Vieda vīra bailes

SIMT SESTĀ NODAĻA . atgriešanās

PĒC MANAS sastapšanās ar Ktehu pagāja ilgs laiks, līdz es atkal spēju justies kā agrāk.

Es daudz gulēju, bet mans miegs bija drudžains un saraustīts, jo mani bez mitas vajāja ļauni sapņi. Daži no tiem bija ļoti spilgti un ne­izgāja no atmiņas. Galvenokārt tie saistījās ar manu māti, tēvu un mūsu trupu. Vēl ļaunāki bija tie, kurus es neatcerējos, tikai pamodos rau­dādams, ar trulām sāpēm krūtīs un tukšumu galvā kā asiņainu bedri izrauta zoba vietā.

Pirmoreiz tā pamozdamies, es ieraudzīju, ka Feluriana mani uzmanīgi vēro. Viņas seja bija ļoti maiga un norūpējusies, un es gaidīju, ka viņa mani čukstot mierinās un glāstīs manus matus, kā pirms vairākiem mēnešiem manā istabā bija darījusi Auri.

Taču Feluriana neko tādu nedarīja. vai tev kaut kas kait? viņa jautāja.

Man nebija atbildes. Bija tikai miglainas atmiņas, apjukums un bēdas. Neuzdrīkstēdamies runāt, lai atkal nepadotos asaru lēkmei, es tikai papu­rināju galvu.

Feluriana noliecās un noskūpstīja man mutes kaktiņu, tad ilgi nolūko­jās manī un piecēlās sēdus. Pēc tam viņa aizgāja līdz ezeram un atnesa man saujās ūdeni, lai es padzertos.

Turpmākajās dienās Feluriana man neuzmācās ar jautājumiem un necentās neko uzzināt. Reizēm viņa mēģināja mani izklaidēt ar stāstiem, taču es nespēju koncentrēt uzmanību, tāpēc saprast tos man bija vēl grūtāk nekā agrāk. Dažviet es ļāvos neapvaldītām raudām, kaut gan stāstā tobrīd nebija nekā skumja.

Reiz, kad es pamodos, Feluriana bija aizgājusi un atgriezās tikai pēc vairākām stundām, nesdama līdzi savādu, zaļu augli, kas bija lielāks par manu galvu. Kautri smaidīdama, viņa pasniedza to man un parādīja, kā nolobīt plāno, šķiedraino mizu, lai piekļūtu oranžajam mīkstumam. Tas bija gaļīgs un skābens un sastāvēja no spirālveida daļiņām.

Mēs klusēdami tās ēdām, līdz pāri palika tikai apaļš, ciets, slidens kauliņš. Tas bija tumši brūns un tik liels, ka es to nevarēju paslēpt dūrē. Feluriana ar izteiksmīgu kustību pārsita to pret akmeni un parādīja, ka iekšpuse tam ir sausa kā grauzdēts rieksts. Mēs izēdām ari to. Tai bija savāda, piparota garša, kas mazliet atgādināja kūpinātu lasi.

Tajā slēpās vēl viens kauliņš marmora bumbiņas lielumā, balts kā sniegs. To Feluriana atdeva man. Tas bija salds kā konfekte un drusku lipīgs kā karamele.

Reiz viņa atstāja mani vienu uz daudzām stundām un atgriezās, nes­dama divus brūnus putnus, uzmanīgi tos satvērusi katru savā plaukstā. Tie bija mazāki par zvirbuļiem, ar izteiksmīgām zaļām acīm. Feluriana nolika tos man blakus uz spilveniem, un, kad viņa sāka svilpot, putni dziedāja līdzi. Tā nebija parasta putnu čivināšana, bet īsta dziesma. Četri panti un pēc katra panta piedziedājums. Vispirms tie dziedāja vienā tonī, pēc tam divbalsīgi.

Reiz es pamodos, un viņa man pasniedza dzērienu ādas krūzē. Tas smaržoja pēc vijolītēm un bija pilnīgi bez garšas, bet malks bija dzidrs, silts un tīrs, un man šķita, ka es dzeru vasaras saules gaismu.

Citreiz viņa man iedeva gludu, sarkanu oli, kas plaukstā kļuva silts. Pēc dažām stundām tas pārsprāga kā ola, un no tā izšķīlās sīks, vāverei līdzīgs radījums, kas dusmīgi iečiepstējās un aizskrēja projām.

Reiz es pamodos un neredzēju viņu sev blakus. Paskatījies apkārt, ieraudzīju Felurianu sēžam ūdensmalā. Viņa bija apvijusi rokas ap ceļ­galiem, un es tikko jaušami dzirdēju klusus šņukstus, kas izklausījās pēc tālīnas dziesmas.

Brīžiem gulēju, brīžiem pamodos. Viņa iedeva man gredzenu, kas darināts no lapas, zelta ogu ķekaru, puķi, kas atvērās un aizvērās, kad tai pārvilka pirkstu.

Un reiz, kad es pamodos izbiedēts, slapju seju un smeldzošām krū­tīm, viņa pasniedzās un uzlika plaukstu uz manējās. ŠI kustība bija tik nedroša, un Felurianas seja izskatījās tik bažīga, it kā viņa nekad mūžā nebūtu pieskārusies vīrietim. It kā viņa baidītos, ka es varētu saplīst, sadegt vai iedzelt. Maiga kā naktstauriņš, vēsā plauksta kādu laiku gulēja uz manējās. Viņa viegli saspieda manu roku, bridi gaidīja un tad atrāvās.

Tobrīd tāda izturēšanās man šķita dīvaina. Taču es biju pārlieku apju­cis un nelaimīgs, lai spētu skaidri domāt. Tikai tagad, atskatīdamies pagātnē, esmu aptvēris patiesību. Kā neveikla iesācēja mīlestībā viņa mēģināja mani mierināt, taču viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā to darīt.

* * *

Tomēr laiks dziedē visas kaites. Mani ļaunie sapņi pamazām atkāpās. Atgriezās ēstgriba. Domas noskaidrojās tiktāl, ka paretam es atkal spēju draiski sarunāties ar Felurianu. Vēl pēc neilga laika atsāku flirtēt. Kad tas notika, Felurianas atvieglojums bija acīmredzams, it kā viņa neprastu uzturēt attiecības ar radījumu, kas nevēlas viņu skūpstīt.

Visbeidzot atdzīvojās mana ziņkāre, un tā bija droša zīme, ka es atkal esmu tas pats cilvēks, kas agrāk. Neesmu pavaicājis, kā tev pēdējā laikā ir veicies ar ēnsega šūšanu, es teicu.

Felurianas seja iemirdzējās. tas ir gatavs! Viņas acīs dzirkstīja lepnums. Satvērusi mani aiz rokas, viņa aizvilka mani līdz sava mājokļa malai. ar dzelzi negāja viegli, bet viss ir izdarīts. Viņa paspēra soli uz priekšu, tad apstājās. vai vari to atrast?

Labu brīdi es uzmanīgi lūkojos apkārt. Kaut gan viņa bija jau atklā­jusi, kas man jāmeklē, tikai pēc krietna laika es pamanīju tuvējā koka pustumsā tikko jaušamus apveidus ar atšķirīgu krāsas niansi. Pastiepis roku, izvilku ēnsegu no lapotnes krēslas.

Feluriana pieskrēja man blakus, līksmi smiedamās, it kā es nupat būtu uzvarējis kādā spēlē. Apvijusi rokas man ap kaklu, viņa skūpstīja mani ar neapvaldītu bērna dedzību.

Līdz šim viņa nekad man nebija ļāvusi pielaikot ēnsegu, un es sajūs­mināts lūkojos, kā viņa to uzliek uz maniem kailajiem pleciem. Tas bija viegls, gandrīz nejūtams, un mīkstāks par vislabāko samtu. Jutos gluži kā ietērpies siltā vēja pūsmā, tādā pašā vēsmiņā, kāda bija man pieskārusies krēslainajā meža klajumā, kur Feluriana bija aizvedusi mani vākt ēnas.

Gribēju aiziet līdz ezeram, lai ūdens spogulī redzētu savu atspulgu, taču Feluriana ieslēdza mani apskāvienos. Noguldījusi mani zemē, viņa jāteniski uzsēdās man virsū, un ēnsegs pletās zem mums kā mīksts, biezs paklājs. Feluriana sakļāva tā malas mums apkārt un sāka skūpstīt manas krūtis un kaklu. Viņas mēle dedzināja manu ādu.

- atceries! viņa čukstēja man ausī. katru reizi, kad shaed ieskaus tevi, tu domāsi par mani. katrs tā pieskāriens tev šķitīs mans pieskā­riens. Viņa lēni kustējās virs manis, cieši piespiedusies ar visu kailo augumu. lai kādas sievietes būtu tavā dzīvē, tu vienmēr atcerēsies Felurianu, un tu atgriezīsies.

* * *

Pēc tam es sapratu, ka mans laiks Fae valstībā tuvojas beigām. Kteha vārdi urbās man atmiņā kā iesmi, skubinādami doties atpakaļ pasaulē. Doma, ka esmu atradies akmens sviediena attālumā no cilvēka, kurš nonāvējis manus vecākus, bet neesmu to zinājis, atstāja mutē rūgtu garšu, ko nespēja gaisināt pat Felurianas skūpsti. Un galvā man atkal un atkal atbalsojās Kteha vārdi par Dennu.

Beidzot kādu ritu es pamodos un sapratu, ka šis bridis ir pienācis. Piecēlos, sakravāju ceļamaisu un pirmo reizi kopš daudzām dienām sa­ģērbos. Drēbju pieskāriens ādai pēc visa šī laika radīja dīvainu jutoņu. Cik ilgi es biju kavējies projām? Pārlaidu pirkstus bārdai un nokratīju šo domu. Nebija jēgas minēt, jo pavisam drīz es uzzināšu patiesību.

Pagriezies ieraudzīju mājokļa vidū stāvam Felurianu. Viņas seja bija skumja. Bridi man šķita, ka viņa iebildīs pret manu promiešanu, taču tas nenotika. Pienākusi klāt, viņa aplika ēnsegu man ap pleciem gluži kā gādīga māte, kas rūpējas, lai bērnam būtu silti. Pat tauriņi, kas lidinājās viņai apkārt, izskatījās noskumuši.

Vairākas stundas viņa veda mani caur mežu, līdz mēs nonācām pie diviem augstiem pelēkakmeņiem. Feluriana uzvilka man uz galvas ap­metņa kapuci un lika aizvērt acis. Tad, vezdama mani aiz rokas, viņa apmeta nelielu loku, un es jutu, ka gaiss tikko jaušami mainās. Kad atkal atvēru acis, redzēju, ka atrodos citā mežā, nevis tajā, pa kuru biju gājis pirms īsa brīža. Savādais spriegums gaisā bija pazudis. Šī bija mirstīgo cilvēku pasaule.

Es pagriezos pret Felurianu. Mana kundze! es teicu. Man nav nekā, ko es pirms šķiršanās varētu tev dāvāt.

- tikai solījums atgriezties. Viņas balss bija maiga kā lilijas zieds, un tajā slēpās brīdinošs čuksts.

Es pasmaidīju. Gribēju teikt, ka man nav nekā, ko tev atstāt, mana kundze.

- tikai atmiņas. Viņa pieliecās man tuvāk.

Aizvēris acis, es atvadījos no viņas ar nedaudziem vārdiem un dau­dziem skūpstiem.

Tad devos projām. Labprāt sacītu, ka neatskatījos atpakaļ, taču tā nebūtu patiesība. Redzot viņu, man šķita, ka sirds tūlīt lūzīs. Blakus lielajiem pelēkakmeņiem viņa izskatījās apbrīnojami maza. Tik tikko noturējos, negriezies atpakaļ, lai sniegtu viņai pēdējo skūpstu, lai sacītu pēdējos atvadu vārdus.

Taču es zināju: ja atgriezīšos, nekad vairs nespēšu aiziet. Un apņē­mīgi devos tālāk.

Kad atskatījos vēlreiz, Feluriana bija pazudusi.