Vieda vīra bailes

PIECPADSMITĀ NODAĻA . Interesants fakts

ELODINS IENĀCA lekciju zālē gandrīz ar stundas nokavēšanos. Viņa apģērbu izraibināja zāles traipi un matos bija ieķērušās nokaltušas lapas. Viņš apmierināti smīnēja.

Šodien mēs viņu gaidījām tikai seši. Džarrets uz pēdējām divām nodarbībām nebija ieradies. Atceroties dzēlīgās piezīmes, ko viņš pēdējā reizē bija izmetis, es šaubījos, vai viņš vairs šeit parādīsies.

- Nu tā! Elodins bez jebkāda ievada iesaucās. Tagad stāstiet!

Šis bija viņa jaunākais paņēmiens, kā tērēt mūsu laiku. Katras nodar­bības sākumā viņš pieprasīja kādu interesantu faktu, ko agrāk nebija dzir­dējis. Protams, par to, kas uzskatāms par interesantu, vienīgais lēmējs bija pats Elodins, un, ja pirmais minētais fakts neatbilda viņa prasībām vai arī bija viņam jau zināms, viņš pieprasīja kaut ko citu, vēl un vēl, līdz beidzot studentam izdevās nosaukt kaut ko tādu, kas viņu ieinteresēja.

Elodins izstiepa pirkstu pret Breanu. Runā!

- Zirnekļi spēj elpot zem ūdens, viņa bez stomīšanās paziņoja.

Elodins pamāja ar galvu. Labi. Pēc tam viņš paskatījās uz Fentonu.

- Dienvidos no Vintasas ir upe, kas tek nepareizā virzienā, Fentons teica. Tā ir sālsūdens upe, kas plūst uz iekšzemi no Kentes jūras.

Elodins papurināja galvu. To es jau zinu.

Fentons paskatījās lejup uz papīra lapu. Valdnieks Ventorans reiz pieņēma likumu…

- Garlaicīgi! Elodins viņu pārtrauca.

-Ja cilvēks izdzer vairāk par divām kvartām jūras ūdens, viņš apvem­jas. Fentons jautājoši paskatījās uz Elodinu.

Elodins domīgi pašķobīja muti, it kā censtos izdabūt skrimsli no zobu starpas. Tad viņš apmierināts pamāja ar galvu. Tas bija labi. Pēc tam viņš pievērsās Urešam.

- Bezgalību ir iespējams dalīt bezgalīgi daudz reižu, un katra daļa tik un tā būs bezgalīgi liela, Urešs teica ar savu neparasto lanetieša akcentu. Bet, ja bezgalīgi daudz reižu dala galīgu skaitli, katra daļa ir mazs, galīgs lielums. H kā šīs daļas ir mazi, galīgi lielumi, toties to ir bezgalīgi daudz, ja tās atkal savieno kopā, to summa ir bezgalīga. Tas liecina, ka jebkurš skaitlis būtībā ir bezgalīgs.

- Oho! Elodins izmeta pēc krietna klusuma brīža. Ar nopietnu sejas izteiksmi viņš pastiepa pirkstu pret lanetieti. Ureš! Tavs nākamais uzdevums ir nodarboties ar seksu. Ja nezini, kā tas darāms, pienāc pēc nodarbības pie manis! Viņš pagriezās pret Inisu.

- Illieši nekad nav izveidojuši rakstu valodu, Inisa teica.

- Nav taisnība! Elodins atsaucās. Illieši izmantoja mezglu sis­tēmu. Viņš ar sarežģītām plaukstu kustībām atdarināja siešanu vai pīšanu. Un to viņi darīja jau krietni agrāk, nekā mēs sākām skrāpēt piktogrammas uz aitu ādām.

- Es neteicu, ka viņiem nav bijis nekādas fiksētas valodas, Inisa nomurmināja. Es runāju par rakstu valodu.

Elodins paraustīja plecus, uzsvērti demonstrēdams garlaicību.

Inisa paskatījās uz viņu ar pikti sarauktu pieri. Nu labi! Skerijā ir suņu šķirne, kam atnešanās notiek caur rudimentāru peni, viņa teica.

- Oho! Elodins iesaucās. Labi! Jā? Viņš pastiepa pirkstu pret Felu.

- Pirms astoņdesmit gadiem “Mediķa” atklāja, kā izoperēt acij kata­raktu, Fela teica.

- To es jau zinu! Elodins atsaucās un nevērīgi atmeta ar roku.

- Ļaujiet man pabeigt, Fela teica. Kad viņi izpētīja, kā tas darāms, radās iespēja dot redzi cilvēkiem, kuri agrāk vispār nebija spējīgi redzēt. Šie cilvēki nebija zaudējuši redzi; viņi bija dzimuši akli.

Elodins ieinteresēts piešķieba galvu.

Fela turpināja: Kad viņi ieguva spēju redzēt, viņiem rādīja dažādus priekšmetus. Bumbu, kubu, piramīdu, un visi šie priekšmeti atradās uz galda. Fela stāstīdama ar rokām atdarināja minēto priekšmetu apveidus.

- Pēc tam ārsti viņiem jautāja, kurš no šiem trijiem priekšmetiem ir apaļš.

Fela brīdi klusēja, lai kāpinātu efektu, un pēc kārtas paskatījās uz mums visiem. Cilvēki nespēja atbildēt, tikai redzēdami priekšmetus. Viņiem vispirms vajadzēja tos aptaustīt. Tikai pēc pieskaršanās bumbai viņi varēja pateikt, ka tā ir apaļa.

Elodins atmeta galvu atpakaļ un sajūsmā iesmējās. Tiešām? viņš noprasīja.

Fela pamāja ar galvu.

- Felai pienākas galvenā balva! Elodins iesaucās, paceldams abas rokas. Tad viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis brūnu, iegarenu priekš­metu, iespieda to viņai plaukstā.

Fela ar interesi to nopētīja. H bija asklēpijas pāksts.

- Vēl nav izteicies Kvouts, Breana atgādināja.

- Tas nav svarīgi! Elodins nevērīgi atmeta. Kvouts neko nejēdz no interesantiem faktiem.

Es izrādīju sašutumu, cik uzkrītoši vien spēju.

- Nu labi! Elodins piekāpās. Saki, kas tev sakāms!

- Ademu tirgotājiem ir slepena māksla, ko sauc par lethani, es teicu. Tā ir galvenais iemesls, kāpēc viņi ir tik neganti un nepārspē­jami karotāji.

Elodins piešķieba galvu uz vienu pusi. Patiešām? viņš jautāja.

- Un kāda tā ir?

- Es nezinu, vienaldzīgi atmetu, cerēdams viņu aizkaitināt. Kā jau teicu, tā ir slepena māksla.

Šķiet, bridi viņš pārdomāja manus vārdus, bet tad papurināja galvu.

- Nē. Tas ir interesanti, bet tas nav fakts. Tas ir tikpat kā sacīt, ka keldiešu augļotājiem ir noslēpums, ko sauc financia, un ka tas dara viņus par nepārspējamiem baņķieriem. Tam nav satura. Viņš vēlreiz gaidoši paskatījās uz mani.

Mēģināju izdomāt kaut ko citu, bet man tas neizdevās. Manas domas bija apsēduši fantastiski stāsti un bezcerīgi meklējumi par čandriāniem.

- Nu, redzi? Elodins sacīja Breanai. Viņš neko nejēdz!

- Es vienkārši nesaprotu, kāpēc mēs tā tērējam laiku! es asi izmetu.

- Vai tev ir kāds labāks ierosinājums? Elodins noprasīja.

- Jā! es pārskaities iesaucos. Man ir tūkstoš svarīgāku ierosinā­jumu! Piemēram, mācīties vēja vārdu!

Elodins pacēla pirkstu, cenzdamies ieņemt vieda prātnieka pozu, bet sakaltušās lapas matos viņam liedza panākt gribēto efektu. Mazi fakti ved pie lielām zināšanām, viņš dziedoši noskaitīja. Tieši tāpat kā mazi vārdi ved pie lieliem vārdiem.

Viņš sasita plaukstas un enerģiski tās saberzēja. Labi! Fela! Atver savu balvu, lai mēs varam dot Kvoutam mācību, ko viņš tik dedzīgi vēlas!

Fela atvēra sakaltušo asklēpijas pāksti. Viņas plaukstās sabira baltas, irstošas sēklu pūkas.

Ar rokas mājienu vārdu maģistrs lika viņai uzmest tās gaisā. Fela to izdarīja, un visi noskatījās, kā baltais pūku kamols peld pretī lekciju zāles augstajiem griestiem un pēc tam smagi nolaižas uz grīdas.

- Sasodīts! Elodins iesaucās. Viņš cienīgi aizsoļoja līdz sēklu kamo­lam, pacēla to un sparīgi savicināja sev ap galvu, līdz gaisā visapkārt peldēja neskaitāmas baltas asklēpijas sēklu pūkas.

Pēc tam Elodins sāka tās enerģiski tvarstīt, skraidīdams pa telpu un cenzdamies noķert tās saujās. Viņš rāpās pāri krēsliem, skrēja uz lektora katedras pusi, tad uzlēca uz galda telpas priekšā.

Visu šo laiku viņš tvarstīja sēklas. Sākumā viņš to darīja ar vienu roku, kā varētu tvert bumbu. Taču tas neizdevās, un viņš sāka vēcināt

plaukstu tā, it kā sistu mušas. Kad nelīdzēja arī tas, viņš mēģināja tās tvert, sakļaudams abas plaukstas, kā bērns varētu gaisā ķert spīdvaboli.

Tomēr viņam neizdevās noķert nevienu sēklu. Jo ilgāk viņš tās tvar­stīja, jo viņa kustības kļuva drudžainākas, skrējiens ātrāks un tvēriens negantāks. Tā tas turpinājās veselu minūti. Divas minūtes. Piecas minū­tes. Desmit.

Tas būtu varējis turpināties visu nodarbības laiku, taču beidzot Elodins aizķērās aiz krēsla un sāpīgi nokrita uz akmens grīdas, pārplēsdams bikšu staru un saskrambādams ceļi līdz asinīm.

Sagrābis kāju, viņš apsēdās uz grīdas un ļāva vaļu tik varenai lamu­vārdu straumei, kādu es nekad vēl nebiju dzirdējis. Viņš auroja, šņāca un spļaudījās. Viņš kliedza vismaz astoņās dažādās valodās, un, kaut gan daudzus vārdus es nesapratu, tie skanēja tā, ka man māga sarāvās čokurā un sīkie matiņi uz rokām sacēlās stāvus. Viņš izkliedza vārdus, no kuriem man izspiedās sviedri. Viņš izkliedza vārdus, no kuriem man metās nelabi. Es nebiju domājis, ka kaut ko tādu vispār iespējams izrunāt.

Iespējams, ka tas būtu turpinājies bezgalīgi, bet tad, sparīgi ievilk­dams elpu, viņš ierāva mutē vienu no peldošajām asklēpijas sēklām un sāka neganti klepot un rīstīties.

Beidzot viņš izspļāva sēklu, atguva elpu, piecēlās kājās un, neteicis vairs ne vārda, izkliboja no lekciju zāles.

Šī nebija pati dīvainākā no maģistra Elodina nodarbībām.

* * *

Pēc Elodina nodarbības es ieturēju ašu maltīti Ankera viesnīcā, tad devos uz savu maiņu “Medikā” un vēroju pieredzējušākos El’thes nosa­kām diagnozi un ārstēšanu jaunpienākušajiem pacientiem. Pēc tam devos pāri upei, cerēdams satikt Dennu. Šis bija mans trešais ceļojums uz Imri nedaudzu dienu laikā, bet šī bija skaidra, saulaina diena, un pēc ilgajām darba stundām Arhīvos es jutu, ka jāizloka kājas.

Vispirms iegriezos “Eolijā”, kaut gan vēl bija pārāk agrs, lai varētu sastapt tur Dennu. Brīdi patērzējis ar Stančionu un Deohu, devos tālāk uz dažām citām viesnīcām, kurās viņa palaikam mēdza iegriezties: uz “Spundi”, “Mucu un Ķīpu” un “Suni Sienā”. Dennas nebija ari tur.

Paklejoju pa dažiem pilsētas dārziem, kuros koki bija nometuši jau gandrīz visas lapas. Tad apstaigāju visus zināmos instrumentu veikalus, pētīju lautas un taujāju, vai pārdevēji nav redzējuši glītu, tumšmatainu sievieti aplūkojam arfas. Neviens viņu nebija redzējis.

Tikmēr bija kļuvis jau pavisam tumšs. Tāpēc es vēlreiz iegriezos “Eolijā” un lēnām izstaigāju cauri apmeklētāju bariem. Denna joprojām

nekur nebija redzama, taču es satiku grāfu Threpi. Mēs kopīgi iedzērām, noklausījāmies dažas dziesmas, un es atkal devos projām.

Iedams atpakaļ uz Universitātes pilsētiņu, es ciešāk savilku ap ple­ciem apmetni. Imres ielas tagad bija dzīvākas un rosīgākas nekā dienā, un, par spīti saltumam, gaisā valdīja svētku noskaņa. No viesnīcu un teātru durvīm skanēja daudzu un dažādu veidu mūzika. Pa restorānu un izstāžu zāļu durvīm iekšā un ārā plūda apmeklētāju bari.

Tad es izdzirdēju smieklus, kas dzidri un skanīgi pacēlās pāri pūļa murdoņai. Šos smieklus es būtu pazinis jebkurā vietā. Tie bija Dennas smiekli. Es tos pazinu kā pats savas plaukstas.

Nevilšus atplaukdams smaidā, es pagriezos apkārt. Tā notika vienmēr. Dennu man izdevās sastapt tieši tad, kad biju zaudējis visas cerības.

Pārlaidu skatienu daudzajām sejām un tūlīt viņu ieraudzīju. Denna stāvēja pie nelielas kafejnīcas durvīm, ģērbusies garā, zilā samta tērpā.

Paspēru soli uz viņas pusi, bet tad apstājos. Brīdi vēroju, kā viņa sarunājas ar kādu, kurš stāvēja aiz atvērtām karietes durvīm. Redzēju tikai viņas sarunu biedra platmales augšdaļu. To rotāja liels, balts spalvu pušķis.

Pēc brīža Ambrozs aizvēra karietes durvis. Viņš veltīja Dennai platu, pievilcīgu smaidu un pateica dažus vārdus, kas viņai izraisīja smieklus. Viņa svārku zeltainais brokāts mirdzēja laternas gaismā, un viņa pirk­staiņi bija tādā pašā karaliski violetā toni kā zābaki. Tādai krāsai viņa apģērbā vajadzēja izskatīties bezgaumīgi uzkrītošai, tomēr tā nebija.

Kamēr es stāvēju un skatījos, mani gandrīz notrieca un sabrauca divjūgs, un tas būtu bijis gluži pelnīti, jo es stāvēju pašā ceļa vidū. Braucējs nolamājās, pavicināja pātagu un aiztraucās man garām. Pātagas cirtiens ķēra manu skaustu, taču es to pat nejutu.

Atguvis līdzsvaru, atkal paskatījos uz karietes pusi un ieraudzīju Ambrozu skūpstām Dennas roku. Tad viņš ar galantu kustību piedāvāja Dennai elkoni, un abi kopā iegāja kafejnīcā.