Vieda vīra bailes

SEPTIŅDESMIT DEVITA NODAĻA . zīmes

PĒC BROKASTĪM Martens sāka skaidrot Tempi un man, kā atrast lau­pītāju takas.

Jebkurš spētu pamanīt zarā aizķērušos noplēsta krekla strēmeli vai pēdas nospiedumu mitrā zemē, bet reālajā dzīvē neko tādu negadās sastapt. Tādas zīmes ērti noder lugas sižetam, bet īstenībā vai jums kādreiz ir gadījies tik pamatīgi saplēst apģērbu, ka jūs atstātu aiz sevis skrandas?

Tā nemēdz notikt. Mūsu meklējamie cilvēki bija gudri, tāpēc nebija pamata cerēt, ka viņi atļausies tik acīmredzamas kļūdas. Tāpēc no mums visiem vienīgi Martenam bija priekšstats par to, kas īsti jāmeklē.

- Jebkurš pārlauzts zariņš, viņš skaidroja. Visdrīzāk tādi būs tur, kur pamežs ir biezs un brikšņains, ceri līdz viduklim vai potītēm.

- Viņš ar kājām un rokām atdarināja laušanos cauri biezam krūmājam.

- Lūzuma vietu ir grūti pamanīt, tāpēc jāskatās uz lapām. Viņš parādīja uz tuvējo krūmu. Ko jūs tur redzat?

Tempi pastiepa roku pret vienu no zemākajiem zariem. Šodien viņš bija uzvilcis savu pelēko pašausto kārtu un bez sarkanajām algotņa drēbēm izskatījās vēl necilāks nekā parasti.

Paskatījos uz viņa norādīto vietu un redzēju, ka krūmam ir aizlauzts zars, taču tas nebija nolūzis pavisam.

- Tātad kāds ir lauzies tur cauri? es jautāju.

Martens uzvilka loku augstāk uz pleca. Jā, es. Vakar vakarā. Viņš paskatījās uz mums. Vai redzat, ka pat tās lapas, kuras nekarājas citādi kā pārējās, ir sākušas vīst?

Mēs to apstiprinājām.

-Tas nozīmē, ka te kāds ir gājis cauri apmēram pēdējās dienas laikā. Ja viņš būtu te bijis pirms divām vai trijām dienām, lapas būtu jau brūnas un apkaltušas. Ja redzams gan viens, gan otrs… Viņš paskatījās uz mani.

- Tas nozīmē, ka kāds ir te pārvietojies vairāk par vienu reizi un dažādos laikos.

Martens pamāja ar galvu. Tā kā es izlūkošu ceļu un raudzīšos pēc bandītiem, jums būs jāuzmana visas sīkākās zīmes. Ja redzat kaut ko tādu, sauciet mani!

- Saukt? Tempi pacēla saliektas plaukstas pie mutes un pārmaiņus pagrieza galvu uz dažādām pusēm. Ar žestu norādījis uz apkārtējiem kokiem, viņš pielika plaukstu pie auss un izlikās klausāmies.

Martens sarauca pieri. Tev taisnība. Jūs nevarat mani tā vienkārši saukt. Viņš neziņā paberzēja skaustu. Ek, piķis, mēs neesam visu kārtīgi pārdomājuši.

Es pasmaidīju. Es esmu pārdomājis. Izvilku no kabatas primitīvu koka svilpi, ko biju pagatavojis iepriekšējā vakarā. Tai bija tikai divi toņi, bet ar tiem mums pietika. Pacēlu to pie lūpām un pūtu. Ta-ta Dīīī! Ta-ta Dīīī!

Martens pasmīnēja. Lēlis, vai ne? Tonis atbilst mats matā.

- Ta bija domāts, es apstiprināju.

Viņš nokremšļojās. Diemžēl lēli sauc ari par vakarlēpi. Viņš itin kā vainīgi saviebās. Par va/car-lēpi, ievēro! Tas sāks griezt ausīs ikvie­nam pieredzējušam mežiniekam, ja tu to pūtīsi jebkurā laikā, kad vien gribēsi man pasaukt.

Es paskatījos uz svilpi. Sasodīts! Man to vajadzēja iedomāties.

- Doma bija laba, Martens teica. Tikai mums vajadzīgs putns, kas dzied dienā. Varbūt zelta tilbīte. Viņš nosvilpoja divas skaņas. Tas varētu būt diezgan vienkārši.

- Izgrebšu šovakar citādu svilpi, es teicu un pieliecies pacēlu zariņu. Pārlauzu to un pusi iedevu Martenam. Ja vajadzēs pasaukt tevi šodien, man pietiks ar šo.

Martens savādi paskatījās uz zariņu. Kā tas var palīdzēt?

- Kad mums vajadzēs, lai tu kaut ko apskati un pasaki savas domas, es darīšu, lūk, tā! Es koncentrējos, nomurmināju sasaisti un pakusti­nāju savu zariņa gabalu.

Martens palēcās un atsprāga atpakaļ, nomezdams savu zariņu zemē. Par godu viņam jāteic, ka viņš neiekliedzās. Pie visiem nešķīstiem spēkiem, kas tas bija? viņš iešņācās, purinādams plaukstu.

Viņa reakcija bija mani iztrūcinājusi, un mana sirds dauzījās ātrāk nekā citkārt. Piedod, Marten! Tikai drusciņa simpātijas mākslas. Redzēju viņam starp acīm ievelkamies rievu un izlaboju teikto. Drus­ciņa maģijas. Kaut kas līdzīgs burvju aukliņai, ar ko es sasaistu kopā divas lietas.

Iedomājos, kādu seju rādītu Elksa Dals, dzirdēdams tādu aprakstu, tomēr turpināju: Es protu sasaistīt šīs divas lietas kopā, tāpēc, ja paraustu vienu… Piegāju tuvāk vietai, kur zemē gulēja viņa nolauz­tais zara gabals. Pacēlu savu pusi gaisā, un otra zariņa puse atrāvās no zemes.

Mana izrāde atstāja vēlamo iespaidu. Abi zariņi, kopīgi kustēdamies, izskatījās līdzīgi ļoti nožēlojamām, primitīvām raustāmām lellēm. Tam būtu grūti iedvest bailes. Tā ir kā neredzama aukla, kas nevar nekur aizķerties vai sapīties kokos.

- Cik stipri tā mani raustīs? Martens piesardzīgi noprasīja. Es negribu, lai tā norauj mani no koka, kad es pētīšu apkārtni.

- Otrā auklas galā būšu tikai es. Rāviens būs pavisam niecīgs, es teicu. Kā makšķeres auklai.

Martens pārstāja purināt plaukstu un mazliet nomierinājās. Tas bija negaidīti, bet būs jau labi, viņš teica.

- Biju vainīgs! es atzinu. Vajadzēja tevi brīdināt. Pacēlu nomesto zariņa pusi, tīšām turēdams to pēc iespējas nevērīgi, it kā tas būtu visik­dienišķākais koka gabals. Protams, tas bija visikdienišķākais koka gabals, bet Martenu vajadzēja par to pārliecināt. Kā rakstīja Tekams, nav nekā grūtāka kā pārliecināt cilvēku par nepazīstamu patiesību.

* * *

Martens mums parādīja, kā pamanīt iztraucētas lapas vai skujas, kādas pēdas paliek zemē uz akmentiņiem, kādas zīmes sūnās vai ķērpjos liecina par neseniem gājēja soļiem.

Pieredzējušais mednieks bija apbrīnojami labs skolotājs. Viņš neiz­plūda nevajadzīgi gari, neizturējās pret mums ar pārākumu un labprāt uzklausīja jautājumus. Viņu netraucēja par Tempi valodas grūtības.

Tomēr tas prasīja daudzas stundas. Pusi dienas. Un, kad es nodo­māju, ka beidzot esam galā, Martens pagriezās un veda mūs atpakaļ uz apmetnes pusi.

- Tur mēs jau esam bijuši! es teicu. Ja mums jāvingrinās, darīsim to jaunā vietā.

Nepievērsdams man uzmanību, Martens gāja tālāk. Sakiet, ko jūs redzat!

Pēc divdesmit soļiem Tempi pastiepa pirkstu. Sūnas, viņš teica.

- Mana pēda. Es gāju.

Es aptvēru, kas darāms, un drīz sāku pamanīt visas zīmes, ko mēs ar Tempi bijām atstājuši. Nākamās trīs stundas Martens soli pa solim veda mūs pazemojošā atpakaļceļā caur kokiem, rādīdams visu, kas nodevīgi liecināja par mūsu neseno klātbūtni: stumbram pielipusi ķērpja drīksna, nesen pārlūzis akmens, nobirušu priežu skuju atšķirīgā krāsa, kur pēda tās apvērsusi otrādi.

Visbēdīgākais atradums bija vairākas koši zaļas lapas, kas sapluinītas gulēja zemē, samestas dīvainā puslokā. Martens sarauca pieri, un cs kaunā pietvīku. Biju norāvis tās no tuvējā krūma un, klausīdamies Martena skaidrojumos, izklaidīgi plēsis tās gabalos.

- Domājiet par katru soli un ejiet uzmanīgi! Martens teica. Un verojiet cits citu! Viņš paskatījās uz mani, tad uz Tempi un vēlreiz uz mani. Mēs spēlējam bīstamu spēli.

Tad Martens parādīja, kā slēpt savas pēdas. Man drīz kļuva skaidrs, ka neprasmīgi slēpta zīme nereti ir uzkrītošāka nekā tāda, kas palikusi nenoslēpta. Nākamās divas stundas mēs mācījāmies, kā slēpt savas kļū­das un pamanīt vietas, kur kļūdas centušies noslēpt citi.

Tikai tad, kad pēcpusdiena pārtapa vakarā, mēs ar Tempi sākām pār­lūkot meža gabalu, kas bija lielāks nekā daudziem baroniem piederošie īpašumi. Mēs turējāmies tuvu viens otram, līkumojām turp un atpakaļ un lūkojāmies pēc laupītāju atstātām zīmēm.

Es domāju par daudzajām dienām, kas mums būs šeit jāaizvada. Man bija licies, ka Arhīvu pārmeklēšana ir nogurdinošs darbs. Taču aizlauzta zariņa meklēšana plašā meža apvidū lika justies tā, it kā gramma shēmas meklējumi būtu tikpat vienkārši kā gājiens uz veikalu pēc bulciņām.

Arhīvos pastāvēja iespēja izdarīt nejaušu atklājumu. Arhīvos bija mani draugi, un tas nozīmēja sarunas, jokus, tuvības apziņu. Paskatījies uz Tempi, es aptvēru, ka varu saskaitīt, cik vārdu viņš šodien izrunājis divdesmit četrus un cik reižu paskatījies man acīs trīs.

Cik ilgi tas turpināsies? Desmit dienas? Divdesmit? Žēlīgais Tehlu, vai es spētu pavadīt šeit mēnesi un nesajukt prātā?

Kad šādu pārdomu brīdī man gadījās ieraudzīt kokam nobrāztu mizu un ačgārni sašķiebušos zāles kušķi, es izjutu dziļu atvieglojumu.

Nevēlēdamies ļaut cerībām pārāk lielu vaļu, es uzrunāju Tempi: Vai tu šeit kaut ko redzi? Viņš pamāja ar galvu, nervozi knibinādams krekla apkakli, un norādīja uz zāles puduri, ko biju ievērojis, pēc tam uz atsegtu sakni, ko es nebiju pamanījis.

Pacilātībā gluži vai apskurbis, es izvilku ozola zariņu un signalizēju Martenam. Paraustīju zariņu pavisam viegli, negribēdams, lai viņš vēl­reiz kristu panikā.

Jau pēc divām minūtēm Martens iznira no kokiem, bet līdz tam brī­dim es biju jau galvā izstrādājis trīs plānus, kā notvert un nogalināt bandītus, sacerējis piecus atvainošanās monologus Dennai un nolēmis pēc atgriešanās Severenā ziedot naudu tehliešu baznīcai, pateicoties par šo acīmredzamo brīnumu.

Paredzēju, ka Martens būs aizkaitināts par tik drīzu izsaukumu. Taču viņa sejas izteiksme bija pavisam lietišķa.

Es norādīju uz zāli, koka mizu un sakni. Sakni pamanīja Tempi, es teicu, atdodams viņam pienācīgo godu.

- Labi! Martens nopietni sacīja. To jūs esat labi padarījuši. Un tur, lūk, ir noliekts zars. Viņš norādīja pāris soļu pa labi.

Pagriezos uz to pusi, kurp, visticamāk, veda nojaušamā taka. Šķiet, viņi varētu būt no mums uz ziemeļiem, es teicu. Tālāk projām no ceļa. Kā tu domā, vai labāk būtu izlūkot to pusi tūlīt vai pagaidīt līdz rītam un sākt ar svaigiem spēkiem?

Martens greizi paskatījās uz mani. Ak mūžs, zēn! Šīs taču nav īstas takas pazīmes. Tās ir pārāk redzamas un pārāk tuvu cita pie citas. Viņš labu brīdi raudzījās man acīs. Tās atstāju es. Man vajadzēja pār­liecināties, ka jūs pēc dažu minūšu meklējumiem nekļūsiet izklaidīgi.

Mana pacilātība no krūtīm sabruka papēžos, kur saplīsa kā stikla krūze, nokrītot no augsta plaukta. Laikam jau izskatījos diezgan nožē­lojams, jo Martens vainīgi pasmaidīja. Piedod! Man vajadzēja pateikt. Kaut ko tādu es laiku pa laikam darīšu katru dienu. Tā ir vienīgā iespēja saglabāt modrību. Redzi, ne jau pirmoreiz es meklēju adatu siena kaudzē.

* * *

Kad mēs izsaucām Martenu trešo reizi, viņš ierosināja noslēgt ilgter­miņa derības. Tempi un es laimētu puspeniju par katru atrasto zīmi, un viņš saņemtu sudraba bitu par katru zīmi, kas mums palikusi nepama­nīta. Es ar prieku piekritu tādai domai. Derības palīdzētu mums turēt acis vaļā, turklāt pieci pret vienu šķita diezgan augstsirdīgs piedāvājums.

Pēc tam atlikusī dienas daļa pagāja ātri. Mēs ar Tempi nepamanījām dažas zīmes no vietas izkustinātu baļķi, vairākas izkaisītas lapas un pārplēstu zirnekļa tīklu. Man šķita, ka zirnekļa tīkls ir mazliet negodīgs iestarpinājums, bet līdz vakaram un mājupceļam mēs ar Tempi tik un tā bijām apsteiguši Martenu par diviem penijiem.

Vakariņu laikā Martens pastāstīja mums pasaku par jaunu atraitnes dēlu, kas aizgājis no mājām meklēt laimi un bagātību. Ceļojošs skārdnieks pārdevis viņam burvju zābakus, kas palīdzējuši izglābt augstu kalnos tornī ieslodzītu princesi.

Dedans klausīdamies ēda, māja ar galvu un smaidīja, it kā viņš šo stāstu būtu dzirdējis jau agrāk. Hespe vietām iesmējās, vietām ieelsojās, kā pienākas teicamai klausītājai. Tempi sēdēja pilnīgi nekustīgs, rokas salicis klēpī, un neizrādīja nekādas nervoza nemiera pazīmes, ko biju pieradis viņā redzēt. Tt viņš palika sēžam un klausāmies visu stāstījuma laiku, ļaudams vakariņu porcijai atdzist.

Stāsts bija labs. Tajā bija izsalcis milzis un mīklu spēle. Bet atraitnes dēls bija gudrs un beigu beigās pārnesa princesi mājās un apprecēja. Tas bija pazīstams stāsts un atsauca man atmiņā senaizgājušus laikus, kad man bija savas mājas un sava ģimene.