedājuši, un es zi­nāju, ka viņas balss ir kā medus uz siltas maizes. Zināju, ka viņai ir veikli pirksti un mūziķes ritma izjūta…

Tomēr sacerēt dziesmu nav tas pats, kas to nospēlēt. Ja nu viņas dziesma nav izdevusies? Ko lai es tad saku?

Denna uzlika pirkstus uz stīgām, un manas raizes atkāpās tālākā plānā. Kustībā, ar kādu sieviete uzliek pirkstus uz arfas stīgām, es vien­mēr esmu jutis kaut ko spēcīgi erotisku. Viņa uzsāka raitu lejupkāpienu

pa stīgām no augstākās skaņas uz zemāko. Tas skanēja kā āmuriņu sitieni pa zvaniem, kā ūdens čalas pār akmeņiem, kā putna dziesma gaisā.

Tad viņa apstājās un uzskaņoja stīgu. Pastrinkšķināja to un uzskaņoja vēlreiz. Viņa nospēlēja asu akordu, aprautu akordu, melodisku akordu, tad paskatījās uz mani, nervozi sažņaudzot pirkstus. Vai tu esi gatavs?

- Tu esi nepārspējama! es teicu.

Redzēju, ka viņa mazliet pietvīkst un atmet atpakaļ matus, lai noslēptu savu reakciju. Muļķis! Es vēl neko neesmu nospēlējusi.

- Tik un tā tu esi nepārspējama.

- Cst! Denna nospēlēja akordu un ļāva tam pārtapt klusā melodijā. Kamēr tā skanēja, viņa norunāja savas dziesmas ievadu. Biju pārsteigts par tik tradicionālu sākumu. Pārsteigts, bet apmierināts. Vecās vērtības ir vislabākās.

"Nu klausieties visi, ko dziedāšu jums!

Traģisks un tumšs būs mans vēstījums:

Par ēnu, kas uzgula zemei kā lāsts,

Par vīru, ko atceras varoņstāsts.

Par Lanri, par drosmīgo cīnītāju,

Kas zaudēja dzimteni, draugus un māju,

Pats savu dzīvi un mīlestību,

Iedams uz mērķi ar tērauda gribu,

Bet sastapdams ceļā nodevību."

Vispirms man elpu aizrāva viņas balss, pēc tam mūzika.

Bet, pirms viņa paguva nodziedāt desmit rindas, es jutos apdullis aiz pārsteiguma pavisam citu iemeslu dēļ. Denna dziedāja dziesmu par Miras Tarinielas krišanu. Par Lanres nodevību. Tas bija stāsts, kuru es Tarbeanā biju dzirdējis no stāstnieka Skarpi.

Taču Dennas versija bija citāda. Viņas dziesma attēloja Lanri traģiskā gaismā, kā varoni, kas cietis pārestību. Selitosa vārdi bija cietsirdīgi un skarbi, Mira Tariniela bija pūznis, kam šķīstītāja uguns nāca tikai par labu. Lanre nebija nodevējs, bet nelaimē nonācis varonis.

Ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kur stāsts beidzas, un Dennas stāsts beidzās vietā, kur Selitoss nolād Lanri. Traģiskam skatījumam tās bija teicamas beigas. Viņas stāstā Lanre bija cietējs, nesaprasts moceklis. Seli­toss bija tirāns, prātu zaudējis briesmonis, kurš izrauj sev aci, saniknots par Lanres gudro viltību. Šajā dziesmā viss bija satriecoši, sāpīgi ačgārns.

Par spīti tam, tajā bija jaušami pirmie skaistuma stari. Akordi bija labi izvēlēti. Ritms izsmalcināts un spēcīgs. Dziesmā jautās iesācējas

pieskāriens, un tajā bija daudz nenoslīpētu vietu, tomēr es jutu tās .ipveidus. Redzēju, kāda tā var kļūt. Tā droši vien sajauks vīriešu prātus. Viņi to dziedās simt nākamos gadus.

Patiesībā jūs to droši vien esat dzirdējuši. Tāpat kā lielākā daļa cil­vēku. Beigu beigās viņa deva tai nosaukumu “Dziesma par septiņām bēdām”. Jā. To sacerēja Denna, un es biju pirmais cilvēks, kurš dzirdēja to no sākuma līdz beigām.

Kad pēdējās skaņas izgaisa tālumā, Denna nolaida rokas un vairījās sastapt manu skatienu.

Es nekustīgs un kluss sēdēju zālē.

Lai visā tajā redzētu jēgu, jums jāsaprot tas, ko zina ikviens mūziķis. Jaunas dziesmas izpildījums ir ļoti saspringts notikums. Vēl vairāk. Tas ir biedējošs notikums. Tas ir tikpat kā pirmoreiz izģērbties jauna mīļākā priekšā. Tas ir ļoti vārīgs brīdis.

Man kaut kas bija jāsaka. Kāds kompliments. Piezīme. Joks. Meli. Jebkas būtu labāks nekā klusums.

Bet diez vai es justos vēl vairāk apdullis, ja viņa būtu sacerējusi odu, kas slavinātu Gibejas hercogu. Trieciens bija pārāk spēcīgs. Es jutos atkailināts, noskrāpēts kā atkārtoti lietots pergaments, it kā ikviena viņas dziesmas skaņa būtu jauns naža vilciens, kas padarījis mani apdullušu un mēmu.

Truli raudzījos lejup uz savām plaukstām. Tās joprojām turēja pus­gatavo apli no zāles stiebriem, ko biju nopinis dziesmas sākumā. Tā bija plata, plakana pīne, kas jau sākusi ritināties apļa formā.

Aizvien vēl skatīdamies lejup, dzirdēju svārku čaukstoņu, Dennai sakustoties. Man kaut kas bija jāsaka. Biju jau pārāk ilgi vilcinājies. Gaisā brieda pārāk smags klusums.

- To pilsētu nesauca par Mirinitelu, es teicu, nepaceldams ska­tienu. Tas nebija sliktākais, ko varēju pasacīt. Bet nebija arī tas, ko būtu vajadzējis sacīt.

Atkal sekoja klusuma brīdis. Ko?

- Tā nebija Mirinitela, es atkārtoju. Pilsētu, kuru Lanre nodedzi­nāja, sauca Mira Tariniela. Piedod, ka es to saku. Mainīt vārdu ir sarežģīti. Tavā trešajā pantā tas izjauktu ritmu. Brīnījos, cik klusi skan mana balss, cik nedzīva un vienmuļa tā izklausās man pašam.

Dzirdēju, kā viņa pārsteigta ievelk elpu. Tātad tu jau agrāk esi dzirdējis šo stāstu?

Pacēlu acis un paskatījos Dennas satrauktajā sejā. Apstiprinoši pa­māju ar galvu, joprojām juzdamies dīvaini nedzīvs. Tukšs. Iztukšots kā ķirbis ar izdobtu vidu. Kā tev ienāca prātā izvēlēties tādu dziesmu?

Arī tie nebija īstie vārdi, ko vajadzēja sacīt. Nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tad, ja es būtu pateicis īstos vārdus, viss būtu noticis citādi. Tomēr pat tagad, pēc daudzu gadu pārdomām, nevaru iedomāties, ko es būtu varējis pateikt, lai radītu vēlamo gaisotni.

Dennas pacilātība mazliet noplaka. Kad veicu dažus ciltsrakstu pētījumus savam patronam, es kādā vecā grāmatā atradu šī stāsta ver­siju, viņa atbildēja. Gandrīz neviens to neatceras, tāpēc dziesmai tas ir ļoti piemērots temats. Diez vai cilvēki vēlas vēl vienu stāstu par Orenu Velsiteru. Es neko nesasniegšu, ja atkārtošu to, ko citi mūziķi ir apdarinājuši jau neskaitāmas reizes.

Denna savādi paskatījās uz mani. Biju iedomājusies, ka varēšu pār­steigt tevi ar kaut ko jaunu. Man ne prātā nenāca, ka tu esi dzirdējis par Lanri.

- Dzirdēju to pirms vairākiem gadiem, es truli sacīju. No kāda veca stāstnieka Tarbeanā.

- Ja man būtu tā veicies… Denna skumīgi pakratīja galvu. Man nācās salikt to kopā no daudzām sīkām drumslām. Viņa samierinoši atmeta ar roku. Pareizāk sakot, man un manam patronam. Viņš daudz palīdzēja.

- Tavam patronam, es atkārtoju un jutu, ka pēc šiem vārdiem manī beidzot iesprikstas sīka emociju dzirkstele. Lai cik iztukšots jutos, nepatikas sūrums mani pārņēma apbrīnojami strauji, it kā manī kāds būtu iededzinājis ugunskuru.

Denna pamāja ar galvu. Viņš sevi iztēlojas par tādu kā vēsturnieku, viņa teica. Man šķiet, viņš cenšas nopelnīt vietu galmā. Viņš nebūtu pirmais, kurš iemantotu labvēlību, izceļot gaismā kāda augsti stāvoša cilvēka senaizmirstu priekšteci. Bet varbūt viņš mēģina izgudrot varo­nīgu priekšteci pats sev. Tā varētu izskaidrot viņa interesi par seniem ciltsrakstiem, ko mēs kopā esam pētījuši.

Brīdi Denna klusēja, kodīdama lūpu. Patiesību sakot, viņa gluži kā atzīdamās teica, man šķiet, ka šī dziesma ir domāta pašam Alveronam. Oša kungs ir ļāvis noprast, ka viņam ir savi darījumi ar maeru. Denna zobgalīgi pasmīnēja. Kas zina? Tajās aprindās, kurās tu apgrozies, pil­nīgi iespējams, ka tu esi jau saticis manu patronu, pats to nezinādams.

Domās pārskatīju vairākus simtus aristokrātu un galminieku, ko biju saticis pēdējā mēneša laikā, tomēr grūti bija atcerēties viņu sejas. Ugunskurs manī kvēloja arvien spēcīgāk, līdz šķita piepildām visu telpu manās krūtīs.

- Bet pietiks par to! Denna nepacietīgi atmeta ar roku. Pastūmusi arfu malā, viņa apsēdās zālē uz sakrustotām kājām. Tu mani ķircini. Ko tu domāji par dziesmu?

Paskatījos lejup uz savām plaukstām un bezmērķīgi pārlaidu pirkstus l>,ii plato, zaļo zāles pīni, ko biju nopinis. Tā šķita gluda un vēsa. Nespēju .ucerēties, kā biju paredzējis savienot tās galus, lai izveidotu apli.

- Es zinu, ka tajā ir neizstrādātas vietas, dzirdēju Dennas balsi, kurā virmoja nervozs satraukums. Vajadzēs mainīt pilsētas nosau­kumu, ja tu droši zini, ka tas ir citāds. Sākums ir nenoslīpēts, un es zinu, ka septītais pants ir ļoti juceklīgs. Vajadzēs vairāk pakavēties pie kaujām un viņa attiecībām ar Liru. Beigas derētu kodolīgākas, koncentrētākas, liet ko tu kopumā par to domā?

Ja viņa to noslīpētu, dziesma būtu spoža. Tikpat lieliska dziesma, kādu būtu varējuši sacerēt mani vecāki. Taču šī apziņa stāvokli padarīja vēl grūtāku.

Man drebēja rokas, un es jutos pārsteigts, cik grūti tās savaldīt. Novērsu no tām skatienu un palūkojos uz Dennu. Viņas nervozā pacil.itība pagaisa, kad viņa ieraudzīja manu seju.

- Tev vajadzēs pārveidot ne tikai pilsētas vārdu, es centos runāt pēc iespējas mierīgi. Lanre nebija varonis.

Denna dīvaini paskatījās uz mani, it kā nesaprazdama, vai es jokoju.

Ko?

- Tu visu esi attēlojusi ačgārni, es teicu. Lanre bija briesmonis. Nodevējs. Tev tas ir jāmaina.

Denna atmeta galvu un iesmējās. Kad es nepievienojos smiekliem, viņa neizpratnē piešķieba galvu. Vai tu runā nopietni?

Es to apstiprināju.

Dennas seja sastinga. Viņas acis savilkās šaurāk un mute pārtapa tievā svītrā. Nē, tu noteikti joko! Brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, tad viņa papurināja galvu. Tur nebūtu nekādas jēgas. Ja Lanre nav varonis, viss stāsts izput vējā.

- Runa nav par veiksmīgu stāstu, es teicu. Runa ir par patiesību.

- Par patiesību? Viņa neticīgi paskatījās uz mani. Tā ir tikai sena tautas pasaka. Neviena vieta nav reāla. Neviens cilvēks nav reāls. Tikpat labi tu varētu ņemt ļaunā, ja es sacerētu jaunu pantu “Skārdniekam bodniekam”.

Jutu, ka vārdi kāpj man kaklā karsti kā kamīna uguns. Piespiedu sevi tos norīt. Daži stāsti ir tikai stāsti, es piekritu. Bet šis ne. Tā nav tava vaina. Tu to nekādi nevarēji…

- Ak, nu, paldies! viņa dzēlīgi teica. Ļoti priecājos, ka tā nav mana vaina!

- Nu, kā vēlies, es skarbi atmetu. Tā ir tava vaina. Tev vajadzēja visu pamatīgāk izpētīt.

- Kā tu vari zināt, cik un ko es pētīju? Denna iesaucās. Tev par to nav ne jausmas! Es esmu apceļojusi malu malas, meklēdama šī stāsta fragmentus!

To pašu bija darījis mans tēvs. Viņš bija sācis sacerēt dziesmu par Lanri, bet pētījumi bija aizveduši viņu pie čandriāniem. Viņš bija pava­dījis vairākus gadus, meklēdams pusaizmirstus stāstus un uzklausīdams valodas. Viņš gribēja, lai dziesma vēstītu patiesību par čandriāniem, un tie bija nonāvējuši visu mūsu trupu, lai darītu tam galu.

Raudzījos zālē un domāju par noslēpumu, ko tik ilgi biju nēsājis sevī. Atcerējos asiņu un degošu matu smaku. Atcerējos rūsu, zilo uguni un savu vecāku salauzītos ķermeņus. Kā es varēju paskaidrot kaut ko tik neaptveramu un baismīgu? Ar ko es vispār varētu sākt? Jutu, kā noslēpums guļ dziļi manī, milzīgs un smags kā akmens.

- Tajā stāstā, kuru es dzirdēju Tarbeanā, es teicu, pieskardamies pašai noslēpuma malai, Lanre kļuva par vienu no čandriāniem. Tev jābūt uzmanīgai. Daži stāsti ir bīstami.

Denna ilgi raudzījās manī. Čandriāniem? viņa neticīgi atjautāja. Tad viņa iesmējās. Tie nebija pazīstamie, līksmie smiekli. Šoreiz tajos skanēja dzēlīgs izsmiekls. Vai tu esi mazs bērns?

Es labi sapratu, cik bērnišķīgi tas ir izklausījies. Samulsu un pietvīku, juzdams, ka miesa pēkšņi viscaur pārklājas sviedriem. Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, un man šķita, ka paveru kurtuves durvis. Es esmu bērns? Tas izlauzās kā šņāciens. Ko tu vispār zini, dumjā… Es gandrīz nokodu mēles galu, lai skaļi neizkliegtu “palaistuve”.

- Un tu domā, ka zini visu, vai ne? viņa jautāja. Tu esi mācījies Universitātē, tātad mēs pārējie visi esam…

- Beidz meklēt ieganstus, lai apvainotos, un paklausies mani! es izgrūdu. Vārdi plūda man no mutes kā kausētas dzelzs straume. Tu niķojies kā maza, izlutināta meitene!

- Neuzdrošinies! Denna izstiepa pirkstu pret mani. Nerunā ar mani tā, it kā es būtu aprobežota zemnieku skuķe! Es zinu daudz ko tādu, ko nemāca tavā dārgajā Universitātē. Zinu noslēpumus! Es neesmu idiote!

- Bet tu uzvedies kā idiote! es iesaucos tik skaļi, ka iesāpējās kakls. Tu nespēj paklusēt pat tik ilgi, lai ieklausītos manī! Es cenšos tev palīdzēt!

Denna brīdi sēdējā, ledaina klusuma apņemta. Viņas acis bija skar­bas un bezjūtīgas. Tad, lūk, kā tas ir, viņa salti sacīja. Viņas pirksti slīdēja caur matiem, un katra to kustība pauda sasprindzinātas dusmas. Viņa atpina bizes, izlīdzināja matus un izklaidīgi pārpina tos citādi. Tu neciet, ka es nepieņemu tavu palīdzību. Tu nespēj samierināties, ka es neļauju tev regulēt katru manas dzīves daļiņu, vai ne?

Varbūt kādam tiešām derētu pieregulēt tavu dzīvi! es atcirtu.

I.idz šim tu esi pamanījusies iekulties pamatīgā purvā, vai nav tiesa?

Denna joprojām sēdēja kā sastingusi, un viņas acīs dega dusmas.

Kāpēc tu iedomājies, ka vispār jebko zini par manu dzīvi?

- Zinu, ka tu tik ļoti baidies pielaist kādu sev tuvumā, ka nespēj pat ('etras dienas no vietas gulēt vienā un tajā pašā gultā, es teicu, lāgā vairs nesaprazdams, ko runāju. Dusmīgi vārdi lauzās no manām lūpām ka asinis no brūces. Es zinu, ka tu visu dzīvi centies nodedzināt aiz sevis tiltus. Zinu, ka tu risini savas problēmas, bēgot…

- Un kāpēc tu iedomājies, ka tavs padoms ir kaut naga melnuma vērts? Denna nikni izgrūda. Pirms pusgada tu biji ar vienu kāju renstelē! Savēlušies mati un trīs noskranduši krekli! Simt jūdžu apkārtnē .ip Imri neatradīsies neviens aristokrāts, kas gribētu čurāt tev virsū, ja tu degtu! Tev bija jādzenas tūkstoš jūdžu tālumā, lai atrastu sev patronu!

Kad viņa pieminēja manus trīs kreklus, mana seja pazemojumā iekvē­lojās un es atkal aizsvilos dusmās. Protams, tev taisnība, es dzēlīgi teicu. Tu esi daudz labāk nodrošināta. Nešaubos, ka tavs patrons ar prieku čurātu tev virsū…

- Nu mēs esam nonākuši pie galvenā, viņa teica, strauji paceldama rokas. Tev nepatīk mans patrons, jo tu varētu atrast man labāku. Tev nepatīk mana dziesma, jo tā atšķiras no dziesmas, kuru zini tu. Denna pasniedzās pēc arfas futrāļa, un katra viņas kustība pauda aizturētu niknumu. Tu esi tāds pats kā visi!

- Es cenšos tev palīdzēt!

- Tu centies mani nopirkt! Iekārtot manu dzīvi! Gribi, lai es esmu tava rotaļlieta. Uzticīgs suns.

- Nekad neesmu salīdzinājis tevi ar suni, es teicu, veltīdams viņai spožu, saspringtu smaidu. Suns prot klausīties. Sunim pietiek sapra­šanas, lai nekostu rokā, kura mēģina palīdzēt.

No šī brīža mūsu saruna ripoja lejup kā krītošs akmens.

* * *

Šajā stāsta vietā man rodas vilinājums melot. Teikt, ka es visu to sarunāju nevaldāmu dusmu uzplūdā. Ka mani bija pārņēmušas mokošas atmiņas par nonāvēto ģimeni. Man ir pat vilinājums sacīt, ka es jutu mutē plūmju un muskatrieksta garšu. Tad man būtu kāds aizbildinājums…

Tomēr visi tie bija mani vārdi. Beigu beigās tas biju es, kas tos izru­nāja. Vienīgi es.

Denna atbildēja ar to pašu, runādama tikpat aizvainoti, nikni un dzēlīgi kā es pats. Mēs abi bijām lepni, sadusmoti un jaunības nesatri­cināmās pārliecības apsēsti. Mēs pateicām to, ko citkārt nebūtu teikuši, un devāmies projām, iedami katrs atsevišķi.

Manas dusmas bija rūgtas un karstas kā nokaitēts metāla stienis. Tās dedzināja mani visu atpakaļceļu uz Severenu. Tās kvēloja, kamēr gāju cauri pilsētai un gaidīju kravas pacēlājus. Tās gruzdēja, kad es šķērsoju maera īpašumus un, nonācis savā istabā, aizcirtu durvis.

Tikai pēc vairākām stundām es pierimu tiktāl, lai nožēlotu savus vārdus. Domāju par to, ko būtu varējis pastāstīt Dennai. Pastāstīt par to, kā gāja bojā mana trupa, pastāstīt par čandriāniem.

Nolēmu uzrakstīt viņai vēstuli. Apņēmos visu paskaidrot, lai cik muļ­ķīgi vai neticami tas izklausītos. Sameklēju rakstāmspalvu un tinti un noliku uz galda tīru papīra lapu.

Iemērcu spalvu tintē un centos izdomāt, ar ko vajadzētu sākt.

Manus vecākus nogalināja, kad man bija vienpadsmit gadu. Tas bija tik milzīgs un šausminošs pārdzīvojums, ka es gandrīz zaudēju prātu. Turpmākajos gados nebiju stāstījis par notikušo nevienai dzīvai dvēselei. Nebiju pat ļāvis vaļu čukstam tukšā istabā. Tas bija ilgi un pamatīgi glabāts noslēpums, un, kad uzdrošinājos par to domāt, tas tik smagi spieda krūtis, ka es gandrīz nespēju paelpot.

Vēlreiz iemērcu rakstāmspalvu tintē, taču vārdi neradās. Atdarīju pudeli vīna, cerēdams, ka tas atsvabinās mani ieslēgto noslēpumu. Dos kādu atbalsta punktu, no kura tikšu tālāk. Dzēru, līdz istaba ap mani sāka riņķot un uz spalvas gala izveidojās sakaltušas tintes garoza.

Pēc vairākām stundām man pretī joprojām raudzījās balta lapa, un es dusmās un izmisumā triecu dūri pret galdu. Sitiens bija tik pamatīgs, ka mana roka sāka asiņot. Lūk, cik smags var kļūt noslēpums! Tas spēj panākt, ka asinis plūst vieglāk nekā tinte.