Vieda vīra bailes

SEŠDESMIT TREŠĀ NODAĻA . zeltītais būris

I/.BAUDĪJIS NEILGO brīvības garšu, es atkal biju iesprostots savās istabās. Kaut gan cerēju, ka maers ir pārvarējis grūtāko atveseļošanās posmu, man tomēr vajadzēja uzturēties tuvumā, ja gadījumā viņa stāvoklis pasliktinātos un viņš sauktu mani pie sevis. Nevarēju atļauties pat īslaicīgu gājienu uz Lejas Severenu, kaut gan izmisīgi vēlējos aiziet uz Skārdnieku ielu cerībā sastapt Dennu.

Tā nu es ataicināju Bredonu un pavadīju patīkamu pēcpusdienu, spē­lējot taku. Mēs izspēlējām vairākas partijas, un es visas zaudēju, bet katru reizi citādā un aizraujošā veidā. Šoreiz viņš promejot atstāja taka galdiņu manā istabā, jo kalpotāji esot noguruši, daudz reižu nēsādami to no viņa istabām uz manējām.

Papildus takam ar Bredonu un lautas spēlei man bija radusies jauna, tiesa, diezgan kaitinoša izklaide. Kaudiks bija tieši tik centīgs tenkotājs, kāds izskatījās, un galmā jau klejoja runas par maniem dzimtu ģenea­loģijas pētījumiem. Tāpēc tagad mani apmeklēja ne vien ziņkārīgie, kas vēlējās izvilināt informāciju, bet papilnam tādu, kuri ar prieku pārcilāja citu cilvēku netīro veļu.

Kā mācēdams atvairījos no viņiem un aizrautīgākos tenkotājus pie­runāju uzrakstīt savus stāstus un atsūtīt tos man. Apbrīnojami daudzi bija gatavi veltīt tam laiku, un vienā no manām neizmantotajām ista­bām uz rakstāmgalda krājās arvien lielāka kaudze ar neslavas stāstiem.

* * *

Nākamajā dienā, kad maers aicināja mani pie sevis, es viņu atradu sēžam krēslā pie gultas un lasām Faiorena “Karaļu pretenzijas” oriģinā­lajā eldvintiešu valodā. Alverona sejas krāsa bija iepriecinoši veselīga, un es ievēroju, ka viņam netrīc rokas, pāršķirot lapas. Kad ienācu istabā, viņš nepacēla skatienu.

Neko nesacīdams, es sagatavoju viņam jaunu tējas porciju, izman­todams karsto ūdeni, kas bija jau nolikts uz maera naktsgaldiņa. Ielēju tēju krūzē un noliku to viņam blakus.

Pārbaudīju zeltīto krātiņu atpūtas istabā. Trillīši žirgti lidoja pie dzir­dināmajiem traukiem un atpakaļ un meta gaisā zibošus, reibinošus lokus, tāpēc tos bija grūti pārskaitit. Tomēr es biju pārliecināts, ka putnu ir divpadsmit. Pēc triju dienu indīgās devas tie visi izskatījās tikpat veselīgi kā iepriekš. Apspiedu vēlēšanos apgāzt būri ar visiem putniem.

Visbeidzot nomainīju maera zivju eļļas pudeli un pārliecinājos, ka iesāktajā pudelītē joprojām ir trīs ceturtdaļas eļļas. Vēl viens apliecinā­jums, ka Alverona uzticēšanās man iet mazumā.

Bez vārdiem savācu savus piederumus un grasījos iet projām, taču vēl nebiju ticis līdz durvīm, kad maers atrāva skatienu no grāmatas. Kvout?

- Jā, jūsu gaišība?

- Šķiet, es neesmu tik izslāpis, kā biju domājis. Vai tu varētu izdzert to manā vietā? Viņš pamāja uz neaiztikto tējas krūzi uz naktsgaldiņa.

- Uz jūsu gaišības veselību! es teicu un iedzēru malku. Saviebos, pieliku tējkaroti cukura, samaisīju un izdzēru pārējo. Maers mani neat­laidīgi vēroja. Viņa acis bija mierīgas, gudras un pārāk zinošas, lai būtu labvēlīgas.

* * *

Kaudiks ielaida mani istabā un pamāja uz ierasto sēdvietu. Tev vajadzēs brīdi pagaidīt, viņš teica. Esmu iesācis eksperimentu, kas man jāpabeidz, citādi viss būs vējā. Viņš uzsteidzās augšā pa kāpnēm, kas veda uz citu torņa daļu.

Tā kā man nebija cita darāmā, vēlreiz apskatīju Kaudika gredzenu izstādi, nodomādams, ka ar tiem pietiktu, lai itin precīzi varētu uzminēt viņa stāvokli galmā.

Kaudiks atgriezās tieši tajā bridi, kad dīki prātoju, kā būtu, ja es nozagtu kādu no viņa zelta gredzeniem.

- Nezināju, vai tu gribēsi atpakaļ savus gredzenus, Kaudiks teica un pamāja ar roku.

Paskatījos vēlreiz uz gredzenu galdiņu un ieraudzīju, ka tie ir nolikti uz paplātes. Likās savādi, ka neesmu tos pamanījis agrāk. Paņēmu gre­dzenus un ieslidināju tos apmetņa iekškabatā. Paldies! es teicu.

- Un vai šodien arī tu pats nesīsi maeram zāles? viņš jautāja.

Es apstiprinoši pamāju ar galvu un lepni izslējos.

Galvas mājiena brīdi jutu, ka kustība mani mazliet apdullina. Tikai pēc brīža sapratu iemeslu: es biju izdzēris veselu krūzi maera tējas. Tajā nebija daudz opija. Pareizāk sakot, nebija daudz opija tādā gadījumā, ja cilvēks cieš sāpes un tiek lēnām atradināts no ofala atkarības sākuma.

Tomēr tādam kā es šis opija daudzums bija itin liels. Pamazām jutu tā iedarbību visā ķermenī: mani lēnām ieskāva silts gurdums. Viss šķita kustamies mazliet lēnāk nekā parasti.

- Maers šodien uzstājīgāk prasīja zāles, es teicu, pūlēdamies runāt ••kaidri. Diemžēl man nebūs daudz laika sarunām. Pašlaik nebiju tādā '.lavoklī, lai ilgstoši tēlotu aprobežotā kundziņa lomu.

Kaudiks nopietni pamāja ar galvu un atgriezās pie darba galda. Kā parasti, nostājos viņam blakus, uzklājis sejai naivi ziņkārīgu izteiksmi.

Ar acs kaktiņu vēroju, kā Kaudiks gatavo zāles. Taču manu prātu bija notrulinājis opijs, un atlikušais skaidrības mazumiņš vedināja pievērsties citām domām. Maers gandrīz vairs nesarunājās ar mani. Steipss juta neuzticību pret mani jau no paša sākuma, un trillīši laidelējās tikpat moži kā iepriekš. Un, pats ļaunākais, es biju iesprostots savās istabās, kamēr Denna gaidīja Skārdnieku ielā un neapšaubāmi bija neizpratnē, kāpēc es neesmu parādījies.

Paskatījos augšup, apjauzdams, ka Kaudiks man kaut ko jautā. Kā, lūdzu?

- Vai tu varētu padot man skābi? Kaudiks atkārtoja, likdams mie­zerī kaltēto lapu devu.

Paņēmu stikla karafi un sniedzu to viņam, pārāk vēlu atcerēdamies, ka esmu neizglītots kundziņš, kas neprot atšķirt sāli no sēra. Man pat nevajadzēja zināt, ko nozīmē skābe.

Es nenosarku un neapjuku. Nenosvīdu un nesāku stostīties. Es esmu Edema Rū aktieris līdz pat kaulu smadzenēm un pat sazāļots un apdullis spēju teicami spēlēt savu lomu. Ieskatījos Kaudikam acīs un jautāju: Šo te, vai ne? Un nākamā būs caurspīdīgā pudele.

Kaudiks uzmeta man ilgu, vērtējošu skatienu.

Es viņam žilbinoši uzsmaidīju. Man ir laba acs uz visiem sīkumiem! pašapmierināts teicu. Divas reizes esmu redzējis, kā jūs to darāt. Varu derēt: ja gribētu, nākamreiz pats varētu pagatavot maeram zāles.

Ieliku balsī visu neaptēsta cilvēka pašapziņu, kādu spēju sakopot. Tā ir īstenas aristokrātijas pazīme. Nesatricināma pārliecība, ka viņi spēj visu: miecēt ādu, apkalt zirgu, gatavot māla podus, apart lauku… ja vien to vēlas.

Kaudiks vēl brīdi vēroja mani, tad sāka nomērīt skābes daudzumu.

- Droši vien tu to varētu, jaunais cilvēk.

Pēc trim minūtēm es gāju pa gaiteni ar silto zāļu pudelīti nosvīdušajā plaukstā. Gandrīz nebija svarīgi, vai esmu viņu piemānījis vai ne. Svarīgi bija tas, ka Kaudikam pret mani radušās aizdomas.

Raidīdams skatiena dunčus man mugurā, Steipss ieveda mani maera istabās, un, kad lēju jauno indes devu putnu dzirdināmajos traukos, Alverons nepievērsa man nekādu uzmanību. Skaistie vīterotāji zuzēdami lidinājās pa sprostu ar tracinošu enerģiju.

Devos garajā atpakaļceļā uz savām istabām, cenzdamies labāk iegau­mēt maera īpašumu izvietojumu. Biju jau pa pusei izplānojis savu bēg­šanas ceļu, bet Kaudika aizdomas kļuva par pēdējo pilienu. Ja trillīši nemirs vēl ari rit, manās interesēs laikam būtu pēc iespējas drīzāk un klusāk pazust no Severenas.

* * *

Vēlu nakti, kad biju pārliecināts, ka maers vairs nesauks mani pie sevis, es izkāpu pa istabas logu un rūpīgi izpētīju dārzus. Sargu tik vēlā stundā uz celiņiem vairs nebija, tomēr man vajadzēja izvairīties no dažiem pārīšiem, kas devušies mēnesnīcas pastaigā. Divi citi pārīši sēdēja cieši blakus uz soliņa: viens lapenē, otrs vasaras namiņā. Otrajam pārim es, šķērsodams dzīvžogu, gandrīz uzskrēju virsū. Viņi neastaigājās un nesarunājās vispārpieņemtajā manierē, taču viņu izdarības bija nepārprotami romantiskas. Viņi mani nepamanīja.

Beidzot atradu ceļu uz jumtu. No turienes varēju pārredzēt muižas apkārtni. Aizbēgšana pa rietumu pusi, protams, bija neiespējama, jo tā piekļāvās Kraujas stāvajai sienai, tomēr es nešaubījos, ka jābūt vēl citiem ceļiem.

Pētīdams muižas dienvidu daļu, redzēju, ka vienā no torņiem deg spoža gaisma. Vēl vairāk tai bija nepārprotama sarkano simpātijas lampu nokrāsa. Kaudiks joprojām bija nomodā.

Devos turp un uzdrošinājos ieskatīties torni no augšas. Kaudiks nebija vienkārši vēlu aizsēdējies darbā. Viņš ar kādu sarunājās. Cik spēdams, izstiepu kaklu, tomēr otru runātāju nevarēju saskatīt. Turklāt logs bija cieši aizdarīts, un ārpusē nebija dzirdama neviena skaņa.

Kad grasījos pāriet pie cita loga, Kaudiks piecēlās un devās uz durvju pusi. Redzeslaukā parādījās arī otrs cilvēks, un pat no sava ieslīpā, stāvā skatpunkta es nešaubīgi pazinu drukno, neizskatīgo Steipsa augumu.

Steipss par kaut ko bija manāmi satraukts. Ar vienu roku viņš ener­ģiski žestikulēja, un viņa seja bija biedējoši nopietna. Kaudiks vairākas reizes piekrītoši pamāja ar galvu, tad atvēra durvis un izlaida kambar­sulaini ārā.

Ievēroju, ka Steipss neko nenes sev līdzi. Viņš nebija iegriezies pie Kaudika pēc zālēm. Viņš nebija iegriezies, lai aizņemtos grāmatu. Steipss bija iegriezies pie Kaudika nakts stundā, lai privāti aprunātos par to, kurš mēģina nogalinat maeru.