Vieda vīra bailes

DEVIŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . pati uguns

PAMODOS, JUZDAMS neskaidru kustību atmiņu lauka malās. Atvēru acis un ieraudzīju kokus, kas stiepās pretī krēslainām debesīm. Visapkārt man blāvoja zīda spilveni, bet mazliet tālāk gulēja Feluriana, laiski izstiepu­sies, miegā atslābinātu kailo augumu.

Viņa izskatījās kā gluda, nevainojami veidota skulptūra. Viņa miegā nopūtās, un es pārmetu sev par muļķīgo salīdzinājumu. Es taču zināju, ka viņa nepavisam nav auksta kā akmens. Viņa bija silta un lokana, un viņas ādas glāsmainais gludums pārspēja pat pulētu marmoru.

Pastiepu roku, lai viņai pieskartos, tomēr aprāvos pusceļā, negribē­dams sabojāt neatkārtojamo skatu. Kaut kur dziļumos iekņudējās tālīna doma, taču es aizdzinu to atpakaļ kā uzmācīgu mušu.

Felurianas lūpas pavērās un izdvesa nopūtu, kas atgādināja dūjas saucienu. Atcerējos šo lūpu pieskārienu. Mans ķermenis iesmeldzās, un es piespiedu sevi novērst skatienu no maigās, ziedlapai līdzīgās mutes.

Viņas aizvērtie plakstiņi bija kā tauriņa spārni ar vāru, tumši vio­letu tīklojumu un bāli zeltainiem pieskārieniem, kas brīnišķi saskanēja ar viņas ādas toni. Acīm miegā viegli kustoties, raksts mainījās, it kā tauriņš kustinātu spārnus. Šķiet, šis skats vien bija jebkuras cenas vērts, ko vīrieši gatavi maksāt.

Es apriju viņu ar acīm, saprazdams, ka visas dzirdētās dziesmas un stāsti nav nekas. Viņa bija vīrieša sapnis. Esmu daudz ceļojis un daudz sieviešu redzējis, bet tādu, kura līdzvērtīga viņai, esmu sastapis tikai vienu vienīgu reizi.

Kaut kas prāta dziļumos kliedza uz mani, bet es biju apreibis no viņas acu kustībām zem plakstiņiem, no viņas lūpu apveidiem, kas šķita sniedzam skūpstu pat miegā. Aizkaitināts atkal atgainīju urdošo domu.

Vai nu es sajukšu prātā, vai miršu.

Urdošā doma beidzot izlauza ceļu līdz manai apziņai, un es jutu, ka visi matiņi uz manas miesas piepeši saceļas stāvus. Manī atplaiksnīja pilnīga, neaptumšota skaidrība, līdzīga brīdim, kad slīcējs uznirst ūdens virspusē pēc gaisa, un es ātri aizvēru acis, cenzdamies ieiet Akmens Sirdī.

Tas neizdevās. Pirmo reizi mūžā es nespēju sasniegt vēsās savrupības stāvokli. Felurianas vilinājums novērsa domas pat cauri aizvērtiem plakstiņiem. Smaržīgā elpa. Maigās krūtis. Aicinoši kaislās nopūtas, kas dvašoja caur alkainajām ziedlapu lūpām…

Akmens. Neatvērdams acis, es centos ietīties Akmens Sirds rāmajā mierā kā mantijā, pirms viņa atkal ielaužas manās domās.

Ko es zināju? Atsaucu atmiņā simtiem stāstu par Felurianu un atgā­dināju sev to kopīgās iezīmes. Feluriana ir skaista. Viņa apbur mirstīgos vīriešus. Tie viņai seko uz Fae valstību un mirst viņas apskāvienos.

Kāpēc viņi mirst? To nebija grūti uzminēt: no galējas fiziskas sprie­dzes. Jā, arī es biju izjutis lielu sasprindzinājumu, un mazkustīgam, nenorūdītam cilvēkam, iespējams, būtu klājies ļaunāk nekā man. Tagad, kad pievērsu tam uzmanību, jutu, ka mans ķermenis ir kā izgriezta lupata. Pleci sāpēja, ceļgali dega, saldie mīlas kodieni svilināja ādu uz kakla, lejup no auss līdz krūtīm un…

Mana miesa iekvēlojās, un es visiem spēkiem centos iegremdēties dziļāk Akmens Sirdī, līdz pulss kļuva lēns un es spēju izspiest no prāta domu par Felurianu.

Atcerējos četrus stāstus, kuros vīrieši no Fae valstības bija atgriezušies dzīvi, bet to prāts bija iedragāts kā saplaisājis ķieģelis. Kādi bija viņu garīgie traucējumi? Dīvaina uzvedība, slimīga grūtsirdība, nošķirtība no realitātes, kas beidzās ar nelaimes gadījumiem un nāvi. Trīs no šiem vīriešiem bija miruši desmit dienu laikā. Ceturtajā stāstā minētais vīrietis bija nodzīvojis gandrīz pusgadu.

Tomēr kaut kas tur nelikās loģiski. Jā, Feluriana bija pievilcīga. Pras­mīga? Nenoliedzami jā. Bet tādā mērā, lai visi vīrieši mirtu vai sajuktu prātā? Nē. Tas vairs neizklausījās ticami.

Es negribu noniecināt šī pārdzīvojuma asumu. Ne mirkli nešaubos, ka daļa vīriešu pagātnē tā dēļ patiešām bija zaudējuši prāta spējas. Taču es apzinājos, ka mans prāts ir pilnīgi skaidrs.

Brīdi pieļāvu domu, ka mans prāts tomēr ir aptumšojies, tikai es to nezinu. Pēc tam pārcilāju iespēju, ka varbūt vienmēr esmu bijis psihiski nevesels, un tas man šķita ticamāk. Pēc tam izstūmu abas šīs domas no prāta.

Joprojām gulēdams aizvērtām acīm, ļāvos gurdajai tīksmei, kādu nekad agrāk nebiju izjutis. Izbaudījis brīnišķo brīdi, es atvēru acis un gatavojos bēgt.

Pārlaidu skatienu zīda aizkariem un daudzajiem spilveniem. Tie bija vienīgie Felurianas mītnes rotājumi. Viņa gulēja to vidū apaļš gums, slaida kāja, spraigs, kustīgs muskulis zem maigās ādas…

Viņa mani vēroja.

Lai cik skaista bija Feluriana miegā, nomodā viņa bija divtik skais­tāka. Miegā viņa bija uguns gleznojums. Nomodā viņa bija pati uguns.

Varbūt jums šķitis dīvaini, ka šajā bridi es izjutu bailes. Varbūt jums šķitīs dīvaini, ka es, atrazdamies rokas stiepiena attālumā no visskais­tākās sievietes pasaulē, pēkšņi atcerējos, ka esmu mirstīgs.

Viņas smaids bija naža grieziens samtā. Viņa izstaipījās kā kaķis saulē.

Viņas ķermenis bija izcili piemērots tādai kustībai. Mugura graciozi izliecās, gludā vēdera āda spraigi nostiepās, apaļās krūtis sašūpojās, viņai paceļot rokas, un piepeši es jutos kā briedis riestā. Mana miesa atsaucās viņas miesai, un šķita, ka neredzama roka ar nokaitētu stieni dauza pa Akmens Sirds vēsās bezkaislibas čaulu. Brīdi es zaudēju kontroli pār sevi, un manas būtības nevaldāmākā daļa sāka sacerēt viņai dziesmu.

Es nedrīkstēju atvēlēt uzmanību šīs daļas savaldīšanai. Visus spēkus veltīju tam, lai paliktu Akmens Sirds drošībā, neļaudams sev domāt ne par viņas ķermeni, ne par nesaprātīgo nelgu sevī, kas apziņas dziļumos veidoja ritmiskas dzejas rindas.

Tas nepavisam nebija viegli. Patiesību sakot, parasto simpātijas paņē­mienu pūliņi salīdzinājumā šķita kā bērnu spēle. Bez Universitātē iegūtā rūdījuma es droši vien būtu kļuvis par nožēlojamu, pakļautu radījumu, kas spēj ļauties vienīgi savai apmātībai.

Feluriana lēnām beidza staipīties un palūkojās uz mani ar senat­nīgām acīm. Ar tādām acīm, kādas es nekad nebiju redzējis. Tam bija nepārspējama krāsa­ins zaigo zilgans mijkrēslis

… vasarīgas miglas zilgums. Neatvairāmas acis. Patiesībā…

Plakstiņi kā tauriņspārni trīs

…bez jebkāda balta lāsmojuma…

lūpās rieta debess sārtums viz

Sakodu zobus, atgrūdu nesaprātīgo nelgu, kas čaloja manī, un ieslē­dzu to attālā prāta nostūri, lai tas dzied pats sev.

Feluriana viegli pielieca galvu uz vienu pusi. Viņas skatiens bija vērīgs un neizteiksmīgs kā putnam. kāpēc tu esi tik kluss, liesmainais mīl­niek? vai esmu noslāpējusi tavu uguni?

Viņas balss manās ausīs skanēja ļoti savādi. Tajā nebija nekādu asu izciļņu. Tikai un vienīgi gluds līdzenums kā teicami nospodrināts stikls. Par spīti Felurianas balss maigumam, tā gluži kā strāva pārskrēja man pār muguru visā garumā, un es jutos kā kaķis, kas noglāstīts līdz astes galam.

Ieniru dziļāk Akmens Sirdī, un mani mierinoši ieskāva tās vēsums. Tomēr pat tagad, kad galveno uzmanību biju pievērsis paškontrolei,

inana prāta sīkā, jukusi, liriskā daļa izspraucās priekšplānā un iesau­cās: Nekas nav noslāpēts! Kaut gan tu aizžņaudz manu elpu, es degu. lāvas galvas kustība ir kā dziesma. Kā dzirkstele. Kā dvaša, kas mani saviļņo un iededzina uguni, kura plešas arvien lielāka un dārdēdama izkliedz tavu vārdu!

Felurianas seja iemirdzējās. dzejnieks! jau pēc tava auguma kustī­bām man vajadzēja saprast, ka tu esi dzejnieks.

Viņas balss samtainais maigums mani atkal pārsteidza nesagatavotu.

Nevaru teikt, ka tā būtu tvanīga, piesmakusi vai versmīgi kaisla. Nekā tik uzkrītoša un mākslota tajā nebija. Tomēr tad, kad Feluriana runāja, es neizbēgami jutu, kā viņas elpa laužas no krūšu dziļumiem, kā tā izplūst cauri rīkles saldajam maigumam un meistarīgi pārtop lūpu, zobu un mēles spēlē.

Rāpdamās pāri zīda spilveniem, viņa pievirzījās man tuvāk. tu izskatījies kā dzejnieks, ugunīgs un daiļš! Balss skanēja klusi kā čuksts, un viņa saņēma manu seju plaukstās. dzejnieki ir maigāki par citiem, viņi prot brīnišķi runāt.

Biju dzirdējis tikai vienu cilvēku, kura balsi varētu salīdzināt ar to, kuru dzirdēju pašlaik. Tas bija Elodins. Retos gadījumos viņa balss piestrāvoja gaisu tā, it kā tajā klausītos visa pasaule.

Felurianas balss nebija skanīga. Tā nepiestrāvoja meža klajumu. Tā bija maiga kā putna spalvas pieskāriens. Tā lika manai sirdij krūtīs pakāpties sānis.

Kad viņa nosauca mani par dzejnieku, tas man neizraisīja zosādu un nelika sakost zobus. Tas vienkārši bija pats jaukākais, ko vīrietis jebkad ir dzirdējis. Tāds bija viņas balss spēks.

Feluriana pārlaida pirkstus man pār lūpām. dzejnieka skūpsti ir visbrīnišķākie, tavi skūpsti ir kā sveces liesma. Viņa atvilka vienu |

plaukstu atpakaļ, lai pieskartos pati savām lūpām, un viņas acis mirdzēja spoži kā atmiņas.

Es satvēru viņas plaukstu un maigi to saspiedu. Manas rokas vienmēr, šķiet, bija glītas un graciozas, taču blakus viņējām tās izskatījās raupjas un primitīvas. Elpodams viņas plaukstā, es teicu: Tavi skūpsti ir kā saulesgaisma uz manām lūpām.

Viņa nolaida acis, likdama tauriņa spārniem dejot. Jutu, ka mana nesaprātīgā tieksme pēc viņas atslābst, un sāku saprast. Šī bija maģija, tomēr tā nelīdzinājās nekam no visa, ko es pazinu. Nekādas līdzības ar simpātiju vai sigaldriju. Feluriana padarīja vīriešus iekārē trakus tāpat, kā es lietoju sava ķermeņa siltumu. Tas viņai padevās dabiski, bet viņa spēja to kontrolēt.

Felurianas skatiens pārslīdēja mana apģērba kaudzei un pārējām lie­tām, kas izsvaidītas gulēja klajuma malā. Blakus zīdam un maigajām krāsām tās izskatījās dīvaini nevietā. Redzēju, ka viņas acis apstājas pie mana lautas futrāļa. Feluriana sastinga.

- Vai mans liesmainais dzejnieks ir maigs? vai viņš prot dziedāt? Felurianas balss iedrebējās, un es jutu, kā saspringst viņas augums, gaidot atbildi. Viņa vēlreiz palūkojās uz mani. Es pasmaidīju.

Tad Feluriana aizsteidzās un pēc mirkļa atgriezās ar manu lautas futrāli rokās, izskatīdamās pēc bērna, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. Satver­dams lautu, es redzēju, ka viņas acis ir ieplestas platas un… valgas?

Ieskatījos viņai acīs un acumirklīgā atklāsmē aptvēru, kāda acīmre­dzot ir bijusi viņas dzīve. Tūkstoš gadu un ilgstoša vientulība. Ja viņa vēlējās otra cilvēka klātbūtni, atlika tikai vilināt un pavedināt. Un kāda mērķa labad? Viena vakara dēļ? Vienas stundas dēļ? Cik ilgi caurmēra vīrietis spēj izturēt, pirms viņa gribasspēks salūst un viņš pārvēršas pakļāvīgā šunelī? Tas nevar būt ilgi.

Un ko viņa varēja sastapt mežā? Zemniekus un medniekus. Kādu izklaidi tie spēja piedāvāt, nokļuvuši viņas valdzinājuma gūstā? Uz brīdi man kļuva Felurianas žēl. Es zināju, ko nozīmē vientulība.

Izņēmu lautu no futrāļa un sāku to uzskaņot. Izmēģinādams nospē­lēju akordu un vēlreiz pārskaņoju stīgas. Ko lai es spēlēju visskaistākajai sievietei pasaulē?

Patiesībā to nebija grūti izlemt. Tēvs bija man iemācījis izjust savus klausītājus. Sāku spēlēt “Māsas Flinnas”. Nebrīnos, ja jūs nekad neesat to dzirdējuši. Tā ir draiska, dzīvelīga dziesma par divām māsām, kas pārmij jaunākās tenkas, vienlaikus spriedelēdamas par sviesta cenu.

Lielākā daļa cilvēku vēlas dzirdēt stāstus par leģendāriem piedzī­vojumiem un romantiskām dēkām. Bet ko lai spēlē būtnei, kas pati ir leģenda? Ko lai dzied sievietei, kura kopš mūžīgiem laikiem ir bijusi romantikas iemiesojums? Viņai ir jādzied ikdienišķu cilvēku dziesmas. Vismaz tā man gribējās cerēt.

Dziesmas beigās Feluriana jūsmīgi aplaudēja vēl! vēl! Viņa cerīgi piešķieba galvu, un balsī skanēja lūgums. Viņas acis bija plati ieplestas, jūsmas un dedzības pilnas.

Nospēlēju viņai “Larmu un alus kausu”. Nospēlēju “Kalēja meitu”. Nospēlēju jautru dziemiņu par to, kā priesteris cenšas noķert govi: to biju sacerējis desmit gadu vecumā un pat nebiju izgudrojis tai nosaukumu.

Feluriana smējās un aplaudēja. Brīžiem viņa pārdzīvojumā vai mul­sumā ar plaukstu aizsedza muti vai acis. Jo ilgāk es spēlēju, jo vairāk viņa man atgādināja jaunu zemnieka sievu, kas pirmoreiz ieradusies gadatirgū, prieka pārņemta, starojoša, nevainīgā sajūsmā mirdzošu seju, izbrīnā ieplestām acīm par visu, kas redzams apkārt.

Un, protams, tas viņu darīja ļoti pievilcīgu. Pievērsu visu uzmanību pirkstu darbībai, lai nevajadzētu domāt par viņu.

Pēc katras dziesmas Feluriana apbalvoja mani ar skūpstu, un tas da­rīja grūtāku manu izvēli par to, ko spēlēt turpmāk. Nevaru sacīt, ka man pret to būtu lieli iebildumi. Itin īsā laikā biju aptvēris, ka skūpsti man patīk labāk par monētām.

Nospēlēju viņai “Skārdnieku bodnieku”. Un atzīšos jums, ka Felurianas tēls, viņas klusā, dziedošā balss, kas pievienojās manas iecienītās dzērāju dziesmas piedziedājumam, ir kaut kas tāds, kas mani nemūžam neatstās. Līdz nāves stundai.

Visu šo laiku es jutu, ka burvība, kurā viņa bija mani ietinusi, pama­zām atslābst. Tas ļāva man brīvāk uzelpot. Es atslābinājos un ļāvu sev nedaudz paslīdēt ārā no Akmens Sirds. Bet tikai nedaudz. Bezkaislīgs vēsums ir daudzējādā ziņā noderīgs prāta stāvoklis, taču tas neuzlabo priekšnesuma kvalitāti.

Es spēlēju vairākas stundas un pēc tam jutos kaut cik atguvis pats sevi. Tas nozīmē, ka spēju skatīties uz Felurianu ar tādām pašām izjūtām, kādas būtu dabiskas, uzlūkojot visskaistāko pasaules sievieti.

Joprojām skaidri atceros, kā viņa kaila sēdēja spilvenos un starp mums gaisā trīsuļoja mijkrēšļa krāsas tauriņi. Ja tas mani nebūtu uzbu­dinājis, es nebūtu dzīvs cilvēks. Tomēr mans prāts šķita atgriezies vietā, un par to es jutos atvieglots un pateicīgs.

Kad ieliku lautu atpakaļ futrālī, viņa izdvesa vilšanās nopūtu. vai esi noguris? viņa jautāja, tikko jaušami smaidīdama. ja būtu to zinājusi, es nebūtu tevi vārdzinājusi, mans saldais dzejniek!

Es veltīju viņai pēc iespējas laipnu atvainošanās smaidu. Man ļoti žēl, bet šķiet, ka ir jau vēls. Īstenībā debesis zaigoja tādā pašā krēs­laini violetā tonī kā tad, kad pirmoreiz biju šeit pamodies, tomēr es neatlaidos. Man jāsteidzas tālāk, ja gribu satikt…

Mans prāts truli sastinga tik pēkšņi, it kā man kāds būtu iebelzis pa galvu. Atkal sajutu nevaldāmu, nepiepildāmu kaisli. Man vajadzēja viņu iegūt, ietriekties viņas ķermenī, izgaršot viņas mutes mežonīgo saldumu…

Tikai arkanista rūdījums palīdzēja man saglabāt kādu drusciņu no savas esības. Un pat ar šo rūdījumu es turējos tajā tikai ar pašiem pirkstu galiem.

Feluriana sēdēja spilvenos, sakrustojusi kājas zem sevis, viņas seja bija dusmīga un biedējoša, acis saltas un skarbas kā tālīnas zvaigznes.

Ar iestudētu nevērību viņa notrauca no pleca tauriņu, kas lēni plivi­nāja spārnus. ŠI vienkāršā kustība ietvēra tādu niknuma lādiņu, ka man sažņaudzās pakrūte un es aptvēru baisu patiesību.

Neviens nekad neatstāja Felurianu. Nekad. Feluriana paturēja vīriešus pie sevis, līdz to miesa un prāts sabruka zem viņas mīlestības smaguma un skaudruma. Viņa tos turēja pie sevis, līdz tie viņai apnika, un, kad viņa tos raidīja projām, to prāts aptumšojās šķiršanās dēļ.

Es biju bezspēcīgs. Biju viņai kaut kas jauns. Biju rotaļlieta, kas mīļa tāpēc, ka jauna. Varbūt paies ilgs laiks, līdz viņai apnikšu, taču reiz tāds brīdis pienāks. Un, kad viņa beidzot atlaidīs mani brīvībā, mans prāts sabruks aiz ilgām pēc viņas.