Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . “penija” viesnīca

KAD NOGRIEZĀMIES ceļa līkumā, bija iestājies mijkrēslis. Dzirdēju plauk­šķināšanu un kāju dunoņu, kas jaucās ar mūziku, klaigām un dārdošiem smiekliem. Pēc desmit stundu gājiena šie trokšņi ievērojami pacilāja manu noskaņojumu, un es jutos gandrīz vai možs.

Pēdējās lielajās krustcelēs dienvidos no Eldas meža slējās “Penija” viesnīcas neparasti lielā ēka. Tā bija celta no rupji tēstiem baļķiem, tai bija divi pilni stāvi, un vairāki jumta logi liecināja, ka virs tiem ir arī mazāks trešais stāvs. Logos brīžiem varēja redzēt dejā zibošus vīriešu un sieviešu augumus, un neredzams vijolnieks čīgāja strauju, trakulīgu meldiju.

Dedans dziļi ievilka elpu. Vai jūtat šo smaržu? Es jums saku, tur iekšā ir sieviete, kas prot pagatavot vakariņas no akmens, turklāt tādas, ka jālūdzas vēl! Lieliskā Pega! Ceru, ka viņa joprojām strādā tepat. Viņš ar rokām atveidoja gaisā divdomīgi ieapaļas līnijas un piebikstīja Martenam ar elkoni.

Hespes acis šauri savilkās un skatiens ieurbās Dedanam pakausi.

Neko nemanīdams, Dedans turpināja: Šonakt es iešu gulēt, pielicis vēderu ar jērgaļu un brendiju. Tiesa gan, ja var spriest pēc mana pēdējā ceļojuma, drusku mazāk miega varētu nozīmēt drusku vairāk izpriecu.

Redzēju, ka Hespes seja liecina par vētras tuvumu, un steigšus iejau­cos. Viss, kas šķīvī, un guļvieta katram no mums ir nodrošināta, es sacīju bezierunu tonī. Pārējais tev jāmaksā pašam no savas kaba­tas.

Dedans rādīja tādu seju, it kā nespētu ticēt savām ausīm. Nemuldi! Mēs jau vairākas dienas esam gulējuši zem klajas debess. Turklāt tā nav tava nauda, tāpēc beidz žņaugties!

- Mēs vēl neesam padarījuši savu darbu, es mierigi atbildēju. Pat daļiņu ne. Nezinu, cik ilgi mums būs te jāuzturas, bet zinu, ka neesmu bagāts. Ja iztukšosim maera maku pārāk strauji, mums ēdamais būs jāgādā medījot. Pārlaidu skatienu visam mūsu pulciņam. Protams, ja kādam citam ir pietiekami daudz skanošā un viņš ir ar mieru dalīties…

Martens skumīgi pasmīnēja. Hespe nenovērsa skatienu no Dedana, kurš joprojām raudzījās mani nikni zibošām acīm.

Tempi neomulīgi saknosījās, un viņa sejas izteiksme bija tikpat neiz­dibināma kā vienmēr. Vairīdamies no mana skatiena, viņš aši pārlaida acis visiem pēc kārtas, saglabādams neizteiksmīgu seju. Viņa skatiens slīdēja nevis no sejas uz seju, bet no Dedana rokām pie Dedana kājām, pēc tam pie Hespes kājām, tad pie manējām. Viņš pamīņājās un pievir­zījās pussoli tuvāk Dedanam.

Cerēdams kliedēt sasprindzinājumu, es saudzīgākā tonī teicu: Kad darbs būs padarīts, mēs sadalīsim maka atlikumu savā starpā. Tādējādi katram no mums jau pirms atgriešanās Severenā būs mazliet pilnāka kabata. To mēs varēsim tērēt pēc savas patikšanas. Bet tikai tad!

Redzēju, ka Dedans ar to nav apmierināts, un nogaidīju, lai redzētu, vai viņš uzstās.

Taču ierunājās nevis viņš, bet Martens. Pēc garas dienas, kas pava­dīta ceļā, viņš domīgi teica, gluži kā runādams pie sevis, nudien noderētu kāds dzēriena kauss.

Dedans paskatījās uz viņu un pēc tam ar gaidošu sejas izteiksmi pievērsās man.

- Domāju, ka katram vienu dzēriena kausu maks spēs atvēlēt, es ar smaidu piekāpos. Maers taču negrasās padarīt jūs par priesteriem, vai ne?

Hespe sulīgi iesmējās, un Martens un Dedans atļāvās piespiesti pa­smaidīt. Tempi paskatījās uz mani ar savām bālajām acīm, nervozi sagro­zījās un novērsās.

* * *

Pēc dažām pārlieku nesaspringtas kaulēšanās minūtēm mums visiem pieciem par vienu sudraba bitu bija sarunātas vienkāršas guļvietas, vien­kāršas vakariņas un katram pa dzēriena kausam. Kad tas bija izdarīts, es sameklēju kroga zālē klusāku kaktu un novietoju savu lautu drošībā zem sola. Pēc tam apsēdos, juzdamies ļoti noguris, un neziņā domāju, ko darīt, lai Dedans mitētos izturēties kā lielīgs gailis.

Kamēr sēdēju, dziļi iegrimis šādās domās, man priekšā uz galda nobūkšķēja šķīvis ar vakariņām. Pacēlu acis un ieraudzīju sievietes seju un drosmīgi atsegtas krūtis, ko ieskāva koši sarkanu cirtu mākonis. Viņai bija pienbalta āda ar tikko jaušamām vasarraibumu pazīmēm. Viņas lūpas bija bīstami sārtas. Viņas acis bija koši, bīstami zaļas.

- Paldies! es ar nelielu novēlošanos teicu.

- Lūdzu, lūdzu, jaukumiņ! Sieviete draiski pasmaidīja un atmeta matus no kailā pleca. Man gandrīz izskatījās, ka tu esi sēdēdams aizmidzis.

- Gandrīz biju. Gara diena un garš ceļš.

- Kaut kas traks! viņa ar rotaļīgu nožēlu izmeta un paberzēja sev skaustu. Ja es domātu, ka tu pēc stundas vēl būsi kājās, tad labprāt pati tevi noguldītu! Pastiepusi roku, viņa viegli savirpināja pirkstos matus man uz pakauša. Mēs divatā varētu aizkurt pamatīgu uguni!

Es sastingu kā iztrūcināts briedis. Nevaru pasacīt, kāpēc; varbūt tāpēc, ka pēc vairākām ceļā pavadītām dienām jutos visai noguris. Varbūt tāpēc, ka sieviete man nekad nebija tuvojusies tik tieši un atklāti. Varbūt…

Varbūt tāpēc, ka biju jauns un nožēlojami nepieredzējis. Pie tā arī paliksim.

Izmisīgi meklēju vārdus, bet, kad biju tos atradis, viņa bija jau pussoli atkāpusies un vērīgi raudzījās manī. Jutu, ka mana seja kļūst karsta, un tas mani samulsināja vēl vairāk. Nedomādams pievērsu skatienu galdam un atnestajām vakariņām. Kartupeļu zupa, es truli nodomāju.

Sieviete īsi, paklusi iesmējās un draudzīgi pieskārās manam plecam.

Piedod, zēn! Man izskatījās, ka tu esi drusku… Viņa aprāvās, it kā meklēdama piemērotākus vārdus, tad turpināja: Man patika, ka tu izskaties tāds neapbružāts, bet es nedomāju, ka tu esi tik ļoti jauns.

Kaut gan sieviete runāja draudzīgi, es viņas balsī dzirdēju smieklus. Mana seja pietvīka vēl vairāk, sakarstot līdz pat ausīm. Beidzot, sapratusi, ka jebkādi vārdi var mani tikai vēl vairāk samulsināt, viņa noņēma roku no mana pleca. Es vēlāk atnākšu pajautāt, vai tu nevēlies vēl kaut ko.

Es truli pamāju ar galvu un noskatījos viņai pakaļ. Jutos atvieglots, ka viņa aiziet, bet tad mani iztraucēja šur tur atskanējušie smiekli. Paskatījies apkārt, redzēju pie tuvākajiem galdiem uzjautrinātas vīru sejas. Kāds pulciņš pacēla pret mani kausus klusā, zobgalīgā sveicienā. Cits vīrietis paliecās man tuvāk, mierinoši paplikšķināja man pa plecu un teica: Neņem to personīgi, zēn, viņa mūs visus ir atšuvusi!

Man šķita, ka visi apmeklētāji skatās tikai uz mani, un, nodūris ska­tienu, es sāku ēst vakariņas. Lauzdams maizes gabalus un mērcēdams tos zupā, es domās novērtēju savu stulbuma pakāpi. Slepus noskatījos, kā sarkanmatainā viesu apkalpotāja iznēsā apkārt dzērienus un jautri atvaira daudzu vīriešu tuvošanās mēģinājumus.

Biju puslīdz atguvis savaldīšanos, kad pie mana galdiņa blakuskrēslā ieslīdēja Martens. Tu labi tiki galā ar Dedanu, viņš bez ievada teica.

Mans noskaņojums mazliet uzlabojās. Tiešām?

Martens viegli pamāja ar galvu, un viņa vērīgais skatiens pārslīdēja ļaužu pilnajai istabai. Citi parasti mēģina viņu iebiedēt vai pataisīt par muļķi. Ja tu būtu tā darījis, viņš tev būtu atspēlējies desmitkārt.

- Viņš patiešām uzvedās kā muļķis, es atgādināju. Un, ja runājam godīgi, es patiešām viņu iebiedēju.

Martens paraustīja plecus. Bet tu to izdarīji gudri, tāpēc viņš turp­māk klausīsies uz tevi. Iedzēris malku, viņš bridi klusēja, tad mainīja tematu. Hespe piedāvājās šonakt apmesties ar Dedanu vienā istabā, viņš nevērīgi teica.

- Tiešām? es itin pārsteigts atjautāju. Viņa kļūst drošāka.

Martens lēni pamāja ar galvu.

- Un tālāk? es pamudināju.

- Un tālāk neko. Dedans paziņoja, ka neesot tāds muļķis, lai maksātu par istabu, ja viņam naktsmājas pienākoties par brīvu. Viņš paskatījās uz mani un savilka uzacis.

- Tu nerunā nopietni! es pārliecināts noteicu. Viņam ir jāzina. Viņš tikai tēlo vientiesi, jo viņam Hespe nepatīk.

- Nedomāju vis, Martens sacīja un, pagriezies pret mani, pieklu­sināja balsi. Pirms trim dienkopām mēs beidzām sargāt karavānu, kas ceļoja no Raljenas. Brauciens bija ilgs, un mums ar Dedanu bija pilnas kabatas naudas, bet nebija īpašu plānu, kā to izlietot, tāpēc mēs vakaru pavadījām mazā piekrastes krodziņā, līdz piedzērāmies tiktāl, ka nevarējām vairs aizvilkties projām. Un tad Dedans sāka runāt par viņu.

Martens lēni pagrozīja galvu. Viņš runāja veselu stundu, un tu neticētu, ka viņa apcerētā sieviete ir tā pati mūsu skarbā Hespe. Dedans viņu burtiski apdziedāja! Martens nopūtās. Dedans domā, ka Hespe ir viņam par labu. Turklāt viņam šķiet, ja viņš kaut vai iesāņus pablenzīs uz viņu, tad attapsies ar trijās vietās pārlauztu roku.

rKāpēc tu viņam neteici?

- Ko neteicu? Tas bija agrāk, kad viņa vēl nebija sākusi skatīties uz Dedanu ar teļa acīm. Tobrīd es domāju, ka viņa bažas ir gluži pamatotas. Kā tu domā, ko Hespe ar tevi izdarītu, ja tu viņai draudzīgi paplikšķinātu pa jaukākajām vietām?

Paskatījos turp, kur pie bāra stāvēja Hespe. Viņa klaudzināja pēdu līdzi vijolnieka mūzikas ritmam. Citādā ziņā stūrainie pleci, acis, zoda līnija viss viņā šķita skarbs, gandrīz kareivīgs. Starp viņu un vīriešiem, kuri stāvēja pie bāra viņai abās pusēs, bija izveidojusies neliela, bet pamanāma atstarpe.

- Laikam es arī negribētu riskēt ar savu roku, es atzinos. Bet tagad taču viņam jāzina. Viņš nav akls.

- Viņš nav sliktāks par mums pārējiem.

Es sāku iebilst, bet tad paskatījos uz sarkanmataino apkalpotāju.

- Mēs varētu viņam pateikt, es ierosināju. Vislabāk tu! Viņš tev uzticas.

Martens noklakstināja mēli pret zobiem. Nē-e, viņš teica un sparīgi nolika dzēriena kausu uz galda. Tas visu tikai sarežģītu. Vai nu viņš redzēs pats, vai ari neredzēs. Savā laikā un savā veidā. Viņš paraustīja plecus. Vai ari ne, un saule lēks un rietēs tāpat kā agrāk.

Kādu laiku mēs abi klusējām. Martens pāri kausa malai vēroja zāles burzmu, un viņa skatiens pamazām aizklīda tālumā. Es atspiedos pret sienu un iesnaudos, un telpas troksnis manās ausis pārtapa nomierinošā zuzoņā.

Un, kā manas domas allaž tiecas darīt, kad vien ir atstātas savā vaļā, tās aizklīda pie Dennas. Es domāju par viņas smaržu, par kakla izliekumu pie auss, par roku kustībām, viņai sarunājoties. Domāju, kur viņa ir šovakar un vai viņai klājas labi. Un mazdrusciņ prātoju, vai viņas domas kādreiz pievēršas sirsnīgām atmiņām par mani…

* * *

- …bandītus notvert nevarētu būt grūti. Un pārmaiņas pēc būs prieks uzkrist viņiem uz galvas pirmajiem un pārmācīt tos sasodītos kretīnus!

Šie vārdi izrāva mani no siltās snaudas kā zivi no dīķa. Vijolnieks bija pārtraucis spēli, lai izdzertu savu kausu, un pieklusušajā telpā Dedana vārdi izskanēja skaļi kā ēzeļa zviedziens. Atvēru acis un redzēju, ka arī Martens mazliet satraukts skatās apkārt: viņu acīmredzami bija iztrū­cinājuši tie paši vārdi, kas sasniedza manas ausis.

Dedanu es pamanīju jau nākamajā brīdī. Viņš sēdēja divus galdiņus tālāk un sarunājās ar tikpat iereibušu, sirmu zemnieku.

Martens jau cēlās kājās. Negribēdams piesaistīt situācijai plašāku uzmanību, es iešņācos: Savāc viņu! un piespiedu sevi palikt sēžam.

Sakostiem zobiem noskatījos, kā Martens aši izlīkumo starp galdiem, piesit Dedanam pie pleca un ar īkšķi norāda uz manu pusi. Dedans kaut ko atrūca, bet es, par laimi, to nedzirdēju. Viņš negribīgi uzslējās kājās.

Apzināti pievērsu skatienu kroga zālei, nevis Dedanam. Tempi sarka­najā algotņa tērpā bija labi saskatāms. Viņš sēdēja ar seju pret kamīnu un vēroja, kā vijolnieks uzskaņo instrumentu. Uz galdiņa viņa priekšā stāvēja vairākas tukšas glāzes, un viņš bija atraisījis ādas siksnas ap kreklu. Tempi vēroja vijolnieku ar neparasti saspringtu uzmanību.

Kamēr es skatījos, apkalpotāja atnesa viņam vēl vienu dzēriena glāzi. Viņš nopētīja meiteni, un bālo acu skatiens uzkrītoši pārstaigāja viņas augumam. Meitene kaut ko teica, un Tempi noskūpstīja viņai roku tik izsmalcināti kā dzimis galminieks. Apkalpotāja pietvīka un rotaļīgi iesita viņam pa plecu. Viena Tempi roka pacēlās, veikli ieslīdēja viņas vidukļa ieplakā un palika tur. Izskatījās, ka viņai pret to nav iebildumu.

Dedans tuvojās manam galdam, aizsegdams Tempi tieši tajā brīdī, kad vijolnieks pacēla lociņu un sāka spēlēt džigu. Apmēram ducis cilvēku piecēlās, gribēdami dejot.

- Kas ir? Dedans noprasīja, pienācis pie mana galdiņa. Vai tu pasauci mani šurp, lai pateiktu, ka ir vēls? Viņš noliecās pāri galdam, līdz viņa acis bija gandrīz vienā līmenī ar manējām. Es sajutu skābenu smaku: viņa elpa oda pēc drega. Lēts, pretīgs dzeramais, ko var izmantot uguns iekuršanai.

Es nevērīgi iesmējos. Neesmu jau tava mamma! Patiesībā tieši to es biju gribējis teikt un centos atrast kaut ko citu, ar ko piesaistīt viņa uzmanību. Mans skatiens apstājās pie sarkanmates, kas man iepriekš bija pasniegusi vakariņas, un es paliecos krēslā uz priekšu. Gribēju zināt, vai tu vari mani apgaismot, es sazvērnieciskā tonī teicu.

Pikto skatienu nomainīja ziņkāre, un es mazliet pieklusināju balsi.

- Tu esi šeit bijis jau agrāk, vai ne? Viņš pamāja ar galvu un pieliecās man tuvāk. Vai tu zini, kā sauc to meiteni? Es pamāju uz sarkan­mates pusi.

Dedans paskatījās pār plecu tik vērīgi, ka viņa to noteikti būtu pama­nījusi, ja nebūtu pagriezusies pret mums ar muguru. To blondīni, gar kuru grābstās adems? Dedans noprasīja.

- Sarkanmati.

Dedana platajā pierē ievilkās rievas, viņam pētot zāles tālāko galu.

- Tu domā Lozīni? viņš klusi jautāja. Joprojām piemiedzis acis, viņš pagriezās pret mani. Mazo Loziju?

Es paraustīju plecus un sāku nožēlot, ka esmu izvēlējies šādi novirzīt viņa uzmanību.

Lielais vīrs pēkšņi nodārdināja smieklu šalti un pa pusei nokrita, pa pusei noslīdēja uz sola man pretī.

- Lozija! viņš ieklukstējās mazliet skaļāk, nekā man būtu paticis.

- Kvout, es par tevi esmu domājis galīgi aplam! Viņš iesita ar plaukstu pa galdu un atkal ļāva vaļu smiekliem, līdz gandrīz nokrita atmuguriski no sola. Jā, tev ir laba acs, zēn, bet tev nav ne mazāko izredžu!

Tas aizskāra manu ievainoto lepnumu. Kāpēc ne? Vai tad viņa nav, hm… Mana balss aizklīda, un es izdarīju neskaidru kustību ar rokām.

Tomēr Dedans saprata, ko esmu gribējis teikt. Palaistuve? viņš neticīgi pārjautāja. Ak mūžs, zēn, tak nē! Te ir vairākas tādas. Viņš ar plašu žestu pārlaida roku telpai un pieklusināja balsi līdz privātas sarunas līmenim. Bet ne jau palaistuves, to tu atceries! Vienkārši meite­nes, kas neatsakās no dažām piedevām. Viņš apklusa un samirkšķināja .icis. No naudas. No papildu naudiņas. Un vēl no dažiem priekiem. Viņš iespurdzās.

- Es tikai domāju… nevarīgi iesāku.

- Jā, tā domā katrs vecis, kam acis un pauti ir savā vietā. Viņš pieliecās mazliet tuvāk. Tā mazā ir ugunīgs skuķis! Viņa pakaitēsies ar katru, kas uzmet aci, bet gultā nav iedabūjama ne ar runāšanu, ne naudu. Ja to varētu, viņa būtu bagāta kā Vintasas karalis. Dedans paskatījās uz sarkanmates pusi. Cik tāds prieks varētu maksāt? Es teiktu…

Dedans vēlreiz pameta skatienu uz meitenes pusi, un viņa lūpas sakustējās, it kā viņš klusībā veiktu sarežģītus aprēķinus. Pēc brīža viņš paraustīja plecus. Vairāk, nekā man ir. Paskatījies uz mani, viņš vēlreiz paraustīja plecus. Bet nav vērts sasapņoties. Aiztaupi sev kreņķus! Ja gribi, es te pazīstu vienu dāmu, kas nemaz nav slikta. Droši vien viņa tevi labprāt iepriecinātu. Viņš sāka uzmanīgāk pētīt zāli.

- Nē! Es uzliku plaukstu uz Dedana rokas, lai apturētu viņa cen­tienus. H bija tikai ziņkārība. Dzirdēju, cik samāksloti tas izklausās.

- Paldies par ziņām!

- Nav par ko! Dedans uzmanīgi uzslējās kājās.

- Jā, un vēl! es teicu, it kā man tas nupat būtu ienācis prātā.

- Vai tu man varētu palīdzēt? Dedans pamāja ar galvu, un es ar žestu aicināju viņu pieliekties tuvāk. Man bail, ka Hespe nesāk pļāpāt par darbu, ko mums uzdevis maers. Ja laupītāji dzirdēs, ka mēs dzenam tiem pēdas, mums būs desmitreiz grūtāk tos atrast. Dedana sejā pazibēja vainīga izteiksme. Protams, es ceru, ka tas nenotiks, bet pats zini, kā sievietēm patīk pļāpāt.

- Saprotu, viņš aši teica un izslējās taisni. Es parunāšu ar viņu. Drošība nekaitē.

Vijolnieks ar vanagam līdzīgo seju beidza spēlēt džigu, un visi aplaudēja, dauzīja kājas pret grīdu un sita pret galdiem tukšās krūzes. Paskatījies apkārt, ieraudzīju, ka Martens ir apsēdies pie blakusgaldiņa. Viņš ar pirkstiem pieskārās pierei un īsi, atzinīgi pamāja man ar roku. Es sēdēdams neuzkrītoši paklanījos pretī. Vienmēr ir patīkami saņemt klausītāju atzinību.