Vieda vīra bailes

SIMT DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA. rokas

KAD VAŠETA bija nospriedusi, ka mana valoda ir tikai nedaudz mulsi­noša, viņa iekārtoja man sarunas ar dažiem dīvainiem cilvēkiem, kuri dzīvoja dažādās Haertas malās.

Starp tiem bija pļāpīgs, vecs virs, kas runādams vērpa zīda diegu un stāstīja savādus, bezjēdzīgus, gandrīz murgainus stāstus. Viņš stāstīja par zēnu, kurš uzlicis uz galvas kurpes, lai pasargātu kaķi no bojāejas; par ģimeni, kas apņēmusies apēst kalnu pa vienam akmenim. Man nekad neizdevās viņa stāstos uztaustīt jēgu, tomēr es pieklājīgi klausījos un dzēru viņa piedāvāto alu.

Es iepazinos ar dvīņumāsām, kas gatavoja sveces un mācīja man dīvainus deju soļus. Pavadīju pēcpusdienu kopā ar mežcirtēju, kurš stun­dām ilgi runāja tikai un vienīgi par malkas skaldīšanu.

Sākumā iedomājos, ka tie ir sabiedrībā nozīmīgi cilvēki. Domāju, ka Vašeta cenšas mani tiem izrādīt, lai tos pārliecinātu, cik civilizēts esmu kļuvis.

Tikai tajā rītā, kuru pavadīju kopā ar Divpirksti, es sapratu, ka viņa sūta mani pie visiem šiem cilvēkiem ar cerību, ka es no tiem kaut ko iemācīšos.

Divpirkstis nebija viņa īstais vārds. Tā es viņu saucu tikai savās domās. Viņš bija skolas pavārs, un es viņu redzēju katrā ēdienreizē. Viņa kreisā roka bija vesela, bet labā nelāgi sakropļota: tai bija tikai īkšķis un rādī­tājpirksts.

Vašeta mani aizsūtīja pie viņa no rīta, un mēs kopīgi gatavojām pus­dienas un sarunājāmies. Viņa vārds bija Nadens. Viņš man pastāstīja, ka desmit gadus esot nodzīvojis barbaru vidū. Vēl vairāk viņš esot nopelnījis skolai vairāk nekā divsimt trīsdesmit sudraba talantu, pirms zaudējis pirkstus un nevarējis vairs cīnīties. To viņš pieminēja vairākas reizes, un es redzēju, ka par to viņš jūt sevišķu lepnumu.

Nošķindēja zvans, un ēdamzāle pildījās cilvēkiem. Nadens lēja šķīv­jos mūsu pagatavoto sautējumu, kas bija karsts un biezs, ar vēršgaļas gabaliem un burkāniem. Es griezu siltas baltmaizes šķēles tiem, kuri vēlējās. Pārmiju ar rindā stāvētājiem galvas mājienus un reizēm pa pieklājigam žestam. Uzmanījos, lai mūsu acu kontakts būtu pēc iespējas īss, un centos sev iestāstīt, ka tikai sagadīšanās dēļ šodien pavisam nedaudzi vēlas maizi.

Karsereta savu attieksmi nodemonstrēja pavisam atklāti. Vispirms viņa aizgāja rindas priekšgalā, tad izdarīja plašu, visiem redzamu žestu sevišķs riebums un aizgāja projām, atstājusi savu koka šķīvi turpat.

Vēlāk mēs ar Nadenu mazgājām traukus. Vašeta teica, ka zobenu cīņās tu necik veiklāks nekļūstot, viņš bez jebkāda ievada teica. Tu pārāk sargājot savas rokas un tāpēc rīkojoties nedroši. Stingrs pārme­tums.

Strupais izteikums mani sastindzināja, un es centos neskatīties uz viņa sakropļoto plaukstu. Pamāju ar galvu, neuzdrošinādamies runāt.

Nadens aizgriezās no dzelzs poda, ko tobrīd berza, un pacēla roku sev priekšā, la bija izaicinoša kustība, un viņa seja izskatījās barga. Tad es paskatījos uz viņu, jo izlikties to neredzam būtu apvainojoši. Ar īkšķi un rādītājpirkstu Nadens varēja satvert un pārvietot lietas, taču sarežģītākiem darbiem tie nebija izmantojami. Atlikusī plaukstas daļa bija rētains, krunkains veidojums.

Centos saglabāt neizteiksmīgu seju, bet tas nebija viegli. Savā ziņā es lūkojos pats uz savām bailēm. Jutos neveikli par to, ka manas rokas ir veselas, un atvairīju tieksmi sažņaugt plaukstas dūrēs vai paslēpt aiz muguras.

- Būs vairāk nekā desmit gadu, kopš šī roka turēja zobenu, Nadens teica. Lepnas dusmas. Nožēla. Daudz esmu domājis par kauju, kurā zaudēju pirkstus. Es tos nezaudēju pat veikla pretinieka dēļ. Tos nocirta barbars, kura rokas bija drīzāk piemērotas lāpstai nekā zobenam.

Viņš palocīja abus atlikušos pirkstus. Dažā ziņā Nadens bija veiksmi­nieks. Haertā dzīvoja ademi, kuri bija zaudējuši plaukstas, acis, roku līdz elkonim vai kāju līdz celim.

- Esmu domājis daudz un ilgi. Kā es būtu varējis glābt savu plaukstu? Esmu domājis par līgumu, kas paredzēja aizsargāt baronu, kad viņa zemēs bija sācies dumpis. Es domāju: ja nu es toreiz nebūtu pieņē­mis šo līgumu? Es domāju: ja nu es būtu zaudējis kreiso plaukstu? Es nevarētu sarunāties, bet varētu turēt zobenu. Viņš nolaida roku gar sāniem. Bet turēt zobenu ir par maz. īstam algotnim vajadzīgas divas veselas rokas. Ar vienu es nevarētu izpildīt Mīlnieku Aiz Loga vai Guļošo Lāci…

Viņš paraustīja plecus. Skatīties pagātnē ir greznība. To var darīt mūžīgi, un no tā nav nekāda labuma. Es lepojos, kad ieguvu sarkanās drānas. Es nopelnīju skolai vairāk nekā divsimt trīsdesmit talantu. Es biju no otrā akmens un ar laiku būtu nonācis līdz trešajam.

Nadens vēlreiz pacēla sakropļoto plaukstu. Neko tādu es nebūtu spējis, ja būtu dzīvojis bailēs, ka varu zaudēt roku. Ja es būtu raustījies un vairījies, es nekad nebūtu pieņemts latantha takas skolā. Nekad nebūtu ticis līdz otrajam akmenim. Es būtu vesels, bet nevērtīgāks nekā paš­laik.

Viņš aizgriezās un atkal sāka berzt podus. Pēc brīža es viņam pie­vienojos.

- Vai tas ir grūti? nespēdams nociesties, es klusi jautāju.

Nadens krietnu brīdi neatbildēja. Kad tas notika, pirmajā brīdī es

domāju, ka nav tik ļauni. Citiem ir smagāki ievainojumi. Citi ir gājuši bojā. Es biju veiksmīgāks par viņiem.

Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Es centos domāt, ka tas nav nekas briesmīgs. Mana dzīve turpināsies. Bet tā nav. Dzīve apstājas. Zaudēts ir daudz. Zaudēts ir viss.

Pēc brīža viņš piebilda: Sapņos es redzu sevi ar veselām rokām.

Mēs klusēdami pabeidzām mazgāt traukus. Dažreiz klusēšana ir vie­nīgais, ko iespējams darīt otra labā.

* * *

Arī Seleana man iemācīja šo to jaunu. Piemēram, to, ka daži pretinieki nekautrējas sist, spert vai triekt ar elkoni tieši pa vīrieša dzimumorgā­niem.

Tiesa, tas nebija tik stipri, lai atstātu paliekošas sekas. Viņa bija cīnījusies jau kopš bērnu dienām un apguvusi kontroli, ko Vašeta vērtēja sevišķi augstu. Bet tas nozīmēja, ka viņa precīzi zina, cik stipri var sist, lai es apdullis sagrīļotos un viņas uzvara būtu pilnīgi neapšaubāma.

Tāpēc es apsēdos zālē, juzdams mokošu nelabumu. Kad Seleana bija salauzusi manu pretošanās spēju, viņa bija mierinoši uzsitusi man pa plecu un līksmi aizskrējusi projām. Droši vien atkal dejot starp vēja šūpotajiem zobena koka zariem.

- Tu turējies labi līdz pat beigām, Vašeta teica, apsēzdamās zemē man pretī.

Es neko neatbildēju. Kā bērns, kas spēlē paslēpes, gribēju ticēt: ja aizvēršu acis un palikšu pilnīgi nekustīgs, sāpes mani neatradīs.

- Beidz, es taču redzēju viņas spērienu! Vašeta nevērīgi teica.

- Tik briesmīgi stiprs jau tas nebija. Dzirdēju viņu nopūšamies. Bet, ja tu domā, ka kādam vajadzētu tevi apskatīt, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā…

Es klusi ieķiķinājos. Tā bija kļūda. Cirksnī iedzēla neticami asas sāpes, kas izstaroja lejup līdz celim un augšup līdz krūšu kaulam. Visu manu ķermeni sagrāba mokošs nelabums, un es atvēru acis, lai atgūtu sta­bilitāti.

- Kad viņa paaugsies, tas mainīsies, Vašeta teica.

- la gribētos cerēt, izgrūdu caur sakostiem zobiem. Tas ir nejauks paradums.

- Es domāju par citu, Vašeta paskaidroja. Proti, viņa izaugs lie­lāka. Var cerēt, ka tad viņa vienmērīgāk sadalīs uzmanību pār pretinieka ķermeni. Pašlaik viņa pārāk bieži uzbrūk cirksnim. Līdz ar to ir vieglāk paredzēt viņas gājienus un aizsargāties pret tiem. Vašeta izteiksmīgi paskatījās uz mani. Vismaz tam, kurš ir kaut cik attapīgs.

Es atkal aizvēru acis. Pagaidām atliksim mācības, Vašeta! es lū­dzoši teicu. Kuru katru brīdi varu izvemt vakardienas brokastis.

Viņa piecēlās kājās. Izklausās, ka šis ir pats labākais brīdis mācībām. Celies! Tev jāmācās cīnīties tad, kad esi ievainots. Tā ir izcili vērtīga prasme, ko Seleana devusi tev iespēju vingrināt. Tev būtu jāsaka viņai paldies.

Zinādams, ka pretoties nav jēgas, es uzslējos kājās un grīļīgi devos paņemt savu treniņu zobenu.

Vašeta satvēra mani aiz pleca. Nē. Tikai ar rokām.

Es nopūtos. Vai tas ir vajadzīgs, Vašeta?

Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz mani. Kas vajadzīgs?

- Vai mums vajadzīgs vienmēr veltīt galveno uzmanīgu plaukstu cīņām? es jautāju. Mana zobenu cīņas prasme arvien tikai atpaliek.

- Vai es esmu vai neesmu tava skolotāja? Vašeta noprasīja. Kas tu esi, lai mācītu man, kas vajadzīgs?

- Es esmu tas, kam šīs prasmes būs jālieto vēlāk pasaulē, es uzsvērti atbildēju. Un vēlāk pasaulē es labprātāk cīnītos ar zobenu nekā ar dūri.

Vašeta nolaida rokas, lūkodamās manī ar neizteiksmīgu seju. Un kāpēc tā?

- Tāpēc, ka citiem cilvēkiem ir zobeni, es atbildēju. Un, ja es cīnos, tad gribu uzvarēt.

- Vai uzvarēt cīņā ir vieglāk ar zobenu? viņa jautāja.

Vašetas ārējam mieram būtu vajadzējis mani brīdināt, ka esmu spēris soli uz plāna ledus, taču manu uzmanību notrulināja sāpes, kas izsta­roja no cirkšņa. Tomēr, godīgi sakot, arī tad, ja mana uzmanība nebūtu novērsta, es to droši vien nebūtu pamanījis. Biju pieradis ar Vašetu justies brīvi pārāk brīvi, lai ievērotu vajadzīgo piesardzību.

- Protams! es atbildēju. Kāpēc tad cilvēki nēsā zobenu?

- Tas ir labs jautājums, Vašeta teica. Kāpēc cilvēki nēsā zobenu?

- Kāpēc cilvēki nēsā vispār jebko? Tādēļ, lai to lietotu.

Vašeta paskatījās uz mani ar klaju nepatiku. Kāpēc mēs tādā gadī­jumā pūlamies strādāt ar tavu valodu? viņa dusmīgi noprasīja un pastiepusies sagrāba manu žokli, ieurbās ar pirkstiem vaigos un atspieda vaļā muti, it kā es būtu “Medikas” pacients, kas atsakās dzert zāles.

Kāpēc tev ir vajadzīga šī mēle, ja pietiek ar zobenu? Pasaki man to!

Centos izrauties, taču viņa bija stiprāka. Mēģināju viņu atgrūst, bet viņa nokratīja manas plaukstas tā, it kā es būtu bērns, kas nevarīgi vicina rokas.

Vašeta atlaida manu seju, tad satvēra manu plaukstu un uzrāva to augšup pretī sejai. Kāpēc tev vispār ir plaukstas, nevis naži roku galos?

Pēc tam viņa atlaida manu plaukstu un ar delnas virspusi spēcīgi iesita man pa seju.

Ja es teiktu, ka viņa mani iepļaukāja, jums rastos nepareizs priekš­stats. Tā nebija dramatiskā pļauka, ko nereti gadās redzēt uz skatuves. Tā nebija arī kaprīzā pļauka, ar ko aizvainota galma dāma aplaimo pārlieku familiāra augstmaņa gludo ādu. H nebija pat ietrenētā pļauka, ar ko kroga apkalpotāja atbild uz piedauzīga dzērāja uzmanības izpausmēm.

Nē. Tā pat nebija pļauka vispārpieņemtajā nozīmē. Pļauku sit ar pirk­stiem vai delnu. Tā iedzeļ vai iztrūcina. Vašeta man iesita ar atvērtu plaukstu, bet aiz tās bija visas rokas spēks. Aiz tās bija plecs. Aiz tās bija viss sarežģītais gurnu kustību mehānisms, spēcīgās kājas, kas balstījās pret zemi, un pati zeme zem viņas kājām. Bija gluži tā, it kā visa radības pasaule raidītu man sitienu caur viņas izplesto plaukstu, un vienīgais iemesls, kāpēc tas mani nesakropļoja, bija tāds, ka Vašeta pat dusmu uzliesmojumā vienmēr teicami saglabāja paškontroli.

Šī iemesla dēļ Vašeta neizmežģīja man žokli un nenotrieca mani zemē bez samaņas. Tomēr man nograbēja zobi un ausīs iedzinkstējās zvaniņi. Manas acis šķita apgriežamies redzokļos otrādi, un kājas kļuva nevarīgas un ļenganas. Ja Vašeta neturētu mani aiz pleca, es būtu saļimis zemē.

- Vai tu domā, ka es mācu tev zobena noslēpumus tādēļ, lai tu varētu iet un tos izmantot? viņa noprasīja. Kā caur miglu es aptvēru, ka viņa kliedz. Šī bija pirmā reize, kad es dzirdēju kādu no ademiem paceļam balsi. Vai tu domā, ka tāds ir mūsu darbošanās mērķis?

Kamēr es apstulbis līgojos Vašetas tvērienā, viņa man iesita vēlreiz. Šoreiz viņas plauksta daļēji trāpīja man pa degunu. Sāpes bija neticami asas, it kā man kāds būtu izdūris ledus adatu tieši caur smadzenēm. Tas mani izrāva no apdulluma, un es biju pilnīgi atguvies, kad viņa man iesita trešo reizi.

Vašeta brīdi mani turēja, kamēr pasaule virpuļoja man apkārt, tad palaida vaļā. Es paspēru vienu nedrošu soli un sabruku zemē kā lelle, kurai pārgrieztas raustāmās aukliņas. Nebiju zaudējis samaņu, bet pama­tīgi apdullis.

Pagāja krietns laiks, līdz es atguvos. Kad beidzot spēju uzslieties sēdus, viss ķermenis šķita ļengans un nevarīgs, it kā to kāds būtu izjaucis pa daļām un salicis kopā mazliet citādi nekā iepriekš.

Kad mans prāts bija pietiekami noskaidrojies, lai es paskatītos apkārt, redzēju, ka esmu palicis viens.