Vieda vīra bailes

SEŠPADSMITĀ NODAĻA . Neizteiktās bailes

PĒC TAM kad Imrē biju redzējis Ambrozu un Dennu, mans noskaņojums satumsa melns kā nakts. Visu ceļu uz Universitāti man galvā mutuļoja domu virpulis. Vai Ambrozs to ir uzsācis tīrās atriebības dēļ? Kā tas varēja notikt? Ko domā Denna?

Gandrīz visu nakti pavadījis bez miega, es pūlējos par to nedomāt. Dziļi ierakos Arhīvu meklējumos. Grāmatas nevar aizvietot sievietes sa­biedrību, bet tās ir vieglāk pieejamas. Centos nomierināties, meklēdams Arhīvu tumšākajos stūros ziņas par čandriāniem. Lasīju, līdz sūrstēja acis un galva kļuva smaga un trula.

Gandrīz visu nākamo dienkopu es tikai apmeklēju nodarbības un rak­ņājos pa Arhīviem. Par šiem pūliņiem iemantoju putekļu pilnas plaušas, pastāvīgas galvassāpes no ilgstošas lasīšanas simpātijas lampu gaismā un smeldzi starp lāpstiņām no sakumpušās muguras, ilgstoši sēžot pie zemā galdiņa un šķirstot Gilejas reģistru grāmatas izbalojušās lap­puses.

Atradu arī vienu ziņu par čandriāniem. Tas bija astotdaļloksnes for­māta rokraksts ar nosaukumu “Ērmotu tautisku ticību apskats”. Cik varēju spriest, grāmata bija apmēram divsimt gadu veca.

Tas bija nostāstu un māņticību apkopojums, ko sarakstījis kāds maz­pazīstams Vintasas vēstures mīļotājs. Atšķirībā no “Parasto draku pāro­šanās paradumiem” tajā nebija mēģinājumu pierādīt vai atspēkot aprak­stītos ticējumus. Autors bija tikai savācis un sakārtojis dažādus stāstus, paretam pievienodams īsas piezīmes par šo ticējumu pārmaiņām un atšķirībām dažādās vietās un apgabalos.

Grāmata bija itin iespaidīga un acīmredzot prasījusi vairāku gadu darbu. Tajā bija četras nodaļas par dēmoniem. Trīs nodaļas bija veltītas fantastiskām būtnēm, un viena no tām ietvēra tikai stāstus par Felurianu. Citās lappusēs bija aprakstīti šļūceņi, rendlingi un trovi. Autors bija pierakstījis dziesmas par pelēkām dāmām un baltiem jātniekiem. Gara nodaļa bija veltīta kapukalnu draugariem. Grāmatā bija sešas nodaļas par tautas maģiju: astoņi veidi, kā atbrīvoties no kārpām, divpadsmit veidu, kā sarunāties ar mirušajiem, divdesmit divi veidi, kā pieburt mīlestību…

Viss ieraksts par čandriāniem aizņēma mazāk par pusi lappuses:

“ParČaendrianiem nav daudz, ko teikt. Par viņiem zina Ikviens. Dziesmas par viņiem prot skandēt Katrs Bērns. Tomēr cilvēki par viņiem negrib stāstīt.

Par vienu mazo alus kausu Zemnieks ir gatavs divas stundas runāt par Dannerlingiem. Bet pietiek pieminēt Čaendrianus, un viņa mute aizcērtas kā Krāsns Dūris, un viņš pieskaras dzelzij un atgrūž krēslu no galda.

Daudzi domā, ka runāt par fantastiskām būtnēm nozīmē izsaukt nelaimi, tomēr cilvēki runā. Kas dara Čaendrianus tik atšķirīgus, to es nezinu teikt. Viens diezgan sareibis Ādminis Hilsboro pilsētiņā čukstus man teica: “Ja par viņiem runā, viņi nāk šurp, un tad ir beigas." Šķiet, tās ir šo visu vienkāršo ļautiņu neizteiktās bailes.

Tāpēc es rakstu to, ko man izdevies savākt, tikai vienkāršas, vispārīgas ziņas. Čaendriani ir skaitā nenoteikta grupa. (Visdrīzāk septiņi, ja spriežam pēc vārda izcelšanās.) Viņi uzrodas un veic dažādas vardarbības bez īsti redzama iemesla.

Ir dažas Zīmes, kas vēsta par viņu Ierašanos, tomēr šai jautājumā nav vienprātības. Visbiežāk tiek minēta zila liesma, bet es esmu dzirdējis arī to, ka ieskābstot vīns, cilvēki kļūstot akli, labība vīstot, plosoties gadalaikam neraksturīgas vētras, sievietes zaudējot ieņemtos bērnus un debesīs satum­stot saule.

Kopumā jāteic, ka viņi man liekas Nomācoša un Neauglīga Meklējumu joma."

Es aizvēru grāmatu. “Nomācoša un neauglīga joma” man šķita kaut kas ļoti pazīstams.

Pats bēdīgākais bija ne jau tas, ka šī ieraksta saturs man neatklāja neko jaunu. Pats bēdīgākais bija tas, ka šis šķita vislabākais informā­cijas avots, kādu man izdevies atrast vairāk nekā simtiem ilgu stundu meklējumos.