Vieda vīra bailes

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA . bez vārda un brīdinājuma

ES LŪKOJOS ārā pa Ankera ēdamzāles logu, aiz kura krita sniegs, un virpināju pirkstos Dennas gredzenu. Universitātes pilsētiņu bija cieši ieskāvusi ziema, un Dennu es nebiju redzējis ilgāk par mēnesi. Līdz Elodina nodarbībai bija vēl trīs stundas laika, un es centos izdomāt, vai niecīgā iespēja atrast Dennu ir samērojama ar garo, auksto gājienu uz Imri.

Kamēr stāvēju pie loga, pa ārdurvīm iesoļoja kāds keldietis, nokratīja no zābakiem pūkaino sniegu un ziņkāri paskatījās apkārt. Vēl bija agrs, un kroga zālē citu apmeklētāju nebija.

Vīrietis pienāca pie manis, sniegpārslām kūstot bārdā un pārtopot sīkās ūdens krellītēs. Piedod, ka traucēju! Es meklēju kādu puisi, viņš teica, un es jutos pārsteigts, nedzirdot viņa balsi nekādu keldieša akcentu vai intonāciju. Iebāzis roku garajā mētelī, viņš izvilka biezu ap­loksni ar asinssarkanu zīmogu. K-v-o-t-s, viņš lēni izlasīja un pagrieza aploksni pret mani, lai es redzētu adresi.

“Kvouts, Ankera viesnīca.

Universitāte. (Divas jūdzes no Imres.)

Beleneja Barrena

Kopvalstības vidiene."

Es pazinu Dennas rokrakstu. Pareizi ir “Kvouts”, izklaidīgi sacīju.

- Nevis “o”, bet “ou”.

Vīrietis paraustīja plecus. Tas esi tu?

- Jā, es atbildēju.

Viņš apmierināti pamāja ar galvu. Es šo dabūju Tarbeanā pirms dienām desmit. Par cietu peniju atpirku no kāda zeļļa. Viņš teica, ka esot to nopircis no Džanpujas jūrnieka par Vintasas sudraba monētu. Nevarēja atcerēties, kādā pilsētā to dabūjis jūrnieks, bet tas bijis kaut kur tālu iekšzemē.

Vīrietis ieskatījās man acīs. Stāstu tev to tādēļ, lai tu nedomātu, ka gribu no tevis kaut ko negodīgi izspiest. Es samaksāju cietu peniju un nācu šurp no Imres, kaut gan tas man nebija pa ceļam. Viņš pārlaida skatienu ēdamzālei. Es gan domāju, ka puisis, kam pieder tik laba viesnīca, nežņaugsies un dos cilvēkam, kas viņam pienākas.

Es iesmējos. Viesnīca man nepieder, es teicu. Man te ir tikai istaba.

- Ak tā! Keldietis izskatījās mazliet vīlies. Tu stāvēji te tik cienīgi kā īpašnieks. Lai nu kā, es ceru, ka tu saproti: man pienākas tas, kas pienākas.

- Saprotu, es atbildēju. Un cik tas, pēc tavām domām, ir?

Viņš nomēroja mani no galvas līdz kājām, pētīdams manu apģērbu.

- Es labprāt dabūtu atpakaļ savu cieto peniju un piedevām vēl vienu mīksto peniju.

Es izvilku maku un pameklējos tajā. Par laimi, iepriekšējā vakarā biju spēlējis kārtis, un man bija dažas Aturas monētas. Lai tā būtu! es teicu un iedevu viņam naudu.

Vīrietis pagriezās, lai dotos projām, bet tad paskatījās atpakaļ. Tīrās ziņkāres pēc, viņš teica. Vai tu būtu maksājis divus cietus penijus, lai to dabūtu?

- Laikam būtu, es atzinos.

- Kist! vīrietis nolamājās un devās ārā, sparīgi aizcirzdams durvis.

Aploksne bija no blīva pergamenta, saburzīta un nosmērēta no dau­dzu roku pieskārieniem. Uz zīmoga bija redzams pakaļkājās saslējies briedis līdzās mucai un arfai. Es apsēdos un, cieši saspiedis aploksni pirkstos, atplēsu to vaļā.

Vēstulē bija rakstīts:

“Kvout!

Man žēl, ka jāaizceļo no Imres bez vārda un brīdinājuma. Prombrauk­šanas vakarā es Tev aizsūtīju ziņu, taču drīzāk domāju, ka Tu to nesaņēmi.

Esmu devusies uz tālām zemēm meklēt zaļākas pļavas un labāku Izdevību. Man patīk Imre, un es priecājos par Retajiem, kaut ari Nepa­redzamajiem Brīžiem Tavā sabiedrībā, tomēr šajā pilsētā ir dārga dzīve, un manas iespējas pēdējā laikā ir apsīkušas.

Illa ir jauka vieta ar daudziem viļņotiem pakalniem. Laiks šeit ir tieši tāds, kāds man patīk, gaiss ir siltāks un smaržo pēc jūras. Šķiet, es varētu pavadīt te visu ziemu, neciešot ne no kādām plaušu kaitēm. Tā būtu pirmā reize pēc daudziem gadiem.

Esmu pavadījusi kādu laiku Mazajās Karaļvalstīs, un tur man gadījās redzēt sadursmi starp diviem jātnieku pulkiem. Tādu žvadzoņu un Zirgu Zviegšanu nekad nebija nācies dzirdēt. Kādu laiku esmu pavadījusi arī uz ūdeņiem un iemācījusies gan siet visus jūrnieku mezglus, gan pienācīgi spļaudīties. Arī mans lamuvārdu krājums ir ievērojami paplašinājies.

Ja Tu pieklājīgi jautātu, kad mēs tiksimies nākamreiz, es varētu no­demonstrēt Tev savas jaunatklātās prasmes.

Esmu redzējusi pirmo ademu tirgoņu sievieti. (Šeit viņus sauc par asinskrekliem.) Viņa ir tikai mazdrusciņ lielāka par mani, un viņai ir ļoti izteiksmīgas pelēkas acis. Viņa ir glīta, bet savāda un klusa, turklāt visu laiku kustas un raustās. Neesmu redzējusi viņu karojam un laikam ari negribu redzēt. Tomēr mani māc ziņkāre.

Es joprojām esmu iemīlējusies arfā. Un pašlaik dzīvoju vienā namā ar kādu kungu (kuru nesaukšu vārdā), kas palīdz spēles Pilnveidošnā.

Kamēr rakstu šo Vēstuli, esmu iedzērusi nedaudz vīna. To es pieminu tādēļ, lai aizbildinātu kļūdaini uzrakstīto Pilnvedošanu. Nē, Pilnveido­šanu. Kist! Tu jau saproti, par ko es runāju.

Piedod, ka neuzrakstīju Tev agrāk, bet es ilgi atrados ceļā un tikai tagad esmu dabūjusi nepieciešamos Līdzekļus vēstules rakstīšanai. Ta­gad. kad esmu to uzrakstījusi, droši vien paies kāds laiks, līdz es atradīšu ceļinieku, kam uzticēt šo sūtījumu garajā ceļā pie Tevis.

Es bieži un sirsnīgi domāju par Tevi.

D.

Pstscrpt. Ceru, ka lautas futrālis Tev kalpo labi.”

* * *

Todien Elodina nodarbība sākās neparasti.

Pirmkārt, Elodins ieradās precīzi laikā. Tas mūs pārsteidza nesagata­votus, jo mēs, seši atlikušie studenti, bijām pieraduši pavadīt divdesmit vai trīsdesmit pirmās minūtes pļāpājot, spēlējot kārtis un pukojoties par to, cik maz mēs iemācāmies. Mēs pat nepamanījām Vārdu maģistru, iekams viņš bija ienācis lekciju telpā līdz pusei un sasitis plaukstas, lai pievērstu mūsu uzmanību.

Otra dīvainība bija tāda, ka Elodir.s bija ģērbies savā oficiālajā amata tērpā. Arī agrāk, ja apstākļi lika, viņš to palaikam uzvilka, bet vienmēr nelabprāt. Pat eksāmenu laikā tas parasti bija nekārtīgs un sagumzīts.

Šodien Elodins valkāja amata tērpu ar cieņu. Tas izskatījās tikko mazgāts un rūpīgi izgludināts. Arī viņa mati šodien nebija izspūruši kā citkārt. Tie šķita apgriezti un sasukāti.

Aizgājis līdz lekciju telpas priekšdaļai, viņš uzkāpa uz paaugstinā­juma un nostājās pie katedras. Tas izraisīja vēl lielāku pārsteigumu nekā pārējais. Elodins nekad nemēdza izmantot katedru.

- Senos laikos šī bija vieta, viņš sāka bez jebkāda ievada, kur cilvēki ieradās mācīties slepenas gudrības. Vīrieši un sievietes nāca uz Universitāti, lai izzinātu pasaules apveidus.

Elodins paskatījās uz mums visiem pēc kārtas. Šajā senajā Univer­sitātē vairāk par visu bija iecienīta vārdnieka māksla. Viss pārējais bija pamatmetāls. Vārdnieki staigāja pa šim ielām kā mazi dievi. Viņi prata un darīja baisas un brīnumainas lietas, un visi citi viņus apskauda.

Studenti ieguva augstākas pakāpes tikai ar vārdnieka mākslu. Alķī­miķus bez vārdnieka prasmēm cilvēki uzlūkoja ar nožēlu un nevērtēja augstāk par pavāriem. Simpātijas māksla dzima šeit, taču simpātists bez vārdnieka prasmes bija līdzvērtīgs kučierim. Artefakcijas meistars, kas darbā neiesaistīja vārdu mākslu, neguva lielāku atzīšanu kā kurpnieks vai kalējs.

Viņi visi nāca mācīties lietu vārdus, Elodins teica skanīgā, saviļņotā balsi, un viņa tumšās acis dedzīgi mirdzēja. Bet vārdnieka mākslu nevar iemācīt kā iekaļamus pantiņus. Mācīt cilvēku par vārdnieku ir tas pats, kas mācīt viņu iemīlēties. Tas ir bezcerīgi. To nav iespējams izdarīt.

Tad Vārdu maģistrs mazliet pasmaidīja un īsu brīdi atkal izskatījās pēc pazīstamā Elodina. Tomēr studenti centās mācīties. Un skolotāji centās mācīt. Un dažreiz tie guva panākumus.

Elodins izstiepa pirkstu. Fela! Ar rokas mājienu viņš to aicināja tuvāk. Nāc šurp!

Fela piecēlās un nervozi saspringtu seju uzkāpa uz lektoru paaug­stinājuma viņam blakus.

- Jūs visi esat izvēlējušies vārdu, kuru cerat iemācīties, Elodins teica, pārlaizdams skatienu visai grupai. Un jūs visi esat nodevušies mācībām ar dažāda līmeņa atdevi un panākumiem.

Es apspiedu vēlēšanos kaunā novērst skatienu, jo labi zināju, ka ma­na atdeve ir bijusi ļoti pieticīga.

- Tur, kur jūs esat cietuši neveiksmi, Fela ir guvusi panākumus, Elo­dins teica. Viņa ir atklājusi akmens vārdu… Vārdu maģistrs pagriezās un ieskatījās Felai sejā. Cik reižu?

- Astoņas reizes, viņa atbildēja, nolaizdama skatienu un nervozi žņaudzīdama pirkstus.

Mūsu pulciņu pāršalca murdoņa, kas pauda neviltotu godbijību. Mūsu neapmierinātajās pārrunās Fela nekad to nebija pieminējusi.

Elodins pamāja ar galvu, it kā atzinīgi vērtēdams mūsu reakciju. -Toreiz, kad Universitātē mācīja vārdnieka mākslu, mēs, vārdnieki, lepo­jāmies ar savām prasmēm. Students, kurš ieguva varu pār kādu vārdu, nēsāja gredzenu, kas apliecināja viņa spējas. Elodins pastiepa roku Felai pretī un atvēra plaukstu, atklādams skatienam gludu un tumšu upes oli. Un tagad Fela mums apliecinās savu prasmi!

Fela uzmeta Elodinam izbiedētu skatienu. Viņas acis šaudījās no akmens pie Vārdu maģistra un atpakaļ, un viņas seja uztraukumā nobā­lēja.

Elodins uzmundrinoši pasmaidīja. Drošāk! viņš laipni teica. Savā slepenajā sirdī tu zini, ka spēj to izdarīt. Vēl vairāk.

Fela iekoda lūpā un paņēma akmeni. Viņas plaukstā olis izskatījās lielāks nekā tad, kad to turēja Elodins. Viņa uz mirkli aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad viņa lēni izelpoja, pacēla akmeni augstāk un atvēra acis, lai tas būtu pirmais, ko sastop viņas skatiens.

Fela ilgi raudzījās akmenī, un krietnu bridi valdīja klusums. Sasprin­dzinājums telpā auga, līdz kļuva par nospriegotu arfas stīgu. Gaiss vib­rēja.

Pagāja gara minūte. Divas garas minūtes. Trīs satriecoši garas minū­tes.

Elodins sēcoši nopūtās, pārtraukdams klusumu. Nē, nē, nē! viņš teica, noklakstinādams pirkstus Felai tuvu pie sejas, lai pievērstu viņas uzmanību. Tad viņš uzlika plaukstu Felai uz acīm, pilnīgi nosegdams viņas redzeslauku. Tu uz to skaties. Neskaties uz to! Skaties uz to! Viņš atvilka plaukstu atpakaļ.

Fela vēlreiz pacēla akmeni un atvēra acis. Tajā pašā brīdī Elodins ar plaukstas virspusi strauji iesita viņai pa pakausi.

Ar saniknotu sejas izteiksmi Fela pagriezās pret viņu. Bet Elodins tikai parādīja uz akmeni, ko viņa joprojām turēja rokā. Skaties! viņš satraukti mudināja.

Felas acis pievērsās olim, un viņa pasmaidīja, kā ieraudzījusi senu draugu. Apsegusi akmeni ar plaukstu, viņa to tuvināja mutei. Viņas lūpas sakustējās.

Atskanēja spalga, krakstoša skaņa, it kā pannā ar sakarsētiem tau­kiem būtu iekritusi ūdens šļakata. "Tai sekoja daudzas līdzīgas skaņas, atgādinot pirkstu kauliņu knakstināšanu, ar ko reizēm niekojas veci vīri, vai krusas graudu graboņu pret cietu dakstiņu jumtu.

Fela atvēra plaukstu, un no tās izbira smiltis un grants. Ar diviem pirkstiem pasniegusies sabirzušajās drumslās, viņa izvilka no tām melna akmens gredzenu. Tas bija apaļš kā kauss un gluds kā nospodrināts stikls.

Elodins uzvaroši iesmējās un līksmi apskāva Felu. Viņa atbildēja ar tikpat dedzīgu apskāvienu. Abi paspēra dažus kopīgus soļus, kas izska­tījās pa pusei pēc strēipuļošanas, pa pusei pēc dejas.

Joprojām plati smaidīdams, Elodins pastiepa roku. Fela ielika viņa plaukstā gredzenu, un viņš, rūpīgi to aplūkojis, pamāja ar galvu.

- Fela! viņš svinīgā nopietnībā teica. No šī brīža es ieceļu tevi Re’lara pakāpē! Viņš pacēla gredzenu pirkstos. Dod roku!

Fela gandrīz bikli pacēla viņam pretī roku. Tomēr Elodins papurināja galvu. Kreiso roku! viņš noteikti sacīja. Labā roka nozīmē kaut ko pavisam citu. Neviens no jums tam nav ticis pat tuvumā.

Fela pacēla otru roku, un Elodins ar vieglu kustību uzslīdināja akmens gredzenu viņas pirkstā. Pārējie skaļi aplaudēja un piesteidzās tuvāk, lai paskatītos uz Felas veikumu.

Fela ar starojošu smaidu pacēla roku, ļaudama mums visiem to apska­tīt. Gredzens nebija tik gluds, kāds tas man pirmajā brīdī bija izskatījies. To izraibināja neskaitāmas sīkas, plakanas šķautnes. Tās ieskāva cita citu sīkos, izsmalcinātos riņķveida rakstos, un man šķita, ka neko tādu es vēl neesmu redzējis.