Vieda vīra bailes

ASTOŅDESMITSESTĀ NODAĻA . pārlauztais ceļš

MĒS BEIDZĀM pārmeklēt Karaļa lielceļa ziemeļdaļu un pārgājām uz dienviddaļu. Nereti mūsu dienās vienīgo atšķirību ienesa vakara stāsti pie ugunskura. Stāsti par Oranu Velsiteru, par Lanielu Atkaljauno, par Iljenu. Stāsti par izpalīdzīgiem cūkganiem un veiksmīgiem ceļojošu skārd­nieku dēliem. Stāsti par dēmoniem un fejām, par mīklu spēlēm un kapukalnu draugariem.

Edema Rū cilts zina visus stāstus, kādi ir pasaulē, un es esmu Edema Rū pārstāvis no papēžiem līdz matu galiem. Kad biju zēns, mani vecāki katru vakaru pie ugunskura stāstīja stāstus. Es uzaugu, vērodams stās­tus mīmu izrādēs, klausīdamies tos dziesmās un izspēlēdams tos uz skatuves.

Šī iemesla dēļ nav jābrīnās, ka es jau iepriekš zināju visus stāstus, ko Dedans, Hespe un Martens vakaros stāstīja pie ugunskura. Neatce­rējos katru sīkumu, bet zināju galvenās līnijas. Zināju to apveidus un zināju to beigas.

Tikai nepārprotiet mani. Es tik un tā klausījos tos ar prieku. Stāstiem nav katrā ziņā jābūt jauniem, lai tie sagādātu prieku. Daži stāsti ir kā pazīstami draugi. Citi ir nepieciešami kā maize.

Bet stāsts, kuru es neesmu dzirdējis, joprojām ir retums un dārgums. Un pēc divdesmit Eldas mežā pavadītām meklējumu dienām es tiku apveltīts ar šādu dārgumu.

* * *

- Reiz sensenos laikos un tāltālā zemē dzīvoja zēns, vārdā Džekss, iesāka Hespe, kad mēs pēc vakariņām bijām sasēdušies ap ugunskuru,

- un šis zēns iemīlējās mēness dievē.

Džekss bija savāds zēns. Dompilns zēns. Vientuļš zēns. Viņš dzīvoja vecā mājā pārlauzta ceļa galā. Viņš…

Dedans pārtrauca Hespi. Vai tu teici: pārlauzta ceļa galā?

Hespes mute savilkās bargā svītrā. Nevarētu teikt, ka viņas skatiens bija gluži naidīgs, bet iespaids bija tāds, ka viņa ir savākusi visas nai­dīga skatiena drumstalas vienkop, lai tās izmantotu, ja radīsies tāda vajadzība. Jā, es tā teicu! Pārlauzta ceļa galā. Tieši tā teica mana māte, kad biju maza, un es dzirdēju šo stāstu no viņas simtiem reižu.

Bridi šķita, ka Dedans grasās vēl kaut ko jautāt. Tomēr šoreiz viņš bija neparasti tālredzīgs un tikai pamāja ar galvu.

Hespe negribīgi aizbīdīja naidīgā skatiena drumstalas projām. Tad, saraukusi pieri, viņa paskatījās lejup uz savām plaukstām. Bridi viņas lupas kustējās bez skaņas, tad viņa pie sevis pamāja ar galvu un turpināja.

* * *

- Ikviens, kurš redzēja Džeksu, tūlīt saprata, ka viņš ir citāds nekā pārējie. Viņš nerotaļājās. Viņš neskraidīja apkārt un neiekūlās nepatik­šanās. Un viņš nekad nesmējās.

Daži teica: “Ko jūs varat gribēt no zēna, kurš dzīvo viens pats vecā mājā pārlauzta ceļa galā?” Citi apgalvoja, ka visa nelaime esot tā, ka viņam nekad nav bijis vecāku. Vēl citi teica, ka zēnā esot pile no feju asinīm un tāpēc viņa sirds nekad neiepazīstot prieku.

Džekss bija neveiksminieks. To nekādi nevarēja noliegt. Ja viņš dabūja jaunu kreklu, tad tūlīt ieplēsa tajā caurumu. Ja viņam kāds iedeva kon­fekti, viņš to nometa ceļa dubļos.

Daži teica, ka zēns esot dzimis zem sliktas zvaigznes, ka viņš esot nolādēts, ka viņa ēnu esot apsēdis dēmons. Dažiem citiem viņš vienkārši nepatika, bet šī nepatika nebija tik liela, lai viņi atteiktos zēnam palīdzēt.

Kādu dienu pie zēna mājas ieradās ceļojošs skārdnieks. Tas bija pār­steigums, jo ceļš bija pārlauzts un to neviens nemēdza izmantot.

“Sveiks, zēn!” skārdnieks iesaucās, balstīdamies uz savas nūjas. “Vai iedosi vecam vīram padzerties?”

Džekss iznesa viņam ūdeni ieplaisājušā māla krūzē. Skārdnieks padzē­rās un pārlaida zēnam vērīgu skatienu. “Tu neizskaties laimīgs, dēliņ.

Kas tev kait?”

“Man nekas nekait,” Džekss atbildēja. “Man šķiet, lai cilvēks būtu laimīgs, viņam kaut kas ir vajadzīgs, un man nekā tāda nav.” 4

Džekss to sacīja bezgala neizteiksmīgā, pacietīgā tonī kā cilvēks, kas samierinājies ar likteni, un skārdnieka sirds sažņaudzās. “Varu derēt, ka manā sainī ir kaut kas tāds, kas tevi darīs laimīgu,” viņš teica. “Ko tu par to saki?”

“Es saku: ja tu mani darīsi laimīgu, es jutīšos ļoti pateicīgs,” Džekss atbildēja. “Bet man nav naudas, man nav pat viena penija, ko varētu aizdot, izlūgties vai aizņemties.”

“Jā, tas visu sarežģī,” skārdnieks teica. “Saproti, tirgošanās ir mana iztika.”

“Ja tu savā sainī atradīsi kaut ko tādu, kas mani darītu laimīgu,”

Džekss teica, “es tev atdošu savu māju. Tā ir veca un pussagruvusi, tomēr tai ir kāda nieka vērtība.”

Skārdnieks pārlaida skatienu lielajai, vecajai mājai, kas pārāk neat­šķīrās no viduvēja savrupnama. “Lai notiek!” viņš teica.

Tad Džekss paskatījās uz skārdnieku, un viņa mazā sejiņa bija ļoti nopietna. “Bet, ja tu nespēsi darīt mani laimīgu, ko tad? Vai atdosi man savus lldznestos saiņus, savu spieķi un cepuri, kas tev galvā?”

Redziet, šim skārdniekam patika derības, un viņš jau pa gabalu prata pamanīt izdevīgu darījumu. Turklāt viņa saiņi bija bāztin piebāzti ar visu Četru Stūru precēm, un viņš nešaubījās, ka tie atstās varenu iespaidu uz nepieaugušu zēnu. Tāpēc viņš piekrita, un abi paspieda viens otram roku.

Vispirms skārdnieks izvilka kasti ar marmora akmentiņiem, kas mir­dzēja visdažādākajās saulesgaismas krāsās. Taču tie nedarīja Džeksu laimīgu. Tad skārdnieks izvilka iecienīto rotaļlietu “bumbiņa kausā”. Taču tā nedarīja Džeksu laimīgu.

- Bumbiņa kausā nevienu nevar darīt laimīgu, norūca Martens. Tā ir visdumjākā rotaļlieta pasaulē. Neviens sakarīgs radījums nepriecāsies par bumbiņu kausā.

- Skārdnieks pārcilāja visu savu pirmo saini. Tajā bija daudz ikdienišķu lietu, kas būtu iepriecinājušas parastu zēnu: spēļu kauliņi, raustāmas lelles, salokāms nazis, gumijas bumba. Bet nekas no tā visa nedarīja Džeksu laimīgu.

Pēc tam skārdnieks sāka pārcilāt savu otro saini. Tajā bija retāk sasto­pamas lietas. Liels karavīrs, kas soļoja, kad to uzvilka. Košas krāsas kopā ar četrām dažādām otām. Noslēpumu grāmata. No debesīm nokritis dzelzs gabals.

Ta tas turpinājās visu dienu līdz vēlam vakaram, un skārdnieks sāka nopietni raizēties. Viņš neraizējās par to, ka jāatdod ceļa spieķis. Bet no mantu saiņiem bija atkarīga viņa iztika, un viņš nemaz negribēja šķirties no savas iemīļotās cepures.

Beidzot skārdnieks saprata, ka vajadzēs raisīt vaļā savu trešo saini. Tas bija mazs, un tajā bija tikai trīs lietas. Taču tās lietas viņš rādija tikai saviem bagātākajiem pircējiem. Katra no šīm lietām bija vērtīgāka par pussagruvušu māju. Un tomēr, viņš nodomāja, labāk zaudēt vienu no tām nekā visu, kas pieder, un turklāt vēl savu iemīļoto cepuri.

Brīdī, kad skārdnieks stiepās pēc sava trešā saiņa, Džekss jautāja: “Kas tas ir?”

“Tās ir brilles,” skārdnieks atbildēja. “Otrs acu pāris, kas palīdz cilvē­kam labāk redzēt.” Viņš paņēma tās un uzlika Džeksam uz acīm.

Džeks palūkojās visapkārt. “Viss izskatās tāds pats kā parasti,” viņš teica. Tad viņš paskatījās uz debesīm. “Un kas ir tās?”

“Tās ir zvaigznes,” skārdnieks atbildēja.

“Tās es nekad agrāk neesmu redzējis.” Zēns pagriezās, neatraudams .icis no debesīm. Tad pēkšņi viņš nekustīgi sastinga. “Un kas ir tas?” “Tā ir Lūna, mēness meita,” skārdnieks paskaidroja.

“Man šķiet, ka tā spētu darīt mani laimīgu,” Džekss teica.

“Nu tad viss kārtībā,” skārdnieks atviegloti uzelpoja. “Ņem savas brilles…”

“Skatīšanās uz to nedara mani laimīgu,” Džekss teica. “Tāpat kā ska­tīšanās uz vakariņām nedara pilnu vēderu. Es gribu to dabūt. Gribu to dabūt sev.”

“Es nevaru iedot tev Lūnu,” skārdnieks sacīja. “Lūna nepieder man. Viņa pieder tikai pati sev.”

“Man der vienīgi Lūna,” Džekss atbildēja.

“Tad es tev nevaru palīdzēt,” skārdnieks smagi nopūtās. “Mani saiņi un viss, kas tajos atrodas, pieder tev!”

Džekss bez smaida pamāja ar galvu.

“Un te ir mans spieķis. Labs un stiprs.”

Džekss paņēma to rokā.

“Varbūt tev nekas nebūs pretī,” skārdnieks negribīgi sacīja, “ja es paturēšu savu cepuri? Tā man ir ļoti mīļa…”

“Tā pienākas man,” Džekss atbildēja. “Ja tā tev ir tik mīļa, tev neva­jadzēja uz to derēt.” Skārdnieks ar naidīgu skatienu noņēma cepuri un atdeva to Džeksam.

Tempi kaut ko dobji norūca pie sevis un papurināja galvu. Hespe saprotoši pasmaidīja. Acīmredzot pat ademi zina, ka slikta izturēšanās pret skārdnieku nozīmē neveiksmi.

Tā nu Džekss uzlika galvā skārdnieka cepuri, paņēma rokā spieķi un savāca skārdnieka saiņus. Ieraudzījis trešo saini, kas joprojām bija neatvērts, viņš jautāja: “Kas tur ir iekšā?”

“Tas, ar ko tev aizrīties!” skārdnieks nospļāvās.

“Nav ko piktoties cepures dēļ,” Džekss teica. “Man tā ir vajadzīga vairāk nekā tev. Man jāiet tāls ceļš, ja gribu atrast Lūnu un iegūt to sev.”

“Bet, ja tu nebūtu paņēmis manu cepuri, es tev būtu palīdzējis to dabūt,” skārdnieks teica.

“Es atstāšu tev pussagruvušo māju,” Džekss sacīja. “Tas nav maz. Bet tev pašam vajadzēs to pielabot.”

Džekss uzlika brilles un devās projām pa ceļu mēness meitas Lūnas virzienā. Viņš gāja visu nakti un apstājās tikai tad, kad Lūna paslēpās aiz kalniem.

Un tā Džekss gāja dienu pēc dienas, nemitīgi meklēdams…

* * *

Dedans nospraustajās. Vai tas nav kaut kas ļoti pazīstams? viņš norūca pietiekami skaļi, lai visi to dzirdētu. Tad jau viņš mīž pret vēju tāpat kā mēs!

Hespe paskatījās uz Dedanu, un viņas žokļu muskuļi saspringa.

Es klusi nopūtos.

- Vai tu beidzi? Hespe uzsvērti noprasīja, veltīdama Dedanam ilgu, naidīgu skatienu.

- Ko? Dedans pārjautāja.

- Turi muti, kamēr es stāstu! Hespe atcirta.

- Visi citi drīkstēja izteikties! Dedans sašutis uzslējās kājās. Pat mēmais iejaucās! Viņš pamāja uz Tempi. Kāpēc es esmu vienīgais, uz kuru tu šņāc?

Hespe brīdi klusēdama valdīja dusmas, tad teica: Tāpēc, ka tu cen­ties sākt ķildu, kamēr mans stāsts vēl ir tikai pusē.

- Pateikt patiesību nenozīmē sākt ķildu, Dedans atrūca. Kādam no visa šī bara ir jāpasaka kaut kas jēdzīgs!

Hespe savicināja rokas. Tu joprojām to dari! Vai tu tiešām vienu vakaru nespēj pasēdēt klusu? Tu meklē kašķi pie katras izdevības!

- ja es domāju citādi, tad skaidri to pasaku, Dedans nepadevās. -1 Es vismaz necenšos gļēvi izlocīties.

Hespes acis iezibējās, un es, par spīti veselajam saprātam, nolēmu iejaukties. Lieliski! es teicu. Ja tev ir labāka doma, kā atrast tos, ko meklējam, mēs labprāt to uzklausīsim. Pārrunāsim to kā pieauguši cilvēki.

Mans iestarpinājums nebūt nepieklusināja Dedana ķildīgumu, tikai pavērsa to pret mani. Ko tu vispār zini par pieaugušiem cilvēkiem? viņš noprasīja. Man līdz kaklam apriebies klausīties pamācības no puišeļa, kuram droši vien vēl spalvas neaug ap pautiem!

- Ja maers būtu zinājis, cik tavi pauti ir spalvaini, viņš noteikti būtu uzdevis vadību tev, es teicu, kā man pašam šķita, tracinošā mierā.

- Diemžēl tas viņam paslīdēja garām, un viņš izvēlējās mani.

Dedans strauji ierāva elpu, bet, pirms viņš paguva kaut ko sacīt, iejaucās Tempi. Pauti, adems ziņkāri teica. Kas ir pauti?

Dziļi ievilktā elpa vienā rāvienā izlauzās no Dedana krūtīm, un viņš pagriezās pret Tempi, vienlaikus aizkaitināts un uzjautrināts. Plecīgais algotnis ieķiķinājās un, saliecis plaukstu, izdarīja nepārprotamu kustību sev starp kājām. Saproti pats! Pauti! viņš bez mazākās kautrības teica.

Viņam aiz muguras Hespe noblisināja acis un papurināja galvu.

- Al Tempi atsaucās, apliecinādams, ka ir sapratis. Kāpēc maers meklē spalvainus pautus?

Iestājās īss klusuma brīdis, un tad mūsu nometni satricināja dimdošu smieklu šalts, uzspridzinot visu uzkrāto sasprindzinājumu, kas jau gra­sījās pārtapt kautiņā. Hespe smējās gluži bez elpas, turēdama vēderu. Martens slaucīja asaras. Dedans tā rēca, ka vairs nespēja noturēties kājās un bija spiests notupties, ar roku balstīdamies pret zemi.

Beigu beigās mēs visi sēdējām ap ugunskuru, pagurumā elsdami un muļķīgi smīnēdami kā pēdējie idioti. Sasprindzinājums, kas bija sabie­zējis kā ziemas migla, vairāku dienu laikā pirmoreiz bija izgaisis. Tikai tad Tempi acis īsu brīdi sastapās ar manējām. Viņš viegli paberzēja rādītājpirkstu pret īkšķi. Prieks? Nē. Apmierinājums. Atskārtis es vēlreiz sameklēju Tempi skatienu, un viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā vienmēr. Apzināti neizteiksmīga. Neizteiksmīga līdz pašapmierinātībai.

- Vai varam turpināt stāstu, mīļā? Dedans jautāja Hespei. Man gribētos zināt, kā tas zēns dabūja Lūnu gultā!

Hespe viņam uzsmaidīja, un tas bija pirmais atklātais smaids, ko viņa veltīja Dedanam kopš vairākām dienām. Es pazaudēju vajadzīgo vietu, viņa teica. Stāstam ir ritms tāpat kā dziesmai. Es varu stāstīt no sākuma, bet, ja sākšu no vidus, man galvā viss saputrosies.

- Vai izstāstīsi to rīt, ja es apsolīšu turēt muti?

- Labi, Hespe piekrita. Ja apsolīsi!