Vieda vīra bailes

SIMTĀ NODAĻA . Ēnsegs

VARBŪT MAN vajadzētu paskaidrot dažas Fae valstības īpatnības.

No pirmā skatiena Felurianas meža klajums nešķita īpaši savāds. Daudzējādā ziņā tas atgādināja senatnīgu, neskartu meža vietu. Ja virs galvas nemirdzētu svešādās zvaigznes, es varbūt domātu, ka joprojām atrodos kādā savrupā Eldas meža stūri.

Tomēr tas bija atšķirīgs. Kopš aiziešanas no saviem kareivīgajiem ceļabiedriem es biju gulējis miegā reizes desmit vai divpadsmit. Tomēr debesis virs Felurianas mājokļa visu laiku saglabāja violeti zilgano mij­krēšļa krāsu, un nekādas pazīmes neliecināja par varbūtējām pārmaiņām.

Es tikai pavisam aptuveni varēju minēt, cik ilgi atrodos Fae zemē. Turklāt man nebija ne mazākās jausmas, cik ilgs laiks tikmēr ir aizritējis mirstīgo pasaulē. Daudzi stāsti piemin zēnus, kas aizmiguši feju laika lokos un pamodušies kā veci vīri. Tie vēsta ari par jaunām meitenēm, kas apmaldījušās mežā un atgriezušās pēc daudziem gadiem, izskatīda­mās tikpat jaunas un apgalvodamas, ka kopš viņu aiziešanas pagājušas tikai dažas minūtes.

Varbūt katru reizi, kad aizmidzis gulēju Felurianas apskāvienos, manā pasaulē pagāja gadi. Varbūt atgriezies es redzēšu, ka ir aizritējis gadsimts vai varbūt laiks stāvējis uz vietas.

Centos pēc iespējas par to nedomāt. Tikai muļķis raizējas par to, ko nespēj ietekmēt.

Cita atšķirība Fae valstībā bija daudz smalkāka un grūtāk aprakstāma.

“Medikā” es diezgan daudz laika biju pavadījis bezsamaņā gulošu cilvēku tuvumā. To es pieminu tāpēc, ka gribu uzsvērt: starp uzturēša­nos tukšā istabā un uzturēšanos istabā, kurā kāds guļ, ir liela atšķirība. Guļošs cilvēks nozīmē klātbūtni. Tas apjauš tavu esamību arī tad, ja šī apjauta ir miglaina un neskaidra.

Tāda bija ari Fae valstība. Šī nianse bija tik dīvaina un netverama, ka es to ilgu laiku pat nepamanīju. Un tad, kad pamanīju, man atkal vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, kur šī atšķirība slēpjas.

Es jutos tā, it kā no tukšas istabas būtu iegājis tādā, kurā kāds guļ. Tikai tur neviena nebija. Jutos tā, it kā visa mana apkārtne gulētu ciešā miegā: koki, akmeņi, urdzošā straume, kas ieplūda Felurianas ezerā. Viss šķita tāds kā saturīgāks, klātesošāks, nekā biju pieradis redzēt, it kā neskaidri apzinātos manu esamību.

* * *

Doma, ka es beigu beigās aiziešu no Fae valstības dzīvs un ar nesadra­gātu prātu, Felurianai bija jauna, un es redzēju, ka tā viņai dara bažas. Nereti viņa sarunas vidū pēkšņi mainīja tematu un lika man apsolīt, apsolīt, ka es atgriezīšos pie viņas.

Centos viņu pārliecināt, kā spēdams, taču tas nozīmēja neskaitāmas reizes atkārtot vienu un to pašu. Pēc divdesmit vai trīsdesmit solīju­miem es teicu: Cik vien spēšu, es rūpēšos par savu drošību, lai varētu atgriezties pie tevis.

Redzēju viņas sejā pārmaiņu: tā kļuva noraizējusies, tad drūma un beidzot domīga. Brīdi es bažījos, ka viņa tomēr ir nolēmusi paturēt mani par tādu kā mirstīgu spēļlietu, un pārmetu sev, kāpēc neesmu bēdzis projām no Fae valstības, kad man bija tāda iespēja…

Taču nebiju vēl sācis nopietni raizēties, kad Feluriana piešķieba galvu un šķietami mainīja sarunas tematu. vai mana saldā liesma vēlētos sev mēteli? varbūt apmetni?

- Apmetnis man ir, es atbildēju un pamāju uz mājokļa kaktu, kur mētājās mana mantība. Tikai tad es pamanīju, ka vecā, noskrandušā skārdnieka apmetņa tur nav. Redzēju pārējos apģērba gabalus, zābakus un ceļamaisu, kurā joprojām, spriežot pēc maisa apveidiem, atradās maera naudas lāde. Bet mans apmetnis un zobens bija pazuduši. Gluži saprotami, ka nebiju pamanījis to prombūtni, jo nebiju pūlējies apģērb­ties kopš brīža, kad pirmoreiz pamodos līdzās Felurianai.

Viņa lēnām pārlaida man skatienu, un viņas seja bija saspringta un nopietna. Viņas acis kavējās man pie ceļgala, apakšdelma, augšdelma. Tikai tad, kad viņa satvēra mani aiz pleca un pagrieza otrādi, lai varētu apskatīt muguru, es sapratu, ka viņa pēta manas rētas.

Feluriana satvēra manu plaukstu un pārvilka pirkstu bālajai svītrai, kas stiepās no tās pāri apakšdelmam. tu neproti rūpēties par savu drošību, mans kvout.

Jutos mazliet aizskarts, jo vairāk tāpēc, ka viņas vārdos bija itin daudz patiesības. Ja ņem vērā visas nepatikšanas, kādās esmu iekļuvis, esmu ticis galā gluži labi, es stīvi sacīju.

Feluriana apgrieza manu plaukstu otrādi un uzmanīgi nopētīja delnu un pirkstus. tu neesi karotājs, viņa domīgi teica. un tomēr tu esi daudz izjutis dzelzi, tu esi jauks putns, kas nespēj lidot, nav loka, nav naža, nav bruņukrekla.

Viņa domīgi nolaida roku līdz manai pēdai un pārvilka to rētām un sacietējumiem, ko bija atstājuši Tarbeanas ielās pavadītie gadi. tu esi j’.ara ceļa gājējs, tu atradi mani naktī, savvaļas mežā. tu esi dziļi zinošs, drosmīgs un jauns, nepatikšanas atrod ceļu pie tevis.

Viņa nopietni ieskatījās man sejā. vai mans saldais dzejnieks vēlē­tos shaed?

- Ko?

Viņa bridi klusēja, pārdomādama savus vārdus. ēnu.

Es pasmaidīju. Tā man jau ir. Tad paskatījos, lai tiešām par to pārliecinātos. Es taču biju Fae valstībā.

Feluriana sarauca pieri un papurināja galvu par manu neattapību. citam es dotu vairogu, kas pasargātu viņu no ievainojumiem, citam es dāvātu dzintaru, citam apvītu zobena maksti ar ciešiem burvības valgiem vai darinātu burvju kroni, kas liktu pārējiem uzlūkot viņu ar mīles­tību.

Viņa svinīgi papurināja galvu. bet tev ne. tu esi nakts gājējs, mēness sekotājs, tev jābūt vieglam, tev klusi jāiet cauri naktij, tev jābūt ātram un bezbailīgam. Viņa pamāja pati pie sevis. tas nozīmē, ka man jāizgatavo tev shaed.

Feluriana piecēlās un sāka iet cauri mežam. nāc! viņa teica.

Lūgumus viņa izteica nepierastā veidā. Biju jau pārliecinājies: ja vien visiem spēkiem necenšos turēties pretī, es attopos darām visu, ko viņa man teikusi.

Ne tāpēc, ka viņa runātu valdonīgi. Viņas balss bija pārāk maiga un glāsmaina, lai nestu pavēles smagumu. Viņa nepieprasīja un nepierunāja. Viņas tonis bija gluži ikdienišķs. It kā viņa nespētu iztēloties pasauli, kurā kāds nevēlētos darīt tieši to, ko viņa teikusi.

Tāpēc arī šoreiz, kad Feluriana aicināja mani nākt līdzi, es pielēcu kājās kā lelle, kas paraustīta aiz aukliņas. Drīz es tecēju viņai blakus un kails kā jaundzimis bērns kopā ar viņu dziļi ieniru senatnīgā meža ēnainajā krēslā.

Bridi gandrīz vai gribēju steigties atpakaļ pēc drēbēm, bet tad nolēmu sekot padomam, ko zēna gados bija devis mans tēvs. “Katrs ēd citu cūkas cepeša daļu,” viņš bija teicis. “Ja gribi pieskaņoties pārējiem, dari tāpat!” Dažādas vietas, dažāda etiķete.

Tā nu es sekoju viņai kails un nesagatavojies tam, kas gaidāms. Felu­riana gāja straujā solī, un sūnas apslāpēja mūsu kailo kāju troksni.

Jo tālāk gājām, jo tumšāks kļuva mežs. Sākumā man šķita, ka iemesls tam ir tikai koku zari mums virs galvas. Taču vēlāk es aptvēru patiesību. Mijkrēšļa debesis virs mums palēnām kļuva tumšākas. Beidzot pazuda pēdējā violetā nokrāsa un debesis pārtapa samtainā melnumā, ko viet­vietām izraibināja nepazīstamas zvaigznes.

Feluriana neapstādamās gāja uz priekšu. Zvaigžņu gaismā es redzēju viņas bālo ādu un apkārtējo koku apveidus, bet viss pārējais tinās tumsā. Iedomādamies, ka esmu gudrs, es izveidoju simpātijas sasaisti gaismai un pacēlu roku virs galvas kā lāpu. Jutos par to itin lepns, jo kustības un gaismas sasaiste bez metāla gabala, kurā to koncentrēt, ir diezgan grūts pasākums.

Gaisma iemirdzējās, un uz brīdi es ieraudzīju mūsu apkārtni. Cik tālu sniedzās skatiens, kā masīvas kolonnas slējās tumši koku stumbri. Nebija ne zemu zaru, ne pameža, ne zāles. Redzēju tikai tumšas sūnas zem kājām un tumšus zarus virs galvas. Šī aina man atgādināja plašu, tukšu katedrāli, kas tinusies sodrēju krāsas samtā.

- ciar nalias! Feluriana izgrūda.

Saprazdams drīzāk viņas toni, nevis vārdus, es pārtraucu sasaisti un ļāvu mūs ieskaut tumsai. Mirkli vēlāk Feluriana lēcienā nogāza mani zemē, spiezdama lokano, kailo augumu pret manējo. Tas nebija nekas neparasts, taču šoreiz pārdzīvojums nebija īpaši erotisks, jo mans pakau­sis atsitās pret mezglainu sakņu izcilni.

Šī iemesla dēļ brīdī, kad zeme zem mums viegli nodrebēja, es biju pa pusei apdullis un par deviņām desmitdaļām akls. Gaisu virs mums un mazliet sānis no mums satricināja kaut kas neaptverami plašs un kluss.

Felurianas augums virs manis bija nostiepts kā arfas stīga. Viņas kājas balstījās man katra savā pusē un saspringtie augšstilbu muskuļi trīcēja. Viņas garie mati krita mums pāri, ieskaujot mūs kā zīda sega. Viņas krūtis spiedās pret manējām, un viņa ievilka klusu, seklu elpu.

Viņas augums drebēja dunošās sirds ritmā, un es jutu kakla iedobē sakustamies viņas lūpas. Klusāk par čukstu Feluriana izrunāja maigu, līganu vārdu. Jutu, kā tas piespiežas man pie ādas, raidīdams gaisā klusus vilnīšus, kā ūdenī iesviests akmens raida apļus uz dīķa virsmas.

Virs mums atskanēja tāda kā klusa kustība, it kā kāds vīstītu lielu samta gabalu ap stikla lausku. Nebūtu jēgas apgalvot, ka es to izpratu, tomēr tas ir vistuvākais veids, kā spēju šo skaņu aprakstīt. Tā bija paklusa dūkoņa, pa pusei saklausāma, apzināta kustība. Nevaru paskaidrot, kāpēc tā man saistījās ar kaut ko baisu un skarbu, bet tā tas bija. Mana piere pārklājās sviedriem, un es jutu sevī spēji ieplūstam asas, smacējošas šausmas.

Feluriana nekustīgi sastinga kā izbiedēta stirna vai kaķis, kas gatavo­jas lēcienam. Viņa klusi ievilka elpu un izrunāja vēl vienu vārdu. Viņas elpa karsti skāra manu kaklu, un pa pusei dzirdētais vārds nostrinkšķēja pret mani, it kā es būtu cieši nostiepta bungu āda.

Feluriana viegli pagrieza galvu, it kā cenzdamās kaut ko saklausīt, (.arie, izjukušie mati, viņai sakustoties, lēni izplūda neskaitāmās šķips­nas pāri visai mana kailā ķermeņa kreisajai pusei, un es jutu, ka mani pārklāj zosāda. Pat būdams neizprotamo šausmu varā, es nodrebēju un neviļus klusi ieelsojos.

Gaiss virs mums spēcīgi saviļņojās.

Felurianas kreisās rokas nagi spēji ieurbās man plecā. Viņas gurni sakustējās un kailais augums lēni paslīdēja augšup pār manējo, līdz mūsu sejas bija vienādā līmenī. Viņas mēle ziboši skāra manas lūpas, un es gluži neapzināti atliecu galvu, gaidīdams skūpstu.

Mūsu mutes sakļāvās, un viņa ievilka lēnu, garu elpu, izsūkdama no manis gaisu. Es sajutu galvā vieglu reiboni. Tad, joprojām neatraudama lūpas no manējām, Feluriana strauji iepūta manī dvašu, piepildot manas plaušas. Maigs, visaptverošs klusums. Sausseržu garša mutē. Zeme zem manis nodrebēja, un viss šķita sastingstam. Nenosakāmu, bezgalīgu brīdi mana sirds krūtīs pārstāja pukstēt.

Spriegums gaisā virs mums tikko jaušami mazinājās.

Feluriana atrāva muti no manējās, un mana sirds atkal spēji un sparīgi iedunējās. Otrs sirdspuksts. Trešais. Ievilku krūtīs dziļu, trīcošu elpu.

Tikai tad Felurianas augums atslāba. Viņa gulēja virs manis, lunkana un atbrīvojusies, un kailais ķermenis kā ūdens izplūda pār manējo. Viņas galva balstījās manā kakla iedobē, un viņa izdvesa tvīksmīgu, apmie­rinātu nopūtu.

Gurdā atslābuma brīdis pagāja, un Feluriana iesmējās, ķermenim vis­caur nodrebot. Tie bija neapvaldīti, līksmi smiekli, it kā viņa nupat būtu izstrādājusi lielisku joku. Paslējusies augstāk, viņa kaislīgi noskūpstīja mani uz lūpām, tad viegli iekoda man ausī, noslīdēja no manis un uzvilka mani kājās.

Es atvēru muti. Tad atkal to aizvēru, nolēmis, ka šis diez vai ir pie­mērots brīdis jautājumiem. Būt gudram nereti nozīmē īstajā brīdī turēt mēli aiz zobiem.

Mēs tumsā turpinājām ceļu. Pamazām manas acis pielāgojās ap­stākļiem, un cauri zariem virs galvas es redzēju zvaigznes, kas veidoja citādus rakstus un mirdzēja spožāk nekā mirstīgo pasaules debesīs. To gaisma ļāva tikko jaušami saredzēt zemi un apkārtējos kokus. Felurianas slaidais stāvs vīdēja tumsā kā sudrabota ēna.

Koku stumbri ap mums kļuva augstāki un resnāki, pamazām aizsedzot blāvo zvaigžņu gaismu. Tad kļuva pavisam tumšs. Feluriana pārtapa ēnaini bālā plankumā. Kad šķita, ka tūlīt ari tas pazudis no mana redzes­lauka, viņa apstājās uz vietas un pacēla pie mutes saliektas plaukstas, it kā grasītos kādu saukt.

Es nepatīkami sarāvos, paredzēdams, ka apkārtnes rāmajā, klusajā mierā ielauzīsies spalgs troksnis. Taču nekāds sauciens neatskanēja. Ne­bija nekā. Nē, tas nav pareizi teikts. Atskanēja kaut kas līdzīgs klusai, lēnai murrāšanai. Tā nebija tik skaļa un uzkrītoša kā kaķa murrāšana. Drīzāk tā atgādināja apslāpētu sanoņu, kādu izplata krītošs sniegs, skaņu, kas rada dziļāka klusuma iespaidu nekā pilnīgs klusums.

Feluriana to atkārtoja vairākas reizes. Pēc tam viņa satvēra mani aiz rokas un veda tālāk tumsā, kur atkal atdarināja dīvaino, gandrīz nedzirdamo skaņu. Pēc trim šādām reizēm kļuva tik tumšs, ka es vairs nespēju saskatīt pat bālu viņas apveidu.

Apstājusies pēdējo reizi, Feluriana tumsā pienāca man tuvu klāt un piespieda savu augumu pie manējā. Pēc ilga un kvēla skūpsta, kam es cerēju sagaidīt turpinājumu, viņa atrāvās un tikko dzirdami iečukstēja man ausī: klusu! viņi tuvojas!

Labu brīdi es sasprindzināju acis un ausis, taču nekas nenotika. Tad tālumā kaut kas itin kā iemirdzējās. Tas tūlīt pazuda, un es nodomāju, ka acis mani vienkārši maldina, būdamas izslāpušas pēc gaismas. Bet tad mirdzums iezibējās vēlreiz. Šoreiz tie bija divi mirdzoši plankumi. Tad desmit. Drīz mums pretī starp kokiem virzījās simtiem gaismiņu, bālas kā maldugunis.

Par maldugunīm es biju dzirdējis, taču nekad tās nebiju redzējis. Un, tā kā mēs atradāmies Fae valstībā, es šaubījos, vai tik pasaulīga parādība šeit būtu iespējama. Atcerēdamies neskaitāmus feju stāstus, prātoju, kuri no pasaku tēliem varētu radīt šīs blāvās, drudžaini zibošās gaismiņas. Purva dzirkstis? Spīgaiņi? Dennerlingi ar lākturiem, kuros deg kapugunis?

Un tad, iztrūcinādamas mani, tās visas saplūda mums apkārt. Gais­miņas izskatījās sīkākas, nekā biju iedomājies, un zibēja mums pavisam tuvu. Es atkal dzirdēju klusināto krītoša sniega skaņu, kas šoreiz sanēja no visām pusēm. Joprojām nespēju uzminēt, kas tas ir, līdz kaut kas viegli kā dūna pieskārās manai rokai. Tas bija kaut kas lidzīgs naktstauriņiem. Naktstauriņi ar mirdzošiem plankumiem uz spārniem.

Tie mirgoja ar bālu, sudrabainu spīdumu, kas bija pārāk vājš, lai izgaismotu apkārtējo telpu. Bet vairāki simti šo radījumu, lidinādamies starp koku stumbriem, ļāva nojaust tuvākās apkārtnes apveidus. Daži apmetās uz kokiem vai zemē. Vairāki pielipa Felurianai, un, kaut gan tie ļāva saskatīt tikai nelielu plankumiņu no viņas bālās ādas, šī gaisma tomēr deva iespēju viņai sekot.

Pēc tam mēs labu laiku gājām tālāk, un Feluriana atkal vadīja mani caur senatnīgo koku stumbriem. Kādā brīdī es zem kailajām pēdām sa­jutu nevis sūnas, bet mīkstu zāli un mazliet vēlāk irdenu zemi, it kā mēs ietu pāri nesen uzartam tīrumam. Kādu laiku virzījāmies pa līkumotu, gludiem akmeņiem izklātu taku, kas uzveda mūs uz augsta tilta. Nakts­tauriņi visu laiku mūs pavadīja, ļoti aptuveni ļaudami nojaust tuvāko priekšmetu apveidus.

Beidzot Feluriana apstājās. Tagad tumsa bija tā sabiezējusi, ka gandrīz šķita ieskaujam mani kā silta sega. Vēja šalkoņa kokos un naktstauriņu kustības man palīdzēja noprast, ka atrodamies klajā vietā.

Virs mums nebija zvaigžņu. Ja bijām izgājuši klajumā, apkārtējiem kokiem vajadzētu būt ļoti lieliem, lai to zari sakļaudamies aizsegtu de­besis. Bet tikpat labi mēs varējām atrasties dziļi pazemē. Vai varbūt šajā Fae valstības daļā debesis bija melnas un tumšas. Tāda doma viesa nepatīkamu nemieru.

Netveramā guļošas būtnes klātesamība šeit bija jūtama stiprāk nekā iepriekš. Citas Fae valstības vietas šķita kā aizmigušas, bet te bija jaušama tāda kā gaidpilna trīsoņa īsi pirms pamošanās. Tā bija mulsinoša sajūta.

Feluriana viegli piespieda plaukstu pie manām krūtīm un pēc tam pacēla pirkstu man pie lūpām. Tad viņa atvirzījās un attālinājās, klusi dungodama frāzi no dziesmas, ko biju viņai sacerējis. Tomēr pat šāds sīks glaims nespēja atvairīt domu, ka es stāvu Fae valstības vidienē akls, pilnīgi kails un bez mazākās apjautas, kas šeit notiek.

Felurianai uz rokas, gurna, pleca un augšstilba bija apmetušies nakts­tauriņi. Tie ļāva man attālināti nojaust viņas kustības. Ja vajadzētu minēt, es teiktu, ka viņa kaut ko lasa no kokiem, krūmiem un akmeņiem. Kla­jumam pāršalca viegla, silta vēsma, un es jutu dīvainu atvieglojumu, kad tā skāra manu kailo ādu. (

Pēc minūtēm desmit Feluriana atgriezās un noskūpstīja mani. Rokās viņa turēja kaut ko mīkstu un siltu.

Mēs devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākuši. Nakts­tauriņi pamazām zaudēja interesi par mums un mūs pameta, atstādami dziļākā tumsā nekā iepriekš. Pēc šķietami bezgalīga laika tālumā starp kokiem iemirdzējās bāla gaisma. Tas bija tikai blāvs zvaigžņu mirgojums, taču tobrīd šķita spožs kā mirdzošu dimantu priekškars.

Sāku iet tam pretī, bet Feluriana satvēra mani aiz rokas un apturēja.

Bez vārdiem viņa apsēdināja mani vietā, kur zemi skāra pirmie bālie zvaigžņu stari, kas bija izspraukušies starp kokiem.

Viņa uzmanīgi izlaipoja starp blāvajiem stariem, vairīdamās no tiem, it kā tie varētu viņu apdedzināt. Iegājusi to vidū, viņa apsēdās zemē uz

sakrustotām kājām ar seju pret mani. Klēpi viņa turēja meža dziļumā savākto nešļavu, bet es nevarēju pateikt, kas tas ir, un redzēju vienīgi bezveidīgu, tumšu masu.

Tad Feluriana pastiepa roku, satvēra vienu tievo zvaigžņu staru kūli un ievilka to sev klēpī virs tumšajiem apveidiem.

Ja viņas izturēšanās nebūtu tik ikdienišķi nevērīga, droši vien es justos vairāk izbrīnīts. Bālajā gaismā redzēju viņas rokas izdarām tādu kā pazīstamu kustību. Pēc brīža viņa atkal pastiepās un ar īkšķi un rādītājpirkstu gandrīz izklaidīgi satvēra vēl vienu staru kopu.

Tikpat viegli kā iepriekšējo viņa to ievilka klēpī un atkārtoja to pašu kustību. Arī šoreiz tā man šķita pazīstama, tomēr es nepratu nosaukt to vārdā.

Klusi dungodama pie sevis, Feluriana satvēra nākamo zvaigžņu gais­mas staru, un apkārtne kļuva tikko jaušami gaišāka. Apveidi viņas klēpī atgādināja biezu, tumšu audumu. To redzēdams, es sapratu, kāpēc viņas kustības man liekas pazīstamas: tās man atgādināja tēvu, kad tas sēdēja un šuva. Vai Feluriana šuj zvaigžņu gaismā?

Nē. Viņa šuva ar zvaigžņu gaismu. Manī spēji atplaiksnīja atklāsme. Shaed nozīmēja ēnu. Neizprotamā veidā viņa bija atnesusi šurp klēpi ēnu un šūdināja tās ar zvaigžņu gaismu. Viņa šuva man ēnsegu, ēnu apmetni.

Vai tas izklausās bezjēdzīgi? Arī man tobrīd tā šķita. Taču manām neattapīgajām iedomām nebija nozīmes; Feluriana satvēra jaunu zvaig­žņu gaismas kūli un ievilka to klēpī. Man zuda jebkādas šaubas. Tikai muļķis netic tam, ko redz pats savām acīm.

Turklāt zvaigznes virs galvas bija svešādas un spožas. Es sēdēju bla­kus pasaku grāmatas būtnei. Viņa bija jauna un skaista jau tūkstoš gadu. Viņa spēja apturēt manus sirdspukstus ar skūpstu un prata sarunāties ar taurenīšiem. Vai šeit vairs atlika vieta neticībai?

Pēc brīža es pievirzījos tuvāk, lai varētu uzmanīgāk vērot viņas dar­bošanos. Viņa man uzsmaidīja un apveltīja mani ar ašu skūpstu.

Uzdevu dažus jautājumus, taču Felurianas atbildes bija vai nu nesa­karīgas, vai bezcerīgi virspusējas. Viņa neko nezināja par simpātijas, sigaldrijas vai Alara likumiem. Sēdēt mežā ar ēnu kaudzi klēpī viņai šķita pavisam ikdienišķi, un viņa tur nesaskatīja neko neparastu. Vispirms es jutos aizvainots, bet pēc tam kļuvu bezgala greizsirdīgs.

Atcerējos, kā viņas mājoklī biju atradis vēja vārdu. Biju juties tā, it kā pirmoreiz būtu patiesi pamodies un manās asinīs, dzeldīgas kā ledus, riņķotu patiesas zināšanas.

Šīs atmiņas īsu brīdi iesvēla manī pacilātību, bet tad stīga atkal pār­trūka, un es izjutu tikai zaudējuma apjautu. Mans dusošais prāts no jauna laidās miegā. Vēlreiz pievērsu uzmanību Felurianai un centos saprast notiekošo.

Pēc neilga laika Feluriana graciozi piecēlās un uzvilka kājās arī mani. Apmierināti dungodama, viņa satvēra mani aiz rokas, un mēs devāmies turp, no kurienes bijām atnākuši, čalodami par nenozīmīgām lietām. Tumšo ēnsegu viņa bija viegli pārmetusi pār roku.

Un, kad debesīs atausa pirmais mijkrēšļa bālums, viņa to pakāra tuvējā koka zaros. reizēm lēns vilinājums ir vienīgais ceļš, viņa teica. vāra ēna bīstas no sveces liesmas, kā gan tavs jaunradītais ēnsegs lai justos citādi?