Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . starpspēle — Čukstu dimdoņa

- REŠI! Basts satriektu seju iekliedzās. Nē! Beidz! Viņš izstiepa rokas, itin kā gribēdams aizspiest viesnīcniekam muti. Tu nedrīksti par to runāt!

Kvouts drūmi pasmaidīja. Bast, kurš tev pirmais mācīja vārdu zinī­bas?

- Ne jau tu, Reši. Basts papurināja galvu. Ir lietas, ko Fae valstībā zina katrs bērns. Neko tādu nevajag izrunāt skaļi. Nekad.

- Un kāpēc tā? Kvouts jautāja skolotāja cienīgā balsī.

- Tāpēc, ka dažas būtnes zina, ja kāds izrunā viņu vārdus! Basts krampjaini norija siekalas. Tās zina, kur šis vārds tiek izrunāts.

Kvouts mazliet neiecietīgi nopūtās. Ja vārdu izrunā vienreiz, nekas ļauns nenotiek, Bast. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Kā tu domā, kāpēc ademi cieši ievēro tradīciju tieši šajā konkrētajā stāstā? Stāstīt tikai vienreiz un pēc tam neuzdot jautājumus?

Basta acis savilkās mazliet šaurākas, un Kvouts veltīja viņam skopu, saspringtu smaidu. Tieši tā. Mēģināt atrast to, kurš vienreiz izrunā­jis tavu vārdu, ir tikpat kā meklēt kādu mežā pēc viena vienīga pēdas nospieduma.

Stomīgi, it kā baidīdamies viņus pārtraukt, ierunājās Hronists: Vai kaut kas tāds patiešām ir iespējams? viņš jautāja. Visā nopietnībā?

Kvouts drūmi pamāja ar galvu. Domāju, ka tieši tā viņi atrada manu trupu, kad es vēl biju zēns.

Hronists nervozi paskatījās apkārt, tad sarauca pieri un apklusa, taču tas viņam prasīja acīmredzamu piepūli. Bridi viņš sēdēja ļoti nekustīgi un izskatījās tikpat satraukts kā iepriekš. Vai tas nozīmē, ka viņi var ierasties šeit? Tu taču par viņiem esi runājis ļoti daudz…

Kvouts noraidoši atmeta ar roku. Nē. Galvenais ir vārdi. īstie vārdi. Dziļie, iekšējie vārdi. Un tieši šī iemesla dēļ es no tiem esmu izvairījies. Mans tēvs mēdza iedziļināties visos sīkumos. Viņš gadiem ilgi bija uzde­vis jautājumus un vācis senus stāstus par čandriāniem. Domāju, ka tēvs uzdūrās dažiem viņu senajiem vārdiem un iekļāva tos savā dziesmā…

Hronista sejā uzzibēja atskārsme. …un pēc tam atkārtoja un izmē­ģināja to daudzas reizes.

Viesnīcnieks tikko jaušami, maigi pasmaidīja. Neskaitāmas reizes, ja kaut cik varu spriest par savu tēvu. Nešaubos, ka viņi abi ar māti ļoti daudz strādāja, lai novērstu katru sīko trūkumu, pirms izpildīs dziesmu publiski. Viņi bija augstu prasību cilvēki. Kvouts gurdi nopūtās. Čandriāniem tas varēja nozīmēt to pašu, ko daudzkārt aizdedzināta sig­nāluguns. Manuprāt, vecākiem izdevās tik ilgi izvairīties tikai tāpēc, ka viņi pastāvīgi ceļoja.

Basts iejaucās vēlreiz. Un tieši tāpēc tev nevajag par to runāt, Reši!

Kvouts sarauca pieri. Bast, kopš tā laika es esmu aizvadījis noteik­tās tūkstoš naktis un noceļojis vairākus tūkstošus jūdžu. Vienu reizi minēt šos vārdus ir droši. Šodien, kad pasaule gāžas ārā no rāmjiem, vari ticēt, ka cilvēki arvien biežāk pārcilā senos stāstus. Ja čandriāni cenšas saklausīt savus vārdus, esmu pārliecināts, ka viņu ausis sasniedz nerimtīga čukstu dimdoņa no Erues līdz Apļa jūrai.

Basta sejas izteiksme liecināja, ka viņš nebūt nejūtas pārliecināts.

- Un vēl kas, Kvouts teica ar gurdumu balsī. Ir vēlams šos vārdus pierakstīt. Kādreiz tie kādam var izrādīties noderīgi.

- Un tomēr, Reši, tev vajadzētu būt uzmanīgākam.

- Vai tad visus šos pēdējos gadus es neesmu bijis gana uzmanīgs, Bast? Kvouts noprasīja, un viņa aizkaitinājums beidzot sāka lauzties uz āru. Un kāds no tā bijis labums? Turklāt, ja tas, ko tu saki par Ktehu, ir patiesība, viss beigsies asarās, lai ko es darītu vai nedarītu. Vai tā nav?

Basts pavēra muti, tad atkal to aizvēra, acīmredzot nesaprazdams, ko sacīt. Tad viņš uzmeta ašu skatienu Hronistam, ar acīm pauzdams lūgumu pēc atbalsta.

To redzēdams, ari Kvouts pagriezās pret Hronistu un ziņkāri savilka uzacis.

- Man uz to nav nekādas atbildes, Hronists teica, pievērsdams skatienu somai un izvilkdams ar tinti notrieptu lupatiņu. Jūs abi esat redzējuši, cik niecīgas ir manas vārdnieka prasmes: tās sākas un beidzas ar dzelzi. Un pat tā ir tikai laimīga nejaušība. Vārdu maģistrs atzina mani par veltīgu laika šķiedēju.

- Tas ir kaut kas pazīstams, Kvouts nomurmināja.

Hronists paraustīja plecus. Lai nu kā, es viņam ticēju.

- Vai tu atceries, kā viņš to pamatoja?

- Daudzos un gluži konkrētos veidos: es zinot pārāk daudz ārējo vārdu. Es nekad neesot bijis izsalcis. Es esot pārāk gļēvs… Hronists cītīgi tīrīja spalvas galu. Man šķiet, viņš savu galīgo vērtējumu nepārprotami izteica vārdos: “Kurš būtu domājis, ka tādam nīkulīgam skribelētājam kā tu vispār iekšā varētu būt kāda dzelzs?”

Kvouta lūpas savilkās līdzcietīgā smaidā. Viņš tiešām tā teica?

Hronists paraustīja plecus. Patiesībā viņš nosauca mani par nožē­lojamu sūdu. Man negribējās aizskart tava jaunā drauga nesamaitātās jūtas. Viņš pamāja uz Bastu. Pēc visa spriežot, viņam ir bijusi grūta diena.

Kvouta smaids kļuva platāks. Žēl gan, ka mēs nebijām Universitātē vienā laikā.

Hronists pēdējo reizi pārvilka miksto lupatiņu spalvas uzgalim un pacēla to pret dziestošo vakara gaismu viesnīcas logā. Diez vai! viņš teica. Es tev nebūtu paticis. Es tiešām biju nožēlojams sūds. Turklāt izlutināts. Pārņemts pats ar sevi.

- Un kas kopš tā laika ir mainījies? Kvouts jautāja.

Hronists paskatījās pāri galdam, šķiet, izbrīnījies par tādu jautājumu.

- Kas mainījies? viņš pārjautāja. Esmu atnācis šurp ne jau tāpēc, lai stāstītu stāstu. Viņš iebāza slaukāmo lupatiņu atpakaļ somā. īsi sakot, mani parāva dusmas, un es aizgāju no Universitātes meklēt zaļā­kus laukus. Tas ir labākais, ko esmu izdarījis. Ceļodams es mēneša laikā iemācījos vairāk nekā trijos studiju gados.

Kvouts pamāja ar galvu. Tekams teica to pašu: tas nav drosmīgs vīrs, kurš nav nostaigājis simt jūdžu kājām. Ja gribi zināt, kas tu esi, ej tik ilgi, līdz neviens nezina tavu vārdu. Ceļojums ir lielais izlīdzinātājs un izcilākais skolotājs, rūgts kā zāles un cietsirdīgāks nekā spogulis. Tāls ceļš tev iemācīs vairāk par sevi nekā pašanalīze simt gadu garumā.