Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMITĀ NODAĻA . ciešā tvērienā

liS SATIKOS ar Dennu Krīta ielā pie viņas viesnīcas, nelielas naktsmītnes .11 nosaukumu “Četras Sveces”. Kad nogriezos ap stūri un ieraudzīju viņu stāvam laternas gaismā, kas spīdēja virs parādes durvīm, izjutu spēju līksmes vilni par vienkāršo, iepriecinošo faktu, ka esmu viņu ne vien meklējis, bet arī atradis.

- Es saņēmu tavu zīmīti, sacīju Dennai. Iedomājies manu sajūsmu!

Denna pasmaidīja un pakniksēja, ar vienu roku saņemdama svār­kus. Tie bija vienkārša auduma svārki, nevis izsmalcināta kleita, kas piederētos dižciltīgai sievietei, necils ietērps, kādā varētu vākt sienu vai pavadīt deju vakaru šķūnī. Nebiju pārliecināta, vai tu varēsi tikt šurp, viņa teica. Šajā stundā lielākā daļa kārtīgo cilvēku ir jau devu­sies pie miera.

- Atzīšos, ka biju pārsteigts, es sacīju. Ja man būtu ziņkārīga daba, es mēģinātu izdibināt, ar ko tu biji tik aizņemta līdz pat šai nepie­dienīgajai stundai.

- Darīšanas! Denna ar dramatisku nopūtu atbildēja. Vajadzēja tikties ar savu patronu.

- Vai viņš atkal ir pilsētā?

Denna pamāja ar galvu.

- Un viņš gribēja tikties ar tevi nakts vidū? es jautāju. Tas ir… dīvaini.

Denna panācās uz priekšu, pagriezdama muguru viesnīcas izkārtnei, un mēs kopā devāmies projām pa ielu. Kas maksā, tas diktē! viņa teica un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Oša kungs vienmēr izvēlas dīvainus laikus un neērtas vietas. Reizēm man šķiet, ka viņš ir vienkārši vientuļš aristokrāts, kam apnikusi parasta aizbildniecība. Varbūt izlik­šanās, ka viņš ir iesaistīts tumšās intrigās, sagādā viņam asākas izjūtas nekā ikdienišķi dziesmu pasūtījumi.

- Un ko tu esi iecerējusi šai vēlajai stundai? es jautāju.

- Tikai pavadīt laiku tavā jaukajā sabiedrībā, Denna atbildēja un ieslidināja roku man elkonī.

- Tādā gadījumā es gribu tev kaut ko parādīt, es teicu. Tas būs pārsteigums. Tev vajadzēs man uzticēties.

- Tādus teikumus es esmu dzirdējusi desmitiem reižu. Dennas tum­šās acis šķelmīgi iezibējās. Bet visus reizē nekad un no tevis nepavi­sam ne! Viņa pasmaidīja. Uzdrīkstēšos tev ticēt un pietaupīšu savas pagurušās zobgalības vēlākam laikam. Ved mani, kurp vēlies!

Tā nu mēs uzbraucām Augšas Severenā, izmantodami zirgu pacēlāju, un, kā pienākas zemas kārtas nejēgām, ilgi blenzām uz naksnīgi izgais­moto pilsētu lejā. Pēc tam aizvedu viņu garā pastaigā pa bruģētajām ielām, garām veikaliem un nelieliem dārziem. Tad atstājām ēkas aiz muguras, pārkāpām pāri zemam koka žogam un tuvojāmies tukšam šķūnim, kas melnēja tumsā.

Ilgāk Denna vairs nespēja ciest klusu. Labi, tev tas izdevās! viņa teica. Tu man sagādāji pārsteigumu.

Es pasmaidīju un vedu viņu dziļāk šķūņa tumsā. Gaiss smaržoja pēc siena un promesošiem dzīvniekiem. Aizvedu viņu līdz spraišļu kāpnēm, kuru augšgals pazuda tumsā mums virs galvas.

- Uz sienaugšu? Denna neticīgā balsī noprasīja. Viņa apstājās un uzmeta man savādu, ziņkāru skatienu. Šķiet, tu esi sajaucis mani ar kādu četrpadsmitgadīgu zemnieku meiteni, kuru sauc… brīdi viņas lūpas kustējās bez skaņas, …kaut kādā laucinieciskā vārdā.

- Par Grētu, es ierosināju.

-Jā, viņa piekrita. Tu acīmredzot esi noturējis mani par zemnieku meiteni Grētu ar dziļu ņiebura izgriezumu.

- Esi mierīga! es teicu. Ja būtu nolēmis tevi pavest, es atrastu citādu paņēmienu.

- Patiešām? viņa atjautāja un izlaida plaukstu caur matiem. Viņas pirksti sāka izklaidīgi pīt tos bizē, bet tad viņa to pārtrauca un izjauca pinumu. Ko mēs šeit tādā gadījumā darām?

- Tu teici, ka tev ļoti patīkot dārzi, es sacīju. Un Alverona dārzi ir sevišķi skaisti. Man likās, ka tev varētu patikt neliela pastaiga tajos.

- Nakts vidū, Denna piebilda.

- Apburošā mēnesnīcā, es izlaboju.

- Šonakt nav mēness, Denna atgādināja. Un, ja ir, tad tikai tieva svītriņa.

- Kaut ari tā! es neļāvu sevi atturēt. Vai tad vajadzīga spoža mēness gaisma, lai baudītu burvīgu jasmīnu smaržu?

- Sienaugšā? Denna jautāja, un viņas balsī skanēja liela neticība.

- Pa sienaugšu visvieglāk var uzkāpt uz jumta, es paskaidroju, un no turienes nokļūt maera īpašumos. Un pēc tam dārzos.

- Ja tu esi maera dienestā, Denna teica, kāpēc nevari vienkārši palūgt viņam atļauju tajos ieiet?

Ā! es izteiksmīgi sacīju, paceldams pirkstu. Tur ir visa piedzlvit|uma būtība! Atradīsies simtiem vīriešu, kuri būtu gatavi aizvest tevi pastaigā pa maera dārziem. Bet tikai viens spēj ar tevi tur ielavīties slepus. Es uzsmaidīju viņai. Denna, es tev piedāvāju nepārspējamu I /.devību!

Viņa pasmīnēja. Cik labi tu pazīsti manas sirds slepenās vēlmes!

Es pasniedzu roku, kā grasīdamies palīdzēt viņai iekāpt karietē.

Lūdzu, milēdij!

Denna satvēra manu plaukstu, tad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena un apstājās. Liecies mierā, tas nav pieklājīgi! Tu gribi skatīties man zem kleitas.

Uzklāju sejai pēc iespējas aizvainotu izteiksmi un piespiedu roku pie krūtīm. Cienītā jaunkundz, kā džentlmenis es varu galvot…

Denna man viegli iesita. Tu man jau esi teicis, ka neesi džentlmenis! viņa teica. Tu esi zaglis un gribi zagt skatienus. Atkāpusies soli atpakaļ, viņa izsmējīgi atdarināja manu galanto žestu. Lūdzu, milord!

Mēs uzkāpām sienaugšā, no turienes izkļuvām uz jumta un, nokāpuši lejā, iegājām maera dārzos. Asi iezīmētais mēness sirpis bija plāns kā čuksts un tik bāls, ka nespēja aizēnot zvaigžņu gaismu.

Kaut gan nakts bija silta un patīkama, dārzi šķita apbrīnojami klusi. Parasti pat tik vēlā stundā varēja sastapt pārus, kas pastaigājās pa takām vai dudināja, sēdēdami uz lapeņu soliņiem. Nodomāju pie sevis, ka viņus varbūt aizvilinājusi kāda galma balle vai cits izsmalcināts pasā­kums.

Maera dārzi bija plaši, ar līkumotām takām un atjautīgi veidotiem dzīvžogiem, kas vēl vairāk pastiprināja plašuma iespaidu. Mēs ar Dennu gājām blakus, klausīdamies, kā lapotnēs šalko vējš, un juzdamies tā, it kā mēs būtu vienīgie cilvēki pasaulē.

- Nezinu, vai tu to atceries, es klusi sacīju, negribēdams traucēt klusuma burvību. Mums pirms ilgāka laika bija kāda saruna. Par puķēm.

- Atceros, viņa tikpat klusi atbildēja.

- Toreiz tu teici, ka visi vīrieši mācoties romantiku no vienas un tās pašas apbružātās grāmatas.

Denna klusi iesmējās; drīzāk tā bija kustība, nevis smiekli. Viņa pie­spieda plaukstu pie lūpām. A, to es biju aizmirsusi! Vai es tiešām tā teicu?

Es pamāju ar galvu. Tu teici, ka viņi visi dāvinot rozes.

- To viņi dara joprojām, Denna sacīja. Kaut viņi atrastu jaunu grāmatu!

- Tu liki man atrast puķi, kura tev vislabāk piestāvētu, es teicu.

Viņa bikli pasmaidīja. Atceros. Es tevi pārbaudīju. Tad viņa sarauca pieri. Bet tu mani pārtrumpoji: izvēlējies puķi, ko es nekad nebiju ne dzirdējusi, ne redzējusi.

Mēs nogriezāmies ap stūri, un taka ieveda mūs tumši zaļā tuneli, kas lokveidā sakļāvās virs galvas. Nezinu, vai tu vēlāk esi tās redzējusi, es teicu, bet šeit ir tavas mēnesspuķes!

Mūsu ceļu apgaismoja vienīgi zvaigznes. Mēness svītra bija tik tieva, ka to pat nevarēja saukt par mēnesi. Tunelis bija tumšs kā Dennas mati.

Plati ieplestām acīm mēs raudzījāmies tumsā un vietās, kur caur la­pām iespīdēja zvaigžņu gaisma, redzējām neskaitāmus atvērušos mēnesspuķu ziedus. Denna izstiepa rokas uz abām pusēm. Cik tās ir maigas!

Mēs klusēdami gājām tālāk. Visapkārt cauri režģim vijās mēnesspuķu vltenāji, ciešā tvērienā piekļāvušies kokam un stieplēm, slēpdami ziedu sejas no naksnīgajām debesim. Kad beidzot iznācām no tuneļa, apkārtne šķita gandrīz tik gaiša kā dienā.

Klusums ieilga, līdz es sāku justies neveikli. Tātad tagad tu pazīsti savu puķi! es teicu. Nedrīkstēju taču pieļaut, ka tu to neesi redzējusi. Cik esmu dzirdējis, tās ir diezgan grūti ieaudzēt dārzā.

- Tad varbūt tiešām man tās piestāv, Denna sacīja, pievērsusi ska­tienu zemei. Es nespēju viegli iesakņoties.

Gājām tālāk, līdz taka meta līkumu un zaļais tunelis vairs nebija saredzams.

- Tu izturies pret mani labāk, nekā es esmu pelnījusi, Denna bei­dzot teica.

Tāda doma man šķita tik absurda, ka es iesmējos. Tikai bijība pret dārza klusumu man neļāva smieties skaļi un pamatīgi. Cik spēdams, apslāpēju uzjautrinājumu, bet tas prasīja tādu piepūli, ka es salīgojos un paklupu.

Denna vēroja mani, apstājusies soli tālāk, un viņas sejā rotājās gaišs smaids.

Drīz es atguvos. Tu dziedāji kopā ar mani tovakar, kad es izcīnīju sudraba stabulītes. Tu man sagādāji visskaistāko dāvanu, kādu es mūžā esmu saņēmis. Tad es kaut ko atcerējos. Vai tu zini, ka tavs lautas futrālis izglāba man dzīvību? es jautāju.

Smaids kļuva vēl platāks un gaišāks kā atvēries zieds. Patiešām?

- Jā, es teicu. Man nav nekādu cerību izturēties pret tevi labāk, nekā tu būtu pelnījusi. Pret to, ko esmu tev parādā, šī ir tikai niecīga atmaksas daļa.

- Nu, bet sākums ir labs. Denna palūkojās debesīs un ievilka dziļu, ilgu elpu. Man vienmēr vislabāk ir patikušas naktis bez mēness. Tumsā ir vieglāk daudz ko pateikt. Vieglāk būt tiem, kas esam.

Viņa atsāka iet tālāk, un es pieliku soli, lai būtu viņai blakus. Mēs pagā|.im garām strūklakai, baseinam, bālganu jasmīnu sienai, kas raudzījās naktī. Pārgājuši mazam akmens tiltiņam, atkal nonācām dzīvžogu paēnā.

- Zini, tu varētu aplikt man roku, Denna lietišķi teica. Mēs divi vien staigājam pa dārziem. Mēnesnīcā, ja to par tādu var saukt. Viņa pameta iesāņus skatienu uz mani, un viņas lūpu kaktiņi savilkās augšup.

Tu taču zini, ka tas ir gluži pieļaujami!

Dennas piepešā izturēšanās pārmaiņa pārsteidza mani gluži negaidot. Kopš bijām sākuši satikties Severenā, es biju tēlojis neapvaldītu, bezce­rīgu uzmanību, un viņa uz to bija nekļūdīgi atbildējusi tikpat prasmīgā stilā. Ikvienu glaimu, ikvienu asprātību, ikvienu rotaļīgu zobgalību viņa bija raidījusi atpakaļ nevis kā atbalsi, bet kā daļu no vienotas spēles. Mūsu vārdu pārmaiņa bija nevainojams duets.

Taču šoreiz kaut kas bija citādi. Viņas balss tonis bija vienkāršāks un vairs neskanēja tik rotaļīgi. Pārmaiņa bija tik negaidīta, ka es neattapos, ko sacīt.

- Pirms četrām dienām es sašķiebu pēdu uz vaļīga bruģakmens, Denna klusi teica. Atceries? Mēs staigājām pa Malēju ielu. Es paslīdēju, un tu mani satvēri, pirms es biju pat attapusies, ka esmu paklupusi. Un tad es sev jautāju, cik cieši tu mani vēro, ja jau varēji kaut ko tādu pamanīt.

Mēs nogriezāmies ap stūri, kur taka meta līkumu, un Denna turpināja runāt, neskatīdamās uz mani. Viņas balss bija klusa un domīga, un gan­drīz vai šķita, ka viņa runā pati ar sevi. Tu mani satvēri, es jutu tavas drošās, stingrās rokas, un tu palīdzēji man atgūt līdzsvaru. T\i gandrīz jau biji mani apskāvis. Tajā brīdī tu to viegli varēji izdarīt. Trūka pāris nieka collu. Bet, līdzko es atguvu zem kājām pamatu, tu atvilki rokas nost. Bez vilcināšanās. Bez kavēšanās. Bez jebkā tāda, ko es varētu ņemt ļaunā.

Viņa itin kā grasījās pagriezt seju pret mani, tomēr novērsās un atkal paskatījās zemē. Tas ir neparasti, viņa teica. Ap mani gro­zās daudz vīriešu, un visi tie nemitīgi cenšas nogāzt mani no kājām. Turpretī tu centies tieši pēc pretējā. Tu gādā, lai es stingri stāvētu uz kājām un nenokristu.

Gandrīz bikli viņa pastiepa roku. Kad es sniedzos pēc tava elkoņa, tu man to labprāt piedāvā. Tu pat uzliec savu plaukstu uz manējās, it kā gribētu to noturēt savā elkonī. Viņa aprakstīja manu kustību tieši tajā brīdī, kad es to izdarīju, un man bija jāsaņemas, lai ierastais žests nekļūtu neveikls. Bet tas ir viss. Tu nekad neuztver to kā iedrošinā­jumu. Tu nekad nekļūsti uzstājīgs. Vai tu zini, cik man tas ir neparasti?

īsu bridi mēs lūkojāmies viens otrā, stāvēdami klusajā mēness apspī­dētajā dārzā. Es jutu siltumu, kas strāvoja no viņas, jutu plaukstu, kas ciešā tvērienā turēja manu elkoni.

Lai cik nepieredzējis biju, pat es sapratu, kas slēpjas aiz šiem vārdiem. Centos izdomāt atbildi, taču spēju tikai apbrīnot viņas lūpas. Kā tās varēja būt tik sarkanas? Pat mēnesspuķes bālajā mēnesgaismā izskatījās tumšas. Kāpēc viņas lūpas bija tik sarkanas?

Tad Denna itin kā sasala. Mēs gandrīz nesakustējāmies, bet viņa vienā acumirklī sastinga, piešķiebusi galvu uz sāniem kā stirna, kas cenšas saklausīt tikko jaušamu skaņu. Tur kāds nāk! viņa teica. Ejam! Cieši satvērusi manu elkoni, Denna aizvilka mani projām no takas, garām akmens solam un cauri šaurai dzīvžoga ejai.

Beidzot mēs apstājāmies atvilkt elpu bieza krūmāja vidū. Tur bija ērta, tukša iedobe, kurā mēs abi varējām saspiedušies pietupties. Dārznieki bija strādājuši rūpīgi, un uz zemes nebija nekādu sīku krūmiņu, sausu lapu vai zaru, kas varētu čaukstēt vai krakstēt zem mūsu plaukstām un ceļgaliem. Zāle šajā patvērumā bija bieza un mīksta kā mauriņš.

- Ir tūkstošiem meiteņu, kas varētu pastaigāties ar tevi pa mēness apspīdētu dārza taku, Denna aizelsusies teica. Bet ir tikai viena, kas kopā ar tevi varētu slēpties krūmos. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, un viņas balsī dzirkstīja jautrība.

Denna uzmanīgi paskatījās pa dzīvžoga spraugu uz takas pusi. Viņas mati kā aizkars krita lejup vienā galvas pusē, un tiem cauri rēgojās auss galiņš. Tobrīd man šķita, ka neko skaistāku es mūžā neesmu redzējis.

Tad es izdzirdēju uz takas klusu soļu čirkstoņu. Cauri dzīvžogam līdz mums atplūda apslāpētas balsis: nācēji bija vīrietis un sieviete. Pēc brīža viņi parādījās līkumā, sadevušies rokās. Es viņus tūlīt pazinu.

Pagriezos un pieliecos tuvu Dennai pie auss. Tas ir maers! es klusā čukstā teicu. Un viņa iecerētā.

Denna nodrebēja, un es nokratīju savu vīna krāsas apmetni, lai ap­segtu viņas plecus.

Uzmanīgi paskatījos vēlreiz uz viņiem. Maers kaut ko sacīja, Meluāna iesmējās un uzlika plaukstu uz viņa plaukstas, kas turēja viņas roku. Spriedu, ka diez vai Alveronam vairs būs vajadzīga mana palīdzība, ja jau abi ir kļuvuši tik tuvi draugi.

- Tās nav tev, mana mīļā! es skaidri dzirdēju maera balsi, kad viņi gāja mums garām. Tev būs vienīgi rozes!

Denna pagriezās un platām acīm paskatījās uz mani. Ar abām rokām aizspiedusi muti, viņa centās apslāpēt smieklus.

Pēc brīža viņi bija mums garām un soli solī lēnām gāja tālāk. Denna atvilka plaukstas no mutes un vairākas reizes noskurinādamās ievilka elpu. Ari viņam ir tā pati apbružātā grāmata! viņa teica, un tumšajās acīs dzirkstīja draiskas uguntiņas.

Es neslēpti pasmaidīju. Laikam gan.

- Tātad tas ir maers, Denna klusi teica, raudzīdamās cauri lapām.

Viņš ir augumā mazāks, nekā es biju iedomājusies.

- Vai tu gribētu tikties ar viņu? es jautāju. Varu jūs iepazīstināt.

- Ai, cik tas būtu jauki! Denna atsaucās ar tikko jaušamu zobgalību balsi. Viņa iesmējās, bet, kad es nepiebiedrojos smiekliem, paskatījās uz mani un apklusa. Vai tu runā nopietni? Viņa piešķieba galvu, un jautrības izteiksme viņas sejā mijās ar mulsumu.

- Droši vien mums nevajadzētu skriet tūlīt ārā no dzīvžoga un mes­ties viņam klāt, es pieļāvu. Bet mēs varētu iziet pa otru pusi un ar likumu paieties viņam pretī. Ar rokas mājienu attēloju mūsu iespējamo maršrutu. Es nesaku, ka viņš mūs ielūgs vakariņās vai tamlīdzīgi. Bet mēs varam pieklājīgi sasveicināties, satiekoties uz takas.

Denna joprojām skatījās uz mani, un viņas pierē ievilkās tikko manā­mas rieviņas. Tu runā nopietni, viņa atkārtoja.

- Ko tu… Aprāvos, saprazdams, ko pauž viņas seja. Tu domāji, ka es meloju, stāstīdams, ka strādāju maeram? es sacīju. Tu domāji, ka es meloju, teikdams, ka varu tevi uzaicināt šurp?

- Vīrieši labprāt stāsta pasakas, Denna izvairīgi atbildēja. Viņiem patīk drusku padižoties. Es nesāku par tevi sliktāk domāt tāpēc, ka tu man pastāstīji skaistu pasaciņu.

- Tev es nemelotu, es teicu, bet tad izlaboju pats sevi. Nē, tā nav patiesība. Melotu gan. Tev ir vērts melot. Bet šoreiz es nemeloju. Tev ir vērts ari stāstīt patiesību.

Denna man sirsnīgi uzsmaidīja. Lai nu kā, tas ir grūtāk.

- Tātad saki, vai tu to gribētu? es jautāju. Tas ir, iepazīties ar viņu?

Denna paskatījās no dzīvžoga uz taku. Nē. Kad viņa papurināja

galvu, tumšie mati saviļņojās kā kustīgas ēnas. Es tev ticu. Nav nekā­das vajadzības. Viņa palūkojās lejup. Turklāt man uz kleitas ir zāles traipi. Ko viņš domātu?

- Un man matos ir lapas, es secināju. Pilnīgi skaidrs, ko viņš domātu.

Mēs izgājām no dzīvžoga. Es izpurināju lapas no matiem, un Denna nogludināja svārkus, mazliet saviebdamās par zāles traipiem.

Izgājām atpakaļ uz takas un turpinājām pastaigu. Domāju, vai drīkstu aplikt viņai roku, tomēr to nedarīju. Neesmu nekāds zinātājs šajā jomā, tomēr man šķita, ka piemērotākais bridis ir pagājis.

Kad gājām garām statujai, kas atveidoja sievieti plūcam ziedu, Denna paskatījās uz mani un nopūtās. Kamēr nezināju, ka man ir atļauts šeit pastaigāties, pacilātība bija lielāka, viņa atzinās ar nelielu nožēlu balsī.

- Tā ir vienmēr, es piekritu.