Vieda vīra bailes

DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . zādzība

KATRU VAKARU es atgriezos savā mazajā Ankera viesnīcas istabiņā. Pēc tam aizslēdzu durvis, izkāpu pa logu un aizlavījos uz Vilema vai Simmona istabu atkarībā no tā, kurš tajā naktī bija paredzējis pirmais sēdēt pie manis sardzē.

Lai cik nepatīkams bija pašreizējais stāvoklis, es zināju, ka tas kļūs ievērojami ļaunāks, ja Ambrozs izdibinās, ka iebrucējs viņa istabās esmu bijis es. Kaut gan iegūtie ievainojumi dzija, tie joprojām bija pietiekami uzkrītoši, lai apstiprinātu manu vainu. Tāpēc es ļoti centos saglabāt ikdienišķu ārieni.

Ta nu reiz vēlā vakara stundā es apņēmīgi spraigā solī iegāju Ankera viesnīcā. Mēģināju bridi pačalot niekus ar Ankera jauno apkalpotāju, tad paņēmu pusklaipu maizes un devos augšā pa kāpnēm.

Minūti vēlāk es skriešus atgriezos kroga zālē. Mana sirds panikā dauzījās, un miesu klāja baiļu sviedri.

Meitene paskatījās uz mani. Tātad tu pārdomāji un nolēmi tomēr iedzert? viņa smaidīdama jautāja.

Es papurināju galvu tik sparīgi, ka mati noplīvoja ap seju. Vai vakar, kad beidzu spēlēt, es atstāju savu lautu šeit lejā? drudžaini noprasīju.

- Tu to paņēmi līdzi kā vienmēr, meitene noraidoši atbildēja.

- Atceries, es vēl jautāju, vai tev nevajag kādu auklas gabalu, lai satu­rētu futrāli kopā.

Zibens ātrumā uzskrēju atpakaļ pa kāpnēm. Nepagāja ne minūte, kad atkal biju lejā. Tu esi pārliecināta? es, smagi elsodams, jautāju. Vai tu drošības dēļ varētu paskatīties aiz letes?

Viņa paskatījās, taču lautas tur nebija. Tā neatradās arī pieliekamajā telpā. Arī virtuvē ne.

Uzkāpu atkal augšā un atvēru savas mazās istabiņas durvis. Šeit nebija tik daudz vietas, lai lauta varētu palikt nemanīta. Tās nebija zem gultas. Tās nebija pie sienas blakus manam mazajam galdam. Tās nebija aizdurvē.

Lauta bija par lielu, lai ietilptu manā vecajā lādē, kas stāvēja gultas galā. Tomēr es ieskatījos arī tajā. Lautas tur nebija. Drošības labad vēlreiz paskatījos zem gultas. Lautas tur nebija.

Tad es paskatījos uz logu. Uz vienkāršo aizbīdni, ko es allaž kārtīgi ieeļļoju, lai varētu to atdarīt, stāvēdams ārpusē uz jumta.

Vēlreiz palūkojos aizdurvē. Lautas tur nebija. Tad apsēdos uz gultas. Vēl pirms brīža biju juties tikai noguris, taču tagad jutos pavisam citādi. Biju kļuvis kā izmērcēts papīra gabals. Tik tikko spēju paelpot, it kā man no krūtīm būtu izzagta sirds.