Vieda vīra bailes

PIECDESMIT CETURTĀ NODAĻA . ziņnesis

AR MALDINOŠU bravūru un veiklām runām es pamanījos tikt cauri gal­venajai maera aizsardzībai. Baronets Peturs palīdzēja man gluži vienkārši ar savu klātbūtni. Tā kā viņš bija labi pazīstams aristokrātijas pārstāvis, ar to pietika, lai viņa pavadībā es iekļūtu gana dziļi Alverona īpašumos. Pēc tam no viņa drīz vairs nebija labuma, un es pametu viņu aiz mugu­ras.

Kad baronets bija pazudis no redzeslauka, es ar ļoti nepacietīgu seju noprasīju kādam rosīgam kalpotājam, kurā virzienā man jāiet, un nokļuvu līdz pat maera pieņemšanas telpas ārējām durvīm, bet tad mani apturēja kāds necila izskata vīrietis vidējos gados. Viņš bija drukns, ar apaļu seju un, par spīti elegantajam apģērbam, manās acīs izskatījās drīzāk pēc bodnieka.

Ja es nebūtu vairākas stundas pavadījis Lejas Severenā, vākdams ziņas, es būtu varējis smagi kļūdīties un ar dižmanīgu valodu centies tikt šim cilvēkam garām, uzskatīdams viņu par labi ģērbušos kalpotāju.

Taču īstenībā šis bija tieši tas cilvēks, kuru es meklēju, maera per­sonīgais kambarsulainis Steipss. Kaut arī viņš izskatījās pēc bodnieka, viņa stāja un izturēšanās liecināja par neapstrīdamu ietekmi. Atšķirībā no valdonīgā, uzstājīgā tipa, kādu es biju tēlojis, lai iebiedētu baronetu, šis cilvēks bija mierīgs un pašpārliecināts.

- Kā varu palīdzēt? Steipss jautāja. Viņa balss bija nevainojami pieklājīga, taču aiz laipnajiem vārdiem slēpās neizteikti jautājumi. Kas tu esi? Ko tu šeit dari?

Es izvilku grāfa Threpes vēstuli un, viegli paklanīdamies, pasniedzu to viņam. Jūs man izdarītu lielu pakalpojumu, ja nodotu šo maeram, es teicu. Viņš mani gaida.

Steipss uzmeta man vēsu skatienu, kas nepārprotami pauda: ja maers mani gaidītu, viņa personīgais sulainis par to būtu uzzinājis pirms des­mit dienām. Berzēdams zodu, viņš nomēroja mani no galvas līdz kājām, un es pamanīju, ka viņam pirkstā ir matētas dzelzs gredzens ar zeltītu burtu gravējumu.

Par spīti acīmredzamajām šaubām, Steipss paņēma vēstuli un nozuda aiz divkāršām durvīm. Kad biju pavadījis ārpusē nervozu minūti, viņš atgriezās un veda mani tālāk, joprojām izturēdamies ar tādu kā aizdo­mīgu neatzinlbu.

Pa īsu gaiteni mēs nonācām pie nākamajām durvīm, pie kurām stā­vēja bruņoti sargi. Tie nebija parādes sargi, kādus palaikam gadās redzēt publiskās vietās, sastingušus miera stājā ar āvām rokās. Viņi bija ģēr­bušies maera krāsās, bet zem safīra un ziloņkaula toņiem bija redzami krūšu aizsegi no ādas un tērauda gredzeniem. Katrs bija bruņojies ar garu zobenu un garu nazi. Mums tuvojoties, viņi mani vērīgi nopētīja.

Maera kambarsulainis pamāja ar galvu, un viens no sargiem mani ātri un prasmīgi pārmeklēja, pārlaizdams plaukstas man pār rokām, kājām un krūtīm, lai pārliecinātos, vai tur nav paslēpti ieroči. Es piepeši nopriecājos par ceļā piedzīvotajām nelaimēm, it īpaši par tām, kurās biju zaudējis divus zem drēbēm allaž glabātos nažus.

Sargs atkāpās un pamāja ar galvu. Tad Steipss vēlreiz uzmeta man neapmierinātu skatienu un atvēra iekšējās durvis.

Istabā stāvēja galds, uz kura bija izkaisītas dažādas kartes. Pie galda sēdēja divi cilvēki gara auguma plikgalvis ar skarbu ārieni, kurš izska­tījās pēc rūdīta armijas veterāna. Blakus viņam sēdēja maers Alverons.

Alverons šķita vecāks, nekā es biju gaidījis. Viņam bija nopietna seja, un ap acīm un muti stiepās lepnas rievas. Rūpīgi apcirptajā, iesirmajā bārdā vairs nebija atlicis daudz melnuma, bet viņa mati joprojām bija kupli un biezi. Arī acis neizskatījās atbilstošas viņa gadiem. Tās bija dzidri pelēkas, gudras un caururbjošas. Tās nebija veca vīra acis.

Kad iegāju istabā, šīs acis pievērsās man. Alverons turēja rokā Threpes vēstuli.

Es paklanījos atbilstoši pieņemtajam trešā numura reveransam. Mans tēvs to dēvēja par “ziņnesi”. Zema, formāla paklanīšanās, atbilstoša maera augstajam stāvoklim. Godbijīga, taču bez verdziskas pazemības. Kaut gan es mēdzu smagi grēkot pret piedienību, tas nenozīmē, ka ne­varu spēlēt lomu, kas man ir izdevīga.

Maera skatiens pārslīdēja vēstulei un atgriezās pie manis. Kvouts, ja nemaldos? Tu proti ātri ceļot, ja esi ieradies šeit tik īsā laikā. Es tik drīz vēl negaidīju pat vēstuli no grāfa.

- Es centos izmantot visātrākās iespējas, lai būtu jūsu rīcībā, gaišība.

- Labi. Viņš mani rūpīgi nopētīja. Un šķiet, ka grāfa domas par tavu atjautību ir pamatotas, ja tu spēji nokļūt līdz manām durvīm vienīgi ar aizzīmogotu vēstuli rokā.

- Man likās, ka būs labāk, ja ieradīšos pēc iespējas drīzāk, jūsu gai­šība, es teicu itin neitrālā tonī. Jūsu vēstule lika domāt, ka vajadzība ir diezgan steidzama.

- Un nevar noliegt, ka tu to izdarīji iespaidīgi, sacīja Alverons, uzmezdams skatienu garajam vīrietim, kas sēdēja viņam blakus pie gal­da. Vai tu piekrīti, Dagon?

-Jā, jūsu gaišība. Dagons paskatījās uz mani tumšām, neizteiksmī­gām acīm. Viņa seja bija skarba, asiem vaibstiem un nepauda nekādas emocijas. Es apspiedu vēlmi noskurināties.

Alverons vēlreiz ieskatījās vēstulē. Threpe šeit, protams, raksta par tevi dažādas glaimojošas ziņas, viņš teica. “Prot labi izteikties. Pievilcīgs. Vistalantīgākais mūziķis, kādu gadījies sastapt daudzu gadu laikā…”

Maers brīdi turpināja lasīt, tad atkal paskatījās uz mani vērīgām, caururbjošām acīm. Tu izskaties diezgan jauns, viņš domīgi piebilda.

- Diez vai tev ir vairāk par divdesmit gadiem. Vai mans minējums ir pareizs?

Kopš manas sešpadsmitās dzimšanas dienas bija pagājis apaļš mēne­sis. Šis apstāklis, spriežot pēc visa, vēstulē nebija pieminēts. Jā, es esmu jauns, jūsu gaišība, es atzinos, manīgi izvairīdamies no tiešiem meliem. Bet mūzikai esmu nodevies jau kopš četru gadu vecuma. Centos runāt ar rāmu pašpaļāvību un divtik skaidri apzinājos sava jauniegādātā apģērba nozīmi. Vecajās skrandās es gribot negribot būtu izska­tījies pēc izsalkuša ubagu puišeļa. Taču tagad biju labi ģērbies jauneklis ar jūras ceļojumā iedegušu seju, un kalsnās sejas līnijas darīja mani itin kā vecāku, nekā es īstenībā biju.

Alverons ilgi un vērtējoši pētīja mani, tad pamāja ar galvu, izskatīda­mies šķietami apmierināts. Nu labi! viņš noteica. Diemžēl pašlaik es esmu diezgan aizņemts. Vai rītdiena tev būtu pa prātam? Tas īstenībā nebija jautājums. Vai esi atradis sev pilsētā naktsmītni?

- Pagaidām es neesmu neko meklējis, jūsu gaišība.

- Tātad tu paliksi šeit, viņš nevērīgi sacīja. Steips? Šis sauciens nebija daudz skaļāks par viņa ikdienišķo balsi, bet korpulentais, bod­niekam līdzīgais sulainis acumirklī iznira kā no zemes. Iekārto mūsu viesi kaut kur dienvidu spārnā, netālu no dārziem! Viņš atkal pagriezās pret mani. Vai tev ir gaidāma vēl kāda bagāža?

- Diemžēl visa mana bagāža ceļā gāja bojā, jūsu gaišība. Mūsu kuģis avarēja.

Alverons bridi izbrīnā savilka uzacis. Steipss parūpēsies, lai tev būtu viss nepieciešamais. Viņš salocīja Threpes vēstuli un pamāja ar roku, likdams saprast, ka mums jādodas projām. Lai jums labs va­kars!

Es aši paklanījos un Steipsam pa pēdām devos ārā no istabas.

* * *

Istabas, ko man ierādīja, bija krāšņākās, kādas es jebkad biju redzē­jis, un apmeties tādās es, protams, nebiju nekad. Senlaicīgs koks un pulēts akmens. Pēdu biezs gultas pēlis. Kad es aizvilku gultas aizkarus un apgūlos, man šķita, ka šī guļvieta ir tikpat liela kā visa mana istaba Ankera viesnīcā.

Manas istabas bija tik pievilcīgas, ka vajadzēja gandrīz veselu dienu, lai es aptvertu, cik ļoti es tās neciešu.

Te nu atkal jāatgriežas pie kurpēm. Cilvēks nemeklē lielāko apavu pāri. Viņš meklē tādu pāri, kas der viņa kājai. Ja kurpes ir par lielām, tās noberž pēdas un rada tulznas.

Ierādītās istabas iedarbojās uz mani līdzīgi tulznām un noberzumiem. Milzīgs drēbju skapis, tukšas atvilktnes un kaili plaukti. Mana istabiņa Ankera viesnīcā bija maza, taču šeit es jutos kā izkaltis zirnis, kas ripo turp un atpakaļ pa tukšu dārglietu kārbu.

Bet, kaut gan šīs istabas bija pārāk lielas manai neesošajai mantībai, man pašam tās bija pārāk mazas. Man vajadzēja kavēties šeit un gaidīt maera aicinājumu. Tā kā man nebija ne jausmas, kad tas var pienākt, es jutos gluži kā iesprostots.

Lai pārlieku nenoniecinātu maera viesmīlību, es gribu minēt dažus atzīstamus apstākļus. Ēdiens bija lielisks, kaut arī reizēm atdzisis ceļā no virtuvēm uz ēdamistabu. Namā bija arī brīnumjauka vara vanna. Kalpotāji sanesa karstu ūdeni, kas vēlāk aiztecēja projām pa caurulēm. Es nebiju gaidījis tādas ērtības tik lielā attālumā no Universitātes civi­lizētās ietekmes.

Pie manis atnāca viens no maera drēbniekiem nervozs maza augu­ma vīrelis, kas nomērīja mani desmitiem dažādos veidos un virzie­nos, vienlaikus pārstāstīdams galma baumas. Nākamajā dienā izsūtā­mais zēns atnesa man divus izsmalcinātus uzvalkus ļoti iepriecinošās krāsās.

Savā ziņā man bija pat laimējies, ka jūrā gadījušās tādas nelaimes. Apģērbs, kuru man sagādāja Alverona drēbnieki, bija daudz labāks, nekā es jebkad būtu varējis atļauties pats vai ar Threpes palīdzību. Tādējādi visu Severenā pavadīto laiku es varēju izskatīties ļoti iespaidīgs.

Sevišķi iepriecinoši bija tas, ka valodīgais drēbnieks uzlaikošanas reizē ieminējās, ka pašlaik modē esot apmetņi. Es izmantoju izdevību un ar nelieliem pārspīlējumiem aprakstīju Felas dāvāto apmetni, apraudādams tā zaudējumu.

Iznākums bija tāds, ka es ieguvu jaunu apmetni sulīgā vīna krāsā. Tas nenieka neaizsargāja pret slapju laiku, tomēr man tas patika. Es tajā izskatījos gluži žilbinošs, bet vēl svarīgāk bija tas, ka apmetņa iekšpusē bija daudz mazu, viltīgu kabatiņu.

Tā nu man bija greznos apstākļos nodrošināts apģērbs, ēdiens un pajumte. Tomēr, par spīti šai greznībai, jau nākamās dienas pusdienlaikā es klejoju pa savām istabām kā krātiņā iesprostots kaķis. Man bezgala gribējās tikt ārā, atdabūt no lombarda savu lautu un uzzināt, kāpēc maeram tik steidzami ievajadzējies pieņemt dienestā gudru, daiļrunīgu un visupirmām kārtām diskrētu cilvēku.