Vieda vīra bailes

SIMT PIECPADSMITĀ NODAĻA . vētra un akmens

NAKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos, zinādams patiesību. Mana vienīgā izeja no šī stāvokļa veda caur skolu. Man bija sevi jāapliecina. Tas nozīmēja, ka man pēc iespējas drīzāk jāapgūst viss, ko Vašeta spēja iemācīt.

Tāpēc nākamajā rītā es piecēlos līdz ar pirmo zilgano ausmas bālumu. Kad Vašeta iznāca no sava nelielā akmens namiņa, es viņu jau gaidīju. Nejutu īpašu aizrautību un degsmi, jo nakti biju mocījies ar sliktiem sapņiem, taču biju gatavs mācīties.

* * *

Tagad sāku saprast, ka esmu radījis neatbilstošu iespaidu par Haertu.

Skaidrs, ka tā nebija plaukstoša lielpilsēta. Un pat ar sakāpinātu iztēli to grūti būtu nosaukt par pilsētu. Savā ziņā tā pat lāgā nelīdzinājās mazpilsētai.

To es nesaku niecinošā nozīmē. Lielāko daļu no saviem zēna gadiem esmu pavadījis, allaž ceļodams kopā ar trupu no vienas mazas pilsētiņas uz nākamo. Puse pasaules sastāv no mazām cilvēku apmetnēm, kas pakāpeniski izaugušas ap krustceļu tirgus laukumu, labu māla karjeru vai upes līkumu, kurā straume ir pietiekami stipra, lai grieztu dzimu ratu.

Reizēm šis pilsētiņas ir labi pārtikušas. Dažās ir auglīga zeme un labvēlīgi laika apstākļi. Dažas plaukst no tirdzniecības sakariem. Tādu vietu pārticība ir labi redzama. Mājas ir lielas un sakoptas. Bērni ir apvē­lušies un laimīgi. Pārdevēji piedāvā preces, kas liecina par labklājību: piparus, kanēli, šokolādi. Vietējā viesnīcā var dabūt kafiju un labu vīnu un klausīties mūziku.

Ir ari citādas mazpilsētas. Tādas, kurās zeme ir liesa un neauglīga. Dažās ir nodegušas dzirnavas, citās māla atradnes iztukšotas jau pirms ilgāka laika. Tādās vietās mājas ir mazas un nolaistas. Cilvēki ir noliesē­juši un aizdomu pilni, un bagātības mērs ir sīkas, praktiskas vienības. Malkas daudzums. Otra cūka. Piecas kazeņu ievārījuma burkas.

No pirmā skatiena Haertu varēja noturēt tieši par tādu pilsētu. Tajā bija mazas mājas, neapstrādāti akmeņi un dažā aplokā pa kazai.

Lielākajā Kopvalstības daļā patiesībā jebkurā Četru Stūru apvidū ģimeni, kas dzīvo mazā namiņā un iztiek ar ļoti nedaudzām mēbelēm, uzlūkotu par nožēlojamu. Par tādu, kas atrodas tikai soli no pilnīgas nabadzības.

Bet, kaut gan vairākums ademu māju, kuras biju redzējis, bija samērā mazas, tās nelīdzinājās tām, ko varētu ieraudzīt panīkušā Aturas pilsētā, saslietas no velēnām un baļķiem, kas salipināti kopā ar mālu.

Ademu mājas visas bija celtas no akmeņiem, kas apbrīnojami cieši piegulēja cits citam. Sienās nebija plaisu, kas ļautu iekļūt nemitīgajam vējam. Jumti netecēja. Durvīs nebija čerkstošu ādas viru. Logu ailas nesedza ietaukotas aitādas vai koka slēģi. Tajās bija precīzi pielāgotas stikla rūtis, kas iekļāvās vietā tikpat nevainojami, it kā greznotu baņ­ķiera savrupnama logus.

Visā Haertā pavadītajā laikā es neredzēju nevienu kamīnu. Protams, kamīni ir labs līdzeklis pret mokošu aukstumu. Bet lielākā daļa primitīvu kamīnu, ko cilvēki var uzbūvēt paši no rupjiem laukakmeņiem vai plēnes blokiem, laiž cauri gaisu, ir netīri un dod maz labuma. Tie piesārņo māju ar kvēpiem un plaušas ar dūmiem.

Kamīna vietā katram ademu mājoklim bija sava dzelzs plīts. Tāda plīts, kas sver simtiem mārciņu. Plīts no masīvas dzelzs, kas ļauj to sakurināt līdz sarkankvēlei. Plīts, kas kalpo gadsimtu un maksā vairāk, nekā zemnieks spēj nopelnīt veselā grūta darba gadā. Dažas no šīm plītīm bija mazas, piemērotas apsildīšanai un ēdiena gatavošanai. Taču es redzēju arī tādas, kurās varēja cept maizi. Viena no tādām atradās zemā akmens mājā, kurā bija tikai trīs istabas.

Paklāji ademu mājās visbiežāk bija vienkārši, bet darināti no biezas, mīkstas vilnas sulīgos krāsu toņos. Zem šiem paklājiem bija nevis klons, bet gludi noslīpēta koka grīda. Istabas apgaismoja nevis notecējušas tauku sveces vai niedru gaismekļi, bet vaska sveces vai lampas, kurās bija iepildīta dzidra, balta eļļa. Un vienu reizi es attālā logā pamanīju nekustīgo, sarkano simpātijas lampas gaismu.

Tieši šis pēdējais atklājums ļāva man saprast patiesību. Šejienes iedzī­votāji nebija nožēlojamu ļautiņu kopa, kas kailā kalna nogāzē cīnās par trūcīgu eksistenci. Šie cilvēki nedzīvoja no rokas mutē un ziemu neaizvadīja bailēs, pārtikdami no kāpostlapu zupas. Šajā kopienā valdīja ērta, neuzkrītoša labklājība.

Vēl vairāk. Kaut gan šajās mājās nebija krāšņu svinību telpu, greznu tērpu, skulptūru un sulaiņu, katra no tām bija līdzīga mazai savrupmājai. Visas tās bija pārtikušas neuzbāzīgā, praktiskā nozīmē.

* * *

- Un kā tu domāji? Vašeta iesmējās. Ka neliela saujiņa no mums iegūst sarkanos tērpus un aizlaižas dzīvot bezjēdzīgā greznībā, bet mūsu ģimenes tikmēr dzer netīru ūdeni un mirst no cingas?

- Patiesībā es nebiju par to domājis, es atbildēju, paskatīdamies apkārt. Vašeta bija sākusi man mācīt, kā rīkoties ar zobenu. Bijām node­vušies tam divas stundas, un šajā laikā viņa bija man gandrīz tikai skaid­rojusi dažādos veidus, kā to turēt. It kā tas būtu nevis tērauda gabals, bet jaundzimis bērns.

Tagad, kad skatījos ar prasmīgāku aci, es redzēju, ka daudzas ademu mājas ir meistarīgi iestrādātas apkārtējā ainavā. Stāvās klinšu sienās bija iebūvētas smagas koka durvis. Dažas ēkas izskatījās gandrīz pēc nelieliem akmeņu krāvumiem. Dažām uz jumta auga zāle, un tās ļāva pamanīt tikai gaisā izslietie dūmeņi. Uz kāda no šiem jumtiem ganījās labi barota kaza, un pilnais tesmenis šūpojās, kad tā skrubinādama cilāja galvu virs zaļajiem ceriem.

- Pavēro zemi sev apkārt! Vašeta teica, lēni aplaizdama roku apkai­mes ainavai. Zemes kārtiņa šeit ir pārāk plāna aršanai, pārāk nelīdzena zirgiem. Vasara ir pārāk slapja kviešiem, pārāk skarba augļiem. Reizēm kalnos ir atrodamas dzelzs, ogļu vai zelta krājumi. Bet mūsu kalnos tādu nav. Ziemā sniega kārta pārsniedz cilvēka augumu. Pavasarī negaiss viegli nogāž no kājām.

Viņa atkal paskatījās uz mani. Šī ir mūsu zeme, jo neviens cits to negrib. Pareizāk sakot, šī iemesla dēļ tā ir kļuvusi par mūsējo.

Vašeta sakārtoja zobenu uz pleca un pārlaida man vērtējošu skatienu.

- Apsēdies un klausies! viņa oficiālā tonī pavēlēja. Es tev pastāstīšu stāstu no seniem laikiem.

Es apsēdos garajā zālē, un Vašeta iekārtojās man pretī uz akmens.

- Sensenos laikos mēs, ademi, tikām izraidīti no savas likumīgās māj­vietas, viņa teica. Kāds spēks, kuru mēs neatceramies, mūs padzina no mūsu zemes. Kāds to nozaga vai izpostīja un piespieda mūs bailēs bēgt. Mēs bijām lemti nemitīgiem klejojumiem. Mūsu tauta nonāca uba­gu stāvoklī. Palaikam mēs atradām kādu vietu, kur apmetāmies un nome­tinājām savus ganāmpulkus. Bet tie, kas dzīvoja tuvumā, aizdzina mūs no turienes.

Tolaik ademi bija neganti un kareivīgi. Ja mēs tādi nebūtu bijuši, neviens no mums vairs nebūtu dzīvs. Bet mūsu bija maz, tāpēc mūs vienmēr padzina. Visbeidzot mēs atradām šo lieso un vējaino vietu, kuru pārējā pasaule negribēja. Mēs ielaidām saknes dziļi akmenī un padarījām šo zemi par savējo.

Vašetas skatiens pārslīdēja apkārtnei. Bet šī vieta mums varēja pie­dāvāt maz: ganības lopiem, akmeni un nebeidzamu vēju. Mēs neatradām veidu, kā pārdot vēju, tāpēc pārdevām pasaulei savu kareivīgumu. Tā mēs dzīvojām un izveidojām sevi par tiem, kas esam šodien. Tagad mēs esam ne tikai neganti un kareivīgi, bet arī bīstami un lepni. Nerimtīgi kā vējš un stipri kā akmens.

Brīdi nogaidīju, lai pārliecinātos, vai viņa ir beigusi. Arī mani ļaudis ir klejotāji, es teicu. Tas ir mūsu dzīvesveids. Mēs mājojam visur un nekur.

Vašeta pasmaidīja un paraustīja plecus. Atceries, ka tas ir tikai stāsts. Turklāt ļoti sens. Vari paņemt no tā, ko vēlies.

- Man patīk stāsti, es teicu.

- Stāsts ir līdzīgs riekstam, Vašeta sacīja. Muļķis to norij veselu un aizrijas. Muļķis to aizmet projām, domādams, ka tam nav nekādas vērtības. Viņa pasmaidīja. Bet gudra sieviete atradīs veidu, kā to pāršķelt un apēst kodolu.

Es piecēlos kājās un aizgāju līdz akmenim, uz kura viņa sēdēja. No­skūpstīju viņas rokas, pieri un muti. Vašeta, es teicu, ļoti priecājos, ka Šehinni atsūtīja mani pie tevis.

- Tu esi muļķa zēns. Vašeta skatījās lejup, tomēr es pamanīju viņas sejā tikko jaušamu tvīkumu. Ejam! Ir laiks. Tev ir izdevība redzēt, kā Šehinni cīnās, un tu nedrīksti palaist to garām.

* * *

Vašeta aizveda mani līdz kādam pļavas klajumam, kur biezā zāle bija noskrubināta līdz zemei. Tuvumā jau stāvēja un gaidīja vairāki citi ademi. Daži bija atnesuši līdzi nelielus soliņus vai baļķēnus, ko izmantot sēdēšanai. Vašeta vienkārši apsēdās zemē. Es darīju to pašu.

Pamazām sapulcējās arvien vairāk skatītāju. Varbūt to nebija vairāk par trīsdesmit, taču es pirmoreiz redzēju tik daudz ademu vienkopus, ja neņem vērā pulcēšanos ēdamzālē. Viņi ieradās pa divi vai trīs, risinā­dami dažādas sarunas. Tikai retumis kopā apmetās piecu cilvēku pulciņš.

Kaut gan apkārt pavisam nelielā attālumā skanēja daudz sarunu, manas ausis sasniedza tikai neskaidra murdoņa. Runātāji stāvēja tuvu cits citam, un vējš zālē šalkoja skaļāk par viņu balsīm.

Tomēr no savas vietas es varēju noteikt katras sarunas toni. Pirms diviem mēnešiem man šīs pulcēšanās gaisotne būtu likusies dīvaini no­mākta. Visus sanākušos es būtu uzskatījis par nervozi nemierīgiem, pa pusei mēmiem dīvaiņiem, kam emocijas ir svešas. Turpretī tagad, raudzīdamies uz diviem ademiem, es sapratu, ka tie ir skolotājs un audzēkne, un uzminēju to pēc attāluma, kādā viņi stāvēja viens no otra, un pēc jaunās sievietes godbijīgajām roku kustībām. Trīs vīrieši sarkanos tērpos nepārprotami bija draugi, kas izturējās brīvi un jokoja, viegli grūstīdami cits citu. Un tur tas vīrietis un sieviete strīdējās. Viņa bija dusmīga. Viņš centās paskaidrot.

Neizpratnē brīnījos, kā es jebkad esmu varējis uzskatīt šos cilvē­kus par nemierīgiem vai nervoziem. Ikvienai viņu kustībai bija noteikts mērķis un nozīme. Ikviena kāju stāvokļa pārmaiņa nozīmēja attieksmes pārmaiņu. Ikviens žests izteica veselu izjūtu gammu.

Mēs ar Vašetu sēdējām viens otram blakus un pieklusinātās balsis turpinājām sarunu aturiešu valodā. Vašeta paskaidroja, ka katrai skolai esot savs rēķins keldiešu augļotāju reģistros. Tas nozīmēja, ka algotņi, atrazdamies tālumā, varēja noguldīt skolai atdodamo daļu no saviem ienākumiem visās zemēs, kur cilvēki lietoja keldiešu naudu, un tas būtībā nozīmēja visu civilizēto pasauli. Šo naudu pēc tam ieskaitīja atbilstošajā rēķinā, lai skola to varētu izmantot.

- Kādu naudas daļu algotnis nosūta skolai? es jautāju.

- Astoņdesmit procentus, Vašeta atbildēja.

- Astoņus procentus? es pārjautāju, paceldams astoņus pirkstus, jo biju pārliecināts, ka esmu pārklausījies.

- Astoņdesmit! Vašeta atkārtoja. Tā ir vispārpieņemtā daļa, kaut gan daudzi lepojas ar to, ka atdod vairāk. Tas pats attiektos uz tevi, viņa nevērīgi piebilda, ja tev būtu kaut niecīga izdevība tikt pie sar­kanajām drānām.

Redzēdama manu izbrīnu, Vašeta paskaidroja: Ja paskatās dziļāk, tas nemaz nav tik daudz. Skola gadiem ilgi nodrošina audzēknim apģērbu un ēdienu. Tā piešķir naktsmītni. Tā dod zobenu un gādā par treniņiem. Pēc tam algotnis attiecīgi atbalsta skolu. Skola atbalsta ciematu. Ciematā aug bērni, kuri cer kādu dienu iemantot sarkanās drānas. Viņa ar pirkstu uzzīmēja gaisā apli. Tā aug un zeļ visa Ademre.

Vašeta nopietni paskatījās uz mani. Tagad, kad to zini, varbūt tu sāc aptvert, ko esi nozadzis! viņa teica. Nevis tikai noslēpumu, bet ademu galveno eksporta preci. Tu esi nozadzis visas šīs pilsētas izdzī­vošanas atslēgu.

Tur bija ko padomāt. Pēkšņi Karseretas naids man šķita daudz sapro­tamāks.

Pamanīju pūlī Šehinni balto kreklu un rupji adīto dzelteno cepuri. Atsevišķās sarunas apklusa, un visi sastājās lielā, izplūdušā aplī.

Acīmredzot šodien bija paredzama ne tikai Šehinni ciņa. Pirmais cīņas pāris bija divi zēni, dažus gadus jaunāki par mani; neviens no abiem nevalkāja sarkanu apģērbu. Kādu laiku uzmanīgi apļojuši viens otram apkārt, viņi metās uzbrukumā, raidīdami viens otram sitienu krusu.

Tas notika pārāk strauji, lai es spētu izsekot, un es ievēroju tikai atsevišķus daļējus ketana paņēmienus. Cīņa beidzās, kad viens zēns satvēra otra plaukstas locītavu un plecu ar Guļošā Lāča paņēmienu. Tikai lad, kad redzēju, kā zēns izgriež pretinieka roku un piespiež viņu pie zemes, es pazinu satvērienu, kuru Tempi bija izmantojis kroga cīniņā Krosonā.

Zēni izšķīrās, un pie viņiem piegāja divi algotņi sarkanos kreklos, acimredzot viņu skolotāji.

Vašeta pieliecās man tuvāk. Kā tev likās?

- Viņi bija ļoti ātri, es teicu.

Vašeta paskatījās uz mani. Bet…

- Viņi šķita diezgan pavirši, es teicu, piesardzīgi cenzdamies runāt klusi. Sākumā ne, bet mazliet vēlāk. Es parādīju uz vienu no zēniem.

- Viņš turēja kājas pārāk cieši kopā. Un otrs par daudz liecās uz priekšu un nesaglabāja vajadzīgo līdzsvaru. Tāpēc pretinieks tika viņam klāt ar Guļošo Lāci.

Vašeta apmierināta pamāja ar galvu. Viņi cīnās kā kucēni. Zēni, turklāt vēl jauni. Daudz dusmu un nepacietības. Sievietēm tādu problēmu ir mazāk. Tas lielā mērā ir iemesls, kāpēc mēs esam labākas karotājas.

Jutos diezgan izbrīnījies, to dzirdot. Sievietes ir labākas karotājas? uzmanīgi pavaicāju, negribēdams atklāti iebilst.

- Visumā jā, Vašeta atbildēja. Protams, ir izņēmumi, bet kopumā sievietes ir labākas.

- Bet vīrieši ir stiprāki, es teicu. Lielāki. Viņiem ir garāks rokas atvēziens.

Vašeta uzmeta man mazliet uzjautrinātu skatienu. Tātad tu esi lielāks un stiprāks par mani?

Es pasmaidīju. Acīmredzot ne. Tomēr tev jāatzīst, ka kopumā vīrieši ir lielāki un stiprāki.

Vašeta paraustīja plecus. Tam būtu nozīme tad, ja cīnīšanās būtu līdzīga malkas skaldīšanai vai siena kraušanai. Tikpat labi varētu teikt, ka zobens ir labāks, ja tas ir garāks un smagāks. Muļķības! Varbūt tā tas ir bandītiem. Bet tiem, kuri ieguvuši sarkanās drānas, noteicošais ir zināšanas, kad cīnīties. Vīrieši ir dusmu pilni, tāpēc viņiem šajā ziņā ir grūtības. Sievietēm tas izpaužas mazāk.

Pavēru muti, lai kaut ko sacītu, bet tad atcerējos Dedanu un apklusu.

Pār mums iezīmējās ēna, un, paskatījies augšup, es ieraudzīju pieklā­jīgā attālumā stāvam garu vīrieti sarkanā apģērbā. Viņš turēja plaukstu netālu no zobena spala. Aicinājums.

Vašeta izdarīja atbildes kustību. Viegla nožēla un atteikums.

Noskatījos pakaļ aizejošajam vīrietim. Vai atteikšanās cīnīties tevi nepazeminās pārējo acīs?

Vašeta nicīgi nosēcās. Viņš negribēja cīnīties. Tas tikai nostādītu viņu muļķīgā stāvoklī un lieki atņemtu man laiku. Viņš tikai gribēja parādīt, ka ir pietiekami drosmīgs, lai cīnītos ar mani. Viņa nopūtās un izteiksmīgi paskatījās uz mani. Tieši šādas muļķības attālina vīrie­šus no lethani.

Nākamie sacentās divi algotņi sarkanos kreklos, un atšķirība bija uz­krītoša. Viss noritēja daudz tīrāk un gludāk. Abu zēnu drudžainās kus­tības bija atgādinājušas zvirbuļus, kas peras smiltīs, bet turpmākās div­cīņas bija elegantas kā dejas.

Liela daļa no sacīkstēm bija plaukstu cīņas. Hs turpinājās, līdz viens no dalībniekiem padevās vai saņēma acīmredzami uzvarošu sitienu.

Kāda cīņa beidzās tūlīt, līdzko viens dalībnieks pārsita pretiniecei degunu. Vašeta pikti pablisināja acis, bet es nevarēju pateikt, vai viņas nepatika vēršas pret sievieti, kura ļāvusi sev trāpīt, vai pret vīrieti, kurš sitis tik pārgalvīgi, ka viņu ievainojis.

Notika arī vairākas cīņas ar koka zobeniem. Tās visumā bija īsākas, jo pat viegls pieskāriens pretiniekam nozīmēja uzvaru.

- Kura šoreiz uzvarēja? es jautāju. Īslaicīga zobenu klaudzoņa, sitoties vienam pret otru, beidzās ar abu sieviešu vienlaicīgiem trāpīju­miem.

- Neviena, Vašeta atbildēja, saraukusi pieri.

-Ja iznākums ir neizšķirts, kāpēc viņas necīnās vēlreiz? es jautāju.

Vašeta nepacietīgi paskatījās uz mani. Precīzi runājot, tas nebija neizšķirts. Drenna būtu nomirusi dažu minūšu laikā, jo viņai būtu pār­durta plauša. Lasrela pēc ievainojuma vēderā būtu nodzīvojusi vēl vai­rākas dienas.

- Tātad Lasrela uzvarēja?

Uzmetusi man nevērīgi nicinošu skatienu, Vašeta pievērsa uzmanību nākamajai cīņai.

Garais ademu vīrietis, kurš bija aicinājis Vašetu cīnīties, sacentās ar sīku, kalsnu sievieti. Dīvainā kārtā viņš cīnījās ar koka zobenu, bet sie­viete ar kailām rokām. Vīrietis uzvarēja ar niecīgu pārsvaru, iepriekš saņēmis vairākus precīzus spērienus pa ribām.

- Kurš uzvarēja šoreiz? Vašeta man jautāja.

Redzēju, ka viņa negaida acīmredzamo atbildi. Tā nebija nekāda dižā uzvara, es teicu. Sievietei pat nebija zobena.

- Viņa ir no trešā akmens un daudz labāka karotāja nekā viņš. Šis bija vienīgais veids, kā līdzsvarot spēkus, ja vien viņš neņemtu talkā vēl vienu dalībnieku, Vašeta uzsvērti teica. Tāpēc es jautāju vēlreiz: kurš uzvarēja?

- Sacensībā uzvarēja viņš, es atbildēju. Bet rīt viņam būs vairāki pamatīgi zilumi. Turklāt viņš diezgan pārgalvīgi vēzēja zobenu.

Vašeta pagriezās pret mani. Nu tad kurš uzvarēja?

Es brīdi domāju, tad izlēmu. Neviens.

Viņa pamāja ar galvu. Oficiāla atzinība. Šis žests mani iepriecināja, jo to varēja redzēt visi, kas atradās mums pretī.

Pēc krietna laika sacīkšu laukumā izgāja Šehinni. Viņa bija noņēmusi savu greizo, dzelteno cepuri, un viņas iesirmie mati plīvoja vējā. Redzē­dams viņu pārējo ademu vidū, es ievēroju, cik viņa patiesībā ir maza. Šehinni allaž izturējās tik pašpaļāvīgi, ka man bija radies iespaids, it kā viņa būtu garāka, taču dažiem garākajiem ademiem viņa sniedzās tikko līdz pleciem.

Šehinni turēja rokā taisnu koka zobenu. Ierocis bija vienkāršs un neizsmalcināts, bet tam bija skaidri izgrebts asmens un spals. Daudzi treniņu zobeni, ko man bija gadījies redzēt, drīzāk atgādināja nogludi­nātas nūjas ar ļoti aptuveniem zobena apveidiem. Viņas baltais krekls un bikses bija cieši piesaitēti pie auguma ar tievām, baltām auklām.

Kopā ar Šehinni laukumā iznāca daudz jaunāka sieviete. Viņa bija apmēram collu īsāka nekā Šehinni. Arī viņas augums bija daudz traus­lāks, un sīkie vaibsti un šaurie pleci piešķīra viņai gandrīz bērnišķīgu izskatu. Tomēr augsto krūšu un apaļo gurnu izliekums zem piegulošā algotnes apģērba nepārprotami liecināja, ka viņa ir pieaugusi sieviete.

Arī viņas koka zobens bija izgrebts līdzīgi Šehinni ierocim, turklāt atšķirībā no citiem biežāk redzētajiem zobeniem tas bija mazliet izliekts. Viņas smilškrāsas mati bija sapīti garā, tievā bizē, kas aizmugurē snie­dzās gandrīz līdz viduklim.

Abas sievietes pacēla zobenus un sāka aplī virzīties viena otrai apkārt.

Jaunā sieviete bija apbrīnojama. Viņas sitieni bija tik aši, ka es tik tikko spēju pamanīt rokas kustības un vēl jo mazāk spēju izsekot zobena vēzieniem. Taču Šehinni nevērīgi atvairīja uzbrukumu ar Sniega Kupenu, pussoli atkāpdamās atpakaļ. Tad, pirms Šehinni paguva atbildēt ar pret­uzbrukumu, jaunā sieviete apsviedās apkārt, garajai bizei plīvojot gaisā.

- Kas viņa ir? es jautāju.

- Penthe, Vašeta atbildēja ar apbrīnu balsī. Vai viņa nav īsta fūrija? Gluži kā viena no mūsu četriem senajiem priekštečiem.

Penthe atkal tuvojās Šehinni, izdarīdama vēzienus un māņu kustības. Viņa traucās uz priekšu, pieliekusies tuvu zemei. Neiespējami zemu. Līdz­svara dēļ viņa mazliet atvirzīja tālāko kāju, pat nepieskardamās zemei.

Roka ar zobenu zibēja viņai priekšā, un celis bija tik stipri ieliekts, ka viss viņas augums atradās zemāk par manas galvas līmeni, kaut gan es sakrustotām kājām sēdēju zemē.

Visas šīs līčloču kustības Penthe izdarīja tik ātri, kā noklakstinādama pirkstus. Viņas zobena gals pašāvās zem Šehinni aizsardzības joslas un tiecās pretī viņas ceļgalam.

- Kas tad tas? es klusi jautāju, negaidīdams atbildi. Neko tādu tu man neesi rādījusi! Taču tā bija tikai pārsteiguma izpausme. Mans augums uz kaut ko tamlīdzīgu nebūtu spējīgs pat pēc simt gadu tre­niņiem.

Tomēr Šehinni prasmīgi izvairījās. Viņa neizdarīja strauju lēcienu atpakaļ. Viņa neatrāvās sānis. Viņa kustējās ātri, taču tā nebija kustību būtība. Galvenais bija mērķtiecība un precizitāte. Kad Penthes zobens vērsās pret viņas kāju, viņa jau bija pa pusei atkāpusies. Penthes zobena gals, šķiet, tikai par collu atpalika no Šehinni kājas. Tomēr tas nebija gandrīz panākts trāpījums. Šehinni bija pakustējusies tikai tik, cik vaja­dzīgs, un ne vairāk.

Šoreiz Šehinni paspēja izdarīt pretuzbrukumu, pakāpdamās uz priek­šu ar Zvirbuļa Cirtienu Vanagam. Penthe pasviedās sānis, viņas augums īsu mirkli skāra zāli, un viņa atkal pielēca kājās. Nē, viņa atrāvās no zemes, izmantodama tikai kreiso roku. Viņas augums iztaisnojās kā tērauda atspere, tad lokā atliecās atpakaļ, un viņa vienlaikus izdarīja divus zobena vēzienus, lai atvairītu Šehinni atpakaļ.

Penthe bija negantas kvēles un trauksmes pilna. Šehinni bija rāma un nosvērta. Penthe bija vētra. Šehinni bija akmens. Penthe bija tīģeris, Šehinni bija putns. Penthe neprātīgi dejoja un virpuļoja. Šehinni pagrie­zās un izdarīja vienu nevainojami precīzu soli.

Penthe cirta, vēzēja, griezās, riņķoja un trieca, trieca, trieca…

Un tad viņas apstājās: Penthes koka zobena gals bija piespiests pie Šehinni baltā krekla.

Es ieelsojos, kaut gan ne tik skaļi, lai pievērstu pārējo uzmanību. Tikai tad sajutu, cik man nevaldāmi dauzās sirds. Visu manu augumu klāja sviedri.

Šehinni nolaida zobenu, ar žestu teikdama aizkaitinājums, apbrina un vēl citas emocijas, ko es nepratu noteikt. Viņa saviebās, mazliet atseg­dama zobus, un ar plaukstu paberzēja ribas trāpījuma vietā. Apmēram tā, kā mēdz paberzēt kāju, kad tā atsitusies pret krēslu.

Es satriekts pagriezos pret Vašetu. Vai tagad viņa kļūs par skolas vadoni? es jautāju.

Vašeta neizpratnē paskatījās uz mani.

Es pamāju uz laukumu mūsu priekšā, kur abas sievietes stāvēja un sarunājās. ŠI Penthe. Viņa ir uzvarējusi Šehinni…

Vašeta brīdi raudzījās manī, it kā nesaprazdama jautājumu, tad jautri iesmējās. Šehinni ir veca! viņa teica. Šehinni ir vecmāmiņa. Nevar gaidīt, lai viņa katru reizi uzvarētu jaunāku un lokanāku pretinieku, tādu kā Penthe, kas ir versmojoša uguns un vējš.

- Ā! es noteicu. Saprotu. Biju domājis, ka…

Vašeta bija tik lādzīga, ka vairs nesmējās par mani. Šehinni ir sko­las vadone ne jau tāpēc, ka neviens viņu nespēj uzvarēt. Ļoti dīvaina iedoma! Kāds haoss izceltos, ja vadību noteiktu ar tādiem paņēmieniem un visu izšķirtu viena vai otra dalībnieka veiksme!

Viņa papurināja galvu. Šehinni vada skolu tāpēc, ka ir lieliska sko­lotāja ar dziju lethani izpratni. Viņa vada skolu tāpēc, ka viņai ir vieds pasaules skatījums, un tāpēc, ka viņa gudri prot risināt apgrūtinošus jautājumus. Vašeta ar diviem pirkstiem iebakstīja man krūtīs.

Pēc tam viņa izdarīja draudzīgi samierinošu kustību. Protams, Še­hinni ir ari teicama karotāja. Mūs nevarētu vadīt cilvēks, kurš neprot cīnīties. Ar Šehinni ketana prasmi neviens nespēj mēroties. Tomēr vado­nis nenozīmē muskuļus. Vadonis nozīmē prātu.

Pacēlis skatienu, ieraudzīju Šehinni nākam uz mūsu pusi. Viena no saitēm ap viņas piedurkni cīņas laikā bija atraisījusies, un audums plivi­nājās kā vēja raustīta bura. Viņa atkal bija uzlikusi galvā greizo, dzelteno cepuri un izdarīja pret mums kustību oficiāla sasveicināšanās.

Tad Šehinni pievērsās man. Kāpēc viņa beigās man trāpīja? Ziņ­kārība.

Es domās drudžaini pārskrēju sacensības pēdējiem brīžiem, cenzda­mies vēlreiz iztēloties acu priekšā redzēto ainu.

Mēģināju izdarīt kustību ar Vašetas mācīto izsmalcinātību: godbijīga nenoteiktība. Tu mazliet neveiksmīgi pavirzīji papēdi, es teicu. Krei­sās kājas papēdi.

Šehinni pamāja ar galvu. Labi! Viņa izdarīja kustību apmierināta atzinība, un žests bija tik plašs, ka to varēja redzēt ikviens vērotājs. Un skaidrs, ka vērotāji bija visi.

Uzslavas apskurbināts, tomēr apzinādamies, ka mani vēro, es sagla­bāju piedienīgi neizteiksmīgu seju. Šehinni devās projām, un viņai sekoja Penthe.

Es pieliecos tuvāk Vašetai. Man patīk Šehinni mazā cepurīte, es teicu.

Vašeta pašūpoja galvu un nopūtās. Ejam! Piegrūdusi plecu manē­jam, viņa piecēlās kājās. Mums jāiet projām, kamēr tu neesi sabojājis labo iespaidu, ko šodien radīji par sevi!

Vakariņu laikā es apsēdos savā ierastajā vietā galda galā pie sienas, vistālāk no ēdiena saņemšanas vietas. Tā kā neviens nevēlējās sēdēt man tuvāk par desmit pēdu attālumu, nebija jēgas aizņemt vietu, kur varbūt vēlētos apsēsties kāds cits.

Labais noskaņojums joprojām valdīja pār mani, un es nesatraucos, kad redzēju galda pretējā pusē pazibam sarkanu krāsu. Atkal Karsereta! Reizi vai divas dienā viņa centās pienākt man pietiekami tuvu, lai izmestu pāris indīgu vārdu. Šoreiz viņa bija kavējusies ilgāk nekā citkārt.

Bet, pacēlis skatienu, es piedzīvoju pārsteigumu. Man pretī sēdēja Vašeta. Viņa palocīja galvu, ar bezkaislīgu skatienu lūkodamās manā izbrīnītajā sejā. Tad es saņēmos, atbildēju ar galvas mājienu, un kādu laiku mēs ēdām draudzīgā klusumā. Kad bijām paēduši, klusi pārmijām dažus nenozīmīgus teikumus.

Mēs kopā izgājām no ēdamzāles, un, kad mūs ieskāva vakarīgais āra gaiss, es pārgāju uz aturiešu valodu, lai varētu skaidrāk pasacīt to, par ko biju domājis vairākas stundas.

- Vašeta, es teicu, man šķiet, nebūtu slikti, ja es varētu cīnīties ar kādu, kura spējas ir tuvākas manējām.

Vašeta iesmējās un papurināja galvu. Tas būtu tas pats, kas iemest gultā divus iesācējus mīlas mākslā. Pacilātība, kvēle un neprasme nav laba kombinācija. Vienam vai otram nāktos ciest.

- Diez vai ir taisnīgi saukt mani par iesācēju cīņas mākslā, es teicu. Es esmu tālu no tava līmeņa, bet tu pati teici, ka mana ketana prasme esot apbrīnojami laba.

- Es teicu, ka tava ketana prasme ir apbrīnojami laba, ja ņem vērā, cik neilgi tu esi mācījies, viņa izlaboja. Un mācījies tu esi mazāk par diviem mēnešiem. Tik īss laiks vispār nav nopietni ņemams.

- Es jūtos nožēlojami, ja trāpu tev tāpēc, ka tu man to ļauj, es atzinos. Tādam trāpījumam nav jēgas. Tu man to esi uzdāvinājusi. Neesmu to nopelnījis pats saviem spēkiem.

- Tu esi nopelnījis katru savu sitienu un trāpījumu, Vašeta teica.

- Arī tad, ja es tev to uzdāvinu. Bet es tevi saprotu. Godīgai sacensībai nenoliedzami ir savas tīkamās puses.

Sāku sacīt vēl kaut ko, bet viņa uzlika man plaukstu uz mutes. Es teicu, ka saprotu. Beidz cīnīties pēc tam, kad esi uzvarējis! Joprojām neatvilkdama plaukstu no manas mutes, viņa domīgi pakustināja pirk­stu. Nu labi. Turpini kā līdz šim, un es atradīšu tev kādu, ar ko cīnīties tavā līmenī.