Vieda vīra bailes

PIECDESMIT TREŠĀ NODAĻA

IEKLIBOJU PA Severenas vārtiem noskrandis, izsalcis un tukšu kabatu. Izsalkums man nebūt nav svešs. Es pazīstu daudzveidīgu tukšuma sajūtu, kādu tas veido iekšās. Pašreizējais izsalkums nebija pārmēru briesmīgs. Iepriekšējā dienā biju apēdis divus ābolus un gabaliņu sālītas cūkgaļas, tāpēc izsalkums bija tikai mēreni sāpīgs. Tas nebija mokošais izsalkums, kas padara ļenganu un drebošu. Vēl vismaz astoņas stundas man tas nedraudēja.

Pēdējo divu dienkopu laikā viss, kas man piederēja, bija zaudēts, iznīcināts, nozagts vai aizsviests. Vienīgais izņēmums bija mana lauta. Dennas izcilais futrālis ceļojuma laikā bija desmitkārt sedzis savu vēr­tību. Vienā gadījumā tas bija man izglābis dzīvību, turklāt pasargājis manu lautu, Threpes ieteikuma vēstuli un Ņinas neaizstājamo čandriānu zīmējumu.

Varbūt esat ievērojuši, ka savu piederumu uzskaitījumā neesmu mi­nējis neko no apģērba gabaliem. Tam ir divi būtiski iemesli. Pirmkārt, netīrās skrandas, kas bija man mugurā, nekādi nevarēja saukt par apģērbu, klaji negrēkojot pret patiesību. Otrkārt, es biju tās nozadzis, tāpēc laikam nepieklātos saukt tās par savējām.

Visvairāk mani sarūgtināja Felas dāvātā apmetņa zaudējums. Biju spiests to Džanpujā saplēst strēmelēs un izmantot pārsējiem. Gandrīz tikpat bēdīgi bija tas, ka mars grūti iegūtais gramms tagad gulēja kaut kur auksta, tumša ūdens dziļumos Kentes jūras dibenā.

* * *

Augsta, balta klints siena sadalīja Severenas pilsētu divās nevienādās daļās. Lielākā daļa dzīvās rosības risinājās plašākajā pilsētas daļā klints pakājē, kas bija trāpīgi nosaukta par Krauju.

Augstāk virs Kraujas pletās pilsētas mazākā daļa. Tajā atradās galve­nokārt muižas un savrupmājas, kas piederēja aristokrātiem un bagātiem tirgotājiem. Tur bija arī daudz drēbnieku darbnīcu, zirgu nomātavu, teātru un priekanamu, kam pienācās apmierināt augstāko aprindu vajadzības.

Stāvā, baltā klints izskatījās kā izaugusi no zemes tieši tādēļ, lai nodrošinātu aristokrātiem plašāku skatu uz apkārtni. Stiepdamās ziemeļaustrumu un dienvidu virzienā, tā pakāpeniski kļuva zemāka un neuzkrītošāka, bet Severenas dalījuma vietā tā bija divsimt pēdu augsta un stāva kā dārza siena.

Pilsētas centrā Krauja veidoja izvirzījumu, kas atgādināja platu, baltu akmens pussalu. Uz šīs izvirzītās klints daļas atradās maera Alverona muiža. Nama gaišās akmens sienas bija redzamas no ikvienas pilsētas zemākās vietas. Radītais iespaids bija diezgan baiss, it kā maera senču mājvieta nenogurdināmi un modri vērotu tevi no saviem augstumiem.

Lūkodamies uz to bez graša kabatā un bez pieklājīga apģērba mugurā, es jutos arvien bezcerīgāk. Biju nolēmis doties tieši pie maera un nodot viņam Threpes ieteikuma vēstuli par spīti savai bēdīgajai ārienei, taču tagad, raudzīdamies uz augstajām akmens sienām, es sapratu, ka droši vien netikšu pat līdz parādes durvīm. Es izskatījos pēc netīra ubaga.

Man nebija gandrīz nekā; man nebija arī nekādu izvēles iespēju. Es nepazinu nevienu dzīvu dvēseli visā Vintasā, ja neņem vērā Ambrozu, kura tēva īpašumi atradās dažas jūdzes uz dienvidiem.

Esmu gan ubagojis, gan zadzis. Bet darījis to esmu tikai tad, kad man nebija citu iespēju. Kā viena, tā otra ir bīstama nodarbošanās, un tikai pilnīgs nejēga var ķerties pie tām nepazīstamā pilsētā un, vēl jo vairāk, pavisam svešā zemē. Šeit, Vintasā, es pat nezināju, kādus liku­mus varu pārkāpt.

Tāpēc sakodu zobus un darīju vienīgo, kas šķita iespējams. Basām kājām klejoju pa Lejas Severenas bruģētajām ielām, līdz vienā no pilsētas labākajiem rajoniem atradu lombardu.

Gandrīz stundu nostāvēju pretējā ielas pusē, vērodams garāmgājējus un cenzdamies izgudrot labāku plānu. Taču tāda man gluži vienkārši nebija. Tāpēc izņēmu no lautas futrāļa slepenā nodalījuma Threpes vēs­tuli un Ņinas zīmējumu, pārgāju pāri ielai un ieķīlāju lautu kopā ar futrāli par astoņiem sudraba nobliem un izpirkuma zīmi uz vienu dienkopu.

Ja jūsu dzīve ir bijusi pietiekami ērta, lai nekad nevajadzētu izman­tot lombarda pakalpojumus, jums vajadzēs dažus paskaidrojumus. Lom­barda zīme bija sava veida kvīts, un, uzrādīdams to, es varēju atpirkt savu lautu par tādu pašu naudas summu vienpadsmit dienu laikā. Div­padsmitajā dienā tā kļūtu par lombarda saimnieka īpašumu, un viņš ne mirkli nevilcinātos to pārdot par desmitkārt augstāku cenu.

Izgājis uz ielas, es pasvārstīju saujā iegūtos naudas gabalus. Tie šķita viegli un mazvērtīgi salīdzinājumā ar keldiešu naudu vai smagajām Kopvalstības monētām, kas man bija pazīstamas. Tomēr nauda visur pasaulē kalpo vienam mērķim, un par septiņiem nobliem es ieguvu glītu apģērbu, kādu pienāktos valkāt džentlmenim, kā ari mīkstus ādas zābakus. Par

atlikušo naudu sameklēju iespēju apgriezt matus, noskūties, nomaz­gāties un pirmoreiz pēdējo trīs dienu laikā kārtīgi paēst. Pēc tam biju atkal palicis bez graša, tomēr jutos daudz drošāks un pašpaļāvīgāks.

Tomēr arī pēc tam es apzinājos, ka piekļūt maeram nebūs viegli.

Cilvēki ar viņa varu un ietekmi mēdz dzīvot aiz daudzām aizsardzī­bas sienām. Pastāv vispārpieņemti, izsmalcināti paņēmieni, kā tikt tām cauri: iepazīstināšanas, pieņemšanas, ziņojumi un gredzeni, vizītkartes un pieglaimošanās.

Bet, tā kā manā rīcībā bija tikai vienpadsmit dārgas dienas, lai atgūtu lombardā atstāto lautu, es nevarēju veltīt laiku tādiem apkārtceļiem.

Maers Alverons man bija jāsatiek pēc iespējas drīzāk.

Tāpēc es devos uz Kraujas pakāji un sameklēju mazu kafejnīcu, kas rūpējās par izsmalcinātu klientu vajadzībām. Par vienu no atlikušajām monētām nopirku tasi šokolādes un vietu pie loga, aiz kura bija redzama sīkpreču tirgotava.

Dažu nākamo stundu laikā cītīgi klausījos valodās, kas allaž raisās līdzīgās vietās. Vēl labāk man izdevās iemantot jaunā, apsviedīgā viesu apkalpotāja uzticību: šī zēna pienākums bija uzturēties tuvumā un, ja vajadzīgs, atkārtoti piepildīt manu tasi. Viņa palīdzība un ieklausīšanās citu apmeklētāju sarunās itin īsā laikā ļāva man uzzināt daudz svarīgu apstākļu par Alverona galmu.

Pamazām ēnas sāka stiepties garākas, un es nospriedu, ka laiks rīko­ties. Pasaucu zēnu pie sevis un norādīju uz ielas pretējo pusi. Vai redzi to kungu? To sarkanajā vestē?

- Jā, ser.

- Vai tu zini, kas viņš ir?

- Eskvairs Bergons, ja gribat zināt, ser.

Man bija vajadzīgs kāds svarīgāks cilvēks. Un tas vīrs ar dusmīgo 4

seju un atbaidošo dzelteno platmali?

Zēna smaids pazuda. Tas ir baronets Peturs.

Teicami. Es piecēlos un paplikšķināju Džimam pa plecu. Ar tādu atmiņu tev būs laba dzīve. Lai tev veicas! Iedevu viņam puspeniju un devos turp, kur baronets pie veikala letes taustīja sulīgi zaļa samta baķi.

Kā labi zināms, sabiedriskā stāvokļa ziņā nav zemākas kārtas par to, kurai pieder Edema Rū ļaudis. Pat neatkarīgi no mantotās izcelsmes es biju tikai vienkāršs cilvēks bez zemesīpašuma. Tas nozīmēja tik lielu sabiedriskā stāvokļa atšķirību, ka, tēlaini izsakoties, ja baronets būtu zvaigzne, es ar neapbruņotu aci to nespētu saredzēt. Mana līmeņa cil­vēkam pienācās uzrunāt viņu par “milordu”, neskatīties tieši acīs un paklanīties pēc iespējas zemāk un iztapīgāk.

Patiesību sakot, mana līmeņa cilvēkam vispār nepienāktos ar viņu sarunāties.

Kopvalstībā, protams, viss bija citādi. Jo sevišķi Universitātē valdīja egalitāra gaisotne. Tomēr pat tur aristokrāti joprojām bija bagāti, ietek­mīgi un ar augstiem sakariem. Ambrozam līdzīgie cilvēki allaž ar nici­nājumu izturējās pret tādiem kā es. Arī, iekļuvuši sarežģītās situācijās, viņi vienmēr atrada iespēju notikušo apklusināt vai uzpirkt tiesnešus, izvairoties no nepatikšanām.

Taču tagad es biju Vintasā. Šeit Ambrozam nebūtu nekādas vaja­dzības uzpirkt tiesnesi. Ja es būtu nejauši pagrūdis baronetu uz ielas, kad biju vēl netīrs un basām kājām, viņš mani būtu ar pātagu nopēris līdz asinīm un pēc tam pasaucis konsteblu, lai tas apcietina mani par sabiedrisku pārkāpumu. Konstebls būtu smaidot pamājis ar galvu un izpildījis viņa rīkojumu.

Mēģināšu izteikties kodolīgāk. Kopvalstības zemēs aristokrāti ir cil­vēki ar varu un naudu. Vintasā aristokrāti ir cilvēki ar varu, naudu un privilēģijām. Daudzi likumi uz viņiem vienkārši neattiecas.

Tas nozīmēja, ka Vintasā sabiedriskais stāvoklis ir ārkārtīgi svarīgs.

Tas nozīmēja, ka baronets, zinādams, kas es esmu, būtu pilnīgs situā­cijas noteicējs.

Bet tajā pašā laikā…

Iztaisnojis plecus un mazliet izslējis zodu, es devos pāri ielai. Sasprin­dzināju kaklu un drusku piemiedzu acis. Paskatījos apkārt tā, it kā visa šī iela būtu mans īpašums, kas šobrīd man kaut kāda iemesla dēļ sagā­dājis vilšanos.

- Baronet Petur? es moži teicu.

Aristokrāts paskatījās uz mani ar tikko jaušamu smaidu, it kā netiktu skaidrībā, vai mēs esam pazīstami. Jā?

Es ar strupu žestu pamāju uz Kraujas pusi. Jūs izdarītu maeram lielu pakalpojumu, ja pēc iespējas drīzāk pavadītu mani uz viņa muižu. Lūkojos viņā ar apņēmīgu, gandrīz bargu sejas izteiksmi.

- Jā, protams! Taču viņa balss skanēja visai nenoteikti. Jutu, ka viņā sāk raisīties vēl neizteikti jautājumi un aizbildinājumi. K-kas…

Es apklusināju baronetu ar augstprātīgāko skatienu, kādu spēju sako­pot. Kaut gan Edema Rū atrodas sociālo kāpņu pašā lejgalā, mūsu cilts ir labākie aktieri, kādus pasaule pazinusi. Es biju izaudzis uz skatuves, un mans tēvs spēja notēlot tik karalisku valdnieku, ka skatītāji palaikam, viņam uznākot, noņēma cepures.

Piešķīris acīm ahāta cietu skarbumu, es nomēroju smalko kungu no galvas līdz kājām, it kā viņš būtu zirgs un es svārstītos, vai uz viņu ir vērts derēt. Ja šis nebūtu īpaši steidzams jautājums, es neparko neat­ļautos pret jums tādu uzmācību. Pēc neilgas pauzes piebildu stīvu, negribīgu “ser”.

Baronets Peturs ieskatījās man tieši acīs. Viņš jutās mazliet izsists no sliedēm, tomēr ne tik manāmi, kā es biju cerējis. Kā lielākā daļa aristokrātu, viņš līdzīgi žiroskopam koncentrējās pats uz sevi, un no nicīgas nošņaukāšanās viņu atturēja vienīgi neziņa. Viņš nopētīja mani, klusībā domādams, vai drīkst riskēt apvainot šo nepazīstamo, taujājot pēc viņa vārda un abu pazīšanās apstākļiem.

Tomēr manā rīcībā bija vēl pēdējais spēles triks. Es uzklāju sejai sakniebto, skarbo smaidu, ko biju redzējis “Pelēkā Vīra” durvju sarga sejā, kad pirms vairākiem mēnešiem biju centies atrast Dennu. Kā jau teicu, tas bija veiksmīgs smaids: izsmalcināts, laipns un tēvišķīgāks nekā tad, ja es būtu pastiepies un noglāstījis viņam galvu kā sunim.

Baronets Peturs izturēja šo smaidu gandrīz veselu sekundi. Pēc tam viņš ieplīsa kā olas čaumala, viņa pleci mazliet saguma un izturēšanās kļuva tikko jaušami pakalpīgāka. Ikvienu pakalpojumu, ko varu izdarīt maera labā, es darīšu ar prieku, viņš teica. Lūdzu, ļaujiet man rādīt ceļu! Un baronets, cienīgi pagriezies, devās klints pakājes virzienā.

Es smaidīdams viņam sekoju.