Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . barbari

NĀKAMAJĀ RĪTĀ mēs ar Tempi pārvietojām apmetni uz citu vietu, bet Dedans un Hespe devās uz Krosonu pēc pārtikas. Martens atrada sav­rupu, līdzenu zemes gabalu netālu no ūdens. Tad mēs sakravājām man­tas, aiznesām visu turp, izrakām atejas bedri, izveidojām iedobi uguns­kuram un izdarījām visu pārējo, lai iekārtotos naktij.

Kamēr mēs darbojāmies, Tempi bija noskaņots sarunāties, taču es jutos nervozs. Iepriekš biju viņu aizvainojis, jautādams par lethani, tāpēc zināju, ka no šī temata jāvairās. Bet, ja viņu tik ļoti varēja satraukt vien­kāršs jautājums par dziedāšanu, kā lai uzmin, kas vēl var būt aizskarošs?

Turklāt viņa neizteiksmīgā seja un vairīšanās no acu kontakta sagā­dāja papildu problēmas. Kā iespējams saprātīgi sarunāties ar cilvēku, ja nevari nojaust, kā viņš jūtas? Tas bija tikpat kā aizsietām acīm staigāt pa nepazīstamu māju.

Tāpēc es izvēlējos drošāko ceļu un darbojoties taujāju viņam jaunus ademu vārdus. Galvenokārt priekšmetu nosaukumus, jo rokas mums abiem bija pārāk aizņemtas, lai nodotos žestu valodai.

Galvenais labums bija tāds, ka Tempi varēja vingrināties aturiešu valodā, savukārt es papildināju ademu valodas vārdu krājumu. Drīz ievē­roju: jo biežāk es kļūdījos viņa valodā, jo brīvāk viņš jutās, cenzdamies izteikties šejienes mēlē.

Tas, protams, nozīmēja, ka es kļūdījos bieži. Patiesībā reizēm es biju tik neattapīgs, ka Tempi bija spiests atkārtot savus skaidrojumus vairākas reizes vairākos dažādos veidos. Skaidrs, ka to viņš darīja aturiešu valodā.

Ap dienas vidu mēs beidzām iekārtot apmešanās vietu. Martens aiz­gāja medībās, un Tempi izstaipīdamies uzsāka savu lēno deju. To viņš izpildīja divas reizes pēc kārtas, un man radās aizdomas, ka arī viņam pašam tas kļūst garlaicīgi. Dejas beigās viņa seju un augumu klāja spīdīga sviedru kārtiņa, un viņš teica, ka iešot uz upi nomazgāties.

Kad biju palicis apmetnē viens, es izkausēju skārdnieka sveces, lai pagatavotu divus mazus vaska atveidojumus. Biju gribējis to darīt jau visas šis dienas, taču uz atdarinājuma gatavošanu pat Universitātē rau­dzījās greizi. Un šeit, Vintasā… Pietiks, ja teikšu, ka nolēmu rīkoties pēc iespējas nemanāmi.

Tas nebija elegants darbs. Dzīvnieku tauki nav tik ērti lietošanai kā simpātijas vasks, tomēr pat visprimitīvākajai lellei var būt postoša iedar­bība. Līdzko biju ielicis tās ceļasomā, jutos krietni labāk sagatavojies.

Kad slaucīju no pirkstiem pēdējās tauku paliekas, no peldes atgriezās Tempi, kails kā no mātes miesām nācis. Gadiem ilgais skatuves treniņš ļāva man saglabāt rāmu sejas izteiksmi, taču tas nenācās viegli.

Izkāris slapjās drēbes tuvējā koka zarā, Tempi pienāca pie manis, neizrādīdams nekādas mulsuma vai kautrības pazīmes,

Viņš pastiepa labo roku ar kopā saspiestu īkšķi un rādītājpirkstu. Kas tas ir? Atlaizdams pirkstus mazliet vaļīgāk, viņš ļāva man paskatīties.

Uzmanīgi ieskatījos, priecādamies, ka varu pievērst uzmanību kaut kam konkrētam. Tā ir ērce.

Tik tuvu būdams, es atkal biju spiests redzēt viņa rētas bālas līnijas, kas krustām šķērsām stiepās viņam pār rokām un krūtīm. “Medikas” mācībās es biju iemācījies pazīt rētas, un šie nebija platie, sārtie nelī­dzenie izciļņi, kas liecina par dziļu cirtienu cauri ādai, tauku slānim un muskuļiem. Šīs bija seklu brūču pēdas. To bija vairāki desmiti. Klusībā prātoju, cik sen viņš jau varētu būt algotnis, ja viņam ir tik seniegūtas rētas. Tempi izskatījās tikai mazliet vecāks par divdesmit gadiem.

Neievērodams manu pētošo skatienu, Tempi neizpratnē blenza uz pirkstos satverto kukaini. Tas kož. Man. Iekož un paliek. Viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr, bet balsī skanēja riebums. Viņš nervozi ņirbināja kreiso roku.

- Vai tad Ademrē nav ērču? es jautāju.

- Nē. Tempi mēģināja saspiest kukaini starp pirkstiem. Tas nelūst.

Es parādīju viņam, kā saspiest ērci starp nagiem, un Tempi to izda­rīja ar acīmredzamu labpatiku. Aizmetis beigto radījumu projām, viņš aizgāja pie saviem saritinātajiem guļvietas piederumiem un, joprojām kails, sāka vilkt ārā pēc kārtas katru drēbes gabalu, lai to pamatīgi izpuri­nātu.

Es centos neskatīties uz viņu un klusībā bažījos, ka tieši šajā brīdī no Krosonas atgriezīsies Dedans un Hespe.

Par laimi, viņi neieradās. Apmēram pēc stundas ceturkšņa Tempi uzvilka sausas bikses, iepriekš tās pamatīgi apskatījis.

Joprojām bez krekla viņš atnāca pie manis. Neieredzu ērces! viņš paziņoja.

Runādams viņš izdarīja asu kustību, it kā censtos nopurināt drupatas no krekla priekšas. Taču viņam nebija krekla, un uz kailās ādas nebija nekā tāda, ko vajadzētu nopurināt. Vēl vairāk es atcerējos, ka tieši tādu kustību viņš bija izdarījis pirms maza brīža.

Un tagad, kad sāku par to domāt, aptvēru, ka dažu aizvadīto dienu laikā es piecas vai sešas reizes esmu redzējis Tempi izdarām šo pašu kustību, tikai citkārt tā nebija tik neganta.

Manī uzzibēja spējas aizdomas. Tempi? Ko tas nozīmē? Es atda­rināju redzēto kustību.

- Šito. Viņš sašķobīja seju pārspīlēta riebuma grimasē.

Domās pārskrēju nesen aizvadītajām dienām un atcerējos, cik daudz reižu esmu redzējis Tempi nervozi zibinām plaukstu, kad mēģināju ar viņu sarunāties. Tāda doma mani gluži vai apdullināja.

- Tempi? es jautāju. Vai tā ir ar visu? Norādīju uz savu seju, pasmaidīju, pēc tam pikti saraucu pieri, tad izbolīju acis. Vai Ademrē to visu pasaka ar rokām?

Viņš pamāja ar galvu un vienlaikus izdarīja citu kustību.

- Un tas? es norādīju uz viņa roku. Ko tas nozīmē?

Tempi brīdi vilcinājās, tad piespiesti, neveikli pasmaidīja.

Es atkārtoju kustību: izpletu pirkstus un piespiedu īkšķi pie vidējā pirksta iekšpuses.

- Nē, Tempi teica. Otra roka. Kreisā.

- Kāpēc?

Viņš pastiepās un pabungoja man pa krūtīm mazliet pa kreisi no krūšu kaula. Bum-bum. Bum-bum. Pēc tam pirksts noslīdēja lejup līdz manai kreisajai plaukstai. Es pamāju ar galvu, apliecinādams, ka saprotu. Kreisā roka bija tuvāk sirdij. Pacēlis labo roku, viņš to savilka dūrē. Šī roka ir stipra. Pēc tam viņš pacēla kreiso roku. Šī roka ir gudra.

Tur bija neapstrīdama jēga. Tieši tāpēc vairākums flautistu akordus spēlē ar kreiso, bet stīgas strinkšķina ar labo roku. Kreisā roka parasti ir izveicīgāka.

Atkārtoju to pašu kustību ar kreiso plaukstu un izpletu pirkstus. Tempi papurināja galvu. Tas nozīmē šo. Viņš savilka vienu mutes pusi smīnā.

Tāda izteiksme viņa sejā izskatījās tik ļoti nevietā, ka es brīdi apstul­bis blenzu uz viņu. Tad uzmanīgāk nopētīju viņa plaukstu un mazliet pārkārtoju savu pirkstu stāvokli.

Tempi atzinīgi pamāja ar galvu. Viņa seja atkal bija gluži neizteiks­mīga, un pirmo reizi es sapratu, kāpēc.

Dažās turpmākajās stundās es uzzināju, ka ademu roku kustības īstenībā neatdarina sejas izteiksmes. Tik vienkārši tas nebija. Piemēram, smaids var nozīmēt, ka esat uzjautrināts, laimīgs, pateicīgs vai apmie­rināts. Jūs varat smaidīt, lai kādu nomierinātu. Varat smaidīt, tāpēc ka jūtaties labi vai esat iemīlējies. Grimase vai smīns var izskatīties līdzīgi smaidam, bet tie nozīmē pavisam ko citu.

Iztēlojieties, ka jūs mēģināt mācīt kādam smaidīt. Iztēlojieties, ka jūs mēģināt aprakstīt dažādu smaidu nozīmi un mācāt tos izmantot sarunas laikā. Tas ir grūtāk nekā iemācīties staigāt.

Pēkšņi man par daudz ko atausa skaidrība. Saprotams, ka Tempi ne­skatījās man acīs. Skatīties sarunu biedra sejā nebija nekādas jēgas. Bija jāklausās balsī, bet jāvēro rokas.

Dažas nākamās stundas es aizvadīju, pūlēdamies apgūt šīs mākslas pamatus, taču tas bija satriecoši grūti. Vārdi ir samērā vienkāršas esa­mības. Var parādīt uz akmeni. Var atdarināt skriešanu vai lēkšanu. Bet vai esat kādreiz mēģinājuši ar kustībām attēlot piekāpšanos? Respektu? Sarkasmu? Šaubos, vai to būtu spējis pat mans tēvs.

Šī iemesla dēļ mana izglītošanās vilkās tracinoši lēni, bet, par spīti visam, šķita neparasti vilinoša. Sajūta bija gluži tāda, it kā es būtu ieguvis otru mēli.

Turklāt savā ziņā tā bija ari noslēpums. Noslēpumi vienmēr ir bijuši mana vājība.

Pagāja trīs stundas, līdz es iemācījos nelielu daudzumu žestu. Manas sekmes bija satriecoši gausas, bet, kad beidzot iemācījos plaukstu valodu “noklusējumiem”, izjutu tādu lepnumu, ko grūti aprakstīt vārdos.

Šķiet, to juta arī Tempi. Labi! viņš teica, izstiepdams plaukstu tādā stāvoklī, kas man pavisam noteikti šķita paužam atzinību. Viņš izvingrināja plecus un izstaipīdamies piecēlās kājās. Tad viņš paraudzījās cauri zaru pinumam augšup uz sauli. Ēdam tagad?

Drīz. Bija vēl viens jautājums, kas nedeva mums abiem miera.

- Tempi, kāpēc vajadzīgas visas šīs pūles? es jautāju. Pasmaidīt ir viegli. Kāpēc jāsmaida ar rokām?

- Ar rokām arī ir viegli. Labāk. Vairāk… Viņš izdarīja līdzīgu, bet mazliet pārveidotu kustību, ar kādu nesen bija purinājis kreklu. Tā pauda nevis pretīgumu, bet drīzāk… aizkaitinājumu? Kā sauc cilvēku kopā dzīvošanu? Ceļi. Labas lietas. Viņš pārvilka īkšķi atslēgas kaulam vai tas nozīmēja vilšanos, bezcerību? Kā sauc labu kopā dzīvošanu? Kad neviens nekakā akā.

Es iesmējos. Civilizācija?

Viņš pamāja ar galvu un izpleta pirkstus: uzjautrinājums. Jā, viņš teica. Runāšana ar rokām ir civilizācija.

- Bet smaidīšana ir dabiska, es iebildu. Visi smaida.

- Dabisks nav civilizācija, Tempi teica. Cept gaļu ir civilizācija. Nomazgāt smaku ir civilizācija.

- Tātad Ademrē jūs visi smaidāt ar rokām? Es vēlējos, kaut zinātu, ar kādu žestu paust baiļpilnu neizpratni.

- Nē. Smaidīt ar seju der ģimenē. Der kopā ar draugiem.

- Kāpēc tikai ģimenē?

Tempi vēlreiz pārvilka īkšķi atslēgas kaulam. Kad dara šitā… Viņš pacēla plaukstu pie sejas un iepūta tajā gaisu, izraisot spalgu troksni.

• … ir dabiski, bet kopā ar citiem nē. Rupji. Ar ģimeni… Viņš paraus­tīja plecus. Uzjautrinājums. …civilizācija nav svarīga. Ar ģimeni da­biskāk.

- Bet kā ir ar smiešanos? es jautāju. Esmu redzējis, ka tu smejies. Atdarināju ha-ha skaņu, lai viņš saprastu, par ko ir runa.

Tempi paraustīja plecus. Smiešanās ir.

Brīdi gaidīju, bet neizskatījās, ka viņš gribētu turpināt. Mēģināju vēlreiz. Kāpēc nevar smieties ar rokām?

Tempi papurināja galvu. Nē. Smiešanās ir citāda. Viņš pienāca tuvāk un ar diviem pirkstiem iesita man pa krūtīm virs sirds. Smaidīt? Viņa pirksts noslīdēja lejup pa manu kreiso roku. Dusmoties? Viņš atkal pieklaudzināja man virs sirds. Tad viņš ar grimasēm pēc kārtas atdarināja bailes, apjukumu un smieklīgi uzmestu lūpu. Katru reizi viņš ar pirkstiem iesita man pa krūtīm.

- Bet smieties? Viņš piespieda plaukstu man pie vēdera. Smiekli dzīvo te. Viņš uzvilka pirkstu man līdz mutei un izpleta pirkstus.

- Apspiest smieklus nav labi. Nav veselīgi.

- Ari raudāt? es jautāju, ar vienu pirkstu zīmēdams uz vaiga iedo­mātas asaras ritējumu.

- Arī raudāt. Tempi uzlika plaukstu uz vēdera pats sev. Ha-ha-ha! viņš izdvesa, piespiezdams plaukstu ciešāk, lai skaidrāk atklātu vēdera kustības. Tad viņa seja kļuva skumja. Uhu-hu-hūl Viņš atdarināja I pārspīlētus šņukstus, atkal spiezdams plaukstu pie vēdera. Tā pati

vieta. Nav veselīgi apspiest.

Es lēni pamāju ar galvu, mēģinādams iztēloties, ko tādam cilvēkam kā Tempi nozīmē pastāvīgi uzturēties starp cilvēkiem, kuri ir pārāk rupji, lai apvaldītu sejas izteiksmes. Starp cilvēkiem, kuru rokas nemitīgi izdara bezjēdzīgas kustības. Tev šeit, svešā zemē, laikam ir ļoti grūti.

- Nav tik grūti. Mīkstināts izteikums. Kad aizeju no Ademres, es to zinu. Nav civilizācijas. Barbari ir rupji.

- Barbari?

Tempi izdarīja plašu žestu, ietverdams rokas kustībā mūsu klajumu, mežu, visu Vintasu. Te visiem patīk suņi. Viņš ķēmīgi sašķieba seju dusmās, atieza zobus, ierūcās un izvalbīja acis. Viss, ko te zina. Viņš

nevērīgi paraustīja plecus, it kā gribēdams teikt, ka neņem mums to ļaunā.

- Bet kā ir ar bērniem? es jautāju. Bērni sāk smaidīt, kad vēl neprot runāt. Vai tas ir nepareizi?

Tempi papurināja galvu. Visi bērni barbari. Visi smaida ar seju. Visi bērni rupji. Bet viņi aug. Skatās. Mācās. Brīdi viņš domīgi klusēja, izvēlēdamies vārdus. Barbariem nav sievietes, kas māca civilizāciju. Barbari nevar mācīties.

Es sapratu, ka viņa vārdos nav apvainojuma, tomēr tie vēl vairāk stiprināja manu apņēmību iemācīties ademu roku valodas nianses.

Tempi piecēlās un uzsāka kaut ko līdzīgu vingrojumiem, ar kādiem manos zēna gados mēdza iesildīties mūsu trupas akrobāti. Pēc piecpa­dsmit minūšu staipīšanās un grozīšanās viņš sāka savu lēno, dejai līdzīgo pantomīmu. Kaut gan tobrīd es to nezināju, to sauca par ketanu.

Joprojām juzdamies aizskarts par Tempi vārdiem “barbari nevar mācī­ties”, es nolēmu izmēģināt to pašu. Galu galā man nebija nekā cita, ko darīt.

Cenzdamies atdarināt Tempi kustības, es aptvēru, cik tās ir velnišķi sarežģītas: plaukstas jātur viegli saliektas, pēdām jābūt precīzi noteiktā stāvoklī. Kaut gan Tempi kustējās izcili lēni, es nespēju panākt viņa kustību graciozo līganumu. Tempi ne mirkli nepārtrauca savu deju un nepaskatījās uz manu pusi. Viņš neizteica nevienu iedrošinājuma vārdu vai padomu.

Vingrinājums bija ļoti nogurdinošs, un es priecājos, kad tas bija galā. Pēc tam iekūru ugunskuru un sagatavoju trijkāji. Tempi, neteicis ne vārda, izvilka cietu desu un vairākus kartupeļus un sāka tos mizot ar savu zobenu.

Tas mani pārsteidza, jo Tempi ar savu zobenu mēdza auklēties gandrīz tāpat kā es ar savu lautu. Reiz, kad Dedans bija to paņēmis rokās, adems bija ļāvis vaļu vētrainai jūtu izpausmei. “Vētrainai”, protams, ja runa ir par Tempi. Viņš bija pateicis divus pilnus teikumus un saraucis pieri.

Tempi pamanīja, ka es viņu vēroju, un ziņkāri piešķieba galvu.

Es pastiepu pirkstu. Zobens? es jautāju. Kartupeļiem?

Tempi paskatījās uz daļēji nomizoto kartupeli sev vienā rokā un uz zobenu otrā. Ir ass. Viņš paraustīja plecus. Ir tīrs.

Es neturpināju, negribēdams pievērst īpašu uzmanību šim jautāju­mam. Kamēr abi kopīgi darbojāmies, es iemācījos vārdus “dzelzs”, “mezgls”, “lapa”, “dzirkstele” un “sāls”.

Gaidīdams, kad uzvārīsies ūdens. Tempi piecēlās, nopurinājās un uzreiz uzsāka savus kustību vingrinājumus. Es atkal mēģināju tos atdarināt. Šoreiz tas bija grūtāk. Mani roku un kāju muskuļi pēc iepriekšejiem pūliņiem šķita slābani un drebelīgi. Uz beigām man vajadzēja krietni saņemties, lai apspiestu drebēšanu, taču es pievienoju saviem krājumiem vēl dažus noslēpumus.

Tempi arī šoreiz nepievērsa man uzmanību, bet par to es nebēdāju. Mani vienmēr ir vilinājis izaicinājums.