Vieda vīra bailes

TRĪSDESMIT septītā NODAĻA . drusciņa uguns

- FAERJNIELA bija liels krustpunkts, taču vietā, kur ceļi sastapās, nebija nevienas viesnīcas. Toties starp kokiem bija klajumi, kuros ceļinieki varēja iekārtot apmetnes un pavadīt nakti.

Reiz, pirms daudziem gadiem un aiz daudzām zemēm, Faerinielā ieradās pieci ceļinieku pulciņi. Kad saule tuvojās rietam un laiks bija domāt par atpūtu, viņi izvēlējās katrs savu klajumu un iekūra katrs savu ugunskuru.

Vēlāk, kad saule bija norietējusi un tumsa ietinusi debesis un zemi, pa ceļu tuvojās vecs, noskrandis ubags. Viņš gāja lēnām un balstījās uz nūjas.

Vecais virs gāja no nekurienes uz nekurieni. Viņam galvā nebija cepu­res un mugurā nebija mantu maisa. Viņam nebija neviena penija un nebija maka, kurā to glabāt. Viņam tik tikko piederēja savs vārds, un pat tas gadu gaitā bija nodilis plāns un niecīgs.

Ja jūs viņam jautātu, kas viņš ir, vecais virs atbildētu: “Nekas.” Taču viņš maldītos.

Vecais virs bija atnācis līdz Faerinielai. Viņš bija izsalcis kā sauss iekurs un pārguris līdz nespēkam. Kustēties viņam palīdzēja vienīgi cerība, ka varbūt kāds atvēlēs viņam kumosu no savām vakariņām un drusciņu no ugunskura siltuma.

Tāpēc vecais virs, redzēdams starp kokiem zibam liesmas, nogriezās no ceļa un devās gaismas virzienā. Drīz viņš starp stumbriem ieraudzīja četrus varenus zirgus. Sudrabs mirdzēja aizjūgā, un sudrabs mijās ar pakavu dzelzi. Gabaliņu tālāk ubags redzēja duci mūļu, kas bija apkrauti preču nastām: tur bija vilnas audumi, greznas rotas un smalka tērauda asmeņi.

Taču visvairāk ubaga skatienu piesaistīja gaļas gabals virs ugunskura. No tā kūpēja garaiņi un oglēs pilēja tauki. No kārdinošās smaržas vecais virs gandrīz zaudēja samaņu, jo visu dienu viņš bija gājis un apēdis tikai sauju ozolzīļu un iebrūnējušu ābolu, ko atradis ceļa malā.

Ap ugunskuru sēdēja trīs viri melnām bārdām, un ubags, iegājis klajumā, tos uzrunāja. “Labvakar!” viņš teica. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”

Viri pagriezās, un zelta ķēdes, ar kurām tie bija rotājušies, mirgoja liesmu gaismā. “Protams!” viņu vadonis teica. “Kas tev ir lidzi? Džoti vai peniji? Gredzeni vai strehlaumi? Vai varbūt tev makā ir īstas, skanīgas keldiešu monētas, ko mēs vērtējam augstāk par visām citām?”

“Man nekā tāda nav,” vecais vīrs atbildēja un atpleta plaukstas, lai parādītu, ka tās ir tukšas.

“Tādā gadījumā tu neko šeit nedabūsi,” svešie atbildēja, un ubags noskatījās, kā viņi sāk atdalīt prāvus gaļas gabalus no cepeša virs uguns­kura.”

- Neapvainojies, Vilem. Tāds vienkārši ir stāsts.

- Es neko neteicu.

- Bet izskatījies tāds, it kā gribētu teikt.

- Varbūt. Bet to es varu pateikt vēlāk.

- Vecais vīrs devās tālāk mežā, iedams pretī citai ugunskura gaismai starp kokiem.

“Labvakar!” ubags iesaucās, iegājis otrajā klajumā. Kaut gan vecais vīrs jutās ļoti noguris un nožēlojams, viņš centās ielikt balsī možumu. “Vai varat atvēlēt man gabaliņu gaļas un drusciņu siltuma no sava ugunskura?”

Otrajā klajumā sēdēja četri ceļinieki divi vīrieši un divas sievietes. Izdzirdējuši balsi, viņi piecēlās kājās, bet nesacīja ne vārda. Vecais vīrs pacietīgi gaidīja, cenzdamies izskatīties labsirdīgs un nekaitīgs. Tomēr klusums ieilga arvien vairāk un neatskanēja neviens vārds.

Vecais vīrs, gluži saprotams, jutās aizkaitināts. Viņš bija pieradis, ka citi no viņa vairās vai pagrūž viņu malā, bet šie cilvēki gluži vienkārši stāvēja. Stāvēja klusi un saspringti, mīņādamies no vienas kājas uz otru un nervozi žņaudzīdami pirkstus.

Kad ubags sapīcis grasījās iet projām, uguns spoži uzliesmoja un viņš redzēja, ka visiem četriem ceļiniekiem mugurā ir asinssarkanas drānas: tas nozīmēja, ka viņi ir ademu tirgotāji. Tad vecais vīrs saprata. Ademus sauc par klusajiem ļaudīm, jo tie runā ļoti maz un ļoti reti.

Vecais vīrs zināja daudz stāstu par ademiem. Viņš bija dzirdējis, ka tie protot slepenu mākslu, ko dēvē par lethani. Šī māksla ļaujot tiem valkāt savu klusēšanu kā bruņas, kas liek zobenam aizslīdēt garām un bultai apstāties gaisā. Tieši tāpēc šie ļaudis runājot tik reti. Viņi taupot vārdus, glabādami tos sevī kā ogles pavarda dziļumā.

Uzkrātie vārdi dodot viņiem tik daudz nerimstošas enerģijas, ka viņi nekad nespējot izturēties pavisam mierīgi, un tāpēc viņu rokas un kājas allaž nemierīgi ņirbot. Un karodami viņi izmantojot savu slepeno mākslu, lai sadedzinātu sevī uzkrātos vārdus kā degvielu. Tāpēc viņi esot stipri kā lāči un ātri kā čūskas.

Pirmoreiz dzirdēdams tādas valodas, ubags bija nodomājis, ka tie ir blēņu stāsti, ko ceļinieki pārmij pie apmetnes ugunskura. Bet reiz, pirms daudziem gadiem, viņš bija redzējis, kā ademu sieviete cīnās ar pilsētas sardzi. Sardzes vīriem bija ieroči, un to krūtis un rokas sedza biezas bruņas. Viņi bija karaļa vārdā pieprasījuši, lai sieviete parāda savu zobenu, un sieviete negribīgi bija viņiem to iedevusi. Tikko sardzes vīri bija to paņēmuši, viņi bija sākuši uzmākties sievietei ar neķītriem ieteikumiem, kas viņai esot jādara, lai dabūtu zobenu atpakaļ.

Sardzes vīri bija augumā lieli, un viņu zobeni bija asi. Viņi krita sie­vietes priekšā kā nopļauti rudens kvieši. Sieviete nogalināja trīs vīrus, salauzdama tiem kaulus ar kailām plaukstām.

Viņas pašas ievainojumi bija samērā nelieli tumšs zilums uz viena vaiga, neliela brūce kājā, kas lika klibot, un sekls iegriezums plaukstā.

Pat pēc visiem šiem gadiem vecais vīrs atcerējās, kā viņa rāmi kā kaķis bija nolaizījusi asinis sev no plaukstas.

Tās bija domas, kas atausa vecā ubaga atmiņā, kad viņš ieraudzīja ademus. Vienā mirkli viņš aizmirsa ēdienu un uguns siltumu un lēnām atkāpās meža patvērumā.

Tad viņš devās uz nākamā ugunskura pusi, cerēdams, ka trešā reize būs veiksmīga.

Šajā klajumā viņš ieraudzīja pulciņu aturiešu, kas stāvēja ap beigtu ēzeli blakus ratiem. Viens no tiem pamanīja veco vīru. “Paskat!” viņš iesaucās. “Grābiet to veci ciet! Iejūgsim viņu ratos, lai velk!”

Vecais vīrs iesteidzās atpakaļ mežā un, kādu laiku šaudījies turp un atpakaļ, paslēpās no aturiešiem zem trūdošu lapu kaudzes.

Kad vajātāju troksnis pieklusa, ubags izrāpās no paslēptuves un sameklēja savu nomesto nūju. Pēc tam ar izsalkuša un novārguša cil­vēka drosmi viņš devās turp, kur starp kokiem vīdēja nākamais uguns- kurs.

Iespējams, ka tur viņš būtu atradis meklēto, jo ap ugunskuru sēdēja tirgotāji no Vintasas. Citos apstākļos varbūt tie būtu aicinājuši atnācēju vakariņās, teikdami: “Kur ēdamā pietiek sešiem, tur pietiks arī septīta­jam.”

Taču tobrīd vecais vīrs izskatījās diezgan atbaidošs. Viņa mati bija izjukuši, un savēlušās šķipsnas slējās gaisā. Jau iepriekš noplīsušais ap­ģērbs tagad bija saplēsts un netīrs. Viņa seja no bailēm bija bāla un elpa smagi sēca un čīkstēja krūtīs.

Tāpēc Vintasas tirgotāji izbīlī ievaidējās un savēcināja rokas. Viņi noturēja ubagu par kapukalna draugaru miroņa rēgu, kas, pēc māņ­ticīgo vintasiešu domām, naktis nespēj mierīgi gulēt un klejo apkārt.

Tirgotājiem bija dažādi uzskati par to, kā šādu nācēju iespējams aptu­rēt. Daži domāja, ka to atbaida uguns, citi ticēja, ka rēgu var atvairīt ar zālē izbārstītu sāli, vēl citi uzskatīja, ka ar dzelzi jāpārcērt saites starp dvēseli un nedzīvo ķermeni.

Klausīdamies viņu pārspriedumos, vecais ubags saprata: lai kādu paņēmienu šie cilvēki izvēlētos, viņam no tā labāk nekļūs. Tāpēc viņš steigšus atgriezās koku patvērumā.

Atradis lielu akmeni, uz kā apsēsties, vecais vīrs, cik spēdams, nopu­rināja no saplēstā apģērba pielipušās lapas un netīrumus. Kādu laiku pasēdējis, viņš nolēma doties uz pēdējo nometnes vietu, jo cerēja atrast vismaz vienu devigu ceļinieku, kurš ļautu viņam piepildīt tukšo vē­deru.

Pie pēdējā ugunskura viņš ar atvieglojumu ieraudzīja sēžam tikai vienu cilvēku. Pienācis tuvāk, vecais virs ieraudzīja to, kas viņu gan ielīksmoja, gan biedēja: kaut gan ubags bija nodzīvojis pasaulē daudz gadu, viņš nekad nebija sarunājies ar Amira bruņinieku.

Taču viņš zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baznīcas un…

- Viņi nebija daļa no baznīcas, Vilems teica.

- Ko? Skaidrs, ka bija!

- Nē, viņi bija Aturas pārvaldītāju daļa. Viņiem piederēja… Vecarum tiesu vara.

- Viņus sauca par Svēto Amira ordeni. Viņi bija baznīcas stiprā labā roka.

- Saderam?

- Ar prieku! Tas liks tev paklusēt, kamēr es pabeidzu stāstu.

Vecais vīrs jutās ielīksmots, jo zināja, ka Amirs ir daļa no Tehlu baz­nīcas un baznīca mēdza labi izturēties pret trūcīgajiem.

Vecajam vīram tuvojoties, amirietis piecēlās kājās. “Kas tur nāk?” viņš noprasīja. Viņa balss bija lepna un spēcīga, bet arī gurda. “Tad zini, ka es esmu no Amira ordeņa! Neviens nedrīkst nostāties starp mani un maniem uzdevumiem. Es rīkojos visu cilvēku labā, kaut ari dievi un cilvēki var aizšķērsot manu ceļu!”

“Kungs,” vecais ubags sacīja, “es cerēju atrast drusciņu uguns siltuma un ēdiena kumosu pēc gara ceļa.”

Amirietis ar rokas mājienu aicināja veco viru tuvāk. Viņš bija tēr­pies bruņās no spožiem tērauda gredzeniem, un viņa zobens bija cil­vēka augumā. Veste virs bruņām bija spodri balta, bet lejpus elkoņiem krāsa pārtapa tumši sarkana, itin kā iemērkta asinīs. Krūšdaļas vidū bija redzams Amira simbols melns, sarkanu liesmu ieskauts tornis.

Vecais virs apsēdās pie ugunskura un tlksmīgi nopūtās, juzdams kaulos iestrāvojam siltumu.

Pēc brīža Amira bruņinieks teica: “Diemžēl nevaru piedāvāt tev neko ēdamu. Mans zirgs šovakar ir labāk paēdis nekā es pats, taču arī viņš nav dabūjis diezgan.”

“Man noder jebkāda palīdzība,” vecais vīrs atbildēja. “Varu iztikt ar atliekām. Es neesmu lepns.”

Amirs nopūtās. “Rīt man jānojāj piecdesmit jūdzes, lai apturētu kādu tiesas prāvu. Ja netikšu galā vai nokavēšos, jāmirst būs nevainīgai sie­vietei. Lūk, šeit ir viss, kas man atlicis!” Amirietis norādīja uz audekla gabalu, uz kura gulēja sakaltis maizes gabals un siera šķēle. Ar to nepie­tiktu, lai remdētu vecā vīra izsalkumu. Tik lielam un spēcīgam vīrietim kā bruņinieks tās būtu ļoti trūcīgas vakariņas.

“Rīt man vajadzēs jāt un karot,” bruņinieks teica. “Man būs nepie­ciešams spēks. Tāpēc man jāsver tavs tukšais vēders pret tās sievietes dzīvību.” Runādams amirietis pacēla rokas un pavērsa plaukstas augšup kā svaru kausus.

Kad viņš izdarīja šo kustību, vecais vīrs ieraudzīja viņa plaukstu virspuses un īsu mirkli nodomāja, ka amirietis sevi ir savainojis, jo starp pirkstiem tam sūcās asinis un pilēja pār rokām. Bet tad plandošo liesmu gaisma mainījās, un vecais vīrs saprata, ka tas ir tikai tetovējums, tomēr asiņainās zīmes uz bruņinieka plaukstām un rokām tik un tā lika viņam nodrebēt.

Viņš būtu ne tikai nodrebējis vien, ja sīkāk zinātu visu šo zīmju vēstījumu. Tās liecināja par tik lielu ordeņa uzticību, ka tāda amirieša rīcība nekad netika apšaubīta. Un, tā kā aiz šī bruņinieka stāvēja ordenis, pret viņu vērsties nevarēja neviena baznīca, neviens galms un neviens karalis. Jo viņš bija viens no kiridiem, Amira augstākās kārtas pārstāv­jiem.

Ja viņš nogalinātu neapbruņotu cilvēku, ordeņa acīs tā nebūtu slep­kavība. Ja viņš ielas vidū nožņaugtu grūtu sievieti, neviens nemēģinātu stāties viņam pretī. Ja viņš nodedzinātu baznīcu vai sadragātu vecu akmens tiltu, impērija viņu nevainotu un uzskatītu, ka viss, ko viņš dara, notiek augstāka mērķa vārdā.

Taču vecais vīrs to nezināja un tāpēc mēģināja vēlreiz: “Ja tev nav nekā ēdama, ko man iedot, varbūt tu vari man atvēlēt pāris peniju?” Ubags atcerējās keldiešu apmetni un cerēja nopirkt tur gabalu maizes un gaļas.

Amirietis papurināja galvu. “Ja man tie būtu, es ar prieku tev tos iedotu. Taču es pirms trim dienām atdevu savu pēdējo naudu atraitnim ar izsalkušu bērnu. Kopš tā laika es esmu tāds pats tukšinieks kā tu.” Bruņinieks papurināja galvu, un viņa seja pauda gurdumu un nožēlu.

“Es gribētu, kaut apstākļi būtu citādi. Bet tagad man jāizguļas, tāpēc tev nāksies doties tālāk.”

Par to vecais virs nebūt nepriecājās, taču amirieša balsi skanēja kaut kas tāds, kas viņu darīja piesardzīgu. Tāpēc viņš uzslējās kājās un devās atpakaļ meža biezokni, atstādams ugunskuru aiz muguras.

Vēl juzdams uguns siltumu, vecais virs savilka jostu ciešāk un nolēma vienkārši turpināt ceļu līdz ritam. Viņš cerēja, ka ceļa galā varbūt beidzot uzsmaidīs veiksme un viņš sastaps atsaucīgākus cilvēkus.

Tā nu viņš devās cauri Faerinielas centram un tur ieraudzīja apli no lieliem pelēkiem akmeņiem. Apļa vidū mirgoja blāva gaismiņa no uguns, kas bija paslēpta prāvā bedrē. Vecais vīrs nejuta nekādu dūmu smaržu un nosprieda, ka cilvēki dedzina rennela koku, kas deg pamatīgi un ilgi, bet nedūmo un neizplata nekādu smaku.

Tad vecais virs ievēroja, ka divi no lielajiem apveidiem nemaz nav akmeņi. Tie bija vezumi. Blāvajā uguns gaismā viņš pamanīja cilvēkus, kas rosījās ap ēdiena katlu.

Tomēr vecajam vīram vairs nebija atlikusi ne mazākā cerība, un viņš gāja tālāk. Kad viņš bija gandrīz jau pagājis akmeņu aplim garām, atska­nēja kāda balss: “Ehei! Kas tu esi un kāpēc šajā vēlajā stundā tik klusi ej mums garām?”

“Es neesmu nekas,” vecais vīrs atbildēja. “Tikai vecs ubags, kam jāiet savs ceļš līdz galam.”

“Kāpēc tu šajā laikā ej, nevis atpūties savā gultā? Šie ceļi naktis nebūt nav droši,” teica tā pati balss.

“Man nav gultas,” vecais vīrs atbildēja. “Un šonakt es nespēju izlūg­ties ne dāvanas, ne vietu, kur pārgulēt.”

“Ja vēlies, guļvietu vari dabūt šeit. Un uzkost kādu kumosu, ja tev ir patikšana piedalīties mūsu vakariņās. Cilvēks nedrīkst iet visu dienu un nakti bez apstājas.” No lielo, pelēko akmeņu aizsega iznāca glīts, bārdains vīrietis. Saņēmis vecā vira elkoni, viņš veda to uz ugunskura pusi un iesaucās: “Mums šovakar ir viesis!”

Iepretī bija jaušama sakustēšanās, taču mēness šai naktī nespīdēja, un svešinieku ugunskurs bija paslēpts bedrē, tāpēc ubags no notiekošā daudz neredzēja. Viņš ziņkārīgi apvaicājās: “Kāpēc jūs slēpjat savu uguni?”

Bārdainais vīrietis nopūtās. “Ir ļaudis, kas pret mums nejūt mīlestību. Mēs nevēlamies sastapties ar ļaunumu. Turklāt šovakar mūsu ugunskurs ir pavisam neliels.”

“Kāpēc tā?” ubags jautāja. “Te ir daudz koku, tāpēc kurināmo atrast noteikti nav grūti.”

“Mēs vakarā centāmies to sagādāt,” vīrietis paskaidroja. “Bet cilvēki nosauca mūs par zagļiem un raidīja uz mums bultas.” Viņš paraustīja plecus. “Tāpēc mēs iztiekam, kā varam, un rītdiena gādās pati par sevi.” Viņš papurināja galvu. “Bet nu es pārāk daudz runāju. Vai varu tev piedāvāt kaut ko dzeramu, tēvs?”

“Es labprāt iedzertu malku ūdens, ja jums tas ir krājumā.”

“Nieki, es tev ieliešu vīnu."

Ubags ļoti sen nebija baudījis vīna garšu, un, jau iedomājoties par to, viņam mutē saskrēja siekalas. Tomēr vecais virs zināja, ka tukšam vēderam pēc garas dienas gājiena vīns nav ieteicams, tāpēc atbildēja: “Lai svētīta tava krietnā sirds! Bet malks ūdens man būtu gana labs.” Bārdainais vīrietis pasmaidīja. Nu tad padzeries gan ūdeni, gan vīnu, kā pats vēlies!” To teikdams, viņš aizveda ubagu pie ūdens mucas.

Vecais virs noliecās un iesmēla kausā ūdeni. Celdams to pie lūpām, viņš juta spirdzinošu vēsumu, taču nevarēja nepamanīt, ka muca ir gan­drīz tukša.

Tomēr viesmīlīgais vīrietis skubināja viņu turpināt. “Iesmel vēl un noskalo pudekļus no sejas un rokām! Redzu, ka tu esi gājis garu ceļu un noguris.” Tā nu vecais ubags iesmēla vēl vienu kausu un, noskalojis rokas un seju, jutās manāmi atspirdzis.

Tad svešais vīrietis atkal saņēma viņa elkoni un veda viņu tuvāk ugunij. “Kā tevi sauc, tēvs?”

Ubags atkal jutās pārsteigts. Gadiem ilgi nevienam nebija rūpējis uz­zināt, kā viņu sauc. Tik ilgi, ka viņam vajadzēja bridi padomāt un atce­rēties. “Skeops,” viņš beidzot teica. “Mani sauc Skeops, un tevi?” “Mans vārds ir Terriss,” vīrietis atbildēja, apsēdinādams atnācēju omulīgās uguns tuvumā. “Tā ir Silla, mana sieva, un šis ir mūsu dēls Vints. Bet tie ir Sari, Bentums, Lila, Pīters un Fents.”

Tad Terriss pasniedza Skeopam vīnu. Silla ielēja viņam bļodiņā prāvu kausu kartupeļu zupas un iedeva šķēli siltas maizes kopā ar pusi no zeltaina vasaras kabača, kam viduci tīkami spīdēja sviests. Ēdiens bija vienkāršs, un tā nebija daudz, bet Skeopam tās šķita dzīres. Kamēr viņš ēda, Vints piepildīja viņa vīna kausu, uzsmaidīja viņam, apsēdās blakus un uzrunāja par vectēvu.

Tāda uzruna bija pāri vecā vīra spēkiem, un viņš sāka klusi raudāt. Varbūt tāpēc, ka aiz muguras bija gara, grūta diena un viņš bija vecs. Varbūt tāpēc, ka viņš nebija radis pie laipnības. Varbūt vainojams bija vīns. Lai kāds būtu iemesls, asaras ritēja viņam pār seju un pazuda baltajā bārdā.

Terriss to redzēja un steigšus apvaicājās: “Tēvs, kas noticis?”

“Es esmu vecs nejēga,” Skeops teica drīzāk sev nekā pārējiem. “Jūs pret mani esat tik laipni, kāds gadiem neviens nav bijis, un man ir žēl, ka es nespēju jums atmaksāt.”

Terriss pasmaidīja un uzlika roku vecajam vīram uz pleca. “Vai tiešām tu gribētu atmaksāt?”

“Es to nevaru. Man nepieder nekas, ko es varētu jums iedot.” Terriss pasmaidīja vēl platāk. “Skeop! Mēs esam Edema Rū cilts. Tas, ko mēs vērtējam visaugstāk, pieder ikvienam.” Skeops redzēja, ka cita pēc citas viņā gaidoši paveras pārējās sejas ap ugunskuru. Terriss teica: “Tu vari izstāstīt mums savu dzīvesstāstu.”

Nezinādams, ko citu viņš varētu darīt, Skeops sāka runāt. Viņš izstās­tīja, kā nokļuvis līdz Faerinielai. Izstāstīja, kā pēc kārtas gājis pie katra ugunskura, cerēdams uz cilvēku žēlsirdību. Sākumā viņa balss ķērās un stāsts bija stomīgs, jo viņš ilgi bija klejojis viens un atradinājies runāt. Tomēr drīz viņa balss pieņēmās spēkā, vārdi plūda drošāk, zibošās lies­mas atmirdzēja viņa dzīvi zilajās acīs, un rokas kustējās līdzi vecīgi izkaltušajai mēlei. Pat Edema Rū ļaudis, kas zina visus pasaules stāstus, ar apbrīnu klausījās runātājā.

Kad vecā vīra stāsts bija galā, ceļinieki sakustējās, kā mozdamies no dziļa miega. Bridi tie tikai lūkojās cits citā un tad paskatījās uz Skeopu.

Terriss zināja, ko viņa ļaudis domā. “Skeop,” viņš laipni vaicāja, “kurp tu gāji, kad es šovakar tevi apturēju?”

“Es gāju uz Tinuē,” Skeops atbildēja, juzdamies mazliet samulsis par to, cik ļoti aizrāvies ar savu stāstu. Viņa seja bija sakarsusi un sārta, un viņš jutās itin muļķīgi.

“Mēs braucam uz Beleneju,” Terriss teica. “Kā būtu, ja tu ceļotu ar mums kopā?”

Bridi Skeopa sejā iedegās cerība, taču tā ātri pazuda. “Es jums būtu tikai par nastu. Pat ubagam ir savs lepnums.”

Terriss iesmējās. “Vai tu gribi stāstīt Edema Rū ciltij par lepnumu? Mēs tevi neaicinām līdzi žēluma pēc. Mēs tevi aicinām tāpēc, ka tu piederi pie mūsu dzimtas un turpmākajos gados varētu mums pastāstīt daudz, daudz stāstu.”

Ubags papurināja galvu. “Manas asinis nav jūsu asinis. Es nepiederu pie jūsu dzimtas.”

“Kāda tam nozīme?” Terriss atjautāja. “Mēs, Edema Rū, paši lem­jam, kurš pieder pie mūsu dzimtas un kurš ne. Tu esi mums piederīgs. Paskaties apkārt un spried pats, vai man nav taisnība!”

Skeops pārlaida skatienu apkārtējām sejām un redzēja, ka Terriss ir sacījis patiesību.

Tā nu vecais virs palika kopā ar viņiem un nodzīvoja daudz gadu, pirms nācās šķirties. Viņš daudz redzēja un daudz pastāstīja, un beigu beigās ikviens bija kļuvis gudrāks.

Tā tas patiešām notika, kaut ari pirms daudziem gadiem un aiz dau­dzām zemēm. Es esmu dzirdējis šo stāstu no Edema Rū ļaudīm, tāpēc zinu, ka tas ir patiess.