KAUT GAN Elodina grāmatu meklējumos iztērētās stundas mani bija pamatīgi satracinājušas, šī pieredze tomēr bija ievērojami paplašinājusi manas zināšanas par darbu Arhīvos. Pats galvenais, ko es uzzināju, bija tas, ka Arhīvi nav tikai liela grāmatu noliktava. Arhīvi bija gluži kā patstāvīga pilsēta. Tajā bija gan šķērsielas, gan aklās ieliņas.
Tāpat kā pilsētā, Arhīvos kūsāja aktīva rosība. Skriptorijā rindojās galdi, pie kuriem skrīvi cītīgi strādāja pie tulkojumiem vai pārrakstīja izbalojušus tekstus jaunās grāmatās ar svaigu, tumšu tinti. Šķirotavā notika nemitīga kustība: grāmatas tika kārtotas pa grupām un tematiem, izvietotas un pārvietotas dažādos plauktos.
Indētava, par laimi, nepavisam nebija tas, ko varēja gaidīt. Izrādījās, ka tā ir vieta jaunatvesto grāmatu sakopšanai un attīrīšanai, pirms tās nokļuva Arhīvu plauktos. Grāmatas nepārprotami mīlēja visdažādākie radījumi: daži no tiem alkatīgi rija pergamentu un ādu, savukārt citiem garšoja līme un papīrs. Grāmatu tārpi bija paši nekaitīgākie no šīm būtnēm, un pēc dažiem Vilema stāstiem man gribējās pēc iespējas drīzāk nomazgāt rokas.
“Katalogi”, “Sietuve”, “Skavotava”, “Palimpsesti” visas šīs telpas rosībā dūca kā bišu stropi, visās lietpratīgi darbojās čakli skrīvi.
Turpretī citās Arhīvu daļās nebija nekādas rosības. Jaunieguvumu nodaļa, piemēram, bija maza un allaž tumša telpa. Pa logu es redzēju, ka vienu tās sienu pilnībā aizņem milzīga karte ar pilsētām un ceļiem, tik sīka un detalizēta, ka atgādināja sarežģītā rakstā austu paklāju. Karti klāja caurspīdīgas alķīmiskas lakas kārtiņa, un tās dažādās vietās ar sarkanu zīmuli bija pierakstītas piezīmes par vēlamām grāmatām, kādas tur varbūt atrodamas, un pēdējās zināmās vietas, kurās darbojušās jaunieguvumu sagādes grupas.
“Sējumi” bija kaut kas līdzīgs lielam publiskam parkam. Tajos drīkstēja brīvi ieiet ikviens students, lai pārlūkotu plauktos izliktās grāmatas. Apmeklētāji drīkstēja arī iesniegt lūgumu skrīviem, kas negribīgi devās uz “Krātuvi” meklēt vai nu vajadzīgo grāmatu, vai vismaz pēc iespējas līdzīgu materiālu.
Bet Arhīvu vislielāko daļu aizņēma “Krātuve”. 11 bija grāmatu faktiskā atrašanās vieta. Un, tāpat kā jebkurā pilsētā, tajā bija gan labvēlīgi, gan nelabvēlīgi rajoni.
Labvēlīgajos rajonos viss bija sakārtots, reģistrēts un metodiski izvietots plauktos. Ieraksti reģistru grāmatās ļāva atrast meklēto grāmatu tikpat vienkārši kā attiecīgajā virzienā izstiepts rādītājpirksts.
Bet turpat līdzās bija arī nelabvēlīgi rajoni. Aizmirstas vai novārtā pamestas Arhīvu daļas, kā arī vietas, kuras sakārtot pašreizējā brīdī šķita pārāk sarežģīti. Dažās sekcijās grāmatas bija izvietotas pēc veciem katalogiem vai pat saliktas plauktos bez jebkādas sistēmas.
Šur tur slējās grāmatplauktu stāvi, kas atgādināja muti ar izlūzušiem zobiem: skrīvi, kuri sen vairs nestrādāja Arhīvos, bija izņēmuši grāmatas un pārvietojuši tās no veco katalogu vietām uz citiem plauktiem, kur tās iekļāvās kārtējā, tobrīd pieņemtajā sistēmā. Pirms trīsdesmit gadiem, kad sāncensīga skrīvu grupa bija sadedzinājusi Larkina reģistru grāmatas, veselu divu stāvu saturs bija pārceļojis no labvēlīgiem uz nelabvēlīgiem rajoniem.
Un, protams, šeit bija arī četru plātņu durvis. Noslēpums pilsētas sirdī.
Staigāt pa labvēlīgajiem rajoniem bija ļoti patīkami. Doties pēc grāmatas un atrast to tieši tur, kur tai jābūt, sagādāja gandarījumu. Tas bija ērti. Un ātri.
Taču nelabvēlīgajiem rajoniem piemita cits, savdabīgs vilinājums. Grāmatas tajos bija noputējušas un ilgi nelietotas. Atverot tādu grāmatu, varēja izlasīt vārdus, ko cilvēka acis nebija skatījušas pat simtiem gadu. Lūžņu kaudzē slēpās dārgumi.
Tieši šajās vietās es meklēju materiālus par čandriāniem.
Meklēju stundām un meklēju dienām ilgi. Uz Universitāti es biju tiecies lielā mērā tāpēc, ka gribēju uzzināt patiesību par viņiem. Tagad, kad beidzot biju ieguvis brīvu pieeju Arhīviem, visiem spēkiem centos atgūt zaudēto laiku.
Tomēr, par spīti ilgajām meklējumu stundām, man gandrīz neko neizdevās atrast. Vairākas bērnu grāmatas attēloja čandriānus kā radījumus, kas cenšas pastrādāt sīkus nedarbus, piemēram, zog pīrāgus vai saskābē pienu. Citās grāmatās viņi atgādināja dēmonus no aturiešu morāles lugām.
Šur tur šajos stāstos bija izkaisīti nedaudzi, niecīgi faktu pavedieni, taču tajos nebija nekā tāda, ko es jau nezinātu. Čandriāni bija lāsts. Par čandriānu tuvumu liecināja noteiktas pazīmes: zila liesma, trūdēšana un rūsa, stindzinošs saltums gaisā.
Manus meklējumus vēl vairāk apgrūtināja tas, ka es nedrīkstēju nevienam lūgt palīdzību. Ja kļūtu zināms, ka es tērēju laiku, lasīdams bērnu pasakas, tas neuzlabotu manu reputāciju.
Vēl svarīgāka bija viena no nedaudzajām iezīmēm, ko es zināju par čandriāniem: tas, ka viņi cenšas neganti apspiest un likvidēt jebkādas zināšanas par savu esamību. Viņi bija nogalinājuši manu trupu tāpēc, ka mans tēvs bija sacerējis par viņiem dziesmu. Trebonā viņi bija iznīcinājuši veselu kāzinieku pulku tāpēc, ka daži no viesiem bija redzējuši viņu attēlus uz senlaicīga māla trauka.
Zinot šos apstākļus, runāt par čandriāniem šķita netālredzīgi un nevēlami.
Tāpēc es meklēju materiālus viens. Pēc ilgāka laika atmetu cerības atrast konkrētu grāmatu par čandriāniem vai vismaz saturīgu monogrāfiju par šo tematu. Tomēr es turpināju savus meklējumus, cerēdams kaut kur starp rindām uziet vismas kādu slēptu patiesības kripatu. Kādu atsevišķu faktu. Mājienu. Jebko.
Taču bērnu grāmatās nemēdz būt sīku skaidrojumu, un nedaudzās minētās pazīmes bija acīmredzami izdomātas. Kur dzīvo čandriāni? Mākoņos. Sapņos. Pilī, kas celta no saldumiem. Kādas ir viņu pazīmes? Pērkons. Mēness aptumsums. Kādā stāstiņā bija pieminētas pat varavīksnes. Kurš nejēga to uzrakstījis? Kāpēc bērnos jārada bailes no varavīksnēm?
Vieglāk bija atrast personu vārdus, taču tie visi bija nepārprotami zagti no citiem avotiem. Gandrīz visi tie bija dēmonu vārdi, kuri minēti “Takas grāmatā” vai kādā lugā, parasti “Daeonikā”. Kādā uzbāzīgi alegoriskā stāstā čandriāni bija nosaukti kādreizējās Aturas impērijas septiņu valdnieku vārdos. Tā vismaz bija pārmaiņa, kas man izraisīja īsus, rūgtus smieklus.
Beidzot es uzgāju plānu sējumu ar nosaukumu “Noslēpumu grāmata”, kas slēpās dziļi Mirušajos reģistros. Tā bija dīvaina grāmata, kuras ilustratīvā daļa atgādināja bestiāriju, bet rakstītais teksts bērnu ābeci. Tajā bija fantastisku būtņu zīmējumi, kas attēloja cilvēkēdājus, trovus un dennerlingus. Katru ierakstu papildināja īss, primitīvs pantiņš.
Protams, ieraksts par čandriāniem bija vienīgais, kas atstāts bez attēla. Zīmējuma vietā rēgojās tukša lapa, ko ieskāva dekoratīvs ietvars. Pievienotais dzejolis nekur nebija derīgs.
“Čandriāni klejo un parādās šur un tur,
Bet savas pēdas neatstāj itin nekur.
Savus noslēpumus tie cieši un dziļi glabā,
Bet skrāpēt un kost nepavisam nav viņu dabā.
Viņi neuzbrūk, nemeklē ķildas, nav kareivīgi Un pret mums viņi ir gluži pieklājīgi.”
Kaut gan lasīt tādu tekstu bija kaitinoši, vismaz viens kļuva nepārprotami skaidrs. Lielākajai cilvēku daļai čandriāni nozīmēja tikai bērnu pasaku būtnes. Tie bija tikpat nereāli kā šļūceņi vai vienradži.
Protams, es zināju, ka patiesība ir citāda. Biju tos redzējis pats savām acīm. Biju sarunājies ar Ogli, vīru ar ogļmelnām acīm. Biju redzējis Haliaksu, ko ieskāva ēna kā tumšs apmetnis.
Tāpēc es turpināju savus neauglīgos meklējumus. Man nebija svarīgi, kam tic vai netic pārējā pasaule. Es zināju patiesību un nekad neesmu bijis no tiem, kuri viegli padodas.
* * *
Es iekļāvos jaunā dimestra ritmā. Tāpat kā agrāk apmeklēju nodarbības un spēlēju Ankera krogā. Tomēr lielāko daļu laika es pavadīju Arhīvos. Biju alcis pēc tiem tik ilgi, ka iespēja brīvi ieiet ēkā, kad vien vēlējos, šķita gandrīz vai nedabiska.
Pat neveiksmīgie reālu faktu meklējumi attiecībā uz čandriāniem nespēja aptumšot manu pacilātību. Meklēdams iecerēto, es arvien biežāk uzgāju citas grāmatas, ka saistīja manu uzmanību. Ārstniecisko augu sarakstu ar akvareļu ilustrācijām. Mazu kvarta formāta grāmatu ar četrām lugām, par kurām agrāk nekad nebiju dzirdējis. Ļoti aizraujošu Hevreda Piesardzīgā biogrāfiju.
Pavadīju lasāmkambaros garas pēcpusdienas, izlaizdams ēdienreizes un atstādams novārtā draugus. Nereti biju pēdējais, kurš izgāja no Arhīviem, pirms skrīvi aizslēdza durvis uz nakti. Būtu varējis tur pārgulēt, ja vien tas būtu atļauts.
Tajās dienās, kas man bija pārāk aizņemtas, lai ilgi kavētos un lasītu, es iegriezos “Krātuvē” nodarbību starplaikos, lai kaut dažas minūtes pastaigātu starp grāmatplauktiem.
Jaunā brīvība bija tiktāl pārņēmusi manas domas un laiku, ka es daudzas dienas nemēģināju doties pāri upei uz Imri. Kad beidzot aizgāju uz “Pelēko Vīru”, paņēmu līdzi vizītkarti, ko biju uzmeistarojis no pergamenta gabala. Spriedu, ka Dennu tas patīkami uzjautrinās.
Taču tad, kad tur ierados, vīzdegunīgais “Pelēkā Vīra” durvju sargs paziņoja, ka nevarot nodot manu vizītkarti vēlamajai personai. Nē, jaunā dāma tur vairs nedzīvojot. Nē, viņš nevarot nogādāt tai nekādu ziņu. Nē, viņš nezinot, uz kurieni viņa aizceļojusi.