Vieda vīra bailes

CETURTĀ NODAĻA . darva un alva

PILSĒTA, KAS gadsimtu gaitā bija izaugusi visapkārt Universitā­tei, nebija liela. Patiesībā to drīzāk varētu dēvēt par mazpilsētu vai ciemu.

Par spīti tam. Lielā Akmens ceļa galā, kas iesniedzās mūsu pusē, tirdzniecība zēla un plauka. Tirgotāji veda šurp ratus ar dažādām izej­vielām: darvu un mālu, gibakmeni, potašu un jūras sāli. Viņi veda arī izsmalcinātas preces, tādas kā Lanetas kafija un Vintasas vīns. Viņi veda tumšu augstas kvalitātes tinti no Erues, tīras, baltas smiltis mūsu stikla ražotājiem un smalki izstrādātas keldiešu atsperes un skrūves.

Kad tie paši tirgotāji brauca projām, viņu rati bija piekrauti ar lie­tām, kas bija atrodamas vienīgi Universitātē. “Mediķa” gatavoja zāles, īstas zāles, nevis iekrāsotu ūdentiņu vai brīnumlīdzekļus par peniju gabalā. Alķīmijas nodaļa radīja pati savus brīnumus, par kuriem man bija tikai attāla nojausma, kā ari tādas vielas kā ligroīns, sēreklis un dubultkaļķi.

Varbūt es spriežu ar zināmu noslieci, tomēr man šķiet, ka pavisam godīgi varu teikt, ka lielākā daļa taustāmo Universitātes brīnumu nāca no Artefakcijas. Matstikla lēcas. Volframa stieņi un Glancas tērauds. Zelta plātnes, tik plānas, ka tās varēja pārplēst kā zīdpapīru.

Bet mēs gatavojām vēl daudz ko vairāk. Simpātijas lampas un telesko­pus. Karstuma rijējus un zobratriteņus. Sāls sūkņus. Trejlapu kompasus. Desmitiem Tekama vinčas un Delevari vārpstas variāciju.

Šīs lietas darināja tādi paši artefakcijas meistari kā es, un, kad tirgotāji tās nopirka, mēs saņēmām savu naudas daļu: sešdesmit procentus no pārdošanas cenas. Kaut cik naudas man bija vienīgi šī iemesla dēļ. Un, tā kā pārbaudījumu laikā nodarbības nenotika, manā rīcībā bija vesela dienkopa, kurā es varēju strādāt “Frakcijā”.

* * *

Es iegāju “Novietnē,” noliktavā, kurā artefakcijas meistari saņēma instrumentus un materiālus. Pārsteigts ieraudzīju pie loga stāvam garu, bālu studentu ar drūmi garlaikotu sejas izteiksmi.

- Džeksim? es iesaucos. Ko tu te dari? Šis taču ir melnais darbs!

Džeksims skumīgi pamāja ar galvu. Kilvins joprojām ir drusku… pikts uz mani, viņš teica. Tu jau zini. Tas ugunsgrēks un visi tie notikumi…

- Man ļoti žēl, es teicu. Džeksims bija pilntiesīgs Re’lars tāpat kā es. Viņš pašlaik varētu strādāt pie jebkāda sava individuālā projekta. Piespiedu kārtā darit primitīvu, nekvalificētu darbu bija ne tikai garlai­cīgi: tas bija Džeksimam atklāts pazemojums, kas turklāt liedza iespēju nopelnīt un kavēja mācības. Tāds sods bija pamatīgs un ļoti nepatī­kams.

- Kas mums pašlaik ir nepietiekamā daudzumā? es jautāju.

Izvēlēties piemērotāko projektu “Frakcijā” bija sava veida māksla.

Nebija nozīmes tam, ka esi izgatavojis visspožāko simpātijas lampu vai visefektīvāko karstuma piltuvi artefakcijas vēsturē. Kamēr to kāds nebija nopircis, izgatavotājs par to nevarēja saņemt ne apdilušu peniju.

Lielākajai daļai pārējo studentu tas dzīvi īpaši nesarežģīja. Viņi varēja atļauties gaidīt. Turpretī man bija vajadzīgs kaut kas tāds, ko iespējams pārdot pēc iespējas drīzāk.

Džeksims atspiedās pret leti, kas stiepās starp mums. Karavāna nupat nopirka visas mūsu klāja lampas, viņš teica. Palikusi tikai tā neglītā, ko pagatavoja Vestons.

Es pamāju ar galvu. Simpātijas lampas bija teicami piemērotas ku­ģiem. Tas bija grūti saplēst, laika gaitā tās izmaksāja mazāk nekā eļļa, un nevajadzēja raizēties, ka tās var izraisīt kuģī ugunsgrēku.

Izdarīju galvā ašus aprēķinus. Es varēju pagatavot divas lampas vien­laikus, ietaupot laiku ar divkāršiem pūliņiem, un itin pamatoti cerēt, ka tās izdosies pārdot, pirms vajadzēs maksāt par mācībām.

Diemžēl klāja lampas nozīmēja trulu, vienmuļu darbu. Četrdesmit stundas pacietīga, ļoti rūpīga darba, un, ja es atļautos kaut mazāko paviršību, lampas gluži vienkārši nestrādātu. Tādā gadījumā pēc iztē­rētā laika man neatliktu nekas vienīgi parāds “Novietnei” par veltīgi izšķiestiem materiāliem.

Taču man nebija lielas izvēles. Tad jau laikam es ķeršos pie lam­pām, es teicu.

Džeksims pamāja ar galvu un atvēra reģistru grāmatu. Es sāku pēc atmiņas uzskaitīt, kas man jāsaņem. Man būs vajadzīgi divdesmit neapstrādāti emiteri. Divi lielo veidņu komplekti. Dimanta irbulis. Tentena stikls. Divi vidēja lieluma tīģeļi. Četras unces alvas. Sešas unces smalkgraudaina tērauda. Divas unces niķeļa…

Mādams ar galvu, Džeksims visu pierakstīja reģistru grāmatā.

Astoņas stundas vēlāk es iegāju pa Ankera viesnīcas ārdurvīm, dvakodams pēc karstas bronzas, darvas un dūmiem. Bija gandrīz pusnakts, un kroga zālē kavējās vēl tikai daži neatlaidīgākie dzērāji.

- Tu izskaties nodzīts, Ankers teica, kad es piegāju pie letes.

- Tieši tā es jūtos, es atbildēju. Droši vien katlā nekas vairs nav palicis?

Viņš papurināja galvu. Klienti šovakar bija varen izsalkuši. Man vēl ir kāda tiesa aukstu kartupeļu, ko gribēju rīt piemest pie zupas. Un laikam puse no krāsnī cepta kabača.

- Derēs! es atbildēju. Bet es būtu pateicīgs ari par drusciņu sā­līta sviesta.

Ankers pamāja ar galvu un devās projām no letes.

- Sildīt neko nevajag! es teicu. Nesīšu ēdamo augšā uz savu istabu.

Viņš atnesa bļodiņu ar trim palieliem kartupeļiem un pusi zeltaina

kabača ar pievilcīgiem zvana apveidiem. No viduča izņemto sēklu vietā bija ielikta dāsna sviesta pika.

- Es gribētu arī pudeli Bredona alus, es teicu, paņemdams bļodiņu.

- Neatkorķētu. Negribu izlaistīt to pa kāpnēm.

Līdz manai mazajai istabai bija jāveic trīs kāpņu posmi. Uzmanīgi aizvēris durvis, es apvērsu kabaci bļodiņā otrādi, uzliku uz tā pudeli un visu ietinu maisaudekla gabalā, izveidojot saini, ko varēju nest vienā padusē.

Tad atvēru logu, izkāpu ārā un uztrausos uz viesnīcas jumta. No turienes bija tikai pāris soļu lēciens līdz maiznīcai ielas pretējā pusē.

Zemu debesīs spīdēja mēness, pietiekami apgaismodams manu ceļu, tomēr nelikdams bažīties par svešiem, nevēlamiem skatieniem. Tiesa, tie mani īpaši neuztrauca. Tuvojās pusnakts, un ielas bija klusas. Turklāt jūs pabrīnītos, ja zinātu, cik reti cilvēki mēdz skatīties aug­šup.

Auri sēdēja uz plata ķieģeļu skursteņa un gaidīja mani. Ģērbusies manis nopirktajā kleitā, viņa dīki šūpoja kājas un lūkojās zvaigznēs. Viņas mati bija tik smalki un kupli, ka veidoja ap galvu kaut ko līdzīgu oreolam, kas šūpojās pie ikvienas vieglākās pūsmas.

Es uzmanīgi uzkāpu uz plakanās skārda plātnes jumta vidusdaļā. Tā klusi iedunējās zem manām kājām, atgādinot tālīnas, dobjas bungu skaņas. Auri pārstāja'šūpot kājas un sastinga kā izbiedēts trusis. Tad viņa ieraudzīja mani un pasmaidīja. Es pamāju viņai ar roku.

Auri nolēca no skursteņa un, matiem plīvojot aiz muguras, atsteidzās pie manis. Sveiks, Kvout! Tad viņa pussoli atkāpās. Tu smirdi!

Es pasmaidīju, cik jauki vien spēdams. Sveika, Auri! es atsaucos.

- Tu smaržo kā jauna, skaista meitene.

- Taisnība! viņa priecīgi apstiprināja.

Auri pakāpās mazliet sānis, tad pagājās mazliet uz priekšu, viegli sperdama soļus ar basajām kājām. Ko tu man atnesi? viņa jautāja.

- Un ko tu atnesi man? es atjautāju.

Auri pasmaidīja. Man ir ābols, kurš iedomājas sevi par bumbieri, viņa teica, paceldama to rokā. Un bulciņa, kas uzskata sevi par kaķi. Un salāts, kas uzskata sevi par salātu.

- Tad tas ir gudrs salāts.

- Nez vai! Auri iebilda, mazliet nicīgi nosēkdamās. Vai tas, kurš ir gudrs, var uzskatīt sevi par salātu?

- Pat tad, ja tas ir salāts?

- Tad vēl jo vairāk, viņa teica. Tātad tas ir gana slikts, lai būtu salāts. Ir taču briesmīgi iedomāties sevi par salātu! Auri skumīgi papuri­nāja galvu, un matu vilnis sašūpojās līdzi, it kā viņa atrastos zem ūdens.

Es attinu līdzatnesto saini. Es tev atnesu dažus kartupeļus, pusi kabača un pudeli alus, kas iedomājas sevi par maizes klaipu.

- Un par ko sevi iedomājas kabacis? Auri ziņkāri noprasīja, pētī­dama saiņa saturu. Viņa bija cieši saņēmusi plaukstas kopā aiz muguras.

- Kabacis zina, ka ir kabacis, es atbildēju. Bet tas izliekas par rietošu sauli.

- Un kartupeļi? viņa jautāja.

- Kartupeļi guļ, es atbildēju. Un es baidos, ka tie ir auksti.

Auri sirsnīgi paskatījās uz mani. Nebaidies! viņa teica un, pastie­pusi roku, īsu brīdi pielika pirkstus man pie vaiga. Pieskāriens bija mai­gāks par putna spalvas glāstu. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.

* * *

Nakts bija auksta, tāpēc mēs ēdām vakariņas nevis uz jumta, kā bieži mēdzām darīt, bet Auri caur notekas restēm noveda mani Apakšzemē, tuneļu labirintos zem Universitātes.

Viņa nesa pudeli un paceltā rokā turēja monētas lieluma priekšmetu, kas izstaroja blāvu, zaļganu gaismu. Es nesu ēdiena bļodiņu un paša gatavoto simpātijas lampu, kuru Kilvins bija nosaucis par zagļu lampu. Tās sarkanīgā gaisma neparasti papildināja Auri spožāko, zilganzaļo staru kūli.

Auri atveda mani uz tuneli, kuram gar sienām stiepās visdažādākā veida un lieluma caurules. Dažas lielākās bija tvaika caurules, kas pat cauri izolācijas audeklam izstrāvoja vienmērīgu karstumu. Auri rūpīgi izvietoja kartupeļus uz kāda dzelzs līkuma, kuram bija noņemts tinums. Tā bija gluži kā maza krāsniņa.

Izklājuši manu maisaudeklu galdauta vietā, mēs apsēdāmies zemē un kopā paēdām vakariņas. Bulciņa bija sacietējusi, bet cepta ar riekstiem un kanēli. Salātu galviņa bija neparasti svaiga, un es pabrīnījos, kur viņa to dabūjusi. Auri man bija atnesusi porcelāna tējas tasīti un sev pašai mazu, sudrabotu skārda krūzīti. Viņa ielēja alu tik svinīgi, it kā gatavotos dzert tēju kopā ar karali.

Ēzdami mēs nesarunājāmies. Šo nerakstīto likumu es biju iemācījies pieredzes un kļūmju gaitā. Nekādu pieskārienu. Nekādu piepešu kustību. Nekādu jautājumu, it sevišķi personisku ne. Es nedrīkstēju taujāt par salātiem vai zaļgano gaismas avotu. Tādā gadījumā viņa aši aizbēgtu projām tuneļos un es viņu dienām ilgi vairs neredzētu.

Patiesību sakot, es pat nezināju viņas īsto vārdu. Biju vienkārši iesau­cis viņu par Auri, taču sirds dziļumos dēvēju viņu par savu mazo mēness feju.

Kā vienmēr, Auri ēda ļoti izsmalcināti. Viņa sēdēja ar taisni izslietu muguru, kozdama mazus kumosus. Viņai bija karote, ar kuru mēs ēdām kabaci, pārmaiņus dodami to viens otram.

- Tu neesi atnesis līdzi lautu, Auri teica, kad mēs bijām paēduši.

- Man šovakar jāiet palasīt grāmatas, es atbildēju. Bet drīz es to atnesīšu.

- Cik drīz?

- Pēc sešiem vakariem, es teicu. Tad pārbaudījumi būs beigušies un mācīties vairs nebūs nozīmes.

Auri sīkā sejiņa nepatikā savilkās. Sešas dienas nav drīz! viņa sacīja. Drīz ir rit.

- Akmenim sešas dienas ir drīz, es teicu.

- Tad spēlē lautu pēc sešām dienām akmenim! Auri atmeta. Bet man spēlē rīt!

- Es domāju, ka tu vari uz sešām dienām kļūt par akmeni, es sacīju. Tas ir labāk nekā būt salātam.

Auri pasmīnēja. Taisnība gan.

Kad bijām apēduši pēdējo ābolu, Auri izveda mani cauri Apakšzemei. Mēs klusi šķērsojām “Snaudeni”, izlēkājām cauri “Lēcieniem”, tad iegā­jām “Pazemē” tuneļu labirintā, kurā vienmēr strāvoja lēns vējiņš. Es droši vien būtu atradis-ceļu pats, tomēr labprātāk ļāvu Auri sevi pavadīt. Viņa pazina Apakšzemi tikpat labi kā ceļojošs sīktirgotājs savas paunas.

Vilemam bija taisnība: es biju izraidīts no Arhīviem. Taču man vienmēr ir piemitusi prasme iekļūt vietās, kurās man nevajadzētu būt. Diemžēl.

Arhīvi bija liela, masīva akmens ēka bez logiem. Taču studentiem, kas tur mācījās un strādāja, bija vajadzīgs svaigs gaiss, un grāmatām bija vēl svarīgākas prasības. Ja gaiss būtu pārāk mitrs, tās sāktu pelēt un trūdēt. Ja gaiss būtu pārāk sauss, pergaments kļūtu trausls un sabirztu druskās.

Man bija vajadzējis daudz laika, līdz es atklāju, kā Arhīvos iekļūst svaigs gaiss. Tomēr pat tad, kad biju atradis īsto tuneli, iekļūšana nebija viegla. Turpat stundas ceturksni vajadzēja līst guļus pa garu, mokoši šauru tuneli, velkot vēderu pa zemi un akmeņiem. Es glabāju Apakšzemē drēbju kārtu tieši šai vajadzībai, un pēc desmit vai divpadsmit šādiem ceļojumiem tās bija saplēstas, elkoņu un ceļgalu vietās gluži cauras.

Tomēr tā bija niecīga cena par iespēju iekļūt Arhīvos.

Ja mani pieķertu, par to būtu jāmaksā ļoti dārgi. Tas man nozīmētu labākajā gadījumā izslēgšanu no Universitātes. Bet, ja es slikti atbildētu uz eksāmena jautājumiem un man noteiktu divdesmit talantu mācību maksu, ari tā būtu tikpat kā izslēgšana. Tātad cik garš, tik plats.

Taču es daudz neraizējos par to, ka mani varētu pieķert. “Krātuves” vienīgais apgaismojums bija rokaslampas, ko nesa līdzi katrs students un skrivs. Tas nozīmēja, ka Arhīvos pastāvīgi valda nakts, un nakts laikā es vienmēr esmu juties vislabāk.

\