Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA . par vārdiem

- ZINI, kas tu esi? Vašeta teica, kad mēs gājām pāri kalniem. Necie­šami lecīgs, teatrāls plātīzeris!

Es mazliet pieliecu galvu uz viņas pusi, graciozi izdarīdams kustību padevīga piekrišana.

Viņa iešāva man pa vaigu. Izej no lomas, melodramatiskais ēzeli! Tu vari piemuļķot viņus, bet ne jau mani.

Vašeta pacēla roku pie krūtīm, atdarinādama baumošanu. Vai dzir­dējāt, ko Kvouts atnesa no zobena koka? To, ko barbars vispār nespēj saprast: klusumu un nekustību. Ademres sirdi. Un ko viņš piedāvāja Šehinni? Gatavību asiņot skolas labā!

Vašeta paskatījās uz mani, un viņas sejā sašutums jaucās ar uzjautri­nājumu. Nudien, varētu domāt, ka tu esi izkāpis no pasaku grāmatas!

Izdarīju kustību aizkustināta glaimojoša klusināta sirsnīga piekrišana.

Vašeta pastiepās un spēcīgi iesita man knipi pa ausi.

- Ā! Es skaļi iesmējos. Lai tā būtu! Bet neuzdrošinies apvainot mani par melodrāmu. Jūs, šejienieši, paši esat viens milzīgs, bezgalīgs dramatisks žests. Klusums. Asinssarkanas drēbes. Maskēta valoda. Noslē­pumi un mīklas. It kā visa jūsu dzīve būtu viena liela mīmu spēle! Paskatījos viņai acīs. Un to es saku pilnīgi nopietni, ar visām daudza­jām pārgudrajām niansēm.

- Jā, uz Šehinni tev izdevās atstāt iespaidu, Vašeta teica. Tas ir pats svarīgākais. Un tu to izdarīji tā, ka pārējo skolu vadoņi neatļausies daudz kurnēt. Un tas ir otrs ļoti svarīgs apstāklis.

Mēs sasniedzām savu galamērķi zemu ēku ar trijām istabām blakus nelielam, no dēļiem sasistam kazu aplokam. Te ir cilvēks, kas apkops tavu plaukstu, Vašeta teica.

- Kāpēc tu nevedi mani uz aptieku? es jautāju.

- Zāļu tirgotāja ir tuvos draugos ar Karseretas māti, Vašeta atbil­dēja. Tai es neļautu tevi aprūpēt ne par kādu naudu. Viņa pamāja uz tuvējo māju. Turpretī Daelns ir cilvēks, pie kura es nāktu pati, ja man vajadzētu palīdzību.

Viņa pieklauvēja pie durvīm. Kaut arī tagad tu esi skolas pārstāvis, neaizmirsti, ka es joprojām esmu tava skolotāja! Es vienmēr zināšu, kā ir labāk.

Vēlāk, kad mana plauksta bija pārsieta, Vašeta un es sēdējām kopā ar Šehinni kādā telpā, kurā es vēl nekad nebiju iegājis. Tā bija mazāka par visām istabām, kurās mēs bijām pārrunājuši lethani. Tajā bija mazs, nekārtīgs rakstāmgalds, vāze ar dažām puķēm un vairāki ērti, mīksti krēsli. Attēls pie vienas sienas atainoja trīs lidojošus putnus uz saulrieta debesu fona; tā nebija glezna, bet salikums no daudziem spožiem pulētu flīžu gabaliņiem. Nospriedu, ka šis laikam ir kaut kas līdzīgs Šehinni kabinetam.

- Kā jūtas roka? Šehinni jautāja.

- Ļoti labi, es atbildēju. Griezums ir sekls. Daelns uzlika tik sīkas šuves, kādas es vēl nebiju redzējis. īsts meistars!

Šehinni pamāja ar galvu. Atzinība.

Pacēlu kreiso plaukstu, kas bija ievīstīta tīrā, baltā drānā. Pats grū­tākais būs četras dienas turēt šo roku mierā. Jau tagad man ir tāda sajūta, it kā sagriezta būtu mēle, nevis plauksta.

Šehinni skopi pasmaidīja, to dzirdēdama, un viņas smaids mani pār­steidza. Tuviem cilvēkiem pieļaujamā sejas izteiksme bija liels kompli­ments. Tu šodien sevi parādīji itin labi. Visi par to vien runā.

- Manuprāt, tiem nedaudzajiem, kuri to redzēja, pietiek svarīgāku jautājumu, ko pārrunāt, es pieticīgi sacīju.

Uzjautrināta neticība. Tā varbūt ir, taču tie, kuri skatījās no paslēp­tuvēm, neapšaubāmi stāsta redzēto tālāk. Seleana, ja gauži nekļūdos, noteikti ir to izstāstījusi jau vismaz simtam. Rīt visi gaidīs, ka tavs solis tricinās zemi tā, it kā tu būtu pats Aethe, kas atgriezies mūs apciemot.

Nesapratu, ko uz to atbildēt, tāpēc cietu klusu. Tas man nebija rak­sturīgi. Bet, kā jau esmu teicis, es allaž mācos.

- Esmu gaidījusi, kad radīsies iespēja aprunāties ar tevi par vienu jautājumu, Šehinni teica. Piesardzīga ziņkāre. Kad Tempi atveda tevi šurp, viņš man gari un plaši stāstīja par jūsu kopā pavadīto laiku. Par to, kā jūs meklējāt bandītus.

Es apstiprinoši pamāju.

- Vai tā ir patiesība, ka tu ar asins maģiju iznīcināji vairākus vīrus un pēc tam izsauci zibeni, lai nogalinātu pārējos?

Vašeta, to dzirdēdama, pacēla skatienu un pēc kārtas aši palūko­jās uz mums. Biju tik ilgi sarunājies ar viņu aturiešu valodā, ka tagad šķita neparasti redzēt viņas sejā bezkaislīgo ademu izteiksmi. Tomēr es nojautu, ka viņa ir pārsteigta. Viņa to nebija zinājusi.

Prātoju, vai man vajadzētu mēģināt izskaidrot savu rīcību, tomēr nolēmu to nedarīt. Jā.

- Tātad tu esi varens.

Tādos vārdos es par to nebiju domājis. Zināmā mērā. Citi ir varenāki.

- Vai tāpēc tu gribēji apgūt ketanu? Lai iegūtu varu?

- Nē. Manas vēlmes nosaka zinātkāre. Es meklēju zināšanas.

- Zināšanas ir varas veids, Šehinni uzsvērti sacīja, tad šķietami mainīja tematu. Tempi man teica, ka starp bandītiem bijis kāds rhinta, viņu vadonis.

- Rhinta? es bijīgi pārjautāju.

- Slikts radījums. Cilvēks, kurš ir vairāk nekā cilvēks, tomēr mazāk nekā cilvēks.

- Dēmons? es jautāju, nedomājot lietodams aturiešu vārdu.

- Tas nav dēmons, Šehinni atbildēja, viegli pāriedama uz aturiešu valodu. Tādu radījumu kā dēmoni nav. Jūsu priesteri runā par dēmo­niem, lai iebaidītu cilvēkus. Viņa īsi paskatījās man acīs un augstsirdīgi izdarīja kustību godīgums un atvainošanās un svarīgs apstāklis. Bet pasaulē ir daudz slikta. Seni radījumi cilvēku izskatā. Un daži ir ļaunāki par pārējiem. Tie brīvi staigā pa pasauli un dara briesmu darbus.

Jutu sevī mostamies cerību. Esmu dzirdējis, ka tos sauc arī par čandriāniem, es teicu.

Šehinni pamāja ar galvu. Arī es to esmu dzirdējusi. Bet rhinta ir labāks vārds. Viņa ilgi lūkojās manī, tad atgriezās pie ademu valodas.

- Spriežot pēc tā, ko Tempi man stāstīja par tavu reakciju, es domāju, ka tu kaut ko tādu esi sastapis jau agrāk.

-Jā-

- Vai esi gatavs sastapt tādu radījumu vēlreiz?

- Jā. Apņēmība manā balsī pārsteidza mani pašu.

- Ar noteiktu mērķi?

-Jā-

- Ar kādu mērķi?

- Nonāvēt viņu.

- Tādas būtnes nav viegli nonāvēt.

Es piekrītoši pamāju ar galvu.

- Vai tu tādam mērķim izmantosi to, ko tev iemācījis Tempi?

- Tādam mērķim es izmantošu visu iespējamo. Neapzināti biju sācis kustību neierobežoti, bet plaukstas pārsējs to neļāva. Es pikti saraucu pieri.

- Tas ir labi, Šehinni teica. Ar tavu ketana prasmi nepietiks. Tava vecuma cilvēkam tā ir bēdīga. Barbaram tā ir laba. Tā ir laba tādam, kurš trenējies tik ilgi kā tu, tomēr kopumā bēdīga.

Man bija pamatīgi jāpiespiežas, lai apslāpētu dedzību balsī, un es vēlējos, kaut varētu ar rokas kustību darīt zināmu, cik šis jautājums man ir svarīgs. Šehinni, es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par šiem rhintām.

Šehinni krietnu bridi klusēja. Es par to padomāšu, viņa beidzot teica, izdarīdama kustību, kuras nozīme varēja būt satraukums. Neko tādu nedrīkst izlemt ar vieglu roku.

Saglabāju neizteiksmīgu seju un papūlējos ar pārsieto roku paust at­tieksmi dziļa godbijīga vēlme. Paldies, ka esi gatava to pārdomāt, Šehinni. Jebkas, ko tu par viņiem varētu pateikt, man būtu vērtīgāks par zeltu.

Vašeta izdarīja kustību nepārprotama neveiklība, pēc tam pieklājīga vēlme, pārmaiņa. Pirms divām dienkopām es viņu nebūtu sapratis, bet tagad aptvēru, ka viņa vēlas pavērst sarunu citā virzienā.

Tāpēc iekodu mēlē un vairs neturpināju šo tematu. Līdz šim laikam biju pietiekami daudz uzzinājis par ademiem, lai saprastu, ka uzstājība ir pats nevēlamākais ceļš, ja gribi kaut ko izdibināt. Kopvalstībā es būtu varējis uzstāt, izvilināt ziņas no cilvēka ar ķircināšanu un glaimiem. Šeit tādi paņēmieni bija bezspēcīgi. Šeit darbojās vienīgi miers un klusums. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību un ļaut Šehinni pašai atgriezties pie iesāktā temata, ja viņa tā vēlētos.

- Teikšu to vēlreiz, Šehinni turpināja. Negribīga atzīšanās. Tava ketana prasme ir nožēlojama. Bet, ja tu gadu pienācīgi trenētos tā, kā līdz šim, tu varētu sasniegt Tempi līmeni.

- Tu man glaimo.

- Es neglaimoju. Es norādu uz tavām vājībām. Tu spēj ātri mācīties. Tas rosina pārsteidzīgu uzvedību, un pārsteidzība nepieder pie lethani. Vašeta nav vienīgā, kura domā, ka tavā dabā mīt kaut kas satraucošs.

Šehinni ilgi lūkojās manī. Viņas acis pētīja mani ilgāk par minūti. Tad viņa izteiksmīgi paraustīja plecus un paskatījās uz Vašetu, pagodinādama to ar tikko jaušamu smaidu. Tomēr jāatzīst, -dīvains domīgums,ja es jebkad esmu redzējusi cilvēku, kura sirdi nav nevienas ēnas, tas noteikti ir bijis bērns, kurš vēl neprot runāt. Viņa piecēlās no krēsla un ar abām rokām nogludināja kreklu. Ejam! Mums jāiet izvēlēties tev vārdu.

* * *

Šehinni gāja mūsu trijotnes priekšgalā, un mēs kāpām stāvā, klin­šainā kalnā.

Pēc aiziešanas no skolas telpām neviens no mums nebija teicis ne vārda. Es nezināju, ka notiks turpmāk, tomēr jutu, ka nevajag jautāt. Tas būtu izklausījies negodbijīgi, it kā līgavainis kāzu norises vidū iesauktos: “Kas tagad jādara?”

Mēs apstājāmies pie zālēm apaugušas dzegas, virs kuras slējās līks koks, ar saknēm cieši iekrampējies kailajā klints plātnē. Blakus kokam redzēju biezas koka durvis tātad šī bija viena no slēptajām ademu mājām.

Šehinni pieklauvēja un pati atvēra durvis. Mājokļa iekšpuse nepa­visam neatgādināja alu. Akmens sienas bija noslīpētas, un grīda bija no pulēta koka. Telpa bija daudz lielāka, nekā es būtu gaidījis, tai bija augsti griesti, un sešas durvis veda dziļāk klinti.

Pie zema galda sēdēja sieviete, kaut ko pārrakstīdama no vienas grāmatas otrā. Viņas mati bija balti un seja krunkaina kā sažuvis ābols. Tajā bridi es atskārtu, ka visā Haertā pavadītajā laikā pirmo reizi redzu kādu cilvēku lasām vai rakstām.

Vecā sieviete pamāja Šehinni sveicienu, tad pagriezās pret Vašetu, un viņas acu kaktiņi savilkās krunkās. Prieks. Vašeta, viņa teica, es nezināju, ka tu esi atgriezusies.

- Mēs atnācām pēc vārda, Magvina, Šehinni sacīja. Pieklājīgs oficiāls lūgums.

- Pēc vārda? Magvina neizpratnē atjautāja. Viņas skatiens pārslīdēja no Šehinni uz Vašetu, pēc tam uz mani viņām aiz muguras. Uz maniem koši sarkanajiem matiem un pārsieto roku. Ā! viņa teica, un viņas seja spēji sadrūma.

Magvina aizvēra grāmatas un piecēlās. Viņai bija līka mugura, un viņa gāja maziem, šļūcošiem soļiem. Ar rokas mājienu paaicinājusi mani iznākt priekšā, viņa lēni apgāja man apkārt, uzmanīgi pētīdama mani no galvas līdz kājām. Skatīties man sejā viņa vairījās, bet saņēma manu nepārsieto plaukstu, pagrieza to augšup un aplūkoja delnu un pirkstgalus.

- Es gribētu dzirdēt tevi kaut ko sakām, viņa teica, joprojām pētī­dama manu plaukstu.

- Kā vēlies, godājamā vārdu devēja, es sacīju.

Magvina paskatījās uz Šehinni. Vai viņš mani izsmej?

- Nedomāju vis.

Magvina vēlreiz apgāja man apkārt un pārlaida rokas pār maniem pleciem, augšdelmiem, skaustu. Pašķirstījusi manus matus, viņa nostājās man pretī un ieskatījās tieši acīs.

Viņai bija tādas pašas acis kā Elodinam. Ne jau detaļās. Elodina acis bija zaļas, asas un izsmejošas. Magvinas acis bija pazīstamajā ademu pelēkajā tonī, mazliet ūdeņainas un malās apsārtušas. Nē, līdzība bija pašā skatienā. Līdz šim nebiju sastapis nevienu citu, kas spētu skatī­ties otrā cilvēkā tā, kā to darīja Elodins, kā raudzīdamies nesteidzīgi šķirstītā grāmatā.

Kad Magvina pirmoreiz ieskatījās man acīs, es jutos tā, it kā no ma­nis būtu izvilkta visa dvaša. īsu brīdi man šķita, ka viņu ir iztrūcinājis redzētais, bet tā varbūt bija raižu radīta iedoma. Pēdējā laikā es pārāk bieži biju nokļuvis bezdibeņa malā, un, par spīti veiksmīgi nokārtotajai pārbaudei, kaut kas manī joprojām gaidīja kārtējo sitienu.

- Maedre, viņa teica, joprojām nenovērsdama acis no manis. Pēc tam viņa nolaida skatienu un devās atpakaļ pie savām grāmatām.

- Maedre? Vašeta pārjautāja, un viņas balsī jautās mulss izbīlis. Šķiet, viņa gribēja sacīt vēl kaut ko, bet Šehinni pacēla roku un iesita viņai pa vaigu.

Tā bija tieši tāda kustība, ar kādu pēdējā mēneša laikā Vašeta neskai­tāmas reizes bija sodījusi mani. Nespēju savaldīties. Es iesmējos.

Vašeta un Šehinni paskatījās uz mani ar zvērojošu skatienu. Zvērojošu vārda tiešā nozīmē.

Magvina pagriezās un palūkojās uz mani. Viņa neizskatījās satraukta.

- Vai tu smejies par vārdu, ko es tev iedevu?

- Nepavisam, Magvina, es atbildēju un ar pārsieto roku centos pēc iespējas veiksmīgi pateikt cieņa. Vārdi ir ļoti svarīgi.

Viņa joprojām lūkojās manī. Un ko barbars var zināt par vārdiem?

- Šo to var gan, es atbildēju, atkal neveikli sakustinādams pār­sieto roku. Bez tās es nespēju ielikt vārdos smalkākās nozīmju nokrāsas.

- Savā tālajā zemē es esmu par tiem mācījies. Zinu vairāk nekā daudzi citi, un tomēr tas ir ļoti maz.

Magvina ilgi nenovērsa skatienu no manis. Tādā gadījumā tev jā­zina, ka nevienam nav jāstāsta par savu jauno vārdu, viņa teica.

- Vārds ir ļoti privāts, un atklāt to citiem ir bīstami.

Es pamāju ar galvu.

Tas Magvinu, šķiet, apmierināja, un viņa atkal apsēdās savā krēslā un atvēra grāmatu. Vašeta, mans mazais trusīti, tev drīz jāatnāk mani apciemot! Viegli pārmetoša sirsnība.

- Es atnākšu, vecmāmiņ, Vašeta apsolīja.

- Paldies, Magvina! Šehinni teica. Godbijīga pateicība.

Vecā sieviete izklaidīgi pamāja ar galvu, un Šehinni izveda mūs no alas.

* * *

Vēlāk vakarā es aizgāju uz Vašetas māju. Viņa sēdēja ārā uz soliņa un raudzījās, kā saule debesīs tuvojas rietam.

Vašeta uzsita pa solu seV blakus, un es apsēdos. Kā tu jūties tagad, kad vairs neesi barbars? viņa jautāja.

- Apmēram tāpat, es atbildēju. Tikai drusku apreibis.

Pēc pusdienām Penthe bija aizvedusi mani uz savu māju, kur notika kaut kas līdzīgs viesībām. Varbūt piemērotāks vārds būtu pulcēšanās, jo nebija ne mūzikas, ne deju. Tomēr es jutos pagodināts, ka Penthe ir papūlējusies atrast vēl piecus ademus, kuri labprāt vēlējās nosvinēt manu uzņemšanu skolā.

Ar labpatiku pārliecinājos, ka ademu pasivitāte itin viegli pazūd pēc dažiem dzēriena kausiem, un drīz vien mēs visi smaidījām kā īsteni bar­bari. Tas ļāva man atbrīvoties no sasprindzinājuma, turklāt savu valodas neveiklību es tagad varēju aizbildināt ar pārsieto roku.

- Šodien Šehinni teica, es piesardzīgi sacīju, ka viņa zinot stāstu par rhintām.

Vašeta pagriezās un neizteiksmīgi paskatījās uz mani. Vilcināšanās.

- Es šīs ziņas esmu meklējis pa visu pasauli, es teicu. Tās es vēr­tētu augstāk par visu. Neviltots patiesīgums. Un baidos, ka nepratu to īsti labi paskaidrot Šehinni. Jautājums. Dedzīgs lūgums.

Vašeta brīdi lūkojās manī, it kā gaidīdama, ka es turpināšu. Tad viņa izdarīja kustību nelabprāt. Es viņai par to ieminēšos, viņa teica. Mierinājums. Pabeigtība.

Es pamāju ar galvu un vairs par to nerunāju.

Kādu laiku mēs abi sēdējām draudzīgā klusumā, kamēr saule lēni slīdēja aiz pamales. Vašeta dziļi ievilka elpu un dzirdami nopūtās. Es aptvēru, ka mēs nekad neesam tā darījuši, ja neņem vērā brīžus, kad viņa gaidīja mani atgūstam elpu vai pieceļamies pēc kritiena. Līdz šim katrs kopā pavadītais brīdis bija veltīts maniem treniņiem.

- Šovakar Penthe man sacīja, es beidzot teicu, ka man esot skais­tas dusmas, un ari viņa sev labprāt tādas gribētu.

Vašeta paklusi iesmējās. Daudz laika tam nevajadzēja! Viņa zinoši paskatījās uz mani. Kā tas notika?

Es mazliet nosarku. Ā… Viņa man atgādināja, ka ademi fizisku kontaktu neuzskatot par kaut ko intīmu.

Vašetas smaids kļuva gandrīz vai neķītrs. Grāba tevi ciet, vai ne?

- Gandrīz, es atbildēju. Tagad es kustos ātrāk nekā pirms mēneša.

- Diez vai tu kusties tik ātri, lai izvairītos no Penthes, Vašeta teica.

- Viņa tikai gribēja seksuālu spēlīti. Tur nav nekā slikta.

- Tieši tāpēc es tev to jautāju, es lēni sacīju. Lai zinātu, vai tas ir slikti.

Vašeta savilka uzacis, vienlaikus izdarot kustību viegla neizpratne.

- Penthe ir loti jauka, es uzmanīgi sacīju. Tomēr mēs ar tevi esam… meklēju piemērotu vārdu, …bijuši intīmi.

Vašetas sejā atplauka atskārsme, un viņa atkal iesmējās. Tu gribēji teikt, ka mums ir bijis sekss. Intimitāte starp skolotāju un audzēkni nozīmē daudz vairāk.

- Ak tā! es teicu, mazliet atslābinādamies. Man jau bija tādas aizdomas. Bet vienmēr ir labāk zināt skaidri.

Vašeta papurināja galvu. Biju aizmirsusi, kā tas ir jums, barbariem, viņa teica, un balsī skanēja draudzīga, smagnēja iecietība. Pagājuši jau daudzi gadi, kopš man vajadzēja skaidrot tādas lietas savam kara­liskajam dzejniekam.

- Tātad tu neņemtu ļaunā, ja es… Bez vārdiem izdarīju žestu ar pārsieto roku.

- Tu esi jauns un enerģisks, viņa teica. Tev tas ir veselīgi. Kāpēc lai es ņemtu ļaunā? Vai tad tava seksualitāte pēkšņi ir kļuvusi par manu īpašumu, ka man jāraizējas, lai tā neaizietu citur?

Vašeta apklusa, it kā viņai kaut kas būtu piepeši ienācis prātā. Viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Vai tevi apvaino tas, ka man visu šo laiku ir bijis sekss ar citiem? Viņa uzmanīgi vēroja manu seju.

- Redzu, ka tu esi satriekts.

- Tā ir, es atzinos. Tad, iedziļinādamies savās izjūtās, pārsteigts secināju, ka tomēr neesmu par to pārliecināts. Es jūtu, ka tam vaja­dzētu mani apvainot, beidzot teicu. Bet šķiet, ka tā nav.

Vašeta atzinīgi pamāja ar galvu. Tā ir laba zīme. Tas liecina, ka tu kļūsti civilizēts. Pretējās izjūtas rada uzskati, ar kādiem tu tiki audzināts. Tās ir kā vecs krekls, kas tev vairs neder. Un tagad, kad esi apskatījis to tuvāk, tu redzi, ka tas vienmēr ir bijis neglīts.

Es brīdi vilcinājos. Tīrās ziņkārības pēc, es teicu, cik partneru tev ir bijis, kopš mēs esam kopā?

Vašeta šķita izbrīnījusies par tādu jautājumu. Savilkusi lūpas, viņa krietnu bridi raudzījās debesīs, tad paraustīja plecus. Ar cik cilvēkiem es kopš tā laika esmu runājusi? Ar cik daudziem esmu sacentusies? Cik reižu esmu ēdusi vai izpildījusi ketana vingrinājumus? Kurš tad to skaita?

- Un tā domā visi ademi? es jautāju, priecādamies, ka beidzot ir iespēja atklāti uzdot tādus jautājumus. Ka sekss nav nekas intīms?

- Protams, tas ir intīms, Vašeta atbildēja. Viss, kas saista divus cilvēkus, ir intīms. Saruna, skūpsts, čuksts. Pat cīņa ir intīma. Bet mēs neesam dīvaiņi attiecībā uz seksu. Mēs no tā nekautrējamies. Mums nav svarīgi paturēt otra cilvēka seksualitāti tikai sev kā skopulim, kas sēž uz dārgumu maisa. Viņa papurināja galvu. Tāda domāšanas dīvainība vairāk par visu pārējo nošķir jūs, barbarus, citu no cita.

- Bet kur tad paliek romantika? es, mazliet sašutis, jautāju. Kur paliek mīlestība?

Vašeta atkal iesmējās, un viņas smiekli skanēja skaļi, ilgi un ļoti uzjautrināti. Tos noteikti dzirdēja puse Haertas, un tie atbalsojās attā­lajos kalnos.

- Ak jūs, barbari! viņa teica, slaucīdama acīs saskrējušās asaras.

- Biju aizmirsusi, kādi jūs esat tumsoņi. Mans dzejnieks un karalis bija tāds pats. Pagāja ilgs, nožēlojams laiks, līdz viņš aptvēra dzīves patie­sību: starp dzimumlocekli un sirdi ir milzīga atšķirība.