Vieda vīra bailes

PIECDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . labvēlība

ES SLEPUS lūkojos uz maeru cauri dzīvžoga spraugai. Viņš sēdēja uz akmens sola savā dārzā zem ēnaina koka, ģērbies elegantā tērpā ar platām piedurknēm un vesti, un izskatījās pēc visīstākā aristokrāta. Viņa apģērbs bija Alveronu nama krāsās safīra un ziloņkaula toņos. Tas bija elegants ietērps, bet bez nevajadzīgas ārišķības. Viņa pirkstu rotāja zelta zīmoggredzens, taču citu rotaslietu nebija. Salīdzinājumā ar daudziem citiem galma ļaudīm maers izskatījās gandrīz vai necili ģērbies.

Pirmajā brīdī varēja nodomāt, ka iemesls tam ir Alverona nicīgums pret galmā iecienītajām modēm. Tomēr mazliet vēlāk es sapratu, ka to nosaka citi apstākļi. Alverona krekla krēmīgais baltums bija nevainojami spodrs un vestes safīra zilums dzidrs un mirdzošs. Biju gatavs derēt, ka viņš šo apģērbu ir uzvilcis tikai nedaudzas reizes.

Tas bija izsmalcināts un žilbinošs bagātības demonstrējums. Elegantu apģērbu atļauties varbūt var ne viens vien, bet cik lieli ir izdevumi, lai to uzturētu tādā stāvoklī, ka tas neuzrāda nekādas valkāšanas pazīmes? Atcerējos, ko par Alveronu bija teicis grāfs Threpe: bagāts kā Vintasas karalis.

Pats maers izskatījās apmēram tāds pats kā iepriekš. Garš un kalsns. Iesirms un nevainojami kopts. Ievēroju noguruma rievas viņa sejā, tikko jaušamo roku trīcēšanu, mazliet sagumušos plecus. Viņš izskatās vecs, es nodomāju, bet viņš tāds nav.

Tornī iedimdējās zvans, vēstīdams dienas stundu. Es atkāpos no dzīv­žoga un, apgājis ap stūri, devos pretī maeram.

Alverons sagaidīja mani ar galvas mājienu, un viņa vēsās acis mani rūpīgi nopētīja. Kvout, es cerēju, ka tu atnāksi.

Es pa pusei oficiāli paklanījos. Biju priecīgs saņemt jūsu aicinā­jumu, gaišība.

Alverons nedeva man zīmi apsēsties, tāpēc es paliku stāvam. Šķiet, viņš pārbaudīja manas uzvedības prasmes. Tev, cerams, nav iebildumu, ka mēs satiekamies ārā. Vai esi jau redzējis dārzus?

- Vēl man nav bijis izdevības, jūsu gaišība. Līdz šim biju kavējies iesprostots savās sasodītajās istabās, gaidīdams, kad viņš atsūtīs man ziņu.

- Tad tev jāļauj man tos izrādīt. Alverons paņēma pulētu spieķi, kas bija atsliets pret koka stumbru. Es vienmēr esmu secinājis, ka pastaiga svaigā gaisā ir labs līdzeklis pret jebkādām miesīgām kaitēm, kaut ari daudzi man nepiekrīt. Viņš saliecās uz priekšu, it kā gribēdams piecelties, bet tad viņa sejai pārskrēja ciešanu ēna, un viņš caur zobiem ievilka īsu, sāpīgu elpu. Viņš ir slims, es aptvēru. Nevis vecs, bet slims.

Bez vilcināšanās piesteidzos viņam blakus un piedāvāju elkoni.

- Atļaujiet, jūsu gaišība!

Maers stīvi pasmaidīja. Ja es būtu jaunāks, es tavu piedāvājumu neņemtu nopietni, viņš nopūtās. Bet lepnums ir stipro greznība. Ar kalsno plaukstu atspiedies man uz rokas, viņš piecēlās. Man turpretī jācenšas būt labvēlīgam.

- Labvēlība ir gudro greznība, es nepiespiesti atteicu. Tāpēc varu spriest, ka jūsu gudrība paver ceļu labvēlībai.

Alverons sāji pasmējās un paplikšķināja man pa roku. Tāda doma laikam drusku atvieglo dzīvi.

- Vai vēlaties spieķi, jūsu gaišība? es piedāvāju. Vai varbūt stai­gāsim kopā?

Viņš vēlreiz sausi pasmējās. “Pastaigāsimies kopā.” Tas ir taktiski sacīts. Turēdams spieķi labajā rokā, viņš ar kreiso apbrīnojami stingri iekrampējās man elkonī.

- Augstie kungi un dāmas! viņš klusu nošķendējās. Neciešu, ka mani redz steberējam. Tomēr balstīties pret jauna cilvēka roku ir mazāk apgrūtinoši nekā klibot vienam pašam. Briesmīgi, ja miesa sagādā tik daudz nepatikšanu! Jaunībā cilvēks nekad par to nedomā.

Mēs sākām iet un, sarunai pieklustot, klausījāmies strūklaku ūdens šļakstos un putnu vīterošanā dzīvžogos. Laiku pa laikam maers norādīja uz kādu īpašu skulptūru un pastāstīja, kurš viņa priekštecis to pasūtījis, izgatavojis vai (to viņš minēja klusākā un tādā kā vainīgā tonī) nolaupījis svešās zemēs kara laikā.

Gandrīz stundu mēs pastaigājāmies pa dārziem. Alverona spiediens pret manu elkoni pamazām atslāba, un drīz viņš mani izmantoja vairāk līdzsvaram nekā atbalstam. Pagājām garām vairākiem dižciltīga izskata cilvēkiem, kas paklanījās vai palocīja galvu pret maeru. Kad tie bija pietiekamā attālumā, viņš man paskaidroja, kas tie ir, kāda ir to vieta galmā, un papildināja teikto ar dažām izklaidējošām baumu drumsta­lām.

- Viņi lauza galvu par to, kas tu esi, Alverons teica, kad viens šāds pāris bija nozudis aiz dzīvžoga. Līdz vakaram tas būs kļuvis par galveno sarunu tematu. Vai tu esi sūtnis no Reneres? Vai jauns aristokrāts, kas meklē bagātu lēni un pie viena ari sievu? Varbūt tu esi mans sen zudu­šais dēls, manas vētrainās jaunības auglis? Maers guldzoši pasmējās un paplikšķināja man pa elkoni. Varbūt viņš grasījās turpināt, bet tad aizķērās aiz celiņa akmens plātnes un gandrīz pakrita. Noturēju viņu kājās un aizvedu līdz akmens soliņam takas malā.

- Sasodīts un nolādēts! viņš nolamājās, acīmredzami samulsis. Kā tas izskatītos, ja maers gulētu uz muguras kā vabole un tirinātu kājas? Viņš pikti paskatījās apkārt, taču tuvumā neviena, šķiet, nebija. Vai esi ar mieru izdarīt vecam vīram pakalpojumu?

- Esmu jūsu rīcībā, gaišība.

Alverons vērīgi paskatījās man acis. Patiešām? Labi, šis ir tīrais sīkums. Nestāsti citiem, kas tu esi un kas tev šeit darāms! Tas ievērojami nāks par labu tavai reputācijai. Jo mazāk tu viņiem stāstīsi, jo vairāk katrs centīsies izdabūt no tevis.

- Par sevi es klusēšu, jūsu gaišība. Bet man būtu vieglāk izvairīties no jautājuma, kāpēc šeit esmu, ja es to zinātu pats…

Alverona sejā parādījās viltīga izteiksme. Taisnība. Bet šī ir pārāk publiska vieta. Līdz šim tu esi izturējies gana pacietīgi. Paliec tāds vēl kādu laiku! Viņš paskatījās uz mani. Vai tu varētu pavadīt mani uz manām istabām?

Es pasniedzu elkoni. Protams, jūsu gaišība!

* * *

Atgriezies savās istabās, es novilku izšūto virsjaku un pakāru to greb­tajā rožkoka skapī. Milzīgās mēbeles iekšpuse bija izklāta ar ciedru un sandalkoku, kas vēdīja tīkamu smaržu. Durvju iekšpusē karājās lieli, nevainojami spodri spoguļi.

Pārgāju pāri nospodrinātajai marmora gridai un apsēdos uz sarkanā samta zviļņa. Dīki prātoju, kā tieši cilvēkam paredzēts zvilnēt. Neatcerē­jos, ka pats būtu kādreiz to darījis. Pēc neliela pārdomu brīža nospriedu, ka zvilnēšana droši vien ir kaut kas līdzīgs atpūtai un atšķirība ir tikai tāda, ka zvilnētājiem kabatā ir vairāk naudas.

Nemiera urdīts, es piecēlos un apstaigāju istabu. Pie sienām karājās gleznas, portreti un itin meistarīgas eļļā veidotas lauku ainavas. Vienu sienu sedza milzīgs gobelēns, kas sīkās detaļās atainoja plašu jūras kauju. Tas gandrīz pusstundu saistīja manu uzmanību.

Man ļoti pietrūka lautas.

Bezgala grūti bija nācies to ieķīlāt gluži tā, it kā vajadzētu nocirst sev plaukstu. Biju pilnīgi rēķinājies, ka turpmākās desmit dienas vajadzēs mocīties raizēs un neziņā, vai vispār spēšu atgūt to atpakaļ.

Tomēr maers gluži neapzinādamies bija atjaunojis manu sirdsmieru. Manā drēbju skapī karājās seši apģērbu komplekti, gana izsmalcināti un eleganti, lai derētu ikvienam lordam. Kad tie biji atnesti uz manām istabām, es biju atviegloti uzelpojis. Mana pirmā doma, ieraugot šos tērpus, bija ne jau tāda, ka tagad varu ērti apgrozīties galma sabiedrībā. Tobrīd es nodomāju, ka ļaunākajā gadījumā varēšu tos nozagt, lai pārdotu kādam uzpircējam, un tas man ļaus bez grūtībām atgūt ieķīlāto lautu.

Protams, ja es tā izdarītu, tad visi tilti starp mani un maeru būtu nodedzināti. Viss garais ceļojums uz Severenu zaudētu jēgu, un Threpe droši vien būtu tik satriekts, ka nekad vairs nerunātu ar mani. Tomēr apziņa, ka šāda iespēja pastāv, deva man šajos apstākļos kaut vai niecīgu stabilitātes izjūtu. Ar to pietika, lai es nestaigātu, izmisumā nokāris galvu.

Lautas man ļoti pietrūka, bet, ja izdotos iegūt maera aizbildniecību, mans sarežģītais dzīves ceļš tūlīt kļūtu līdzens un taisns. Maeram bija pietiekami daudz naudas, lai es varētu turpināt mācības Universitātē. Viņa sakari palīdzētu man meklēt un pētīt Amira vēsturi.

Pats svarīgākais, šķiet, bija maera vārds. Ja maers Alverons kļūtu par manu patronu, es nonāktu viņa aizbildniecībā. Jā, Ambroza tēvs bija ietekmīgākais barons visā Vintasā un ieņēma vietu ļoti tuvu karaliskajai dzimtai. Taču Alverons būtībā pats bija karalis. Kāda būtu izveidojusies mana dzīve, ja Ambrozs nebūtu nemitīgi metis man riteņos spieķus? Tā bija pārāk mulsinoša doma.

Man pietrūka lautas, taču par visu nākas maksāt un visam ir sava cena. Par izdevību iegūt tādu patronu kā maers es jutos gatavs sakost zobus un pavadīt kādu dienkopu garlaicībā un raizēs, dzīvodams bez mūzikas.

Izrādījās, ka attiecībā uz galma ziņkārību Alveronam bijusi pilnīga taisnība. Pēc tam kad viņš vakarā ataicināja mani pie sevis uz kabinetu, baumas izplatījās ap mani kā uguns sausā mežā. Es varēju saprast, kāpēc maeram tas patīk. Tas bija tikpat kā noskatīties, kā dzimst stāsti.