Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . patiesības graudi

- VAI ŠĪS ir stāsta beigas? pēc pieklājigas pauzes jautāja Simmons. Viņš gulēja uz muguras, raudzīdamies zvaigznēs.

-Jā-

- Tās nebija tādas, kādas es iedomājos, viņš sacīja.

- Ko tu gaidīji?

- Gaidīju, kad noskaidrosies, kas īsti bija tas vecais ubags. Domāju, līdzko kāds pret viņu izturēsies laipni, izrādīsies, ka viņš ir Taborlins Lielais. Tad viņš uzdāvinātu tiem cilvēkiem savu ceļa nūju un maisu naudas, un… es nezinu. Varbūt izdarītu vēl kādu burvību.

Tad ierunājās Vilems. Viņš teiktu: “Ja jūs kādreiz nokļūsiet briesmās, piesitiet ar šo nūju pa zemi un sakiet: “Nūja, sit!” Tad nūja sāks riņķot apkārt un atvairīs ikvienu, kurš gribētu jums uzbrukt.” Arī Vilems gulēja uz muguras garajā zālē. Es domāju, ka viņš īstenībā nemaz nebija vecs ubags.

- Veci ubagi stāstos nekad nav veci ubagi, Simmons teica ar tādu kā pārmetuma pieskaņu balsī. Viņi vienmēr ir burvji, prinči, eņģeļi vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Reālajā dzīvē veci ubagi gandrīz vienmēr ir veci ubagi, es atgā­dināju. Tomēr es zinu, par kādiem stāstiem jūs runājat. Tādus mēdz stāstīt, lai izklaidētu klausītājus. Šis stāsts ir citāds. Tādus mēs stāstām cits citam.

- Kāpēc jāstāsta stāsti, kas neizklaidē?

- Lai palīdzētu mums atcerēties. Lai mācītu mums… Es nenoteikti pametu ar roku. Lai mācītu gudrības.

- Pārspīlētus stereotipus? Simmons noprasīja.

- Ko tu ar to gribi teikt? es saērcināts atjautāju.

- “Iejūgsim viņu ratos, lai velk!” Simmons pikti nošņācās. Ja es tevi nepazītu, būtu apvainojies!

-Ja es nepazītu tevi, es kaismīgi attraucu, tad es būtu apvainojies. Vai tu zini, ka aturieši fnēdza nogalināt cilvēkus ar ceļotāju dzīvesveidu? Viens no jūsu valdniekiem pasludināja, ka tādi ļautiņi nodarot impērijai kaitējumu. Daudzi no tiem bija gandrīz pilnīgi tukšinieki, kas zaudējuši mājas karu un nodokļu dēļ. Daudzi no tiem ar varu tika aizrauti armijā.

Es saraustīju kreklu. Bet Edema Rū cilts bija izpelnījusies īpašu uzmanību. Mūs tvarstīja kā lapsas. Simt gadu garumā Edema Rū medības bija Aturas augstāko aprindu iecienītākā nodarbošanās.

Iestājās dziļš klusums. Man sāpēja kakls, un es aptvēru, ka esmu kliedzis.

Simmona balss skanēja apslāpēti. Es to nezināju.

Domās pats sev iespēru un nopūtos. Piedod, Simmon. Tas ir… Tas bija ļoti sen. Un tā nav tava vaina. Tas ir vecs stāsts.

- Citādi nevar būt, ja runa ir par Amiru, Vilems teica, acīmredzot vēlēdamies mainīt sarunas tematu. Kad likvidēja ordeni? Pirms trīs­simt gadiem?

- Un tomēr daudzos stereotipos ir drusciņa patiesības, es teicu.

- Kāds grauds, no kura tā radusies.

- Bazils ir no Vintasas, sacīja Vilems. Un viņam ir dažas īpatnības.

Viņš guļot liek zem spilvena peniju un tā tālāk.

- Šurp uz Universitāti es ceļoju kopā ar diviem ademu tirgotājiem, Simmons teica. Viņi ne ar vienu nesarunājās, tikai pārmija dažus vār­dus pašu starpā. Un viņi patiešām bija nemierīgi un visu laiku dīdījās.

Vilems negribīgi sacīja: Atzīšos, ka es pazīstu daudzus keldiešus, kuri cenšas izklāt zābaku iekšpusi ar sudrabu.

- Maku iekšpusi, Simmons izlaboja. Zābaki ir apavi, ko auj kājās. Viņš pagrozīja pēdu, paskaidrodams teikto.

- Es zinu, kas ir zābaki! Vilems pikti atmeta. Šajā vulgārajā valodā es runāju labāk par tevi. Zābakus mēs saucam par Patu. Nauda makā ir domāta tērēšanai. Nauda, ko paredzēts iekrāt, glabājas zābakā.

- Ak tā! Simmons domīgi novilka. Saprotu. Tas nozīmē krājumus lietainai dienai.

- Ko var iesākt ar naudu lietainā dienā? Vilems patiesā neizpratnē I vaicāja.

- Turklāt stāstā ir vairāk jēgas, nekā jūs domājat! es aši iestarpināju, pirms saruna iegrozījās vēl sarežģītākos līkločos. Stāstos ir patiesības graudi. Ja apsolāt paturēt to pie sevis, es atklāšu jums noslēpumu.

Jutu, ka draugu uzmanība saasinās un pievēršas man. Ja jūs jebkad pieņemat ceļojošas trupas viesmīlību un viņi pirms visa pārējā piedāvā jums vīnu, tad tie ir Edema Rū ļaudis. Šī stāsta daļa ir patiesa. Es brīdinoši pacēlu pirkstu. Tikai nepieņemiet vīnu!

- Bet man garšo vīns, Simmons žēlabaini novilka.

- Tas nav svarīgi, es teicu. Saimnieks tev piedāvā vīnu, bet tu izvēlies ūdeni. Tā var kļūt pat par sava veida sacensību: saimnieks pie­dāvā arvien uzstājīgāk, bet viesis atsakās arvien pieklājīgāk. Ja tu tā

darīsi, viņi zinās, ka tu esi Edema Rū draugs un zini viņu paradumus. Viņi tevi izguldinās un izturēsies pret tevi kā pret ģimenes locekli, nevis kā pret parastu viesi.

Kamēr draugi centās aptvert šo patiesību, saruna pierima. Es skatījos debesīs, pētīdams virs galvas pazīstamos zvaigznājus. Mednieks Evans, tīģelis, mūžam jaunā māte, ugunsmēles lapsa, brūkošais tornis…

- Kurp tu ietu, ja varētu iet uz jebkuru vietu? pavisam negaidot atskanēja Simmona jautājums.

- Pāri upei, es atbildēju. Uz savu gultu.

- Nē, nē! viņš iebilda. Es gribēju teikt: ja tu varētu iet uz jebkuru pasaules vietu?

- Atbilde ir tā pati, es teicu. Esmu bijis daudzās vietās. Un vien­mēr gribējis iet tieši turp.

- Bet ne jau uz visiem laikiem! Vilems nepiekrita. Tu taču negribi mūžīgi būt šeit, vai ne?

- Par to jau ir runa, Simmons piebilda. Mēs visi gribam būt šeit. Bet neviens šeit negrib palikt pavisam.

- Ja neņem vērā Manetu, sacīja Vilems.

- Kurp tu ietu? Simmons stūrgalvīgi turpināja iesākto ceļu. Tīrā piedzīvojuma pēc?

Brīdi es klusēdams domāju. Laikam ietu uz Tālenvaldi, es teicu.

- Pie tāliešiem? Vilems brīnījās. Cik esmu dzirdējis, tie ir primi­tīvi nomadu ļaudis.

- Pēc definīcijas arī Edema Rū ir nomadu ļaudis, es sausi atteicu.

- Kādā stāstā ir teikts, ka tāliešu vadoņi esot nevis izcili karotāji, bet dziedātāji. Viņu dziesmas spējot dziedināt slimos un likt kokiem dejot. Es paraustīju plecus. Gribētu aiziet turp un pārliecināties, vai tā ir patiesība.

- Es dotos uz Fae galmiem, sacīja Vilems.

Simmons iesmējās. Tas neietu cauri.

- Kāpēc ne? Vilems negaidot aizsvilās. Ja Kvouts var aiziet līdz dziedošam kokam, es varu aiziet uz Fae zemi un dejot ar Embrula… ar Fae sievietēm.

- Tālenvalde ir reāla vieta, Simmons nepadevās. Bet feju stāsti ir domāti dzērājiem, pamuļķiem un bērniem.

- Un kurp ietu tu? es jautāju Simmonam, lai viņš pārtrauktu tra­cināt Vilemu.

Iestājās ilgs klusums. Es nezinu, Simmons atbildēja, un viņa balss izklausījās dīvaini neskanīga. Patiesībā es nekur neesmu bijis. Uz Universitāti atceļoju, jo pēc tam, kad mani brāļi saņems mantojumu un māsa dabūs pūra naudu, man atliks tik vien kā dzimtas vārds.

- Tu nemaz negribēji doties šurp? es jautāju ar neticīgu izbrīnu balsī.

Simmons nevērīgi paraustīja plecus, un es grasījos jautāt viņam vēl kaut ko, bet tad mani pārtrauca Vilems, kas skaļi cēlās kājās. Vai tagad mēs esam gatavi iet pāri upei?

Jutu, ka mana galva ir kļuvusi apbrīnojami skaidra. Piecēlos, tikai nedaudz sagrīļodamies. Es esmu gatavs!

- Vienu mirkli! Simmons sāka darboties gar biksēm un pagriezās uz koku pusi.

Līdzko viņš bija pazudis no skatiena, Vilems pieliecās man tuvāk.

- Nejautā Simam par ģimeni! viņš klusi sacīja. Viņam ir grūti par to runāt. Un, kad iedzer, tad ir vēl sliktāk.

- Kas…

Vilems pārtrauca mani ar strauju rokas kustību un papurināja galvu.

- Vēlāk!

Simmons gāzelēdamies atgriezās klajumā, un mēs klusēdami trijatā izgājām atpakaļ uz ceļa, pārgājām pāri Akmens tiltam un atgriezāmies Universitātē.