Vieda vīra bailes

ASTOTĀ NODAĻA . jautājumi

VAIRĀKAS NĀKAMĀS dienas bija nepatīkamas un neauglīgas.

Felas izlozētais eksāmena laiks bija pašās dienkopas beigās, tāpēc es centos pēc iespējas lietderīgi izmantot iegūto laiku. Mēģināju šo to pagatavot “Frakcijā”, bet, grebdams uz dūmeņa caurules rūnas, pēkšņi sabruku un izplūdu asarās, un biju spiests atgriezties savā istabā. Es nekādi nespēju sakopot nepieciešamo Alaru, turklāt neparko negribēju pieļaut, lai citi domātu, ka eksāmenu laika pārpūle man satricinājusi veselo saprātu.

Vēlāk vakarā, kad mēģināju pa šauro tuneli iekļūt Arhīvos, atkal sajutu mutē plūmju garšu, un mani sagrāba neprātīgas bailes no tumsas un šauras telpas. Par laimi, biju paspējis pavirzīties uz priekšu tikai dažas pēdas, bet tik un tā gandrīz dabūju smadzeņu satricinājumu, paniski rāpdamies atpakaļ, un pret akmeņiem noskrāpēju plaukstas līdz asi­nīm.

Tā nu nākamās divas dienas es pavadīju, izlikdamies slims un kavēda­mies savā mazajā istabiņā. Spēlēju lautu, cīnījos ar murgainiem sapņiem un domāju tumšas domas par Ambrozu.

* * *

Kad nokāpu lejā, Ankers slaucīja bāra leti. Vai jūties labāk? viņš apvaicājās.

- Jā, drusku labāk, es atbildēju. Iepriekšējā dienā biju piedzīvojas tikai divus plūmju garšas uzplūdus, un tie bija pavisam īsi. Turklāt man bija izdevies visu nakti nogulēt miegā. Šķita, ka ļaunākais palicis aiz muguras.

- Vai gribi ēst?

Es papurināju galvu. Man šodien ir eksāmens.

Ankers sarauca pieri. Tad tev noteikti kaut kas jāapēd. Kaut vai ābols. Bridi parosījies, viņš nolika uz bāra letes māla krūzi un masīvu krūku. Iedzer arī kādu drusciņu piena! Man tas jāizlieto, kamēr nav saskābis. Sasodītais dzesētājs pirms pāris dienām sagāja čupā. Tas krāms man izmaksāja trīs talantus! Es tak zināju, ka nevajag tērēt naudu, ja ledus apkārtnē ir tik lēts.

Es pārliecos pāri letei un paskatījos uz garo koka kasti, kas gulēja krūžu un pudeļu ielenkumā. Varbūt es varētu uzmest tam aci, es piedāvājos.

Ankers izbrīnījies savilka uzacis. Vai tu domā, ka vari ar to kaut ko izdarīt?

- Varu paskatīties, es teicu. Ja vaina ir vienkārša, varbūt es varu to salabot.

Ankers paraustīja plecus. Tādam, kāds tas ir, neko sliktāku jau nenodarīsi. Noslaucījis rokas priekšautā, viņš pamāja, aicinādams mani aiz letes. Kamēr tu skaties, uzsitīšu uz pannas pārīti olu. Tās arī ilgi vairs nevar glabāt. Atvēris gareno kasti, viņš izņēma vairākas olas un devās atpakaļ uz virtuvi.

Apgāju apkārt bāra letei un pietupos, lai apskatītu dzesētāju. Tā bija akmens plāksnēm izklāta kaste mērena čemodāna lielumā. Jebkurā vietā ārpus Universitātes tāds darinājums būtu artefakcijas brīnums, grez­numa priekšmets. Turpretī šeit, kur dzesētājs nozīmēja viegli pieejamu ikdienas priekšmetu, tas bija tikai mulsinošs krāms, kas atteicies pie­nācīgi darboties.

Īstenībā tas bija ļoti vienkāršs artefakcijas darinājums. Tajā nebija nekādu kustīgo daļu, tikai divas plakanas skārda joslas ar sigaldrijas pārklājumu, kas virzīja siltumu no viena metāla joslas gala uz otru. Būtībā nekas vairāk kā lēns, visai neefektīvs siltuma sifons.

Noliecos zemāk un piespiedu pirkstus pie skārda plātnēm. Josla labajā pusē bija silta, tātad iekšdaļai vajadzētu saņemt atbilstošu vēsumu. Taču plāksne kreisajā pusē bija tikai istabas temperatūrā. Pastiepos tuvāk papētīt sigaldrijas zīmes un pamanīju skārdā dziļu švīku, kas stiepās pāri divām rūnām.

Tas visu izskaidroja. Sigaldrijas zīmes daudzējādā ziņā ir līdzīgas teikumam. Ja no tā izrauj dažus vārdus, pārējais zaudē jēgu. Pareizāk būtu sacīt: parasti zaudē jēgu. Reizēm sabojāta sigaldrija var sagādāt lielas nepatikšanas. Saraucis pieri, es pētīju metāla joslu. Šis artefakcijas darinājums bija nostrādāts diezgan pavirši. Rūnām vajadzēja atrasties joslas iekšpusē, kur tās nebūtu iespējams sabojāt.

Pārmeklējis plauktus un atvilktnes, es atradu sen nelietotu ledus cirtni un, uzmanīgi klaudzinot, iezīmēju abu bojāto rūnu aprises mīkstajā skārda virsmā. Pēc tam sakopoju uzmanību un ar naža asmeni iegravēju tās uz biezās metāla plāksnes.

No virtuves iznāca Ankers, nesdams šķīvi ar olām un tomātiem.

- Tagad tam vajadzētu darboties, es teicu. Sāku ēst tīrās pieklājības labad, taču drīz aptvēru, ka patiešām jūtos izsalcis.

Ankers apskatīja kasti un pacilāja vāku. Tik vienkārši?

- Tāpat kā viss cits, es sacīju, neiztukšojis muti. Vienkārši ir tad, ja zini, kas jādara. Tam vajadzētu darboties. Kādu dienu pavēro un pārliecinies, vai vēsums ir pietiekams.

Notiesāju olas un izdzēru pienu tik aši, cik iespējams, lai neizskatī­tos nepieklājīgs. Man šodien jāiztukšo savs bāra kredīts, es teicu.

- Nākamā dimestra mācību maksa būs diezgan skarba.

Ankers pamāja ar galvu un atvēra nelielu reģistru grāmatu, ko turēja zem letes. Tajā bija pierakstīti visi Greisdeila medalus kausi, ko biju izlicies dzeram pēdējo divu mēnešu laikā. Pēc tam viņš izvilka maku un noskaitīja uz galda desmit vara džotus. Vesels talants: divreiz vairāk, nekā es biju gaidījis. Neizpratnē paskatījos uz viņu.

- Ja es būtu atsaucis šurp kādu no Kilvina zēniem salabot šo krāmu, viņš būtu pievācis no manis vismaz pusi talanta, Ankers paskaidroja un iespēra pa dzesētāju.

- Es gan nezinu…

Viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Ja tā kaste nebūs kār­tībā, es to atvilkšu no tavas nākamā mēneša algas, viņš teica. Vai arī izmantošu to par līdzekli, lai piedabūtu tevi spēlēt arī Sagrābšanas dienas vakarā. Ankers pasmīnēja. Es to uzskatu par ieguldījumu.

Iebēru naudu savā makā. Četri talanti.

* * *

Devos uz “Frakciju”, lai uzzinātu, vai manas lampas beidzot ir pār­dotas, un pamanīju pār pagalmu ejam pazīstamu stāvu tumšā maģistra tērpā.

- Maģistr Elodin! es iesaucos, redzēdams, ka viņš tuvojas Maģistru zāles sānu ieejai. Tā bija ēka, kurā man reti bija iznācis ieiet, jo tajā atradās galvenokārt maģistru un Universitātes gilleru dzīvojamās telpas, kā arī istabas viesos atbraukušajiem arkanistiem.

Dzirdēdams savu vārdu, viņš atskatījās. Tad, redzēdams mani stei­dzamies viņa virzienā, Elodins pabolīja acis un atkal pagriezās pret dur­vīm.

- Maģistr Elodin! es, mazliet aizelsies, teicu. Vai drīkstu jums aši kaut ko pajautāt?

- Statistiski spriežot, tāda iespēja ir diezgan reāla, viņš atbildēja, slēgdams vaļā durvis ar spožu misiņa atslēgu.

- Tātad es drīkstu jautāt?

- Šaubos, vai kāds cilvēkam pieejams spēks tevi spētu atturēt. Atvēris durvis, viņš iegāja mājā.

Kaut gan netiku aicināts, es ieslīdēju viņam līdzi. Elodinu bija grūti atrast, un, ja neizmantošu šo izdevību, man varbūt atkal daudzas dienas neradīsies iespēja viņu redzēt.

Sekoju viņam pa šauru akmens gaiteni. Esmu dzirdējis runas, ka jūs pulcinot studentu grupu, kuri apgūs vārdnieka mākslu, es piesar­dzīgi teicu.

- Tas nav jautājums, Elodins atmeta un devās augšā pa garām, šaurām kāpnēm.

Apspiedu vēlēšanos atcirst kaut ko asu un dziļi ievilku elpu. Vai taisnība, ka jūs mācīsiet tādu grupu?

-Jā-

- Vai bijāt domājis iekļaut tajā arī mani?

Elodins apstājās kāpņu vidū un pagriezās pret mani. Tumšais ma­ģistra ietērps viņam izskatījās gluži nepiederīgs. Viņa mati bija izspūruši un seja pārāk jauna, gandrīz zēniska.

Viņš raudzījās manī cieši un ilgi. Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu zirgs, par kuru viņš apsver iespēju slēgt derības, vai vēršgaļas gabals, kuru grasās pārdot uz svara.

Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar brīdi, kad viņš ieskatījās man acīs. Pirmajā mirklī šis skatiens izraisīja tikai neomulības apjautu. Pēc tam es sāku justies gluži tā, it kā kāpnēs satumstu gaisma. Vai tā, it kā es piepeši būtu pagrūsts dziļi zem ūdens un spiediens neļautu ievilkt elpu.

- Sasodītais plānprātiņš! izdzirdēju pazīstamu balsi, kas skanēja it kā no tālienes. Ja tev atkal nāk virsū katalepsijas lēkme, proties kaut tik daudz kā aizkulties līdz “Patvērumam” un aiztaupi mums pūles vest tavu nosiekaloto karkasu uz turieni ratos! Un vispār, pakāpies malā!

Elodins novērsa skatienu no manis, un pēkšņi viss atkal kļuva gaišs un viegls. Centos savaldīties, lai krampjaini nerautu plaušās gaisu.

Pa kāpnēm lejā smagi kāpa maģistrs Hemme. Viņš ar plecu rupji pagrūda Elodinu malā un, ieraudzījis mani, nicīgi nosēcās: Protams! Otrs plānprātiņš arī ir tepat. Vai varu tev ieteikt noderīgu grāmatu? Ļoti interesants darbs ar nosaukumu “Gaiteņi, to formas un funkcijas: ābece garīgi atpalikušajiem”.

Nikni pablenzis uz mani, viņš gaidīja, lai es tūlīt pakāpjos malā, bet, kad nedarīju to uzreiz, viņš veltīja man ļaunīgu smaidu. Ak tā, bet tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne? Varbūt vēlies saņemt šo vērtīgo informāciju citā formā, kas piemērotāka tādiem kā tu? Mīmu spēles vai leļļu teātra veidā?

Es pakāpos sānis, un Hemme dunošiem soļiem pagāja garām, jo­projām pusbalsī šķendēdamies. Elodina skatiens kā duncis urbās viņa platajā mugurā. Tikai pēc tam, kad Hemme bija nozudis aiz stūra, Elodins pievērsa uzmanību man.

Viņš nopūtās. Varbūt labāk būtu, ja tu veltītu spēkus citām nodar­bībām, Re’lar Kvout. Tu patīc Elksam Dalam un Kilvinam arī. Šķiet, ka tev viņu vadībā ir labi panākumi.

- Bet, ser, es iebildu, cenzdamies neielaist balsī sarūgtinājumu,

- jūs bijāt tas, kurš ierosināja paaugstināt mani par Re’laru.

Viņš pagriezās un kāpa tālāk. Tātad tev pienāktos atbilstoši novērtēt manu gudro padomu, vai ne?

- Bet, ja jūs mācāt citus studentus, kāpēc negribat mācīt mani?

- Tāpēc, ka tu esi pārāk dedzīgs, lai tev pietiktu pacietības! Elodins augstprātīgi atmeta. Tu esi pārāk lepns, lai spētu pienācīgi klausīties. Un tu esi krietni gudrāks, nekā vajadzīgs. Tas ir pats sliktākais.

- Dažiem maģistriem gudri studenti patīk, es nomurmināju, ieie­dams viņam līdzi plašā gaitenī.

- Jā! Elodins attrauca. Dalam, Kilvinam un Arvilam patīk gudri studenti. Ej un'mācies pie viņiem! Tad mums abiem būs vieglāka dzīve.

- Bet…

Elodins spēji apstājās gaiteņa vidū. Nu labi! viņš teica. Pierādi, ka tevi ir vērts mācīt. Satriec manus pieņēmumus līdz pašiem pama­tiem! Ar dramatisku žestu viņš pārlaida plaukstu savam maģistra apmetnim, it kā meklēdams kaut ko kabatās. Sev par lielu nožēlu es nespēju iekļūt pa šīm durvīm. Savilcis plaukstu, viņš pieklaudzināja pa tām. Ko tu darīsi šādā situācijā, Re’lar Kvout?

Par spīti aizkaitinājumam, es apmierināts pasmaidīju. Elodins bija izvēlējies uzdevumu, kas teicami atbilda manām spējām. Izvilcis no apmetņa kabatas tievu, lokanu tērauda stienīti, es notupos pie durvīm uz ceļiem un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Slēdzene bija pamatīga un paredzēta ilgam laikam. Bet, kaut gan lielās, masīvās slēdzenes izskatās iespaidīgas, ar tām ir vieglāk tikt galā, ja vien tās ir rūpīgi uzturētas kārtībā.

Šī bija tieši tāda slēdzene. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi, lai at­skanētu gaidītais, patīkamais ti-ik. Piecēlos, nopurināju ceļgalus un ar izteiksmīgu kustību atgrūdu durvis vaļā.

Šķita, ka ar šo daļu Elodins ir gluži apmierināts. Kad durvis atvērās, viņš izbrīnā savilka uzacis. Gudri izdarīts! viņš teica, ieiedams istabā.

Es viņam sekoju. Nekad nebiju domājis par to, kādas varētu izska­tīties Elodina istabas. Taču, ja būtu to darījis, mans minējums būtu pilnīgi aplams.

Tās bija plašas un izšķērdīgi greznas, ar augstiem griestiem un bie­ziem paklājiem uz grīdas. Sienas klāja veclaicīga koka paneļi, un pa augstajiem logiem ieplūda agrā rīta gaisma. Istabās bija daudz gleznu un senatnīgas, masīvas koka mēbeles. Dzīvoklis bija pārsteidzoši tra­dicionāls.

Elodins ātri izgāja cauri priekštelpai un eleganti iekārtotai viesistabai un iegāja guļamistabā. To varētu saukt arī par gulamkambari. Plašās telpas stūrī stāvēja kuģa lieluma gulta ar četriem stabiem stūros. Elo­dins atrāva vaļā skapja durvis un sāka ņemt ārā vairākus garus, tumšus apģērbus, līdzīgus tam, kas viņam bija mugurā.

- Še, turi! Elodins citu pēc cita lika tērpus man rokās, līdz es ne­varēju tos vairs saturēt. Daži bija ikdienišķi, no kokvilnas, citi no smalka lina vai bieza, miksta samta. Pārlicis pār roku vēl pusduci tērpu, viņš tos ienesa viesistabā.

Mēs pagājām garām veciem grāmatplauktiem, kuros rindojās simtiem grāmatu, un milzīgam, pulētam rakstāmgaldam. Vienu sienu aizņēma pamatīgs akmens kamīns, tik liels, ka tajā varētu izcept veselu cūku, tomēr pašlaik tajā kūrās tikai neliela uguntiņa, kliedējot agrā rudens saltumu.

Paņēmis no galda kristāla karafi, Elodins aizgāja un nostājās lielā kamīna priekšā. Uzmanīgi izņēmis karafes aizbāzni, viņš iedzēra malku, vērtējoši savilka uzacis un pacēla trauku pret gaismu.

Es nolēmu mēģināt vēlreiz. Maģistr Elodin, vai jūs gribat mācīt man vārdnieka mākslu?

- Tas nav pareizais jautājums, viņš atbildēja un, apgriezis karafi otrādi, izlēja saturu uz kvēlošajām oglēm. Kad virs tām pacēlās izslā­pušas liesmu mēles, viņš paņēma atnesto apģērbu kaudzi un lēnām ielika samta tērpu ugunī. Tas strauji uzliesmoja, un, kad uguns bija gana spēcīga, viņš citu pēc cita sameta tajā pārējos tērpus. Pēc brīža kamīnā gulēja liela, gruzdoša drēbju kaudze, no kuras skurstenī plūda biezi dūmu mutuļi. Mēģini vēlreiz!

Es nenocietos un uzdevu acīmredzamu jautājumu: Kāpēc jūs dedzi­nāt savus apģērbus?

- Aplam. Ļoti tālu no pareizā jautājuma, viņš teica, ņemdams no manām rokām nākamos tērpus un mezdams tos kamīnā. Tad Elodins satvēra aizbīdņa rokturi un ar metālisku klikstu aizgrūda to ciet. Istabā sāka ieplūst lieli dūmu mākoņi. Elodins noklepojās, tad atkāpās soli atpakaļ un aplaida apkārt izklaidīgu, apmierinātu skatienu.

Es piepeši aptvēru notiekošo. Ak Dievs! es iesaucos. Kam pieder šīs istabas?

Elodins apmierināti pamāja ar galvu. Ļoti labi! Es būtu pieņēmis ari jautājumu: “Kāpēc jums nav savas istabas atslēgas?” vai “Ko mēs šeit darām?” Viņš nopietni ieskatījās man acīs. Durvīs mēdz būt slēgtas noteikta iemesla dēļ. Cilvēkiem, kuriem nav atslēgas, tikpat noteikta iemesla dēļ ir jāpaliek ārpusē.

Viņš ar kāju pabakstīja kūpošo apģērbu kaudzi, it kā gribēdams pār­liecināties, ka tā paliks kamīnā. Tu zini, ka esi gudrs. 11 ir tava vājā vieta. Tu esi pārliecināts, ka zini, ko dari, bet īstenībā tu to nezini.

Elodins atkal paskatījās uz mani, un viņa acis bija ļoti nopietnas.

- Tu domā, ka vari paļauties uz mani kā savu skolotāju, viņš teica. Tu domā, ka pie manis būsi drošībā. Bet tā ir pati lielākā un bīstamākā muļķība.

- Kam pieder šīs istabas? es apstulbis atkārtoju.

Elodins atsedza zobus platā, spējā smīnā. Maģistram Hemmem.

- Kāpēc jūs dedzināt maģistra Hemmes drēbes? es jautāju, cenz­damies izlikties neredzam, ka istaba strauji pildās kodīgiem dūmiem.

Elodins paskatījās uz mani tā, it kā es būtu beidzamais nejēga.

- Tāpēc, ka es viņu ienīstu. Paņēmis no kamīna malas kristāla karafi, viņš ar niknu sparu trieca to pret akmens apmali, un tā sašķīda. Dzē­riena atlikums iešļācās kamīnā, un uguns uzliesmoja vēl spožāk. Tas cilvēks ir nepārspējams draņķis. Neviens tā neatļaujas runāt ar mani.

Dūmi joprojām plūda istabā. Ja tai nebūtu tik augsti griesti, mēs droši vien jau smaktu un rīstītos. Jau tagad kļuva grūti elpot, un mēs devāmies uz durvīm. Elodins tās atvēra, un dūmi izvēlās gaitenī.

Mēs palikām stāvam aiz durvīm, skatīdamies viens uz otru, un garām mums plūda biezi mutuļi. Nelēmu izmēģināt citādu pieeju. Es saprotu jūsu vilcināšanos, maģistr Elodin, es teicu. Es dažreiz neizdomāju visu līdz galam.

- Tas ir skaidri redzams.

- Un man jāatzīst, ka dažos gadījumos mana rīcība ir bijusi… Es apklusu, mēģinādams atrast kaut ko pazemīgāku par “nepārdomāta”.

- Nepārspējami stulba? Elodins palīdzīgi ierosināja.

Mani uzbangoja spējš dusmu vilnis, aizskalodams iepriekšējo vēlmi pēc pazemības. Nu, paldies Dievam, es šeit esmu vienīgais, kurš jeb­kad mūžā pieņēmis aplamu lēmumu! es teicu, tik tikko apvaldīdams balsi, lai tas neizskanētu kā kliedziens. Skarbi ieskatījos viņam acīs.

- Bet ziniet, es esmu dzirdējis stāstus arī pārjums. Runā, ka agrāk, savos studenta gados, ari jūs esot šeit nostrādājis diezgan daudz aplamību.

Uzjautrinājums Elodina sejā mazliet pagaisa, un bridi viņš izskatījās tāds, it kā būtu mēģinājis kaut ko norīt, bet kumoss palicis pusceļā.

Es turpināju: Ja jūs uzskatāt, ka esmu pārgalvīgs, palīdziet to mainīt! Parādiet man taisnāko ceļu! Veidojiet manu jauno, lokano prātu… Es ierāvu plaušās dūmu mutuli un sāku klepot, tāpēc biju spiests apraut savus vārdu plūdus. Sasodīts, dariet kaut ko! es izdvesu. Māciet mani!

Tas nebija kliedziens, tomēr man aizrāvās elpa. Manas dusmas no­plaka tikpat ātri, kā bija uzliesmojušas, un es raizējos, ka esmu aizgājis par tālu.

Bet Elodins tikai paskatījās uz mani. Kāpēc tu iedomājies, ka es tevi nemācu? viņš izbrīnījies jautāja. Taču skaidri redzams, ka tu atsakies mācīties.

Tad viņš pagriezās un devās pa gaiteni projām. Tavā vietā es pēc iespējas drīzāk pazustu no šejienes, viņš izmeta pāri plecam. Cilvēki gribēs noskaidrot, kas vainīgs pie notikušā, un visiem ir zināms, ka tev ar Hemmi nav labas attiecības.

Mani sagrāba panika, un uz pieres izspiedās sviedri. Ko?

- Un pirms eksāmena es nomazgātos, viņš piebilda. Nebūtu vē­lams, lai no tevis nāktu dūmu smaka. Es dzīvoju šeit. Elodins izvilka no kabatas atslēgu un atslēdza durvis gaiteņa galā. Kāds ir tavs aiz­bildinājums?