Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . kad vārdi zaudē jēgu

BIJA VĒLA nakts stunda, kad es tuvojos Vašetas mājai, taču viņas logā joprojām plīvoja sveces gaisma. Es nešaubījos, ka viņa būtu gatava mani nogalināt vai sakropļot Ademres labuma vārdā, tomēr Vašeta nekad ne­zaudēja apdomību. Pirms šāda soļa viņa noteikti veltīs visu nakti pār­domām.

Manas rokas bija tukšas, un es klusi pieklauvēju pie viņas durvīm. Pēc brīža Vašeta tās atvēra. Viņai mugurā joprojām bija sarkanais algotnes ietērps, bet viņa bija atraisījusi lielāko daļu no zīda saitēm, kas cieši turēja to pie auguma. Viņas acis bija gurdas.

Kad Vašeta ieraudzīja aiz durvīm mani, viņas mute sakniebās tievā svītrā, un es zināju: ja sākšu runāt, viņa atteiksies klausīties. Tāpēc es izdarīju kustību liels lūgums un atkāpos no sveču gaismas loka pustumsā. Līdz šim laikam biju Vašetu pietiekami labi iepazinis, lai droši paredzētu, ka virsroku ņems viņas ziņkārība. Kad es atkāpos, viņas aizdomu pilnās acis savilkās šaurāk, tomēr pēc neilgas vilcināšanās viņa panācās uz manu pusi, gatava man sekot. Viņai nebija zobena.

Nakts bija skaidra, un mēness apgaismoja mūsu ceļu. Es devos augšup kalnā, projām no skolas, projām no Haertas izkaisītajām mājām un vei­kaliem.

Mēs nogājām vairāk par jūdzi, līdz sasniedzām vietu, kuru biju izvē­lējies. Tā bija neliela koku audze blakus augstam akmeņu krāvumam, kas norobežotu jebkādu troksni no aizmigušās pilsētiņas.

Cauri kokiem slīpi spraucās mēness stari, atsegdami tumšus apveidus mazajā laukumiņā starp kokiem un akmeņiem. Tur bija divi nelieli koka soli. Saudzīgi satvēris Vašetas elkoni, es aizvedu viņu turp un apsēdināju uz viena no soliem.

Lēnām kustībām es atkāpos tuvākā koka ēnā un izvilku savu ēnsegu. Uzmanīgi pakāru to uz zema zara tā, lai tas veidotu aizkaru starp mums.

Pēc tam es apsēdos uz otra koka sola un atdarīju lautas futrāļa sprā­dzes. Katrai aizdarei atveroties, instruments pazīstami ietrinkšķējās, it kā gribēdams izlauzties brīvībā.

Izņēmu lautu un sāku klusi spēlēt.

Lautas korpusā biju ielicis auduma gabalu, lai klusinātu skaņu un tā neaizplūstu pāri klinšainajiem kalniem. Starp stigām biju ievijis dažus sarkanus pavedienus. Daļēji tādēļ, lai tās neskanētu pārāk dzirkstoši, un daļēji izmisīgā cerībā, ka tie nesīs man veiksmi.

Sāku ar “Ciemata kalvi”. Atturējos dziedāt, jo baidījos, ka Vašeta apvainotos, ja es ietu tik tālu. Taču šī dziesma pat bez vārdiem izklausās pēc raudām. Tā ir mūzika, kas vēsta par tukšām istabām, saltu gultu un zudušu mīlestību.

Nepārtraucis spēlēt, es pārgāju pie “Violetas gaidām”, pēc tam sāku “Rietumvēja mājupceļu”. Tā bija manas mātes mīļākā dziesma, un spē­lēdams es domāju par viņu, līdz padevos asarām.

Pēc tam uzsāku dziesmu, kas mājoja dziļi manī. Tā bija bezvārdu me­lodija, kas skāra manas sirds slepenākos nostūrus. Spēlēju uzmanīgi, klusi strinkšķinādams stīgas un raidīdams mūziku nakts melnajā klu­sumā. Labprāt sacītu, ka tā ir laimīga, jauka un dzirkstoša dziesma, bet tā nebūtu patiesība.

Beidzot es mitējos. Mani pirkstgali svila un smeldza. Jau veselu mē­nesi nebiju spēlējis tik ilgi no vietas, un pirkstu āda bija kļuvusi pārāk maiga.

Pacēlis galvu, es redzēju, ka Vašeta ir atvilkusi sānis manu ēnsegu un lūkojas manī. Aiz muguras viņai spīdēja mēness, un es neredzēju viņas sejas izteiksmi.

- Lūk, kāpēc man plaukstu vietā nav naži, Vašeta, es klusi teicu.

- Tagad tu redzi, kas es esmu.