Vieda vīra bailes

SIMT ČETRPADSMITĀ NODAĻA . viņa asā un vienīgā bulta

ES NEGRIBĪGI ievēroju Vašetas padomu. Un, kaut gan pirksti man niezēt niezēja, es tovakar neizvilku lautu un nepiepildīju savu mazo skolas kaktiņu ar mūziku. Vēl vairāk es pabīdīju lautas futrāli zem gultas, lai skats uz to neizraisītu skolā nevajadzīgas baumas.

Vairākas dienas aizvadīju, gandrīz vienīgi mācoties Vašetas vadībā. Edu vienatnē un nemēģināju uzsākt sarunas ar citiem, jo tagad jutos daudz neveiklāk savas valodas prasmes dēļ. Karsereta turējās pa gabalu, bet vienmēr bija turpat un vēroja mani ar saltām, naidīgām čūskas acīm.

Izmantoju Vašetas teicamās aturiešu valodas zināšanas un uzdevu tūkstošiem jautājumu, kas bija pārāk sarežģīti, lai tos būtu sapratis Tempi.

Nogaidīju trīs pilnas dienas un tad pajautāju to, kas klusībā gruzdēja manī kopš brīža, kad nokļuvu Negaisa kalnu pakājē. Man pašam šķita, ka esmu bijis izcili savaldīgs.

- Vašeta, es teicu, vai jūsu cilvēki zina stāstus par čandriāniem?

Vašeta paskatījās uz mani, un viņas allaž izteiksmīgā seja spēji kļuva

neizdibināma un vienaldzīga. Un kāds tam sakars ar roku valodu? Viņas plauksta izdarīja vairākas ašas variācijas žestam, kas pauda neatzinību un pārmetumu.

- Nekāds, es atbildēju.

- Tad varbūt tam ir kāds sakars ar tavu cīņas prasmi? viņa jautāja.

- Nē, es atzinos. Bet…

- Tātad tas ir saistīts ar ketanu? Vašeta nerimās. Vai ar lethani? Vai varbūt tas attiecas uz kādu izsmalcinātu nozīmes niansi ademu valodā, ko tu nevari saprast?

- Jautāju tikai aiz ziņkārības.

Vašeta nopūtās. Tad varbūt es varu pierunāt tevi pārcelt savu ziņ­kārību uz svarīgākiem jautājumiem? viņa jautāja, un žests teica: aiz­kaitinājums. Skarbs pārmetums.

Es sapratu un neturpināju. Vašeta bija ne tikai mana skolotāja; viņa bija arī mana vienīgā sarunu biedre. Nepavisam nevēlējos viņu aizkaitināt vai radīt iespaidu, it kā es nepievērstu nodarbībai vajadzīgo uzmanību.

Ja neņem vērā šo vienīgo reizi, Vašeta bija dzirkstošs ziņu avots. Viņa atbildēja uz maniem neskaitāmajiem jautājumiem ātri un skaidri. Šī iemesla dēļ es nespēju atvairīt pārliecību, ka mana runāšanas un cīņas prasme virzās uz priekšu straujiem lēcieniem.

Vašeta neatbalstīja manu sajūsmu un nekautrējās to pateikt. Skaidri un izteiksmīgi. Divās valodās.

* * *

Mēs ar Vašetu bijām nokāpuši slēptajā ielejā, kurā auga zobena koks. Apmēram stundu bijām vingrinājuši plaukstu cīņas paņēmienus un tagad sēdējām garajā zālē, atgūdami elpu.

Pareizāk būtu sacīt, ka elpu atguvu es. Vašeta ne drusciņas nebija aizelsusies. Cīņa ar mani viņai bija tīrais nieks, un nebija tādas reizes, kad viņa nepamanītos sodīt mani par neuzmanību, nesteidzīgi pārvarot manu aizsardzību un iedunkājot man pa galvu.

- Vašeta, es teicu, sakopodams drosmi, lai uzdotu jautājumu, kas man kādu laiku nedeva mieru, vai es drīkstu uzdot jautājumu, kurš tev var izklausīties pārāk pašpārliecināts?

- Pašpārliecināti audzēkņi man patīk labāk, viņa atbildēja. Cerēju, ka esam tikuši pāri stadijai, kad par to jāraizējas.

- Kāds visam šim ir mērķis? es jautāju, ar žestu norādīdams uz mums abiem.

- Mērķis ir viens, viņa atkārtoja manu žestu. Iemācīt tev pietie­kami daudz, lai tu necīnītos kā mazs puišelis, kas sadzēries mātes vīnu.

Šodien viņas smilškrāsas mati bija sapīti divās īsās bizēs, kas abās pusēs bija atsviestas pāri mugurai. Tās piešķīra viņai dīvaini meitenīgu izskatu un pēdējās stundas laikā nebija uzlabojušas manu pašvērtējumu, jo viņa bija atkārtoti nogāzusi mani zemē, piespiedusi padoties un apstrādājusi mēreniem, bet neskaitāmiem belzieniem un spērieniem.

Un vienreiz viņa smiedamās un bez piepūles bija atkāpusies man aizmugurē un iesitusi man pa dibenu spēcīgu pliķi, it kā viņa būtu baud­kārs kroga dzērājs, bet es jauna apkalpotāja ar dziļu ņiebura izgrie­zumu.

- Bet kāpēc? es jautāju. Kādam nolūkam tu mani māci? Ja Tempi darīja nepareizi, mani mācīdams, kāpēc tas vispār jāturpina?

Vašeta atzinīgi pamāja ar galvu. Es jau domāju, kad tu beidzot to pajautāsi, viņa teica. Tam vajadzēja būt vienam no pirmajiem jautājumiem.

- Man ir sacīts, ka es uzdodot pārāk daudz jautājumu, es atbildēju.

- Cenšos šajos apstākļos būt uzmanīgāks.

Vašeta sēdēdama izslējās taisni un pēkšņi kļuva lietišķa. Tu zini to, kas tev nebūtu jāzina. Šehinni nav iebildumu, ka tu zini par lethani, kaut gan daudzi domā citādi. Bet attiecībā uz ketanu mums ir vienprātība. Tas nav domāts barbariem. Tas paredzēts tikai ademiem un tikai tiem, kuri ievēro zobena taku.

Vašeta turpināja: Šehinni doma ir tāda: ja tu iesaistītos skolā, tu kļūtu par daļu no Ademres. Ja tu esi daļa no Ademres, tu vairs neesi barbars. Un, ja tu neesi barbars, nav nekāda nelaime, ja zini to, ko zini.

Tur bija zināma, kaut samezglota, loģika. Tas nozīmētu arī to, ka Tempi nav rīkojies nepareizi, mani mācīdams.

Viņa apstiprinoši pamāja. Tieši tā. Viņš nav atnesis mājās nevēlamu kucēnu, drīzāk atgriezies kopā ar jēru, kurš aizmaldījies no aploka.

- Vai man noteikti jābūt jēram vai kucēnam? es nopūtos. Tas skan necienīgi.

- Cīņā tu esi kā kucēns, Vašeta atbildēja. Aizrautīgs un neveikls.

- Bet vai tad es jau neesmu iesaistījies skolā? es jautāju. Tu taču mani māci.

Vašeta papurināja galvu. Tu guli skolas telpās un ēd kopā ar mums, bet tas vēl nepadara tevi par audzēkni. Daudzi bērni mācās ketanu, cerēdami iestāties skolā un kādreiz valkāt sarkanas drēbes. Viņi dzīvo un trenējas kopā ar mums. Viņi ir skolā, bet nepieder pie skolas, ja tu saproti manu domu.

- Es brīnos, ka tik daudzi grib kļūt par algotņiem, pēc iespējas uzmanīgi teicu.

- Šķiet, arī tu gribi to pašu, viņa attrauca ar nelielu asuma pie­skaņu balsī.

- Es gribu mācīties, es teicu, nevis dzīvot algotņa dzīvi. Bet tas nav domāts kā apvainojums.

Vašeta izstaipīja kaklu, atbrīvodamās no sasprindzinājuma. Traucēk­lis ir tava valoda. Barbaru zemēs algotņi atrodas uz sabiedrības zemākā pakāpiena. Lai cik kurš būtu neaptēsts vai neprasmīgs, viņš spēj nest rungu un nopelnīt puspeniju dienā, apsargādams karavānu. Vai tā nav?

- Tāds dzīvesveids tiešām tiecas piesaistīt primitīvākos cilvēkus, es atbildēju.

- Mēs neesam tādi algotņi. Mēs saņemam maksu, bet paši izvēlamies, kādu darbu pieņemt. Viņa bridi klusēja. Ja tu karo naudas dēļ, tad tu esi algotnis. Kā sauc to, kurš karo aiz pienākuma pret savu zemi?

- Karavīrs.

- Un ja cīnās likuma vārdā?

- Konstebls vai tiesu izpildītājs.

- Ja cīnās sava goda un labās slavas dēļ?

Man bija brīdi jāpadomā. Varbūt duelants?

- Ja cīnās citu labuma dēļ?

- Amira bruņinieks, es nedomādams atbildēju.

Viņa pagriezās pret mani. Tā ir interesanta izvēle.

Vašeta pacēla roku, lepni demonstrēdama sarkano piedurkni. Mēs, ademi, saņemam algu par sargāšanu, aizstāvēšanu, ienaidnieka tvar­stīšanu. Mēs karojam savas zemes vārdā, savas skolas un labās slavas vārdā. Un mēs karojam par lethani. Kopā ar lethani. Tajā iekšā. Tas viss ir saistīts. Ademu vārds cilvēkam, kurš iegūst sarkano apģērbu, ir Cethan. Viņa pacēla skatienu pret mani. Un tas ir liels gods un lepnums.

- Tātad kļūt par algotni nozīmē ieņemt augstu pakāpienu uz ademu sabiedriskajām kāpnēm, es teicu.

- Jā, Vašeta apstiprināja. Bet barbari nezina šo vārdu un nesa­prastu pat tad, ja zinātu. Tāpēc jāiztiek ar “algotni”.

Vašeta noplūca divas garas zāles šķipsnas un sāka vīt no tām pave­dienu. Tāpēc Šehinni nav viegli pieņemt lēmumu. Viņai jāatrod līdz­svars starp to, kas ir pareizi, un to, kas ir vēlams viņas skolai. Un visu laiku jāņem vērā, kas nāk par labu visai zobena koka takai. Viņa negrib izdarīt pārsteidzīgu lēmumu, bet spēlē pacietības spēli. Manuprāt, viņa cer, ka tava problēma atrisināsies pati.

- Kā tā var atrisināties pati? es nesapratu.

- Tu būtu varējis aizbēgt, Vašeta vienkārši teica. Daudzi domāja, ka tu tā darīsi. Arī tad, ja es nolemtu, ka tu neesi apmācīšanas vērts, viņai par to vairs nebūtu jādomā. Vai tu varētu, teiksim, treniņa laikā iet bojā vai kļūt par kropli.

Es stīvi skatījos uz viņu.

- Nelaimes gadījumi ir iespējami, Vašeta sacīja. Tas nav bieži, bet gadās. Ja tava skolotāja būtu Karsereta…

Es saviebos. Bet kā cilvēks oficiāli iestājas skolā? Vai pirms tam ir kāds pārbaudījums?

Vašeta papurināja galvu. Vispirms kādam jādod par tevi laba atsauksme, jāapgalvo, ka tu esi cienīgs iestāties skolā.

- Tempi? es jautājoši teicu.

- Tam jābūt pietiekami nozīmīgam cilvēkam, viņa paskaidroja.

- Tātad tā varētu būt tu, es lēni sacīju.

Vašeta pasmīnēja, viegli piesita ar pirkstu pie nelīdzenā deguna, tad norādīja uz mani. Tikai divi minējumi! Ja kādreiz sasniegsi tādu līmeni, lai es būtu droša, ka tu mani neapkaunosi, es tevi atbalstīšu un tu varēsi kārtot pārbaudījumu.

Viņa turpināja vīt zāles stiebrus citu pie cita, pirkstiem kustoties vienmērīgā, sarežģītā rakstā. Nekad nebiju redzējis ademu, kurš saru­nas laikā nevērīgi darbotos ar kaut ko citu. Protams, viņi to nevarēja. Viena roka bija jāpatur brīva sarunai. Ja nokārtosi pārbaudījumu, tu vairs nebūsi barbars. Tempi būs attaisnots, un visi jutīsies apmierināti. Protams, izņemot tos, kuri tā nejutīsies.

- Un ja es nenokārtošu pārbaudījumu? es jautāju. Vai arī tu nolemsi, ka neesmu tik spējīgs, lai to kārtotu?

- Tad viss būs sarežģītāk. Viņa piecēlās kājās. Ejam, jo Šehinni šodien grib runāt ar tevi. Būtu nepiedienīgi, ja mēs nokavētos.

* * *

Vašeta aizveda mani atpakaļ līdz mazajam zemo akmens ēku pudurim. Redzēdams to pirmajā reizē, biju nospriedis, ka tā ir pati pilsēta. Tagad zināju, ka tā ir skola. Ēku kopa bija līdzīga mazai Universitātei, tikai tajā nebija noteiktas, plānotas darba kārtības, pie kādas es biju pieradis.

Tajā nebija arī oficiālas hierarhijas sistēmas. Pret tiem, kuri valkāja sarkanas drēbes, citi izturējās ar bijību, un Šehinni nepārprotami bija visu vadone. Bet citādā ziņā katra sociālo stāvokli varēja tikai neskaidri nojaust. Tempi acīmredzot atradās uz diezgan zemas pakāpes, un pat citi par viņu nebija cildinošās domās. Vašetas stāvoklis bija samērā augsts, un pret viņu izturējās ar cieņu.

Kad ieradāmies uz tikšanos, Šehinni bija sākusi ketana vingrinājumus un tikusi apmēram līdz pusei. Klusēdams noskatījos, un viņas lēnās kus­tības man atgādināja medu, kas izplūst pa galda virsmu. Jo lēnāk izpilda ketanu, jo tas kļūst grūtāks, taču Šehinni sniegums bija nekļūdīgi precīzs.

Pēc pusstundas viņa bija beigusi un atvēra logu. Vēja pūsma ienesa vasaras zāles saldo smaržu un lapu šalkas.

Šehinni apsēdās. Viņa nebija aizelsusies, kaut gan viņas ādu klāja plāna sviedru kārtiņa. Vai Tempi tev ir minējis deviņdesmit deviņus stāstus? viņa bez ievada jautāja. Vai viņš tev ir stāstījis par Aethi un ademu pirmsākumiem?

Es papurināju galvu.

- Tas ir labi, Šehinni sacīja. Viņš nav tas, kuram pieklātos to darīt, un viņš to neprastu izstāstīt tā, kā pienākas. Viņa paskatījās uz Vašetu. Kā veicas ar valodu?

- Ņemot vērā visus apstākļus, tīri labi, Vašeta atbildēja. Un tomēr.

- Ļoti labi. Šehinni pārgāja uz aturiešu valodu, runādama precīzi, ar tikko jaušamu akcentu. Es to stāstīšu šajā valodā, lai tu mani mazāk pārtrauktu un nerastos lieki pārpratumi.

Kā prazdams izdarīju kustību godbijīga pateicība.

- Šis ir stāsts par seniem laikiem, Šehinni oficiālā tonī iesāka.

- Par laikiem, kad vēl nebija šīs skolas. Kad vēl nebija zobena koka takas. Kad neviens adems vēl nebija dzirdējis par lethani. Šis ir stāsts par visa pirmsākumiem.

Pirmā ademu skola nebija skola, kurā mācīja darboties ar zobenu. Lai cik neparasti liktos, to nodibināja vīrs, vārdā Aethe, kurš centās sasniegt meistarību ar loku un bultu.

Šehinni pārtrauca stāstu un paskaidroja: Tev jāzina, ka tajos laikos loka šaušana bija ļoti izplatīta. Prasmi tajā jomā vērtēja ļoti augstu. Mēs bijām ganu tauta, mūs bieži apdraudēja ienaidnieki, un loks bija vislabākais aizstāvēšanās līdzeklis.

Šehinni atlaidās dziļāk krēslā un turpināja: Aethe nebija domājis dibināt skolu. Tajos laikos skolu nebija. Viņš tikai gribēja uzlabot savu prasmi. Tam viņš veltīja visu gribasspēku un pūles, līdz spēja ar bultu notriekt no zara ābolu no simt pēdu attāluma. Pēc tam viņš trenējās, līdz spēja trāpīt degošas sveces deglī. Drīz vienīgais izaicinājums viņam palika vējā pakārta zīda lente. Aethe vingrinājās, līdz iemācījās pare­dzēt vēja virzienu, un, kad tas bija apgūts, trāpījums vairs nesagādāja grūtības.

Stāsti par Aethes prasmi izplatījās tālu, un pie viņa sāka nākt citi, kas vēlējās mācīties. To vidū bija jauna sieviete, vārdā Rethe. Sākumā Aethe šaubījās, vai viņai pietiks spēka atvilkt loka stiegru. Taču drīz vien viņa kļuva par Aethes labāko audzēkni.

Kā jau teicu, tas bija pirms daudziem, daudziem gadiem un tālu no vietas, kur mēs sēžam pašlaik. Tolaik ademiem nebija lethani, kas viņus vadītu, tāpēc tas bija skarbs un asiņains laiks. Tajās dienās nebija nekas neparasts, ja adems nogalināja otru ademu tīrās lepnības vai strīda dēļ vai tādēļ, lai apliecinātu savu prasmi.

Tā kā Aethe bija izcilākais loka šāvējs, daudzi gribēja cīnīties ar viņu divkaujā. Taču cilvēka augums nav nopietns mērķis vīram, kurš spēj trāpīt vējā plīvojošai zīda lentei. Aethe noguldīja viņus tik viegli, kā pļaudams kviešu kūļus. Divkaujā līdzi viņš ņēma tikai vienu pašu bultu un apgalvoja: ja ar vienu bultu nepietikšot, viņš būšot pelnījis, lai viņu notriec.

Aethe kļuva vecāks, un viņa slava izplatījās arvien tālāk. Viņš apme­tās pastāvīgā vietā un izveidoja pirmo ademu skolu. Gāja gadi, un viņš izaudzināja daudzus neuzvaramus ademu karotājus. Apkaimē izplatījās ziņa: ja iedosi Aethes audzēknim trīs bultas un trīs naudas gabalus, trīs tavi ļaunākie ienaidnieki tevi nekad vairs netraucēs.

Skola kļuva arvien bagātāka, slavenāka un lepnāka. Un Aethe tāpat.

Reiz pie viņa atnāca Rethe. Rethe, viņa labākā audzēkne. Rethe, kas bija vistuvāk viņa ausij un vistuvāk viņa sirdij.

Rethe runāja ar Aethi, un viņi nesapratās. Tad viņi sāka strīdēties. Viņi kliedza tik skaļi, ka to dzirdēja visa skola cauri biezajām akmens sienām.

Un beidzot Rethe izaicināja Aethi uz divkauju. Aethe pieņēma izaici­nājumu, un kļuva zināms, ka uzvarētājs no tās dienas vadīs un pārvaldīs skolu.

Būdams izaicinātais, Aethe pirmais izvēlējās sev vietu. Viņš nolēma stāvēt birzī starp jauniem kokiem, kas šūpodamies dotu viņam aizsegu. Parasti viņš par tādiem piesardzības soļiem nedomāja, bet Rethe bija viņa prasmīgākā audzēkne un prata lasīt vēju tikpat labi kā viņš. Aethe ņēma līdzi savu raga loku. Viņš ņēma līdzi savu aso un vienīgo bultu.

Tad savu vietu izvēlējās Rethe. Viņa uzkāpa augsta kalna virsotnē, kur viņas siluets skaidri iezīmējās uz klajo debesu fona. Viņa neņēma līdzi ne loku, ne bultu. Un, sasniegusi kalna virsotni, viņa mierīgi apsēdās zemē. Varbūt tas bija pats dīvainākais, jo visi zināja, ka Aethe dažkārt cenšas iešaut pretiniekam kājā, nevis to nogalināt.

Aethe redzēja, ko dara viņa audzēkne, un tas viņu ļoti sadusmoja. Aethe paņēma savu vienīgo bultu un iestiprināja to lokā. Aethe atvilka stiegru līdz ausij. Stiegru, ko viņam bija pagatavojusi Rethe, savīdama to no savām garajām, stingrajām matu šķipsnām.

Šehinni paskatījās man acīs. Dusmu pārņemts, Aethe izšāva bultu. Tā trāpīja Rethei kā zibens šautra. Šeit. Viņa piespieda divus pirkstus pie kreisās krūts iekšējā izliekuma.

- Joprojām sēdēdama, bultai slejoties no krūtīm, Rethe izvilka no krekla apakšas garu, baltu zīda lenti. Viņa izvilka no bultas spārniņiem baltu spalvu, iemērca to savās asinīs un uzrakstīja četras dzejas rindas.

Tad Rethe pacēla lenti gaisā un ilgi turēja, kamēr vējš plivināja to turp un atpakaļ. Pēc tam Rethe to palaida vaļā, un zīda lente aizvijās gaisā, viļņodama augšup un lejup līdzi vēja pūsmai. Brāzmas nesta, lente izvijās cauri kokiem un cieši piekļāvās Aethem pie krūtīm.

Uz tās bija rakstīts:

“Aethe, cieši pie sirds.

Lente bez greznības.

Vējš bez prasības.

Uzvara, nelejot asinis."

Izdzirdēju neskaidru skaņu un paskatījos uz Vašetu, kas klusi rau­dāja. Viņa bija nokārusi galvu, un asaras ritēja viņai pār seju, iekrāsojot tumšus plankumus uz sarkanā krekla.

Šehinni turpināja: Tikai pēc tam, kad Aethe bija izlasījis šīs rindas, viņš aptvēra dziļo viedumu, kas piemita viņa audzēknei. Viņš steidzās aprūpēt Rethes ievainojumu, taču bultas uzgalis bija iestrēdzis pārāk tuvu sirdij, un to nevarēja izvilkt.

Pēc tam Rethe nodzīvoja tikai trīs dienas, un bēdu pārņemtais Aethe viņu kopa. Viņš nodeva skolas vadību Rethes ziņā un uzklausīja viņas vārdus, un visu šo laiku bultas uzgalis mita cieši blakus viņas sirdij.

Šajās tris dienās Rethe nodiktēja viņam deviņdesmit deviņus stās­tus un Aethe tos pierakstīja. Šie stāsti bija sākums mūsu izpratnei par lethani. Tie sakņojas Ademres pašos pamatos.

Trešās dienas vakarā Rethe pabeidza stāstīt deviņdesmit devīto stāstu Aethem, kurš tagad bija savas audzēknes audzēknis. Kad Aethe bija beidzis rakstīt, Rethe viņam teica: “Ir vēl pēdējais stāsts, svarīgāks par visiem pārējiem, un tas kļūs zināms pēc tam, kad es pamodīšos.”

Tad Rethe aizvēra acis un aizmiga. Un miegā viņa nomira.

Aethe pēc tam nodzīvoja četrdesmit gadus, un stāsta, ka viņš nekad vairs netika nevienu nogalinājis. Turpmākajos gados viņu bieži dzirdēja sakām: “Es uzvarēju vienīgajā divkaujā, kuru jebkad esmu zaudējis.”

Viņš turpināja vadīt skolu un mācīja audzēkņiem loka šaušanas meis­tarību. Bet tagad Aethe turklāt mācīja viņus būt viediem. Viņš izstāstīja tiem deviņdesmit deviņus stāstus, un tādā ceļā lethani iepazina visa Ademre. Un tādējādi mēs kļuvām par tiem, kas esam.

Iestājās ilgs klusums.

- Paldies, Šehinni, es teicu, cenzdamies pēc iespējas veiksmīgāk izdarīt žestu godbijīga pateicība. Es ļoti gribētu dzirdēt šos deviņdesmit deviņus stāstus.

- Tie nav domāti barbariem, Šehinni atbildēja. Tomēr šķita, ka mans lūgums viņu nav aizvainojis, kaut gan roku kustības teica: pārmetums un nožēla. Viņa mainīja tematu. Kā tev veicas ar ketanu?

- Es pūlos to uzlabot, Šehinni.

Viņa pievērsās Vašetai: Vai tā ir?

- Pūlēties jau pūlas, Vašeta atbildēja. Viņas acis joprojām bija pie­sarkušas no asarām. Sājš uzjautrinājums. Bet ir ari uzlabojums.

Šehinni pamāja ar galvu. Atturīga atzinība. Rīt mums būs vairākas cīņas. Varbūt atved viņu paskatīties!

Vašeta izdarīja elegantu kustību, kas lika man saprast, cik vāji es pār­valdu roku valodas nianses: pieklājīga pateicīga mazliet padevīga piekrišana.

* * *

- Tev jājūtas glaimotam, Vašeta mundri sacīja. Saruna ar Šehinni un aicinājums skatīties, kā viņa cīnās, kaut ko nozīmē.

Mēs gājām atpakaļ uz ielejas patvērumu, kur viņa parasti mācīja man ketanu un plaukstu cīņas.

Tomēr man prātā visu laiku riņķoja dažas neatvairāmas un nepatī­kamas domas. Es domāju par noslēpumiem un par to, kā cilvēki cenšas tos glabāt. Prātoju, ko darītu Kilvins, ja es atvestu kādu uz “Frakciju” un izklāstītu tam asiņu, matu un kaulu sigaldriju.

Iztēlodamies lācīgā artefakcijas meistara dusmas, es viscaur nodre­bēju. Zināju, kādas nepatikšanas mani sagaidītu. Tās bija skaidri apraks­tītas Universitātes noteikumos. Bet ko viņš darītu ar cilvēku, kuram esmu iemācījis šīs gudrības?

Vašeta ar plaukstas virspusi uzsita man pa krūtīm, lai piesaistītu manu uzmanību. Es teicu, ka tev jājūtas glaimotam! viņa atkārtoja.

- Es tā jūtos, pieklājīgi atbildēju.

Viņa satvēra mani aiz pleca un pagrieza pret sevi. Tu esi iegrimis dziļās domās.

- Kas notiks ar Tempi, ja viss beigsies neveiksmīgi? es bez aplin­kiem noprasīju.

Vašetas mundrā sejas izteiksme izgaisa. Viņam atņems sarkanās drēbes, zobenu un vārdu, un viņu izraidīs no lathantas. Vašeta lēni ievilka elpu. Maz ticams, ka pēc tam viņu pieņems jebkāda cita skola, tāpēc būtībā viņš tiks izraidīts no Ademres.

- Bet uz mani izraidīšana nevar attiekties, es teicu. Aizsūtīt mani atpakaļ ārpasaulē nozīmētu tikai saasināt problēmas, vai ne?

Vašeta neatbildēja.

- Kad tas viss sākās, es teicu, tu mudināji mani bēgt. Ja es būtu to darījis, vai jūs pieļautu, lai man tas izdodas?

Viņa ilgi klusēja, un klusums lika man saprast patiesību. Tomēr pēc tam viņa sacīja skaļi: Nē.

Man patika, ka viņa necenšas melot. Un kāds sods man ir pare­dzams? es jautāju. Ieslodzījums? Tad papurināju galvu. Nē. Nebūtu praktiska labuma gadiem turēt mani šeit ieslēgtu. Es paskatījos uz viņu. Kāds tas būtu?

- Sodi mums nerūp, Vašeta teica. Tu galu galā esi barbars. Tu nezināji, ka dari kaut ko sliktu. Galvenais mums ir nepieļaut, lai tu mācītu citiem to, ko esi nozadzis. Nepieļaut, lai tu izmantotu to savam ieguvumam.

Viņa nebija atbildējusi uz manu jautājumu. Es nenovērsdamies rau­dzījos viņai acīs.

- Daži domā, ka vislabāk būtu tevi nogalināt, viņa atklāti sacīja.

- Tomēr lielākā daļa uzskata, ka nogalināšana nav savienojama ar lethani. Arī Šehinni ir tādās domās. Un es tāpat.

Mazliet nomierinājos: tātad vismaz niecīga cerība. Un laikam jau mans solījums nevienu nepārliecinātu?

Vašeta līdzcietīgi pasmaidīja. Tas, ka tu nāci šurp kopā ar Tempi, liecina labu par tevi. Un tu paliki uz vietas, kad es centos piedabūt tevi bēgt. Tomēr barbara solījumam šeit nav lielas vērtības.

- Kas tad atliek? es jautāju, nojauzdams atbildi un nebūdams par to iepriecināts.

Viņa dziļi ieelpoja. Tev varētu atņemt iespēju mācīt citus, izgrie­žot mēli vai izdurot acis, viņa bez aplinkiem atbildēja. Lai neļautu tev mācīt ketanu, varētu padarīt tevi klibu. Pārgriezt potītes cīpslu vai sakropļot stingrākās kājas celi. Viņa paraustīja plecus. Taču arī ar ievainotu kāju iespējams labi cīnīties. Tāpēc iedarbīgāk būtu nocirst tev divus labās plaukstas mazākos pirkstus. Tas būtu…

Vašeta turpināja runāt lietišķā, bezkaislīgā tonī. Šķiet, viņa ar to cerēja atstāt nomierinošu, rāmu iespaidu. Taču tas iedarbojās gluži pre­tēji. Iztēlē redzēju, kā viņa nocērt man pirkstus ar tādu pašu mieru, it kā nogrieztu ābola šķēli. Mana redzeslauka malās sāka zibēt dīvains spožums, un pakrūtē sagriezās nelabums. Brīdi baidījos, vai nesākšu vemt.

Tad reibonis un nelabums pārgāja. Atguvies redzēju, ka Vašeta ir beigusi runāt un cieši lūkojas manī.

Pirms paguvu kaut ko sacīt, viņa bezcerīgi atmeta ar roku. Es redzu, ka šodien man no tevis vairs nebūs jēgas. Izmanto vakaru pēc savas patikas! Sakārto domas vai patrenējies ketanā. Ej un apskati zobena koku. Mēs turpināsim rit.

* * *

Kādu laiku es klīdu bez mērķa, cenzdamies nedomāt par nogrieztiem pirkstiem. Tad, iedams pāri kalna virsotnei, koku puduri burtiski uzskrēju virsū kailam ademu pārim.

Kad es parādījos starp kokiem, viņi necentās tvert pēc drēbēm, sa­vukārt es biju pārāk apjucis, lai mēģinātu atvainoties savā neveiklajā valodā, tāpēc vienkārši pagriezos un, apmulsumā pietvīcis, devos projām.

Mēģināju vingrināt ketanu, taču nespēju koncentrēt domas. Aizgāju pavērot zobena koku, un īsu bridi mani nomierināja līganās zaru kus­tības vējā. Bet tad manas domas atkal aizklīda sānis, un es acu priekšā redzēju Vašetu, kas cērt manus pirkstus.

Trīsreiz nodimdēja zvans, un es devos pusdienās. Stāvēju rindā, gluži apdullis piepūlē padzīt no iztēles pirkstu kropļošanas ainu, un pēkšņi attapos, ka tuvāk stāvošie ademi skatās uz mani ieplestām acīm. Gadus desmit vecas meitenes seja pauda neslēptu pārsteigumu, un sarkanās algotņa drānās tērpies vīrietis raudzījās manī tā, it kā es būtu atslaucījis dibenu ar maizes gabalu un pēc tam to apēdis.

Tikai pēc tam es aptvēru, ka esmu neviļus dungojis. Nedarīju to skaļi, tomēr pietiekami dzirdami, lai tas sasniegtu tuvāk stāvošo ausis. Tas nevarēja būt turpinājies ilgi, jo biju ticis tikai līdz sestajai rindai dziesmā “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”.

Apklusu, nodūru acis, paņēmu ēdienu un desmit minūtes mēģināju ēst. Tomēr man izdevās pieveikt tikai dažus kumosus. Beidzot metu mieru un steidzos projām uz savu istabu.

Gulēju gultā, pārcilādams prātā savas izvēles iespējas. Cik tālu man izdotos aizbēgt? Vai es varētu apmaldīties svešajā apkārtnē? Vai varētu nozagt zirgu? Vai kopš ierašanās Haertā es vispār esmu redzējis kādu zirgu?

Izvilku lautu un kādu laiku vingrinājos spēlēt akordus, ļaudams visiem pieciem veiklajiem pirkstiem zibēt pār lautas slaido grifu. Bet mana labā roka smeldza un nespēja izvilināt no stīgām skaņas. Tas bija tikpat nožēlojami kā censties kādu skūpstīt ar vienu lūpu, un drīz es padevos.

Visbeidzot es izvilku savu ēnsegu un apliku to sev apkārt. Tas bija silts un mierinošs. Pārvilku kapuci pāri galvai, cik tālu iespējams, un domāju par tumšo Fae nostūri, kurā Feluriana bija vākusi ēnas.

Domāju par Universitāti, par Vilemu un Simmonu. Par Auri, Devi un Felu. Es nebiju Universitātē īpaši iemīļots, un mans draugu loks nebija nekāds lielais. Taču patiesībā es vienkārši biju aizmirsis, ko nozīmē jus­ties pilnīgi vienam.

Pēc tam es domāju par savu ģimeni. Domāju par čandriāniem un par Ogli. Par viņa eleganto vieglumu. Zobens bija gulējis viņa plaukstā tik brīvi kā ziemīgs ledus gabals. Domāju, kā viņu varētu nogalināt.

Domāju par Dennu un par to, ko bija sacījis Ktehs. Domāju par viņas patronu un par to, ko biju sarunājis mūsu strīda laikā. Domāju par at­gadījumu uz ceļa, kad viņa bija paslīdējusi un es biju viņu notvēris, un par sajūtu, kad mana plauksta bija skārusi viņas maigo guma izliekumu. Domāju par viņas lūpu apveidiem, par viņas balss skaņu un par viņas matu smaržu.

Un beidzot nemanāmi pārkāpu miega durvju slieksni.