Vieda vīra bailes

SIMT ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA . bezasiņu Dūre

PĒC ATGRIEŠANĀS Universitātē mani gaidīja vēl viens pārsteigums.

Dažas dienas vēlāk aizgāju uz “Frakciju”, lai atsāktu darbu. Kaut gan pašlaik man vairs nebija izmisīgi jāclnās par iztiku, es jutu vajadzību pēc paša darba. Veidojot kaut ko savām rokām, cilvēks gūst dziļu gan­darījumu. īstena artefakcija ir kā dziesma ar taustāmiem apveidiem. Tas ir radīšanas akts.

Tāpēc es aizgāju uz “Novietni”, nolēmis sākt ar kaut ko vienkāršu, jo ilgāku laiku nebiju praktizējies. Piegājis pie lodziņa, ieraudzīju pazīs­tamu seju. Sveiks, Bazil! es teicu. Ko tu šoreiz esi pastrādājis, ka tevi nosūtīja uz šejieni?

Bazils nolaida skatienu. Neatbilstoši rīkojos ar reaģentiem, viņš atrūca.

Es iesmējos. Tas nav tik traki! Pēc dienkopas tiksi atpakaļ.

- Jā. Viņš paskatījās uz mani un neveikli pasmaidīja. Man jau stāstīja, ka tu esot atpakaļ. Vai atnāci pēc patenta atlīdzības?

Pārtraucu domās uzskaitīt materiālus, kas man būtu vajadzīgi kar­stuma piltuves pagatavošanai. Kā, lūdzu?

Bazils piešķieba galvu. Pēc patenta atlīdzības, viņš atkārtoja. -» Par Bezasiņu Dūri. Viņš bridi neizpratnē skatījās uz mani, bet tad attapās. Pareizi, tu taču nevari zināt… Uz bridi aizgājis no lodziņa, Bazils atgriezās, nesdams kaut ko līdzīgu astoņmalu lampai, kas viscaur bija darināta no dzelzs.

Šis priekšmets izskatījās citāds nekā mans kādreizējais bultu ķērājs. Es savējo biju gatavojis no atgriezumiem, un tam bija raupjas malas. Bazila atnestais darinājums bija gluds un spīdīgs. Visas daļas teicami piegulēja cita citai, un rīks bija pārklāts ar plānu, caurspīdīgu alķīmiskas lakas kārtiņu, lai pasargātu to no lietus un rūsas. Gudri darīts, es nodomāju, man vajadzēja to iekļaut jau sākotnējā risinājumā.

Kaut arī man glaimoja apziņa, ka mans projekts kādam ir tik labi paticis, lai viņš gatavotu līdzīgu priekšmetu, es vienlaikus jutos aiz­kaitināts, ka šis bultu ķērājs ir ievērojami vairāk noslīpēts nekā mans oriģināls. Ievēroju, ka atsevišķās daļas ir uzkrītoši vienādas. Vai kāds izgatavoja veidnes? es jautāju.

- Jā, Bazils apstiprināja. Jau labi sen. Divus komplektus. Viņš pasmaidīja. Jāteic, ka tā ir ļoti gudra ierīce. Man bija ilgi jālauza galva par to, kā darbojas inerciālais sprūds, bet tagad beidzot esmu sapra­tis… Viņš piesita pirkstu pie pieres. Divus tādus es pagatavoju pats. Nauda ir pieklājīga, ja samēro ar izlietoto laiku. Tā vis nav kaut kāda klāja lampa.

Tas man izvilināja smaidu. Jebkas ir labāks par klāja lampām, piekritu viņam un paņēmu priekšmetu rokās. Vai šis ir tavs darbs?

Bazils papurināja galvu. Manējo nopirka jau pirms mēneša. Šie ilgi nestāv plauktā. Tas bija gudri, ka tu noteici tik zemu cenu.

Pagrozīju savu izgudrojumu rokās un ieraudzīju, ka metālā ir iegra­vēts vārds. Lielie burti bija iegrebti dziļi, tāpēc sapratu, ka uzraksts ir iestrādāts ari veidnē. “Bezasiņu Dūre”, es izlasīju.

Paskatījos uz Bazilu. Viņš pasmaidīja. Tu aizceļoji, neiedevis tam pie­nācīgu nosaukumu, viņš teica. Tad Kilvins to oficiāli piereģistrēja un iekļāva sarakstos. Pirms pārdošanas mums vajadzēja to kaut kā nosaukt. Viņa smaids kļuva mazliet bālāks. Bet tas bija ap to laiku, kad pie­nāca ziņa par tavu pazušanu jūrā. Kilvins iesaistīja maģistru Elodinu…

- Lai atrastu īsto vārdu, es teicu, joprojām grozīdams priekšmetu rokās. Protams!

- Kilvins drusku ņurdēja pretī, Bazils sacīja. Nosauca to par dra­matisku muļķību. Bet vārds pielipa. Viņš noliecās un, brīdi pameklējies, izvilka reģistru grāmatu. Lai nu kā, vai gribi saņemt savu daļu? Viņš sāka šķirstīt lappuses. Līdz šim laikam tev noteikti sakrājies jau krietns cipars. Šos rīkus gatavo daudzi.

Atradis meklēto lappusi, Bazils pārvilka pirkstu kādai rindai. Re, tepat ir! Līdz šim pārdoti divdesmit astoņi…

- Bazil, es nesaprotu, par ko tu runā! es viņu pārtraucu. Par pirmo, ko es pagatavoju, Kilvins man jau samaksāja.

Bazils sarauca pieri. Tā ir tava izgudrotāja daļa, viņš lietišķi pa­skaidroja. Redzēdams neizpratni manā sejā, viņš turpināja: Katru reizi, kad “Novietne” kaut ko pārdod, “Frakcija” saņem trīsdesmit procentus no starpniecības naudas, un tas, kurš attiecīgo lietu ir izgudrojis, saņem desmit procentus.

- Biju iedomājies, ka “Novietne” patur visus četrdesmit, es izbrī­nījies teicu.

Bazils paraustīja vienu plecu. Visbiežāk jā. Lielākā daļa agrāko projektu pieder “Novietnei”. Parasti mums ir darīšana ar sen izgudrotām lietām. Bet ja gadās kaut kas jauns…

- Manets man to nekad nav teicis, es sacīju.

Bazils savilka seju tādā kā vainīgā grimasē. Vecais Manets ir darba zirgs, viņš iecietīgi atbildēja. Bet viņam nav daudz novatorisku ideju. Viņš te ir darbojies, hm, trīsdesmit gadu? Šķiet, šajā laikā nav tapis neviens projekts ar viņa vārdu. Bazils pārlapoja reģistru grāmatu, pārlaizdams ātru skatienu lappusēm. Lielākajai daļai nopietnu artefakcijas meistaru ir vismaz viens garadarbs, ar ko lepoties, kaut arī tas būtu gluži nelietderīgs.

Man galvā riņķoja skaitļu virknes. Tātad desmit procentu no katriem astoņiem talantiem, es nomurmināju, tad paskatījos augšup. Vai tu gribi teikt, ka mani šeit gaida divdesmit divi talanti?

Bazils pamāja ar galvu, pētīdams žurnāla ierakstu. Divdesmit divi un četri, viņš noteica un izvilka zīmuli un papīra lapu. Vai gribi izņemt visu?

Es nespēju apvaldīt smaidu.

* * *

Kad devos uz Imri, mans naudas maks bija tik smags, ka baidījos, vai nesākšu klibot. Iegriezos Ankera viesnīcā, lai paņemtu savu ceļamaisu: uzlikts uz otra pleca, tas radīja zināmu līdzsvaru.

Kādu laiku klīdu pa pilsētu, bezmērķīgi apstaigādams vietas, kurās savulaik bijām kavējušies kopā ar Dennu. Nebeidzu domāt, kurā pasaules malā viņa pašlaik varētu atrasties.

Beidzis ierasto meklējumu rituālu, devos uz šauro ieliņu, kas oda pēc veciem taukiem, un uzkāpu pa šaurajām kāpnēm. Enerģiski pie­klauvēju pie Devi durvīm, kādu laiku nogaidīju, tad pieklauvēju atkal, šoreiz skaļāk.

Aiz durvīm noklabēja aizbīdnis, un apgriezdamās noklikstēja atslēga. Durvis pavērās šaurā spraugā, un manī raudzījās bāli zilu acu pāris. Es pasmaidīju.

Durvis lēni atslīdēja vaļā. Uz sliekšņa stāvēja Devi, nolaidusi rokas gar sāniem un raudzīdamās manī ar trulu, neizteiksmīgu skatienu.

Es izbrīnā savilku uzacis. Kas noticis? Vai es nedzirdēšu nevienu šķelmīgu asprātību?

- Es nekārtoju darījumus uz sliekšņa, Devi mehāniski sacīja. Viņas balss bija pilnīgi neizteiksmīga. Tev jānāk iekšā.

Es gaidīju, bet Devi neatkāpās malā. Jutu no istabas viņai garām strāvojam kanēļa un medus smaržu.

- Devi, vai tev nekas nekait? es jautāju.

- Tu taču… Viņa aprāvās, joprojām truli skatīdamās uz mani. Viņas balss bija tukša un nedzīva. Tu esot miris.

- Gan šajā, gan daudzējādā citādā ziņā man jāsagādā vilšanos, es teicu.

- Es biju pārliecināta, ka viņš to ir izdarījis, Devi turpināja. Viņa tēvam pieder barona īpašumi, ko sauc par Pirātu salām. Man bija skaidrs, ka viņš to ir izdarījis, jo mēs toreiz aizdedzinājām viņa istabas. Faktiski es biju tā, kas pielaida uguni, bet viņš to nevarēja zināt. Viņš redzēja tikai tevi. Tevi un to keldiešu puisi.

Devi uzmanīgāk ielūkojās manī, samirkšķinādama acis. Vienmēr biju zinājis, ka šai gaeletei ar laumiņas seju ir gaiša āda, tomēr pirmo reizi es redzēju viņu tik bālu. Tu esi garāks, viņa teica. Biju aizmirsusi, cik tu esi garš.

- Un es biju aizmirsis, cik tu esi skaista, es teicu. Tomēr pavisam aizmirst to nebija iespējams.

Devi joprojām stāvēja durvīs nobālušu seju un, nenovērsdama ska­tienu, lūkojās manī. Es nobažījies paspēru soli uz priekšu un viegli uzliku plaukstu uz viņas rokas. Devi neatrāvās, kaut gan es neapzināti biju to gaidījis. Viņa tikai paskatījās lejup uz manu plaukstu.

- Es gaidu kādu sulīgu domu graudu! mēģināju viņu draudzīgi paķircināt. Parasti tev tie padodas ašāk.

- Laikam šobrīd es nespēšu ar tevi mēroties asprātībā, Devi atbil­dēja.

- Par mērošanos asprātībā es nekad nebiju domājis, es teicu. To­mēr man patīk šad un tad paķircināties.

Devi tikko jaušami pasmaidīja, un viņas vaigos atgriezās drusciņa sārtuma. Ak tu zirga sūds! viņa izmeta.

- Tas jau ir labāk, es uzmundrinoši attraucu un izvilku viņu no durvju ailas dzirkstošajā rudens pēcpusdienā. Es zināju, ka tu to spēj!

* * *

Mēs divatā aizgājām līdz tuvākajai viesnīcai, un pēc maza alus kausa un prāvām pusdienām Devi atguvās no trieciena, ko bija izraisījusi mana parādīšanās nepārprotami dzīvā izskatā. Drīz vien viņas mēle kļuva tik­pat asa kā agrāk, un mēs dzērām pikantu sidru, bārstīdami abpusēji ķircinošas dzēlības.

Pēc tam aizstaigājām atpakaļ līdz viņas dzīvoklim virs miesnieka bodes, un Devi atklāja, ka ir aizmirsusi aizslēgt durvis.

- Žēlīgais Tehlu! viņa izdvesa, līdzko bijām iegājuši iekšā, un dru­džaini paskatījās apkārt. Tā man gadās pirmoreiz.

Pārlaidis skatienu istabai, es pārliecinājos, ka nekas liels kopš mana pēdējā apmeklējuma tajā nav mainījies, ja neņem vērā to, ka otrs Devi grāmatplaukts bija līdz pusei pilns. Pētīju grāmatu virsrakstus, kamēr Devi apstaigāja pārējās istabas, raudzīdamās, vai kaut kā netrūkst.

- Vai gribi paņemt kaut ko izlasīt? viņa jautāja, atgriezdamās pie manis.

- Patiesībā gribēju kaut ko piedāvāt tev, es teicu.

Noliku ceļamaisu uz viņas rakstāmgalda un rakņājos tajā, līdz atradu plakanu vaskadrānā ievīstītu taisnstūra paciņu, kas bija pārsieta ar auklu. Nometu ceļamaisu uz grīdas un uzliku paciņu uz galda, pabīdīdams to uz viņas pusi.

Ar šaubpilnu izteiksmi sejā Devi piegāja pie rakstāmgalda, apsēdās un atraisīja iesaiņojumu. Tajā bija Celum Tinture eksemplārs, kuru biju nočiepis no Kaudika bibliotēkas. Tas nebija īpašs retums, tomēr alķīmiķei, kura izraidīta no Arhīviem, tas varēja kalpot par noderīgu izziņu avotu. Tiesa gan, par alķīmiju es daudz neko nezināju.

Devi nopētīja grāmatu. Un ko tas nozīmē?

Es iesmējos. lā ir dāvana.

Viņa paskatījās uz mani, šauri samiegusi acis. Ja tu domā, ka tādā veidā dabūsi aizdevuma pagarinājumu…

Es papurināju galvu. Man vienkārši likās, ka tev tā varētu patikt, es teicu. Ja runa ir par aizdevumu… Izvilku naudas maku un noskaitīju uz rakstāmgalda deviņas prāvas talantu monētas.

- Ak tā! Devi, mazliet pārsteigta, noteica. Izskatās, ka daži ir bijuši ienesīgā ceļojumā. Viņa paskatījās uz mani. Vai labāk negribi pagaidīt, līdz būsi samaksājis mācību maksu?

- Par to ir jau gādāts, es atbildēju.

Devi nepakustējās, lai savāktu naudu. Man negribētos jauna dimestra sākumā atstāt tevi ar tukšu kabatu, viņa teica.

Pasvārstīju naudas maku rokā. Tas nodzinkstēja ar pievilcīgi krāšņu, gandrīz melodisku skaņu.

Devi izņēma atslēgu un atslēdza rakstāmgalda apakšējo atvilktni. Viņa pēc kārtas izņēma manu “Retorikas un loģikas” eksemplāru, manas talanta stabulītes, simpātijas lampu un Dennas gredzenu.

Viņa rūpīgi nolika visus priekšmetus uz galda, tomēr joprojām nestei­dzās savākt monētas. Tavā rīcībā vēl ir divi mēneši, pirms noteiktais laiks būs galā, viņa teica. Vai esi pārliecināts, ka negribi pagaidīt?

Neizpratnē paskatījos uz naudu, kas gulēja uz galda, pēc tam pārlaidu skatienu Devi istabai. Kā puķe, kas atraisa ziedlapas, man galvā spēji atausa atskārsme. Runa nav par naudu, vai ne? es sacīju, izbrīnījies, ka tik ilgi neesmu to aptvēris.

Devi piešķieba galvu uz sāniem.

Ietvēru rokas kustībā grāmatplauktus, lielo gultu ar samta aizkariem, Devi pašu. Nekad agrāk nebiju ievērojis, ka viņas šķietami neizsmalcinātais apģērbs ir šūts no laba auduma un tikpat eleganti piegriezts kā jebkura aristokrāta ietērps.

- Runa nav par naudu, vai ne? es atkārtoju. Vēlreiz paskatījos uz viņas grāmatām. Šī bibliotēka bija vismaz piecsimt talantu vērta.

- Nauda tev ir tikai ēsma. Tu to pasvied izmisušiem cilvēkiem, kuri tev var noderēt, un ceri, ka viņi nespēs to atdot. Tavs īstais darbalauks ir pakalpojumi.

Devi klusi pasmējās. Nauda noder vienmēr, viņa teica, un viņas acīs dzirkstīja uguntiņas. Bet pasaulē ir daudz kā tāda, ko cilvēki nekad nepārdod. Pakalpojumiem un saistībām ir daudz, daudz lielāka vērtība.

Paskatījos lejup uz deviņiem mirdzošajiem talantiem, kas gulēja uz Devi rakstāmgalda. Tev nav nekādas minimālās aizdevuma summas, vai ne? es jautāju, jau iepriekš zinādams atbildi. Tu man tā teici tikai tādēļ, lai es būtu spiests aizņemties vairāk. Tu cerēji, ka izrakšu sev pārāk dziļu bedri un nespēšu tev atdot parādu.

Devi saulaini pasmaidīja. Tu esi izpratis spēlīti, viņa teica un sāka vākt kopā monētas. Paldies par piedalīšanos!