Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT OTRĀ NODAĻA . mājās

BEIDZOT MĒS piestājām Tarbeanā, un jūrnieki palīdzēja man atrast lētu vietu laivā, kas devās augšup pret straumi uz Anilinu. Pēc divām die­nām izkāpu Imrē un, kad debesis sāka iekrāsot pirmais ausmas zilgums, mēroju ceļu uz Universitāti.

Es nekad mūžā nebiju pazinis neko tādu, ko sauc par mājām. Bērns būdams, biju audzis uz ceļa, kopā ar savu trupu nemitīgi braukdams no vienas vietas uz nākamo. Mājas man nenozīmēja konkrētu vietu. Tās nozīmēja cilvēkus un apjumtus ratus. Vēlāk Tarbeanā es biju iekārtojies slepenā vietā, kur savienojās trīs jumti, dodami man patvērumu no lie­tus. Es tur gulēju un glabāju vairākas vērtīgas lietas, taču šo patvērumu nepavisam nevarēja saukt par mājām.

Šī iemesla dēļ es nekad nebiju izjutis to, ko cilvēks mēdz izjust, pēc ceļojuma atgriezdamies mājās. Pirmoreiz es to iepazinu todien, šķēr­sodams Omethi upi un juzdams zem kājām pazīstamo Akmens tiltu. Nokļuvis platās arkas augstākajā vietā, ieraudzīju virs kokiem slejamies Arhīvu pelēkos apveidus.

Drīz mani apņēma Universitātes ielu pazīstami mierinošā gaisotne. Biju kavējies projām trīs ceturtdaļas no gada. Dažā ziņā šis laiks šķita krietni ilgāks, bet vienlaikus viss bija tik pazīstams, it kā es vispār ne­būtu bijis projām.

Kad sasniedzu Ankera viesnīcu, galvenā ieeja bija slēgta. Apsvēru iespēju ierāpties savā istabā pa logu, tomēr drīz pārdomāju: man plecā bija lauta un ceļamaiss un pie sāniem Cezūra.

Tāpēc devos uz “Steliņģiem” un pieklauvēju pie Simmona istabas dur­vīm. Bija agrs, un es zināju, ka viņu pamodināšu, taču biju ļoti sailgojies ieraudzīt pazīstamu seju. Brīdi pagaidījis un nedzirdējis nevienu skaņu, pieklauvēju skaļāk un izmēģināju uzklāt sejai pēc iespējas mundru smaidu.

Simmons atvēra durvis izspūrušiem matiem un apsarkušām acīm, kas liecināja par neizgulētu miegu. Viņš pablenza uz mani ar miglainu skatienu. īsu mirkli viņa seja bija pilnīgi neizteiksmīga, un tad viņš metās uz priekšu un sagrāba mani mežonīgā skāvienā.

- Pie Dieva pārogļotajām miesām! viņš iesaucās, lietodams stiprā­kus vārdus, nekā es biju paradis no viņa dzirdēt. Kvout! Tu esi dzīvs!

* * *

Simmons drusku apraudājās, tad kādu laiku kliedza uz mani, un pēc tam mēs izsmējāmies un pārrunājām visu pēc kārtas. Cik varēju spriest, Threpe bija sekojis manam ceļojumam uzmanīgāk, nekā varēju iedomā­ties. Pēc tam kad mans kuģis bija pazudis bez vēsts, viņš bija izdarījis visļaunākos secinājumus.

Vēstule no manis būtu izkliedējusi tādas bažas, bet man nekad nebija ienācis prātā rakstīt un sūtīt vēstuli. Doma par saraksti ar mājām man bija pilnīgi sveša.

- Pienāca ziņojums, ka visi kuģa pasažieri esot pazuduši bez vēsts, Simmons teica. Ziņa ātri izplatījās pa “Eoliju”, un uzmini, kurš to dzirdēja un palaida tālāk!

- Stančions? es teicu, zinādams, cik ļoti viņam patīk baumas.

Simmons drūmi papurināja galvu. Ambrozs.

- O, tas ir lieliski, es sausi izmetu.

- Tādu ziņu būtu nepatīkami saņemt no jebkura, Simmons turpi­nāja. Bet no viņa mutes tā izskanēja sevišķi pretīgi. Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņš pats ir parūpējies, lai nogremdētu tavu kuģi. Sim­mons bāli pasmaidīja. Viņš nogaidīja un pavēstīja man to tieši pirms eksāmeniem. Kā vari iedomāties, es pārbaudījumā pilnīgi izgāzos un aizvadīju vēl vienu dimestri kā E’lirs.

- Aizvadīji? es pārjautāju. Un pēc tam izcīnīji Re’laru?

Simmons pasmīnēja. Tas notika vakar. Biju nokritis pagulēt pēc

lielajām svinībām, līdz tu šorīt mani uzmodināji.

- Kā iet Viļam? es jautāju. Vai viņš smagi pārdzīvoja manu nāves ziņu?

- Vils ir nosvērts kā vienmēr, Simmons atbildēja. Tomēr jā, to viņš uzņēma diezgan sāpīgi. Simmons saviebās. Un Ambrozs kā spēdams Arhīvos indēja viņam dzīvi. Viļam viss apriebās, un viņš uz vienu dimestri aizbrauca mājās. Šodien viņam vajadzētu atgriezties.

- Un kā klājas visiem citiem? es jautāju.

Simmonam, šķiet, piepeši uzplaiksnīja kāda doma. Viņš piecēlās kājās.

- Ak Dievs, Fela! viņš izmeta pavisam citādā tonī.

- Kas ir? es jautāju. Vai viņai kaut kas noticis?

- Ari viņa sāpīgi pārdzīvoja ziņu par tevi. Simmons vārgi pasmai­dīja. Izrādās, ka bija tevī pamatīgi ieķērusies.

- Fela? es apstulbis pārjautāju.

- Vai tad tu neatceries? Mēs ar Viļu domājām, ka tu viņai patīc.

Tas šķita neticami sen. Jā, es atceros.

Simmons neveikli sagrozījās. Nu re. Kamēr tu biji projām, mēs abi ar Viļu pavadījām daudz laika kopā ar viņu. Un… Simmons izdarīja neizprotamu rokas kustību, un viņa sejā parādījās kaut kas starp kaunīgu biklību un apmierinātu smīnu.

Man atausa gaisma. Tu un Fela? Sim, tas taču ir lieliski!. Es sajūs­mināts plati pasmaidīju, bet tad mani samulsināja viņa sejas izteiksme.

- Ak vai! Mans smaids izdzisa. Sim, es neparko negribētu stāties jums ceļā!

- To es zinu. Viņš nevarīgi pasmaidīja. Es tev uzticos.

Es izberzēju acis. Nudien, šī ir ellīga atgriešanās! Un es vēl neesmu pat ticis līdz eksāmeniem.

- Šodien ir pēdējā diena, Simmons atgādināja.

- Es zinu. Piecēlos kājās. Bet pirms tam man vēl šis tas jāpadara.

* * *

Atstāju savu mantību Simmona istabā un devos pie Universitātes kasiera “Dobuma” pagrabtelpās. Rīems bija vīrietis ar skābu, saspringtu seju un puspliku galvvidu, un viņš mani necieta jau kopš brīža, kad pir­majā dimestrī maģistri mācību maksas vietā man bija piešķīruši pabal­stu. Viņš nebija radis izsniegt naudu, un tāds gadījums bija nepatīkami izsitis viņu no sliedēm.

Parādīju viņam savu atklāto kredītvēstuli, kas nodrošināja finansē­jumu no Alverona līdzekļiem. Kā jau iepriekš teicu, tas bija iespaidīga izskata dokuments. Uz tā bija pašrocīgs maera paraksts. Vaska zīmogi. Augstas kvalitātes pergaments. Nevainojams rokraksts.

Pievērsu kasiera uzmanību apstāklim, ka maera vēstule dod Univer­sitātei atļauju segt manu mācību maksu no Alverona līdzekļiem jebkādā daudzumā. Jebkādā daudzumā.

Kasieris pārlasīja dokumentu vēlreiz un atzina, ka tas atbilstot patie­sībai.

Žēl gan, ka mana mācību maksa vienmēr bijusi tik zema, es skaļi prātoju. Nekad tā nav pārsniegusi desmit talantus. Universitātei tā ir zaudēta izdevība. Maers taču ir bagātāks par Vintasas karali. Un mak­sātu jebkādu summu…

Rīems bija attapīgs vīrietis un tūlīt saprata manu mājienu. Pēc neilgas tielēšanās mēs paspiedām viens otram roku, un es pirmo reizi redzēju viņu pasmaidām.

Ātri iekodu pusdienas un iestājos rindā aiz pārējiem studentiem, kuri vēl nebija nokārtojuši pārbaudījumus. Lielākā daļa no tiem bija jaunat­nācēji, bet daži, tāpat kā es, gatavojās atsākt mācības pēc pārtraukuma. Rinda bija gara, un visi izskatījās vairāk vai mazāk noraizējušies. Es svilpoju, lai īsinātu laiku, un no ratu tirgotāja nopirku gaļas pīrāgu un krūzi ar karstu sidru.

Kad nokļuvu gaismas lokā pie maģistru galda, apkārt uzvirmoja sa­traukta šalkoņa. Ari maģistri bija dzirdējuši bēdīgo ziņu un, ieraugot mani dzīvu, jutās diezgan pārsteigti lielākā daļa patīkami pārsteigti. Kilvins pieteica, lai es visā drīzumā ierodoties darbnīcā, bet Mandrags, Dals un Arvils sāka diskutēt par to, kādus kursus es turpmāk studēšot. Elodins tikai pamāja ar roku; viņš bija vienīgais, kuru īpaši neietekmēja mana brīnumainā atgriešanās no viņpasaules.

Neilgais apjukuma brīdis beidzās, rektors atjaunoja kārtību, un sākās mans eksāmens. Uz Dala un Kilvina jautājumiem es atbildēju bez grūtī­bām, taču kļūdījos Brandera uzdotajos rēķinos un biju spiests atzīties, ka nezinu atbildi uz Mandraga jautājumu par sublimāciju.

Elodins ar nevērīgu rokas mājienu palaida garām savu jautājuma iespēju un plati nožāvājās. Lorrens uzdeva apbrīnojami vieglu jautājumu par Mendera ķecerībām, un mana atbilde bija ātra un gudra. Bet Arvila jautājums par lacilliju man lika labu brīdi padomāt.

Pēdējais bija Hemme, kurš jau kopš manas stāšanās maģistru galda priekšā bija sēdējis drūms kā negaisa mākonis un naidīgi skatījies caur pieri. Mans viduvējais sniegums un lēnās atbildes tomēr bija ievilkušas viņa lūpu kaktiņos pašapmierinātu smīnu. Ikreiz, kad atbildēju nepareizi, viņa acis iedzirkstījās priekā.

- Paskat tikai! viņš novilka, pārcilādams papīru kaudzi priekšā uz galda. Nebiju domājis, ka mums vēlreiz būs jāsastopas ar tādu gaisa jaucēju kā tu. Viņš savilka seju mākslotā smaidā. Es dzirdēju, ka tu esot miris.

- Es dzirdēju, ka jūs valkājot sarkanu mežģīņu korseti, atbildēju lietišķā toni. Bet es neticu visām blēņām, ko izplata tenkotāji.

Sacēlās sašutuma troksnis, un pret mani tūlīt izvirzīja apsūdzību “par nepiedienīgu izturēšanos pret maģistru”. Man piesprieda uzrakstīt atvainošanās vēstuli un samaksāt soda naudu viena sudraba talanta apjomā. Gandarījums pilnīgi atsvēra maksu.

Tomēr mana uzvedība nebija cildināma, turklāt tā izpaudās nereizē un jo vairāk kaitēja tāpēc, ka manas eksāmena atbildes nebija spožas. Tā nu mana mācību maksa sasniedza divdesmit četrus talantus. Protams, mana izturēšanās liecināja, ka jūtos loti neveikli.

Pēc tam es aizgāju atpakaļ uz Universitātes kasi. Oficiāli pasniedzu Rīemam Alverona kredītvēstuli un neoficiāli saņēmu savu norunāto daļu: pusi no katras summas, kas pārsniedz desmit talantus. Ieliku saņemtos septiņus talantus makā un izklaidīgi prātoju, vai kāds jebkad ir tik labi atalgots par nekaunību un sliktām zināšanām.

Devos uz Ankera viesnīcu un ar prieku uzzināju, ka tās saimniekam neviens nav pavēstījis par manu nāvi. Manas istabas atslēga gulēja kaut kur Kentes jūras dibenā, bet Ankeram bija rezerves eksemplārs. Uzkāpu augšā un, ieraugot pazīstamos slīpos griestus un šauro gultu, sajutu patīkamu mieru. Visas virsmas klāja plāna putekļu kārta.

Varbūt jūs domājat, ka pēc Alverona muižas krāšņajiem apartamen­tiem šī necilā istabiņa ar slīpajiem griestiem un šauro gultu man šķitīs apgrūtinoši maza. Ja tā, tad jūs ārkārtīgi maldāties. Enerģijas pilns, izkravāju ceļamaisu un sāku slaucīt no kaktiem zirnekļa tīklus.

Pēc stundas man bija izdevies dabūt vaļā lādi, kas stāvēja gultas galā, un izņemt tajā noglabātās lietas. Atradu savu daļēji izjaukto harmonijas pulksteni un mazliet paknibinājos ap to, cenzdamies atcerēties, vai esmu gribējis to izjaukt vai salikt kopā.

Tā kā man nebija citu steidzamu saistību, pēc iekārtošanās nolēmu doties vēlreiz pāri upei. Iegriezos “Eolijā”, kur Deohs mani apsveica ar aizrautīgu lāča skāvienu, gandrīz paceldams mani gaisā. Pēc ilgā laika, ko biju pavadījis ceļā, starp svešiniekiem un ienaidniekiem, es biju aizmirsis, ko nozīmē atrasties draudzīgu seju lokā. Kopā ar Deohu un Stančionu iedzērām pa kausam un pārmijām stāstus, līdz ārā sāka krēslot, un es devos tālāk, atstājis viņus veicam vakara pienākumus.

Kādu laiku staigāju pa pilsētu, apmezdams loku gar dažiem pazīs­tamiem pansiju namiem un krogiem. Izstaigāju divus vai trīs publiskos parkus. Pasēdēju uz soliņa zem koka kādā no iekšpagalmiem. Deohs bija man teicis, ka veselu gadu neesot redzējis pat Dennas ēnu. Tomēr pat neauglīgi viņas meklējumi deva man savdabīgu sirdsmieru. Dažā ziņā šķita, ka tā ir mūsu attiecību būtība.

* * *

Vēlākā vakara stundā es uzkāpu uz “Centra” jumta un pa skursteņu un šīfera, māla un skārda plāksnīšu pazīstamo labirintu devos uz pazīstamo vietu. Nogriezies gar stūri, ieraudzīju uz skursteņa sēžam Auri. Viņas garie, smalkie mati peldēja ap galvu tā, it kā viņa atrastos zem ūdens. Auri lūkojās augšup uz mēnesi un šūpoja kailās kājas.

Es klusi noklepojos, un Auri paskatījās uz manu pusi. Viņa nolēca no skursteņa, pārskrēja jumta laukumam un apstājās dažu soļu attālumā no manis. Viņas smaids bija spožāks nekā mēness. “Čirkstūdenī” ir apmetusies vesela ežu ģimene! viņa jūsmīgi paziņoja.

Tad viņa paspēra vēl divus soļus un satvēra manu plaukstu abās savējās. Mazuļi ir sīciņi kā ozolzīles! Auri viegli parāva mani aiz rokas. Aiziesim apskatīt!

Ļāvu, lai Auri ved mani pāri jumtam līdz ābelei, pa kuru mēs allaž rāpāmies lejā uz iekšpagalmu. Kad beidzot bijām to sasnieguši, viņa apstājās, paskatījās lejup uz ābeli un pēc tam uz manu plaukstu, ko joprojām turēja savās sīkajās, baltajās rokās. Tvēriens nebija ciešs, bet apņēmīgs, un viņa negrasījās laist mani vaļā.

- Man tevis pietrūka, viņa klusi teica, nepaceldama skatienu. Ne­ej vairs projām!

- Laikam neiešu vis, es maigi sacīju. Man šeit ir pārāk daudz, ko darīt.

Auri mazliet piešķieba galvu un paskatījās augšup uz mani cauri kuplajam matu mākonim. Piemēram, apciemot mani?

- Piemēram, apciemot tevi, es apstiprināju.