Vieda vīra bailes

SIMT PIECDESMIT OTRĀ NODAĻA . plieders

TĀDĀ NAKTĪ nebija patīkami atrasties zem klajas debess.

Mākoņi pret vakaru bija sabiezējuši un klāja debesis kā pelēka sega. Vējš pūta griezīgām brāzmām, un pa brīdim tam pievienojās lietus šaltis, smagi triekdamās lejup un pārvērzdamās smalkā plīvā.

Tomēr abi karavīri, kas bija apmetušies nakšņot biezokni netālu no ceļa, šķita itin pacilātā noskaņojumā. Viņi bija atraduši mežcirtēja krā­jumus un sakūruši tik pamatīgu un karstu ugunskuru, ka atsevišķās lietus brāzmas spēja izraisīt tikai nenozīmīgus sprakstus un sīkšanu.

Abi vīri skaļi sarunājās un smējās neapvaldītus, zviedzošus smieklus, kādi raksturīgi cilvēkiem, kas pārāk daudz iedzēruši, lai raizētos par laika apstākļiem.

Pēc brīža no satumsušajiem kokiem iznāca trešais vīrietis, uzmanīgi kāpdams pāri kritušiem stumbriem. Viņš bija slapjš, gandrīz izmircis, un tumšie mati bija pielipuši galvai. Ieraudzījuši viņu, abi karavīri pacēla pudeles un uzsauca jautru sveicienu.

- Nezinājām, vai tu atkulsies līdz šejienei! gaišmatainais karavīrs teica. Nakts ir sasodīti draņķīga. Bet būs tikai taisnīgi, ja tu saņemsi trešo daļu.

- Tu esi slapjš līdz ādai, sacīja bārdainais, pastiepdams atnācējam tievu, dzeltenīgu pudeli. Še, ierauj! Kaut kas no augļiem, bet sit pa galvu kā dulls.

- Skuķu mīzali! izmeta gaišmatainais un pacēla savu pudeli. Labāk ņem šito! Tas ir kārtīgs vīru dzēriens.

Trešais vīrietis skatījās turp un atpakaļ, it kā nespēdams izlemt. Bei­dzot, pastiepis pirkstu pēc kārtas uz katru pudeli, viņš dziedošā balsī sāka skaitīt:

“Osis. Ogle.

Pīlādžzars.

Plieders. Priede.

Mēness stars."

Pie pēdējā vārda pirksts atdūrās pret dzelteno pudeli, un atnācējs satvēra to aiz kakla un pacēla pie lūpām. Viņš dzēra lēni un ilgi, kakla skriemeļiem lēni kustoties.

- Ei, ei! bārdainais vīrietis iesaucās. Neizrij visu!

Basts nolaida pudeli lejup un aplaizīja lūpas. Viņš sausi, neskanīgi iesmējās. Tu pievāci pareizo pudeli, viņš teica. Tas ir plieders.

- Tu ne tuvu neesi tik runīgs kā šorīt, gaišmatainais karavīrs teica, piešķiebis galvu uz sāniem. Ģīmis tāds, it kā tev būtu nosprādzis suns! Vai viss ir kārtībā?

- Nē, Basts atbildēja. Nekas nav kārtībā.

-Nav mūsu vaina, ja viņš uzminēja! gaišmatis steigšus sacīja.-Mēs kādu laiku pēc tavas aiziešanas nogaidījām, kā jau tu teici. Bet tāpat jau bijām nīkuši vairākas stundas. Domājām, ka tu vispār netiksi projām.

- Nolāpīts! bārdainais aizkaitināti izmeta. Vai viņš zina? Vai iz­meta tevi pa durvīm?

Basts papurināja galvu un vēlreiz pacēla pudeli.

- Nu tad tev nav iemesla žēloties. Gaišmatis pikti saberzēja seju.

- Tas stulbenis uzdauzīja man vairākus punus!

- Viņš šo to dabūja arī pretī. Bārdainais karavīrs pasmīnēja, ar īkšķi berzēdams otras plaukstas pirkstu kauliņus. Rīt viņš mīzīs asinis.

-Tātad viss notiek uz labu! gaišmatis filozofiski sacīja, savicinādams pudeli teatrālā žestā, kas lika viņam sagrīļoties. Tu dabūji izkauties. Es dabūju labu dzeramo. Un mēs visi dabūjām smuku naudu. Visi ir apmierināti. Visi ir dabūjuši to, ko visvairāk gribējuši.

- Es nedabūju to, ko gribēju, Basts skarbi noteica.

- Vēl ne, bārdainis piekrita un, iebāzis roku kabatā, izvilka maku, kas smagi nožvadzēja, ieguldams viņam plaukstā. Paņem un parādi uguni, un mēs šito godīgi sadalīsim.

Basts pārlaida skatienu ugunskura aplim, nemēģinādams apsēsties. Tad viņš atkal sāka skandēt skaitāmpantiņu, uz labu laimi pastiepdams pirkstu pret dažādiem priekšmetiem: tuvējo akmeni, baļķi, cirvīti…

"Apse. Aplis.

Gobas lapa.

Akmens. Aklis.

Mucas tapa."

Skaitāmo beidzot, viņa pirksts rādīja uz ugunskuru. Basts piegāja tam klāt, zemu noliecās un izvilka zaru, kas bija garāks par viņa roku. Galā tam kvēloja ugunīga ogle.

- Sasodīts, tu tak esi vēl pilnāks nekā es! bārdainis iezviedzās. Ne jau to es domāju, kad teicu, lai tu paņem uguni!

Gaišmatainais karavīrs locījās, rēkdams smieklos.

Basts skatījās lejup uz abiem vīriešiem. Pēc brīža arī viņš sāka smie­ties. Tie bija baisi, saraustīti smiekli bez jautrības.

- Hei! bārdainais karavīrs skarbi iesaucās, un jautrība pazuda no viņa sejas. Kas tev noticis?

Atkal sāka līt, un vēja brāzma iešļāca Bastam sejā smagas lietus lāses. Viņa acis bija tumšas un skarbi vērīgas. Uzpūta nākamā vēja brāzma, un zara gals iekvēlojās spilgti oranžs.

Karstajai oglei zīmējot gaisā degošu loku, Basts sāka to virzīt turp un atpakaļ starp abiem vīriem, skaitīdams:

“Vītols. Vīksna.

Dūmu stabs.

Melni pelni.

Ugunskaps.”

Basts beidza skaitīt, izstiepis degošo zaru pret bārdaino karavīru. Viņa zobi sarkanīgi gailēja ugunskura gaismā. Viņa sejā nebija ne miņas no smaida.