Vieda vīra bailes

PIECDESMIT PIRMĀ NODAĻA . ikviena vieda vira bailes

DEVOS UZ “Eoliju”, kur mani gaidīja Threpe, gandrīz lēkādams aiz nepa­cietības. Viņš man paziņoja, ka esot atradis kuģi, kas pēc nepilnas stun­das došoties lejup pa upi. Vēl vairāk viņš esot samaksājis par braucienu līdz Tarbeanai, kur es bez grūtībām atradīšot braucēju austrumu virzienā.

Abi steidzāmies uz piekrasti un nonācām tur tieši tad, kad uz kuģa notika pēdējie darbi pirms aizceļošanas. Piesārtis un aizelsies pēc mūsu straujā gājiena, Threpe trīs minūšu laikā steidzās apbērt mani ar pado­miem visai turpmākajai dzīvei.

- Maeram ir senas, senas asinis, viņš teica. Ne tā kā lielākajai daļai šejienes sīko aristokrātu, kuri nevar pateikt, kas bijuši viņu vec­vectēvi. Tāpēc izturies ar atbilstošu cieņu!

Es pablisināju acis. Kāpēc visi vienmēr iedomājas, ka es nepratīšu uzvesties?

- Un atceries, viņš teica, ja izrādīsi, ka dzenies pēc naudas, viņi uzskatīs tevi par provinciāli. Un tad neviens tevi vairs neņems nopietni. Tev jāiegūst labvēlība. Šī ir spēle uz augstām likmēm. Turklāt bagātība, kā mēdz sacīt, ir labvēlības pavadone. Ja iemantosi vienu, iemantosi arī otru. Kā rakstīja Tekams: “Naudu maizes klaipam nav grūti iegūt, tāpēc cilvēks mēdz tiekties pēc maizes klaipa…”

- “ …bet dažas lietas nav novērtējamas naudā: nevar nopirkt smiek­lus, zemi un mīlestību,” es pabeidzu. īstenībā tas bija citāts no Gregana Mazākā, tomēr es nepūlējos Threpi labot.

- Ehei, jūs tur! no kuģa klāja mums uzsauca tumši iededzis, bār­dains vīrs. Mēs gaidām kaut kādu klaidoni, un kapteinis trako kā at­stumta palaistuve. Viņš zvēr, ka braukšot prom, ja pēc divām minūtēm visi nebūšot uz klāja! Iesaku paklausīt! Negaidīdams atbildi, jūrnieks aizgāja projām.

- Uzrunā viņu “jūsu gaišība”! Threpe turpināja, it kā neviens viņu nebūtu pārtraucis. Un iegaumē: ja gribi, lai tevi labāk dzird, runā pēc iespējas mazāk! Ak jā! Viņš izvilka no krūšu kabatas aizzīmogotu aploksni. Te ir tava ieteikuma vēstule. Varu aizsūtīt kopiju pa pastu, lai viņš zina, ka var tevi gaidīt.

Es plati uzsmaidīju Threpem un paspiedu viņa roku. Paldies, Denn! es nopietni teicu. Paldies par visu! Es to vērtēju augstāk, nekā jūs varat iedomāties.

Threpe atmeta ar roku. Es zinu, ka tu sevi parādīsi spoži! Tu esi gudrs puisis. Kad būsi galā, pacenties atrast labu skroderi! Tur mode būs citāda. Kā mēdz sacīt: dāmu pazīst pēc manierēm, vīrieti pēc uzvalka.

Pietupos un atvēru lautas futrāli. Pabīdījis lautu sānis, piespiedu sle­penā nodalījuma vāku un atvēru slēptuvi. Ieliku tajā Threpes aizzīmogoto vēstuli, un tā iegula blakus dobajam ragam ar Ņinas zīmējumu un mazam maisiņam ar kaltētiem āboliem. Kaltētos ābolus slēpt nebija nekādas vajadzības, taču man šķita: ja lautas futrālim ir slepens nodalījums un cilvēks neko tajā neslēpj, tad kaut kas ar viņu nepavisam nav kārtībā.

Piespiedu aizdares sprādzes, aizvēru vāku, tad piecēlos un savācu visus savus piederumus, gatavs steigties uz kuģi.

Piepeši Threpe cieši sagrāba mani aiz pleca. Gandrīz vai aizmirsu! Vienā no savām vēstulēm Alverons rakstīja, ka jaunie cilvēki viņa galmā spēlējot azartspēles. Viņš to uzskata par nosodāmu nodarbošanos, tāpēc atturies no tā! Un atceries, ka mazs atkusnis izraisa lielus plūdus, tāpēc divkārt uzmanies no lēnām laika pārmaiņām!

Ieraudzīju kādu skrienam pa krastu uz mūsu pusi. Tas bija vīrietis ar kalsno, drūmo seju, kurš nesen uz Akmens tilta bija pagājis garām Elodinam un man. Padusē viņš bija iespiedis audeklā ietītu saini.

- Laikam tas ir viņu gaidītais klaidonis, es ātri teicu. Labāk steig­šos uz kuģi! Aši apskāvis Threpi, centos aizbēgt, iekams viņš nav sācis uzskaitīt nākamos padomus.

Bet, kad pagriezos, viņš satvēra mani aiz piedurknes. Esi uzma­nīgs ceļā! viņš ar raižpilnu seju brīdināja. Atceries: ir trīs lietas, kas izraisa ikviena vieda vira bailes, jūra vētrā, nakts bez mēness un rāma cilvēka dusmas!

Jūrnieks paskrēja mums garām un skriešus uzlēca uz iekāpšanas lai­pas, šķiet, nemanīdams, kā tā saļodzījās un noklaudzēja zem viņa kājām. Veltīju Threpem uzmundrinošu smaidu un steidzos viņam pakaļ. Divi stiegraini viri pacēla laipu, un es pēdējo reizi pamāju Threpem atvadu sveicienu.

Atskanēja pavēles, vīri skraidīja šurp un turp, un kuģis sakustējās. Es pagriezos un pavērsu skatienu straumes virzienā, Tarbeanas virzienā, jūras virzienā.