Vieda vīra bailes

SIMT DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . virpuļojošā lapa

NAKAMAJĀ RĪTĀ Vašeta atnāca man pakaļ tajā brīdi, kad es beidzu ēst brokastis. Nāc! viņa teica. Karsereta visu nakti lūdza, kaut būtu vētra, bet ir tikai brāzmains vējš.

Nezināju, ko tas nozīmē, bet nejutu vēlēšanos jautāt. Aiznesu atpa­kaļ savu koka šķīvi un pagriezies ieraudzīju līdzās Penthi, kam uz zoda pletās gaišs, iedzeltens zilums.

Penthe neko neteica, tikai saņēma manas rokas, atklāti izrādot atbal­stu. Pēc tam viņa mani cieši apskāva. Jutos pārsteigts, ka viņas galva sniedzas man tikai līdz krūtīm. Biju piemirsis, cik viņa ir maza. Ēdamzāle bija vēl klusāka nekā parasti, un, kaut gan neviens atklāti neblenza, visi mani vēroja.

Vašeta aizveda mani līdz mazajam parkam, kurā mēs pirmoreiz bijām tikušies, un sāka mūsu parasto stiepšanās vingrinājumu. Ierastā norise ļāva man mazliet atslābināties, notrulinot raižu skaudrumu. Kad bijām beiguši, Vašeta noveda mani lejā uz paslēpto zobena koka ieleju. Tas mani nepārsteidza. Kur gan citur tāda pārbaude varētu notikt?

Klajumā blakus kokam bija sanākuši apmēram ducis cilvēku. Lielākā daļa bija ģērbušies algotņu sarkanajās drānās, bet es ievēroju trīs klāteso­šos gaišākā apģērbā. Spriedu, ka tie droši vien ir ievērojamākie kopienas cilvēki vai varbūt atvaļināti algotņi, kas joprojām piesaistīti skolai.

Vašeta norādīja uz zobena koku. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka viņa grib piesaistīt manu uzmanību tā kustībām. Kā jau viņa bija teikusi, diena bija diezgan brāzmaina, un zari sparīgi kapāja tukšo gaisu. Pēc tam pamanīju pie stumbra metālisku spīdumu. Ieskatīdamies ciešāk, redzēju, ka tas ir pie koka piesiets zobens.

Atcerējos Seleanu, kas dejoja starp asajām lapām, cenzdamās sasniegt koka stumbru. Protams.

- Pie stumbra zemē atrodas vairāki priekšmeti, Vašeta teica. Tava pārbaude ir tāda: jāaiziet līdz kokam, jāizvēlas viens no tiem un jāatnāk atpakaļ.

- Tā ir pārbaude? es noprasīju. Tas izskanēja mazliet asāk, nekā biju gribējis. Kāpēc tu man neteici?

- Kāpēc tu nejautāji? viņa sausi atjautāja, tad saudzīgi uzlika plaukstu uz manas rokas. Es būtu pateikusi, viņa teica, tikai vēlāk. Bet es zināju: ja pateikšu to pārāk agri, tu gribēsi izmēģināt spēkus un savainosi sevi.

- Nu, paldies Dievam, ka atstājām to uz šodienu, es sacīju un nopūtos. Gurda atvainošanās. Kas notiks, ja es tur ieiešu un koks mani sagraizīs lupatās?

- Sagraizīšanās parasti ir neizbēgama, Vašeta atbildēja un pavilka sānis krekla apkakli, atsegdama uz pleca divas pazīstamas, bālas, tievas rētas. Noteicošais ir tas, cik pamatīgi un kurā vietā tevi ievaino un kāda ir tava izturēšanās. Viņa sakārtoja kreklu. Lapas neiegriežas dziļi, tomēr uzmani seju un kaklu! Un vietas, kur asinsvadi un cīpslas ir tuvu ādai. Ievainojumus uz krūtīm un rokām var ātri sadziedēt. No­grieztu ausi ne.

Skatījos, kā vēja brāzma purina koku, neganti vicinot zarus. Un kas liedz palīst zem zariem četrrāpus?

- Lepnums, viņa atbildēja, pētoši raudzīdamās man sejā. Vai tu gribētu, lai tevi atceras kā tādu, kurš pārbaudījumu kārtojis rāpus?

Es sapratu. Man tas bija sevišķi svarīgi. Tā kā es biju barbars, man vajadzēja divtik labi apliecināt savas spējas.

Vēlreiz paskatījos uz koku. Attālums no zaru galiem līdz stumbram bija apmēram trīsdesmit pēdu. Atcerējos rētas, ko biju redzējis uz Tempi ķermeņa un Karseretas sejā. Tātad tā ir aukstasinības pārbaude, es teicu. Lepnuma pārbaude.

- Tā ir pārbaude daudzējādā ziņā, Vašeta sacīja. Izturēšanās at­klāj ļoti daudz. Tu vari aizsegt seju ar rokām un mesties uz priekšu. Taisnākais ceļš galu galā ir visātrākais. Bet ko tas liecinās par tevi? Vai tu esi bullis, kas akli joņo uz mērķi? Dzīvnieks, kam trūkst smalkākas attapības un izveicības? Viņa sarauca pieri un papurināja galvu. No sava audzēkņa es gaidītu kaut ko vairāk.

Piemiedzu acis, cenzdamies saskatīt, kādas lietas vēl novietotas ap stumbru. Laikam jau man nepienākas jautāt, kāda ir pareizā izvēle.

- Pareizās izvēles var būt daudzas tāpat kā nepareizās. Tās katram ir citādas. Atnestais priekšmets atklāj daudz. Tas, ko tu pēc tam ar to dari, atklāj daudz. Tava izturēšanās atklāj daudz. Viņa paraustīja ple­cus. To visu Šehinni rūpīgi pārdomās, pirms izlems, vai uzņemt tevi skolā.

- Ja lēmēja ir Šehinni, kāpēc šeit atrodas visi pārējie?

Vašeta piespiesti pasmaidīja, un es redzēju viņas acīsļslēptas bažas.

- Šehinni viena nepārstāv visu skolu. Viņa norādīja už attālākajiem

ademiem, kas stāvēja ap zobena koku. Un vēl jo mazāk visu kopējo latantha taku.

Paskatījies turp, ievēroju, ka nedaudzajiem, kuri nebija ģērbušies sarkanās, bet gaišās drēbēs, apģērbi īstenībā ir balti. Tie bija citu skolu vadoņi. Viņi bija atceļojuši šurp, lai noskatītos, kā barbars kārto pārbaudi.

- Vai tā ir vienmēr? es jautāju.

Vašeta papurināja galvu. Es varētu izlikties, ka neko nezinu. Bet man ir aizdomas, ka Karsereta padevusi viņiem ziņu.

- Vai viņi var apstrīdēt Šehinni lēmumu? es jautāju.

Vašeta papurināja galvu. Nē. ŠI ir viņas skola un viņas lēmums. Neviens neapstrīdētu viņas tiesības. Roka pie sāniem izdarīja kustību. Un tomēr.

- Nu labi, es teicu.

Vašeta pasniedzās, satvēra manu plaukstu abās savējās, cieši pa­spieda, tad ļāva tai nokrist.

Es piegāju pie zobena koka. īsu brīdi vējš pierima, un biezais nokareno zaru vainags man atgādināja koku, pie kura es biju sastapis Ktehu. Tā nebija mierinoša doma.

Vēroju virpuļojošās lapas, cenzdamies nedomāt par to, cik tās asas. Kā tās iegriezīsies manā miesā. Kā tās pārslīdēs manu plaukstu plānajai ādai un sagriezīs smalkās cīpslas zem tās.

No lapotnes malas līdz stumbra drošajam patvērumam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit pēdām. Savā ziņā nebūt ne daudz…

Atcerējos Seleanu, kas sparīgi šaudījās starp lapām. Atcerējos, kā viņa lēkāja un atvairīja zarus. Ja to spēja viņa, tad noteikti spēju ari es.

Bet jau tajā brīdī, kad sev to teicu, es zināju, ka tā nav patiesība. Seleana šeit bija draiskojusies kopš mazām dienām. Viņa bija tieva kā žagars, aša kā circenis un divreiz mazāka par mani. Salīdzinājumā ar viņu es biju lempīgs lācis.

Attālākajā malā pie koka redzēju pulciņu ademu algotņu. Turpat vi­dēja divi balti krekli, kas iedvesa lielākas bailes. Jutu viņu pievērstos skatienus, un dīvainā, neizprotamā kārtā tie mani viesa prieku.

Vienatnē baidīties ir viegli. Viegli ir iztēloties, kas uzglūn melnajā tumsā pie pagraba zemākajiem pakāpieniem. Viegli ir ļauties bezjēdzīgu, nereālu baiļu apsēstībai, piemēram, domājot, kā būtu nokļūt virpuļojošu nažu vētrā. Ja esi viens, viegli ir krist panikā, svīst baiļu sviedrus, sabrukt…

Bet es nebiju viens. Un mani vēroja ne tikai Vašeta un Šehinni. Tepat bija citi algotņi un citu skolu vadoņi. Man bija skatītāju publika. Es stāvēju uz skatuves. Un nekur pasaulē nav tādas vietas, kur es justos tik ērti kā uz skatuves.

Stāvēju pie garāko zaru galotnēm, gaidīdams brīdi, kad tie pārtrauks šūpoties. Cerēju, ka to neregulārā mētāšanās kaut uz īsu brīdi pavērs taku, pa kuru es varētu aizskriet, atgrūzdams dažas nejaušas lapas, kas stātos ceļā. Es varētu ar Ūdens Vēdām atvairīt tās no sejas.

Stāvēju lapotnes malā, vēroju to un gaidīju izdevīgu mirkli, cenzdamies paredzēt vēja veidoto rakstu. Koka kustības mani mierinoši ieaijāja, kā tas daudzkārt bija noticis iepriekš. Hs bija skaistas, visi šie loki un apļi…

Kamēr es skatījos, mazliet apskurbis no koka kustībām, jutu, ka mans prāts viegli ieslīd brīvajā, tukšajā Virpuļojošās Lapas plūdumā. Aptvēru, ka koka kustības patiesībā nepavisam nav nejaušas. Īstenībā tas bija raksts, kas veidojās no daudziem, bezgalīgi mainīgiem rakstiem.

Un tad, kamēr mans prāts bija atvērts un nepiepildīts, es ieraudzīju, kā vējš klāj man priekšā savu rakstu. Kā sala kārtiņu, kas izaug uz kailas loga rūts. Vienā brīdī nebija nekā. Nākamajā brīdī es varēju izlasīt vēja vārdu tikpat skaidri, it kā tas būtu uzrakstīts man uz plaukstas.

īsu brīdi paskatījos apkārt, izjuzdams tā burvību. Izgaršoju tā apvei­dus uz mēles un zināju: ja vēlētos, es varētu pārvērst to vētrā. Varētu apslāpēt to līdz čukstam, atstājot zobena koku tukšu un nekustīgu, no­kārtiem zariem.

Tomēr man šķita, ka tas būtu nepareizi. Tāpēc es tikai plati atvēru acis pretī vējam, raudzīdamies, kurā vietā tas izvēlēsies pašķirt zarus. Raudzīdamies, kurā vietā tas savirpinās lapas.

Pēc tam spēru soli zem lapu un zaru vainaga, darīdams to tikpat mierīgi, kā varētu iziet pa savas mājas durvīm. Paspēru divus soļus un apstājos, jo dažas lapas traucās šķelt gaisu tieši man priekšā. Pakāpos sānis, tad gāju tālāk, jo vējš man aiz muguras sašūpoja citu zaru.

Virzījos uz priekšu starp zobena koka dejojošajiem zariem. Es ne­skrēju, necentos ar rokām tos drudžaini atsist sānis. Gāju uzmanīgi un apdomīgi. Aptvēru, ka tieši tādas ir Šehinni kustības cīņas laikā. Tās nebija ātras, kaut gan brīžiem viņa kustējās pat ļoti ātri. Taču galvenais bija tas, ka viņa kustējās ar nevainojamu precizitāti un vienmēr atradās tieši tur, kur vajadzēja būt.

Pat lāgā to neaptvēris, es stāvēju uz tumšās zemes pie zobena koka resnā stumbra. Šo vietu virpuļojošās lapas nespēja aizsniegt. Uz brīdi es biju drošībā, ļāvu sasprindzinājumam atslābt un sakopoju uzmanību tam, kas mani šeit gaidīja.

Zobens, ko biju redzējis no klajuma malas, bija piesiets pie stumbra ar baltu zīda auklu, kas stiepās kokam apkārt. Zobens bija pa pusei izvilkts no maksts, un es redzēju, ka asmens ir līdzīgs Vašetas zobena asmenim. Metāls bija neparasts, spodri pelēks, bez švīkām vai bojājumu pēdām.

Blakus stumbram uz maza galdiņa gulēja pazīstamais sarkanais krekls, rūpīgi pārlocīts uz pusēm. Turpat bija bulta ar koši baltiem spāmiņiem un nospodrinātu koka cilindru, kurā varētu ievietot papīra tīstokli.

Tad manu skatienu piesaistīja spožs zibsnis, un pagriezdamies es ieraudzīju masīvu zelta stieni, kas rēgojās ārā no tumšās zemes starp koka saknēm. Vai patiešām tas bija zelts? Noliecos un aizskāru to ar roku. Pirksti sajuta saltumu, un stienis bija pārāk smags, lai es ar vienu roku to izvilktu no zemes. Cik tas varētu svērt? Četrdesmit mārciņas? Piecdesmit? Pietiekami daudz zelta, lai es vienmēr varētu palikt Uni­versitātē, lai cik neciešami augstu viņi paceltu manu mācību maksu.

Lēni apgāju apkārt zobena koka stumbram un ieraudzīju plīvojošu zīda lenti, kas karājās zemā zarā. Tai blakus līdzīgā baltā auklā karājās vēl viens, pēc izskata ikdienišķāks zobens. Turpat bija trīs zilas puķes, sasietas ar zilu lenti. Apsūbējis vintiešu puspenijs. Gara, plakana galoda, tumša no uzziestās eļļas.

Un tad, aizgājis koka otrā pusē, es ieraudzīju pret stumbru nevērīgi atslietu manas lautas futrāli.

Redzēdams to tur, zinādams, ka kāds ir iegājis manā istabā un izvil­cis to no gultas apakšas, es aizsvilos spējās, negantās dusmās. Stāvokli vēl jo ļaunāku darīja ademu pazīstamā attieksme pret mūziķiem. Tātad viņi zina, ka es esmu ne tikai barbars, bet turklāt vēl pielīdzināms lētai zema līmeņa palaistuvei. Lauta bija nolikta šeit, lai par mani pasmietos.

Reiz es briesmīgu dusmu lēkmē biju izsaucis vēja vārdu. Tas notika Imrē, kad Ambrozs bija salauzis manu lautu. Otrreiz biju to izsaucis bai­lēs un dusmās, gribēdams aizstāvēties pret Felurianu. Taču šoreiz šis vārds nebija atlidojis pie manis piepešas spēcīgas emocijas uzplūdā. Biju to satvēris maigi un saudzīgi, kā mēdz pastiepties un satvert lēni lidojošu dadža pūku.

Un, kad ieraudzīju savu lautu, kvēlo emociju vilnis ar joni izgrūda mani no Virpuļojošās Lapas kā zvirbuli, kam trāpījis akmens. Vēja vārds saplīsa gabalos, atstādams mani tukšu un aklu. Skatīdamies apkārt uz trakulīgo lapu deju, es vairs neredzēju tajā nekādu rakstu. Redzēju tikai tūkstošiem vēja mētātu nažu, kas graizīja gaisu.

Lēni pabeidzu apli apkārt stumbram, un pakrūti man arvien ciešāk sažņaudza mokošas raizes. Tas, ka šeit atradās mana lauta, pavisam skaidri nozīmēja vienu. Jebkurš no šiem priekšmetiem varēja būt lama­tas, ko kāds man izlicis tīši un apzināti.

Vašeta bija teikusi, ka pārbaude ietverot vairāk nekā to, ko es atnesīšot no koka. Svarīgi būšot gan tas, kā es to atnesīšot, gan tas, ko es pēc tam ar šo priekšmetu darīšot. Ja es iznestu smago zelta stieni un pēc tam nodotu to Šehinni rokās, vai tas nozīmētu, ka esmu gatavs pelnīt skolai naudu? Vai arī tas liecinātu, ka tiecos alkatīgi satvert kaut ko smagu un neērtu, kaut arī tas man radītu lielākas briesmas?

Līdzīgi varēju spriest par jebkuru no šīm lietām. Ja es paņemtu sar­kano kreklu, to varētu iztulkot gan kā cēlu vēlmi nopelnīt tiesības to valkāt, gan kā augstprātīgu iedomu, ka esmu gana labs, lai pievienotos viņu rindām. Vēl jo vairāk tas attiecās uz seno zobenu, kas karājās zarā. Nešaubījos, ka ademiem tas ir dārgs kā pašu bērns.

Vēlreiz lēni apgāju apkārt stumbram, izlikdamies, ka apsveru savu izvēli, taču patiesībā es tikai centos iegūt laiku. Nervozi pārskatīju visus priekšmetus otrreiz. Starp tiem bija maza grāmatiņa ar misiņa slēdzi. Vārpstiņa ar pelēku vilnas dziju. Gluds, apaļš akmens uz tīras, baltas drānas.

Pētīdams šīs lietas, skaidri sapratu, ka jebkuru manu izvēli varētu iztulkot daudzos un dažādos veidos. Es pārāk maz zināju par ademu kultūru, lai uzminētu, ko var simbolizēt manis izvēlētais priekšmets.

Un pat tad, ja es izdarītu pareizu izvēli, bez vēja vārda, kas izvadītu mani atpakaļ caur zobena koka zariem, es atgrieztos malā, nožēlojami sagraizīts. Varbūt ne tik stipri, lai paliktu kroplis, bet pietiekami, lai mani atzītu par neveiklu barbaru, kuram nav vietas viņu vidū.

Vēlreiz paskatījos uz zelta stieni. Ja izvēlētos to, manai neveiklībai vismaz būtu aizbildinājums lielā smaguma dēļ. Varbūt izdotos iznest to gana iespaidīgi…

Nervozi apgāju kokam apkārt trešo reizi. Jutu, ka vējš ceļas un brāz­mas mētā zarus negantāk nekā iepriekš. Tās nožāvēja man sviedrus, un mani pārņēma saltas tirpas.

Un pēkšņi šajā raižpilnajā brīdī es spēcīgāk par visu sajutu piepešu, neatliekamu spiedienu urīnpūslī. Manai bioloģiskajai vajadzībai nebija nekādas daļas gar situācijas nopietnību, un mani sagrāba neatvairāma vajadzība atviegloties.

Tāpēc notika tā, ka asmeņu vētras vidū un savas pārbaudes vidū turklāt tā vienlaikus bija arī mana tiesas prāva es stāvēju un iztēlojos, ka urinēju pret svēto zobena koku, kamēr mani vēro divi duči lepnu un nežēlīgu algotņu.

Tā bija tik satriecoša un nepiedienīga doma, ka man izlauzās skaļi smiekli. Un izlauzdamies tie gaisināja sasprindzinājumu, kas žņaudza manu pakrūti un spīlēja muskuļus. Lai ko es izvēlētos, tas būs labāk nekā apčurāt latantha koku.

Tajā brīdī, kad manī vairs neversmoja dusmas, kad mani vairs nežņau­dza bailes, es pārlaidu skatienu ņirbošajām lapām visapkārt. Agrāk katru reizi, kad vēja vārds mani bija atstājis, tas bija pazudis kā sapnis pirms nomoda, neatsaucams kā atbalss vai gaistoša nopūta.

Taču šoreiz notika citādi. Biju pavadījis daudz stundu, vērodams kus­tīgo lapu rakstus. Paskatījos cauri koka zariem un atcerējos Seleanu, kas lēkāja un virpuļoja, skraidīja un smējās.

Un tad tas atnāca vēlreiz. Kā sena drauga vārds, kas tikai uz bridi pagaisis no atmiņas. Es skatījos cauri zariem un redzēju vēju. Izrunāju tā garo vārdu klusi un maigi, un vējš kļuva kluss un maigs. Izdvesu to kā čukstu, un pirmo reizi kopš manas ierašanās Haertā vējš pilnīgi norima un apklusa.

Šajā nebeidzamo vēju mājvietā iespaids bija tāds, it kā pasaule pēkšņi būtu aizturējusi elpu. Nemitīgā zobenu koka deja kļuva arvien lēnāka, līdz pilnīgi apstājās. Gluži tā, it kā koks vēlētos atpūsties. It kā tas būtu nolēmis ļaut man iziet ārā.

Atkāpos no stumbra un lēni devos cauri lapotnei uz Šehinni pusi, nenesdams līdzi nevienu priekšmetu. Iedams pacēlu kreiso roku un pār­vilku plaukstu pāri nokarenas lapas asajai malai.

Aizgāju un nostājos piedienīgā attālumā no Šehinni. Mana seja bija neizteiksmīga maska. Stāvēju pilnīgi klusi, pilnīgi nekustīgi.

Izstiepu kreiso roku, pavērsis augšup asiņaino plaukstu, un savilku to dūrē. Žests teica gatavība. Asinis plūda vairāk, nekā biju gaidījis, tās sūcās starp pirkstiem un pilēja lejup pār plaukstu.

Pēc krietna brīža Šehinni pamāja ar galvu. Es atbrīvojos no stinguma, un tikai pēc tam atgriezās vējš.